Vai visu izšķīra personības un stratēģijas jautājums?

Valdības Latvijā turas vidēji nedaudz ilgāk par gadu, un arī tad ne bez sarežģījumiem. Vai tas nozīmē, ka valdību nestabilitāte mūsu valstī jau kādā veidā ir ieprogrammēta? Ja ir, tad kāpēc? Uz šiem un citiem ar mūsdienu politisko vidi Latvijā saistītiem jautājumiem atbild Juris Rozenvalds, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas asociētais profesors.

Juris Rozenvalds Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

– Saistībā ar valdības krīzi, kura eksplodēja ar premjera biedra Aināra Šlesera atlaišanu, aktualizējas jautājums par tamlīdzīgu nesaskaņu patiesajiem iemesliem.
– Es gribētu raudzīties uz to no mazliet vispārīgāka viedokļa. Krīzes – tā parasti saka par notikumiem, kuri saviļņo sabiedrību, un tas atspoguļo dažas vispārējas tendences. Šai krīzei it kā nav skaidru iemeslu, it kā premjers nevar satikt ar Šleseru...
Te atspoguļojas mūsu politiskās kultūras īpatnības gan ikdienas apziņas, gan politiskās elites līmenī. Šī valdība visu laiku strādāja bez skaidra plāna, bez koalīcijas līguma ar skaidri izteiktiem darbības virzieniem. Pašlaik galvenā prioritāte ir cīņa pret korupciju, bet būtībā tas ir tikai viens no līdzekļiem, nevis galvenā prioritāte. Mēs nevaram tikai cīnīties ar korupciju, jāvirzās arī uz priekšu. Pastāv skaidra stratēģiska mērķa trūkums, un līdz ar to noteicošo lomu sāk spēlēt subjektīvi faktori.
Reizē rodas jautājums par politiskās elites profesionalitāti. Grūti iedomāties, ka attīstītas Rietumu demokrātijas valdību varētu vadīt politiķis, kam ir acīmredzamas problēmas sadarboties ar kaut vai nedaudz atšķirīgi domājošiem. Spēja sarunāties, iedibināt kontaktu un panākt kompromisu – tas pieder pie profesionāla politiķa pamatkvalifikācijas. Jūsu minēto notikumu rezultātā Latvijā līdz vakardienai bija mazākumvaldība.
– Kā tas viss salīdzināms ar citu demokrātiju pieredzi?
– Līdera loma jebkurā demokrātiskā režīmā ir liela. Minēsim kaut vai Blēra, Buša, Širaka personības ietekmi. Latvijas politikā pēdējā laikā var runāt par personības lomas pieaugumu, kam ir savi izskaidrojumi, personības loma ir pieaugusi. Saimes vēlēšanās dažādu iemeslu dēļ sabiedrības uzticība līdzšinējai politiskajai elitei sasniedza kritiski zemu atzīmi. Repše nāca pie varas pirms vairāk nekā 15 mēnešiem nopietnas krīzes apstākļos, nāca ar solījumiem sabiedrībai, kas lielā mērā izrādījās nepiepildīti. Frāze “kā var nesolīt” daudz ko izsaka. Tomēr nevar noliegt, ka ievērojama sabiedrības daļa uztver Repši kā harismātisko līderi. Kaut ko līdzīgu savulaik varēja teikt arī par Tautas partijas līderi Andri Šķēli. Tomēr, kā rāda pieredze, līdera maiņa Tautas partijā notika samērā gludi (kaut arī, protams, var diskutēt, kāda ir Šķēles pašreizējā ietekme uz TP politiku), ko nevar teikt par “Jauno laiku”, kas Repšes nomaiņu Ministru prezidenta amatā uzskata par pilnīgi neiespējamu.
Jāsaka, ka JL augsto reitingu pat grūti racionāli izskaidrot. Šķiet, Repšem uzticas arī tā sabiedrības daļa, kurai objektīvi varētu būt būtiskas pretenzijas pret viņu, ņemot vērā Latvijas Bankas viņa vadībā īstenoto monetāro politiku. Lielā mērā to gan var skaidrot ar vienu mūsu politiskās kultūras īpatnību: cilvēki ne tikai nelasa partiju programmas, bet arī diskusijas lielākoties norisinās personību līmenī.
– Latvijā vidēji valdības turas nedaudz ilgāk par gadu. Vai tas mūsu valsts politiskajā dzīvē jau kaut kādā veidā ir ieprogrammēts?
