"Ja mēs esam tik gudri, kāpēc esam tik nabagi?"

"Argumenti i fakti"

— 2000.06.08.

Natālija Gvozdikova, aktrise:

— Kāpēc jūs domājat, ka mēs esam tik nabagi? Es tā neuzskatu. Tas, kas ir mums, ir ne jau katrā pat ekonomiski plaukstošā valstī. Piemēram, mums ir milzumdaudz muzeju. Nesen mēs aizvedām savus Amerikas draugus uz Arhangeļskoje. Man sirds bija lepnuma pārpilna. Ja jūs būtu redzējuši, kā viņi sajūsminājās par mūsu daiļumiem. Arhangeļskoje ir restaurēta. Tātad mums pietiek prāta un naudas, lai saudzētu savu kultūru. Bet pirms diviem gadiem vienkārši raudāt gribējās, raugoties uz sabrukumu Arhangeļskoje. Esmu pārliecināta, ka mēs sāksim dzīvot labāk, tiklīdz pārstāsim čurāt liftos un spļaut vārtu rūmēs. Sevi vienkārši jāsāk cienīt...

Marks Zaharovs, režisors:

— Krievija ir savdabīgs poligons, kurā tiek pārbaudītas jaunas savstarpējās attiecības — etniskās, ētiskās, konfesionālās... Ja Krievijas sastāvs būtu viendabīgāks, mēs jau sen labi dzīvotu. Ja Maskavas apgabalu padarītu par valsti, tā jau pēc pāris gadiem kļūtu par plaukstošu zemi, kaut vai tādu kā Ungārija.

Mums vienkārši nav spēka tikt galā ar visām reliģiskajām un etniskajām pretrunām. Piedevām mums ir savdabīga mentalitāte: tiecamies pēc cēlā, nepievēršot uzmanību reālajam. Mūsu enerģija tiek tērēta abstraktam garīgumam. Citiem vārdiem runājot, mēs mīlam spriedelēt par pasaules ekonomiku, nerūpēdamies paši par savu ģimenes dārziņu.

Ramazans Abdulatipovs, politiķis:

— Galvenā krievzemieša īpašība ir tā, ka viņš ir mērķēts uz augstiem garīgiem meklējumiem, kuri, diemžēl, ne vienmēr ir saskaņā ar praktiskajiem darbiem. Tāpēc arī ir mūžīgā visdižāko talantu un ideju nesakritība ar nesakārtoto ikdienas dzīvi.

Viktors Šenderovičs, rakstnieks, telekomentētājs:

— Mēs tik nabagi esam tieši tāpēc, ka domājam esam gudri. Mēs paši savu slinkumu esam padarījuši par lepnuma priekšmetu. Lepojamies par kaut kādu savu īpašumu, bet tajā pašā laikā aizmirstam to, ja cilvēks ir īpašs, tad tas vēl nenozīmē, ka viņš ir labāks. Tikai mūsu valstī var dzirdēt izteicienu "pārāk gudrs"... Visiem, kuriem patīk runāt par Krievijas īpašo ceļu, der biežāk atcerēties Ivanu Susaņinu. Nav izslēgts, ka tas arī ir mūsu īpašais ceļš...

Nevajag jaukt kultūru un civilizāciju. Kultūras līmenis — tas ir Čaikovskis, Tolstojs, Rahmaņinovs, bet civilizācijas līmenis — tā ir smirdoņa tualetē. Un lepnums, ka tu piederi pie nācijas, kas pasaulei devusi Ļevu Tolstoju, nedrīkst traucēt cīnīties ar smirdoņu...

Vladimirs Mau, KF valdības ekonomisko reformu darba centra vadītājs:

— Mūsu nelaime ir izglītības un dabas resursu pārbagātība. Daudz sekmīgākas ir tās valstis, kurās ir maz dabas resursu. Tur vara var paļauties vienīgi pati uz sevi. Dabas resursu bagātības padara valsti pievilcīgu bandītiem, kas nāk pie varas, lai pievāktu šos resursus. Pagaidām mums ir ko pārdot, tāpēc mēs visu laiku tā arī atliksim nopietnas ekonomiskās politikas izstrādi.

