Atmiņām nav noilguma

Nobeigums.
Sākums “LV” Nr.19., 5.02.2004.

2. daļa

Siena gar Biržas ēku gan ar zināmu, gan pārsvarā tomēr nezināmu autoru politiskajiem zīmējumiem Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Nākamajā dienā man atzvanīja IeM pārstāvis un paskaidroja, ka puisis ieradies ar advokātu un noliedz savu iepriekšējo atzīšanos, aizbildinoties ar fizisku ietekmēšanu. Uz manu jautājumu, vai puisim nozīmēta medicīniskā ekspertīze, klausule tika nolikta.
Izgāju paēst vakariņas un pie viena aizgāju uz Pēterbaznīcu, no kuras torņa mans brālis ar skolas teleskopu tobrīd vēroja Preses namu, kuru apsargāja omonieši. Paskatoties pa logu Preses namā, ievēroju, ka cilvēki telpās ģērbti šineļos, nevis OMON formās. Ziņoju štābam redzēto un izteicu aizdomas, ka omonieši atpūšas pirms kādas lielākas operācijas.
Savukārt jau vēl pēc dienas, vakarā, dežurējām baltā mikroautobusā “Latvija” uz Tallinas šosejas, netālu no Pleskavas šosejas, kad saņēmām pa rāciju izsaukumu uz centru. Pa ceļam neviens nekādus paskaidrojumus nesniedza, tikai, kad bijām jau pie Brīvības pieminekļa, saņēmām ziņu – jābrauc uz Slokas ielu palīgā citai mūsu mašīnai, jo pēdējā informācija esot bijusi: “pilna kaste neliešu”(pilna mašīna omoniešu). Pa Slokas ielu nobraucām visā garumā, galā redzējām militāro busiņu Eraz. Centrs uzdeva noskaidrot tā numuru. To noskaidrojām, busiņu panākot pie Volleriem. Atpakaļceļā apstājāmies pie mājas pretī lidostai “Spilve”, lai precizētu turpmāko darbību, kad balss no “Centra” prasīja precizēt mūsu koordinātes. Apzinoties, ka mūs noklausās, pateicām, ka esam pie Laku – krāsu rūpnīcas (1 km pietiekoša distance, lai manevrētu, bet 1 min. ceļā, ja jāsteidzas). Pēkšņi atskanēja cita balss, kura paziņoja, ka Pārdaugavā ir maiss. Lūdzu precizēt maisa robežas, bet pretī saņēmu pavēli pamest dislokācijas vietu. Kā apstiprinājums vārdiem par maisu mums garām pabrauca 15 mašīnu kolonna. Sapratu. Tā bija liela mēroga operācija, kuru nevarēja realizēt OMON viens pats. Izslēdzām rāciju un gar Spilves lidlauku devāmies uz Buļļu ielas pārbrauktuvi, tad caur Imantu uz Āgenskalnu, kur pie viena puiša mājās sagaidījām rītu (no taksofona piezvanīju uz štābu, informēju par stāvokli, un saņēmām rīkojumu nogaidīt). Vēlāk vienībā pārrunājām apstākļus, un noskaidrojās, ka maisā bijušas 7 vai 8 mūsu mašīnas, aizturēta tikai tā, kurā bija Tepers ar saviem puišiem. Vēlākajā dienesta pārbaudē, kuru veica vienības inspekcija un kurā piedalījās Gints Vaznis, atklājās, ka cilvēks, kurš mūs iesūtīja šajā maisā, bija vīrs ar uzvārdu Grigulis. (Nejaukt ar cilvēkiem, kam līdzīgs uzvārds un kas šodien ieņem atbildīgus amatus, jo šis Grigulis bez pēdām kaut kur pagaisa līdz ar Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanu.)
Aizbraucu mājās, nomazgājos un pāris stundas pagulēju. Vakarā devos atpakaļ uz barikādēm. Valdemāra (Gorkija) ielas un Raiņa bulvāra stūrī pēkšņi priekšā braucošais trolejbuss apstājās, un no tā kā zirņi izbira cilvēki. Apstājos arī es, izkāpu no sava ZAZ un vēroju notiekošo – tas bija uzbrukums IeM. Pēc brītiņa piebrauca koši dzeltens žigulis (ja nemaldos, VAZ 2105), kurš pa ietvi pabrauca Brīvības ielas virzienā un apstājās. No tā izkāpa Gončarenko (omoniešu faktiskais komandieris jeb kurators) bruņuvestē un, galvā stīvējot ķiveri, skrēja IeM virzienā.
Vēl pēc brīža piebrauca mans brālis (sanitārā transporta volgā). Novietoju ZAZ uz ietves pretī Rīgas domei un ar volgu apbraucām apkārt kvartālam. Pie Baltijas kara apgabala štāba ķēdē stāvēja karavīri bruņuvestēs ar paceltiem automātiem, gaidīja komandu uzbrukumam. Pie “Rīdzenes” dega automašīna. Pie kafejnīcas “Sigulda” (pretī “Saktai”) premjers Ivars Godmanis bija apturējis mūsu sportistu grupu, kura gatavojās uzbrukt omoniešiem no sāna. Pārsteidza Godmaņa tālredzība, jo viņš nebija redzējis otro loku, kuru redzējām mēs, bet viņš saprata, ka tā ir provokācija ar mērķi iesaistīt barikāžu aizstāvjus bruņotā konfliktā, lai varētu vēlāk paziņot, ka dumpīgie latvieši uzbrukuši Iekšlietu ministrijai un prokuratūrai.

