"Karaļa runātā zviedru valoda"

"Dagens Nyheter"

— 2000.06.03.

Es dažreiz strādāju par skolotāju un imigrantiem skolā mācu zviedru valodu.

Kad es to stāstu, daļa cilvēku kļūst ziņkārīgi. Viņi grib uzzināt, kā tad šie ieceļotāji runā un kā skan jaunā valoda, Rinkebijas zviedru valoda.

Man patiešām žēl, ja kāds ir vīlies, taču nekā sevišķi interesanta te nav. Mani skolēni runā tāpat kā jebkuri citi pusaudži. Skaidrs, ka aizguvumi tiek ņemti gan no turienes, gan citurienes, no citām kultūrām, ar kurām viņi sastopas. Turku, arābu, hip-hop, Holivudas un tā tālāk. Tā attīstās valoda.

Ja citās valodās tiek atrasti labāki izteicieni, tie tiek "iebāzti" savā valodā. Tā dara jaunieši no Līdingē, "Dagens Nyheter" žurnālisti un arī uzņēmumu direktori. Dažreiz tiek aizgūts kāds lamu vārds, bet visbiežāk runa ir par sarunvalodu.

Fakts ir tāds, ka mani imigrantu skolēni nelieto sevišķi daudz neglītu vārdu. Pilnīgi droši varu teikt, ka viņi cits citu nesauc par "mauku". Lielākā viņu daļa ir ļoti apdāvināti valodu apguvē un brīvi sarunājas daudzās dažādās valodās. Iespējams, ka viņu valoda nepieradušām ausīm izsklausās eksotiska, taču to pašu varētu teikt arī augsti izglītoti cilvēki par strādnieku sarunāšanos jaunceltnē pusdienas pārtraukumā.

Nabadzīgie un bagātnieki runā dažādās valodās, un pilnīgi skaidrs, ka tas, kurš to nezina, būtu pārsteigts. Tagad bieži vien ir tā, ka ieceļotāji ir nabadzīgi, un otrādi. Cik es zinu, tas viņu valodu varbūt padara divtik eksotisku.

Pastāv divējādas reakcijas. Viena ir saprotoša, labvēlīga un gandrīz vai fascinējošs uzsitiens uz pleca: "Ieceļotāji ir tik daudzkrāsaini. Mums, zviedriem, nav nekādas kultūras."

Otra ir pārbiedēta, gandrīz vai pretīguma pārņemta grimase: "Viņš taču runā kā melnais, viņš, kurš te ir nodzīvojis visu mūžu. Kā tad viņš varēs dabūt darbu?"

Šīm abām reakcijām ir kopīga viena lieta. Tās satur "mēs" un "viņi", kas abos gadījumos ir viens un tas pats.

"Mēs" esam visi parastie zviedru skolotāji, žurnālisti un art directors. "Viņi" ir cilvēki, kas uz darbu brauc ar metro un kam dažkārt ir tā sauktā ieceļotāju izcelsme. Protams, ka "mēs" esam normāli. Tā kā "mēs" esam normāli, tad normāla ir arī "mūsu" valoda, kas ir jāmācās skolā. Tajā ir jāraksta "man sade", un vārds "kompis" ir slengs. Šo valodu lieto universitātēs un ziņu raidījumos. Mēs to varētu nosaukt par karaļa zviedru valodu, lai gan vairums manu skolēnu zviedriski runā daudz labāk nekā karalis.

Tie, kas runā karaļa zviedru valodā, arī labprāt aizgūst no citām valodām, taču savā izvēlē ir daudz uzmanīgāki. Augstākais slānis allaž ir aizņēmies no citām kultūrām, kuras ir uzskatījis par smalkākām nekā savējā.

Savulaik aizgūts tika no Vācijas un Francijas. Tagad aktuāls ir bizness un informācijas tehnoloģija. Hausse, maila, cash, websida, PC, scanna. Vārds webdesigner varbūt ir visaizraujošākais, kas daudzu gadu laikā ir noticis ar karaļa zviedru valodu. Tas izklausās ārkārtīgi nezviedrisks, taču neviens pat nevarētu iedomāties to saukt par problēmu.

Viss ir, kā nākas, un turklāt liecina par panākumiem, ja jauns zviedru informācijas tehnoloģijas nozares miljonārs lieto dažus no citām valodām aizgūtus biznesa vārdus, kaut arī neviens nesaprot, ko viņš saka. Taču, ja skolēns savu klasesbiedru sauc par läään, tad tas nav labi.

Problēma ir tāda, ka mani skolēni aizņemas no nepareizām kultūrām, un tādā gadījumā nav nekādas nozīmes, ja tu vari sarunāties četrpadsmit valodās, ja to skaitā nav biznesa angļu valodas un karaļa zviedru valodas.

Tie, kas nerunā karaļa zviedru valodā, cīņā par labo nākotni tiks nogalināti pirmie. Tieši tādēļ es nemitīgi atgādinu, ka skolēniem obligāti ir jālasa grāmatas. Viņiem ir jāiemācās teikuma sastāvdaļas, prievārdi un pareiza vārdu kārtība. Karaļa zviedru valoda ir nepieciešama sāpe.

Es patiešām gribu, lai viņi iemācās. Ne jau tāpēc, ka man patiktu, ja apkopējas darbā runātu kā televīzijas raidījuma vadītājs Klaess Elfsbergs. Nē, tāpēc, ka karaļa zviedru valoda ir vienīgā iespēja izvairīties no garlaicīga otrās šķiras darba, drūmām zemākās šķiras priekšpilsētām un noplukušām otrās šķiras skolām. Tam, kurš Zviedrijā vēlas gūt panākumus, vajadzētu arī nomainīt vārdu.

Gluži tāpat kā visi citi pusaudži, arī mani skolēni sapņo par nākotni. Līdz šim tomēr neesmu sastapis nevienu, kurš sapņotu, ka viņš vai viņa McDonalds restorānā vārīs pommes frites vai mazgās dzīvojamo māju kāpņu telpas. Nē, viņi vēlas kļūt par profesionāliem futbolistiem vai fotomodelēm, nodarboties ar biznesu vai strādāt masu medijos, gluži tāpat kā visi pārējie.

Grūtākais jau nav iemācīt viņiem karaļa zviedru valodu. Grūtākais ir panākt, lai viņi uzskata, ka viņiem no tā būs kāds labums. Panākt, lai viņi tic saviem sapņiem. Mani skolēni labi saprot, ka vārda nomainīšana vai karaļa zviedru valoda diemžēl reti palīdz. Ārkārtīgi grūti ir iemācīt zēniem un meitenēm, kuru vecāki ir bezdarbnieki, to valodu, kurā runā darba devēji, kuri viņus tomēr negrib pieņemt darbā.

Karaļa zviedru valoda nav nekas jauns. Vienmēr ir bijuši bagātie un nabadzīgie. Jaunums ir tas, ka mēs vairs netiecamies pēc vienlīdzīgas sabiedrības. Jo platāka kļūs plaisa starp nabagiem un bagātajiem, jo lielāka būs atšķirība starp viņu valodu.

Karaļa zviedru valoda šobrīd ir tikpat slēgta ietekmei no apakšas kā geto, kas veidojas Līdingē. Te nav nekā eksotiska vai ievērojama. Tas ir traģiski.

Fredriks Edīns