Secinājums: mēs neesam nabagi, mēs esam pārlieku bagāti. Kad 1497.gadā kāds venēciešu tirgotājs ceļoja pa Angliju (Venēcija tolaik bija visattīstītākā Eiropas valsts, bet Anglija — ļoti nabadzīga), viņš sacīja: "Angļu zemnieki visi ir šausmīgi slinki un negrib strādāt vairāk, nekā tas nepieciešams minimālai iztikai. Viņi nesēj kā visās normālās valstīs, bet audzē aitas, jo tas prasa mazāku darba patēriņu un ļauj slinkot". Bet pēc divsimt gadiem, pateicoties angļu vilnai, kas bija kļuvusi slavena visā pasaulē un zemnieku "iedzimtajam slinkumam" Anglija kļuva par rūpnieciskās revolūcijas avotu. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi neko nesēja (tur taču ir neauglīga zeme), bet audzēja aitas.

Vladimirs Potaņins, holdinga "Interros" galva:

— Mums ir pagaidu darbinieka psiholoģija. Sākot ar valsts prezidentu un beidzot ar rūpnīcas strādnieku. Bet, kad cilvēkam ir pārliecība, ka viss ir pagaidām, ka tas nākotnē nevienam nebūs vajadzīgs, tad arī viss sākas! Lielie vadītāji sāk domāt par savām ambīcijām, par savtīgām interesēm,. Bet strādnieki stiepj detaļas. Kāds tad ir krievu raksturs? Ja gatavās produkcijas noliktava aizdegsies, tautas steigsies to dzēst, glābt, bieži pat riskējot ar dzīvību. Varoņi. Bet ja nav ugunsgrēka? Tad pamazām izvazās visu līdz pēdējai skrūvītei un arī būs laimīgi. Mēs tikai karā un ugunsgrēkā esam labi. Domāju, ka ir laiks visiem mācīties tērēt savu "cīņas" entuziasmu mazāk varonīgām lietām.

Igors Bestuževs–Lada, akadēmiķis:

— Baumas par krievu cilvēka prātu ir stingri pārspīlētas. Prāts viņam ir specifisks. Stāvēdams uz nabadzības robežas, izsalcis un noplucis, viņš stundām var spriest par nēģeru nabadzīgo stāvokli Amerikā. Viņam dzimst ģeniālas idejas, taču "pie prāta" tās, kā likums, ved citās valstīs un eksportē atpakaļ. Krievu prātam nav konkurenta, kad ir runa par visuma problēmām vai dvēseles (ne tikai krievu) mīklām. Taču tur, kur nepieciešama konsekvence, kārtība, obligātums, tur mēs zaudējam gandrīz vai visām pārējām tautām.

Marina Kņazjeva, kulturoloģe, dzejniece:

— Ja papētam mūsu pasakas, mitoloģiju, tad redzam, ka dziļākajos krievu kultūrslāņos nav bagātības idejas. Bagātība nevar būt pašmērķis, tai jāiet vienā solī ar garīgo redzējumu. Ja pasakas varonis dodas ceļā, viņš meklē nevis zelta kalnus, bet gan pilnību. Viņš meklē pats sevi vai citu cilvēku. Un šo meklējumu procesā negaidīti gūst visu: ir līgavu, ir karaļvalsti piedevām...

Kādēļ mūsu kultūrā tiek noraidīta bagātības ideja? Domāju, ka iemesli meklējami ģeogrāfiskās īpatnībās. Pirmkārt, klimats. Katru dienu cits laiks, tādos apstākļos nav iespējams dzīvot stabili, un sekas — nav iespējams izdarīt uzkrājumus. Otrkārt, milzīgie plašumi, pastāvīgā pārvietošanās. Krievu kultūras simbols ir zirgs. Bet tas nozīmē ceļu... Vai tad ceļā var paņemt sev līdzi daudz bagātības?

Emanuils Vitorgans, aktieris:

— Mēs nezin kādēļ domājam, ka esam pelnījuši vairāk, un uzspļaujam tam, kas mums ir. Tādēļ arī Krievijā strādā slikti. Citā valstī pat tad, ja cilvēkam viņa darbs nepatīk, viņš tā rausies, ka neviens nenojautīs, ka šis darbs nav viņam pa prātam. Bet mūsējais darīs un šķobīsies, haltūrēs, gorīsies...