•

1992.gadā, tātad gadu pēc šajā rakstā aprakstītajiem notikumiem, Dzintars Kļava (pirmais no labās) kopā ar kolēģiem no drošības dienesta pie Rundāles pils pēc Dānijas karaļnama pārstāvju vizītes Foto: no Dzintara Kļavas personiskā arhīva

Vēlāk dienesta biedri, kuri tobrīd aizstāvēja IeM, pastāstīja, ka pa jumtu no Lauksaimniecības ministrijas (tagad LR Ģenerālprokuratūra) un Kirova (Centra rajona) Kara komisariāta ministriju šturmēja toreiz par trešo spēku dēvētā (lasi: PSRS viselitārākās specvienības “Alfa”) kaujinieki, kuru apbruņojums un ekipējums atšķīrās no OMON apbruņojuma. To apliecina arī majors Kuno Bušs, kuram uz sejas ar automāta laidi sasita brilles. Sagūstītos IeM aizstāvjus izveda ministrijas pagalmā, kur tos nostādīja ar paceltām rokām, sākotnēji draudot, ka nošaus tos, kam būs izšautas patronas. Kā izrādījās, uzbrucējiem pretī šāvuši bija visi.
Pēc šī incidenta Godmanis paziņoja, ka barikāžu aizstāvjiem jādodas mājās, jo turpmāko valdības un Augstākās padomes apsardzi veiks profesionāļi, kuru dienesta pienākumos ir šīs funkcijas, bet ļaudis neizklīda, jo bija nākuši sargāt sevi, savu ģimeni un māju. Cilvēki bija apņēmības pilni mirt, bet “baigo gadu” vairs nepieļaut. Atnāca pie manis arī Normunds Lakučs ar Guntaru Krastu un teica, ka jāiet mājās. Atbildēju – kamēr ir barikādes, mana vieta ir uz tām.
Pēc pāris dienu pieklusuma atsākās OMON aktivitātes. Bezkaunīgi melīgas un provokatoriskas “reportāžas” (lasi: “mākslas filmas par tēmu”) gatavoja Krievijā milzīgi populārais žurnālists Ņevzorovs.
Nervu spriedze bija sakāpināta maksimāli. Arī žurnālisti nepārtraukti strādāja nolemtības apstākļos, kaut arī apzinājās, ka viņus sargās līdz beigām, jo no tā, ko varēsim paziņot pasaulei, atkarīgs iespējamo represiju smagums (Gorbačovs tēloja demokrātu).
Regulāri notika reidi Ādažu mācību centra teritorijā, kur bija sagatavoti lidmašīnu nosēšanās laukumi un tanki dislocēti grupās gatavi maršam.
Notika arī nepārtraukta OMON bāzes novērošana, kas īpaši kaitināja omoniešus. Par minēto notikumu spriedzi liecina fakts, ka, vajājot vienības izlūkus, vienā naktī vien omonieši sasita 8 mašīnas. Transporta problēmas OMON risināja caur sev lojāliem iestāžu darbiniekiem, bieži pārvietojās ar maizes, pasta mašīnām, taksometriem.