– Tas jau kopš pirmskara laikiem ir ieprogrammēts pirmām kārtām ar pašu vēlēšanu sistēmu. Mūsu valsts zināmā mērā ir unikāla, jo daudz ko esam risinājuši tieši caur atgriešanos pie pagātnes. Esam pārņēmuši 1922. gada Satversmi, vēlēšanu sistēmu, klāt pieliekot vien procentu barjeru. Taču šī vēlēšanu kārtība veicina sabiedrības atsvešināšanos, distancēšanos no politiskās elites. Piemēram, kur lai savu deputātu meklē tāds vēlētājs no Latgales, kurš nobalsojis par kādu sarakstu?
– Vēlētājs gan pašlaik faktiski nekā nevar ietekmēt valdību noturību. Taču vēl bez vēlēšanu sistēmas ir citi Ministru kabinetu nestabilitātes iemesli.
– Jā, nereti vērojama balstīšanās nevis uz prioritātēm, bet gan dažādām kombinācijām, kas parādās arī šajā krīzē. Otrkārt, ir dažādu grupu ekonomisko interešu sadursmes. Turklāt politiskā un ekonomiskā elite Latvijā ir ciešāk saistīta nekā daudzās citās valstīs.
Nedrīkst aizmirst, ka neatkarība Latvijā pastāv mazliet ilgāk nekā desmit gadus. Atvadas no “reālā sociālisma” prasīja īsā laikā un vienlaikus atrisināt trīs fundamentālas problēmas, kuras Rietumeiropā tika risinātas pēctecīgi un gadsimtu gaitā. Runa ir par nacionālas valsts izveidi, demokrātiskas iekārtas radīšanu un kapitālistiskas ražošanas izveidošanu.
– Tajā pašā laikā teju neizbēgami vārdi, kurus, apmeklējot Latviju, izsaka rietumvalstu līderi, ir par uzteicamo valsts attīstību...
– Neapšaubāmi esam spēruši milzu soļus. Pirms gadiem piecpadsmit šī saruna nebūtu iespējama. Taču arī jāatzīst – Latvijas politiskā spektra attīstība iet nenormālu ceļu, ja raugās no Rietumu, pat Igaunijas, teorijas un pieredzes. Igaunijā etniski orientētu partiju loma mazinās. Šķelšanās politiskās elites līmenī ir mazāka. Tur partijas mēģina saprast, ko tad tas neigaunis vēlas, kādu kompromisu var rast. Atšķirībā no Igaunijas, kur pēdējās vēlēšanās visas mononacionālās partijas cieta sakāvi, Latvijā politiskā spektra šķelšanās pēc etniskām pazīmēm ir pastiprinājusies. Tas nav normāli.
– Kā prognozējat Latvijas iekšpolitiskā klimata attīstību pēc valsts iestāšanās ES?
– ES ilgstošā laika posmā, protams, būs mūsu politisko dzīvi stabilizējošs un normalizējošs faktors. Taču uzreiz pēc 1. maija nekas nemainīsies.
– Jūs minējāt vēlēšanu sistēmas trūkumus. Konstitucionālas pārmaiņas kā nepieciešamas nupat minētas arī saistībā gan ar Valsts prezidenta, gan premjera pilnvaru palielināšanu, vienkāršotāku Saeimas atlaišanu. Kā vērtējat šādas ierosmes?
– Latvija ir izteikta parlamentārā republika, un nevar strauji palielināt prezidenta pilnvaras. Tautas vēlēts prezidents – tas būtiski mainītu visu politisko sistēmu.
Par premjerministra centieniem koncentrēt savās rokās lielāku varas apjomu. Šie centieni man šķiet bīstami un nepieņemami. Visai raksturīgs šajā sakarā bija strīds starp Repši un Tautas partijas (TP) līderiem par to, kuram pie kura jānāk uz pārrunām par mazākuma valdības likteni – premjeram uz Saeimu vai TP uz valdības namu. Tas bija ļoti simbolisks un principiāls strīds.
Reprezentatīvā demokrātija saistās ar daudziem trūkumiem, taču tās priekšrocība ir paust sabiedrībā sastopamu uzskatu daudzveidību pārstāvniecības institūcijas ietvaros. Mūsu konstitūcijā galvenā vieta ierādīta parlamentam, un es saskatu šajā uzstādījumā vairāk plusu nekā mīnusu.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv