Mūsmājās bites glabā zūdošos vārdus

Saulcerīte Viese, Sesku māju saimniece Foto: Arnolds Viesis

Vaidas Villerušas aicinājums “Latvijas Vēstneša” 28.janvāra laidienā pelna lielu atzinību un atbalstu. Gribētos, lai to sadzirdētu katrā pagastā un katrā pilsētā. No savām skolnieka dienām atceros, ka ikvienam lauku bērnam vajadzēja aiznest uz skolu kaut vai dažus vietvārdu aprakstus. To vajadzētu darīt arī tagad – un senie vārdi ne tikai saglabātos, bet arī sagādātu daudz prieka.
Gribu mazliet dalīties savā pieredzē.

Pa pusei zemē iegrimis, mūžības miegā snauž sūnām apaudzis akmens stabs. Laikam krusts, vienīgais liecinieks, ka te reiz bijusi kapsēta. Tagad simtgadīgas egles. Pacietīgi velku pirkstu pa grumbuļaino akmens virsu un gotu rakstu zīmes atklāj, ka še dus Zīzēnu māju saimnieks. Nav vairs ne dzimtas, ne māju – tik vien kā svešādi skanošs vārds, iekalts drūpošā akmenī.
Bet vārds ir dzīvības daļa, tas jāglabā un jānes tālāk. Un īsi pirms Jāņiem, kad mūsu dravā zuzēdams un dūkdams ielidoja jauns bišu spiets, mēs tam uzdevām nest tālāk Zīzēnu vārdu.
Šajā dravā katram bišu stropam ir dots tuvākā vai tālākā apkārtnē zudušas senās sētas vārds. Vedot ciemiņus pie bitēm un stāstot par to gaitām, atdzīvojas arī senie vietvārdi: Rutuļi, Tropeles, Tomēni, Dūkuri, Duriņi, Tulderes, Zēmeles, Ķikuri, Strēdeles, Kumbāsiņi… Ja klausītāju nav, pats aprunājos ar bitēm: “Nu, Tielēni, netielējieties, rādiet savu māju!”
Koknesīšus mums mantojumā atstāja radu tante no Kokneses. Kumbāsiņu un Tatervīšu dzimtas saknes pat nav vairs atrodamas – kā senus vietvārdus tos nosauca Gaiziņa apkārtnes dižais folkoras vācējs un dravinieks Jānis Krūmiņš. Tās ir ļoti mīlīgas bitītes – kā pats Krūmiņtēvs, kurš vienmēr teica: “Vajag daudzināt labo, tad labo arī piedaudzinās.” Bitenieki par mani varbūt smiesies, bet laika gaitā esam atklājuši, ka bišu “māju nosaukumi” raksturo arī to saimniekus. Rutuļi vienmēr ir dzīves prieka un spara pilni. Labieši pārsteidz ar krietnu ienesumu arī tad, kad citiem nav veicies. Bet Vilkastes, kuru vārdu smiedamies izlasījām uz apgāzta ceļa stabiņa un piešķīrām to vienam no pēdējiem spietiem, mani neieredz ne acu galā…

Arnolds Viesis,

Sesku māju saimnieks