•

Raksta autors Dzintars Kļava 2004.gadā Liepājā Foto: Egons Zīverts

3. februārī nesaņēmu ziņu no brāļa, taču, zinot, ka iepriekšējā vakarā viņš bija pārguris, jo divas diennaktis tika patrulējis pie OMON bāzes, sākumā neuztraucos. Ap pusdienas laiku man piezvanīja mūsu kopējais draugs Aldis Alders un informēja, ka pa radio esot ziņots par divu kārtības sargu sagūstīšanu, bet iespējams, ka tas neattiecas uz manu brāli, jo minētais vārds esot bijis Guntars Kļava, bet brāli sauc Gundars. Tomēr šaubīgais mierinājums bija īslaicīgs – zvanīja sieva un teica, ka zvanot cilvēki no visas Latvijas, izsakot līdzjūtību un atbalstu, pieteikušies arī advokāti, kuri esot gatavi bez maksas aizstāvēt brāli iespējamā PSRS tiesas farsā. LNNK rīkoja piketu pretī LPSR Prokuratūrai, kura atradās pašreizējās Francijas Republikas vēstniecības telpās. Tas, ko brālim nācās pārciest OMON bāzē, Sarkandaugavas milicijas nodaļā un LPSR Prokuratūras pagrabā, ir atsevišķs stāsts, varu tikai pateikt, ka 3 dienu laikā viņš bija zaudējis gandrīz 10 kg svaru. 5.februārī ap pusdienlaiku viņu sagaidījām pārmetinātā (bruņotā) RAF busiņā, ar kuru viņš tika nogādāts Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības telpās, kur vakarā sniedza intervijas BBC un “Labvakar” žurnālistiem.
Patiesībā Ņevzorova mašīnu, par ko viņu apsūdzēja, bija sašāvuši paši omonieši, lai efektīvāka izskatītos kārtējā reportāža no “karstajiem punktiem”, ko tas gatavoja. Pēc tam lieciniekus, kuri bija ne tikai to redzējuši, bet arī pa rāciju komentējuši, sodīja par neuzmanību, lai gan – kādēļ cilpā bija jāsūta pārguris cilvēks, kura parastā pārinieka vietā nozīmēja kādu jaunu puisi – Jāni Vorobjovu, kas bija pieteicies it kā no PSRS militārā dienesta bēguļojošs.
Pēcāk viņa iepriekš izmantotajā mašīnā remonta laikā atrada signāla devēju, tā saukto dzeguzīti, jo rācijā tās signāls atgādināja dzeguzi. Dīvains ir arī fakts, ka momentā, kad omonieši aizturēja abus izlūkus, manu brāli sita, plēsa aiz matiem, tad noguldīja UAZ 469, kuram izņemti aizmugurējie sēdekļi, uz grīdas, bet pie galvas turēja šaušanas gatavībā uzvilktu ložmetēju, kamēr otram pateica: “Nu vorobeičik, saģis za ruļ” (nu, zvirbulīt, sēdies pie stūres).

•

Pagājuši daudzi gadi, daudzi sīkumi aizmirsušies. Daudz kas piedots. Par daudz ko palikusi neziņa un neizpratne. Ja PSRS struktūras pārņēma materiālus par OMON darbību Latvijā, vai tad tiešām nepalika nekādi materiāli Latvijas prokuratūrās? Un, ja nepalika, tad kāpēc? Kas tajā bija ieinteresēts? Taču ne jau sīkas amatpersonas deva šos rīkojumus. Tad nobijās tie, kas visu atdeva Maskavai vai vēlējās kaut ko noslēpt? Laikam jau tik tiešām nekad vairs to neuzzināsim.
Neizpētīti ir arī vienības cilvēku (Tepers un vēl četri) aresta, transportēšanas un spīdzināšanas apstākļi. Viens jau ir viņā saulē, jo arī spēcīgam jaunam organismam ir savs vadzis.
Tomēr bez vēsturiskā aspekta ir vēl arī tiesiskais aspekts. Gribētu lūgt Valsts prezidenti izvērtēt iespēju mainīt likumu, kurš nosaka, ka nacionālā pretošanās kustība Latvijā beidzās 1961. gadā, – tad Gunāram Astram un arī citiem cietušajiem pienāktos pretošanās kustības dalībnieku statuss.

Dzintars Kļava,

ekonomists, komerczinību maģistrs