Hokeja elites, Madonnas un Maikla Džeksona gaidās

Vienīgi cerība, ka Rīgai kādreiz būs sava hokeja halle. Tas ir viss, kas šobrīd palicis pāri no amatpersonu un uzņēmēju solījumiem par vērienīga objekta būvniecību, kurā 2006.gadā paredzēts sarīkot Pasaules hokeja čempionātu. Teorētiski ir iespējams itin viss, tāpēc šī sporta veida fani vēl var cerēt. Taču no šādas situācijas bija iespējams izvairīties.

Tas ir viss, kas mums palicis pāri no 2006.gada pasaules čempionāta hokejā – simboliskā ķelle un hokeja ripas, nofotografētas pirms multifunkcionālās halles pamatakmens svinīgās iemūrēšanas Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Kad, kur un kāpēc
tika pieļautas kļūdas?

Tiesības rīkot pasaules čempionātu hokejā Latvija ieguva 2001. gada 11. martā, kad Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) kongresa dalībnieki pieņēma šādu lēmumu. Saviļņots par izvēli Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans, kurš žurnālistiem sacīja: “Ja Latvijai ir uzticēts tāds nozīmīgs pasākums, tas nozīmē, ka ar mums rēķinās, ka mēs tiekam ierindoti pasaules hokeja lielvalstu pulkā. Esmu ļoti gandarīts, ka, pretēji pesimistu prognozēm, darbs ir devis augļus.” Toreiz uzvarēja optimisti, kas pēc tam arī pārliecinoši apgalvoja – tiks darīts viss, lai 2006. gadā pienācīgi sarīkotu hokeja čempionātu. Būtiskākie nosacījumi – jānodrošina divas hokeja halles. Vienā nedrīkst būt mazāk kā 6000 skatītāju vietām, savukārt otrai jābūt lielākai – ar vairāk nekā 10 000 vietām. Nebija pamata šaubīties, ka šādus nosacījumus Latvijas puse varētu neizpildīt. Turklāt nepilnu mēnesi pēc tam mūsu valsts amatpersonas apliecināja, ka investoru interese ir liela, tāpēc haļļu celtniecībai nebūs jāpiesaista valsts nauda.

Konkurss
skandāliem apvīts

2002. gadā konkursā par halles būvniecību uzvar firma “IMS Studio 6”. Šī uzņēmuma nodomi patiešām vērā ņemami, jo tas sola projektā ieguldīt 400 miljonus latu. Neilgi pēc tam atklājas, ka tās prezidents Gorans Takačs un iespējamais projekta finansētājs Andrē Guelfi ir iesaistīti starptautiskos finanšu skandālos. Viņiem tiesības celt hokeja halli tiek atņemtas.
Konkurss jārīko vēlreiz. Šoreiz tajā piesakās trīs pretendenti. Vēlmi būvēt halli izsaka pašmāju uzņēmumi SIA “Multihalle” un “Metāla būvju sistēmas”, kas apvienojušies kopīga projekta realizācijai. Uz halles būvniecību pretendē arī Kanādas firma “SCI Stadium Consultants International” un vēl kāds investors, kura vārds plašākai sabiedrībai paliek nezināms. Pēdējais it kā bijis saistīts ar bēdīgi slaveno “IMS Studio 6”.
Konkursa komisija par labāko uzskatīja pašmāju uzņēmumu piedāvājumu. SIA “Multihalle” direktors Vilnis Baltiņš 2002. gada augusta pēdējās dienās bija apņēmības pilns – līdz 2005. gada rudenim, viss būs kārtībā.

Pilsētas pirmā loma

Rīgas domes (RD) sākotnējā loma šajā projektā bija saistīta vien ar savas zemes iznomāšanu uzņēmējiem. To apliecina arī RD Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks: “Tāda ir arī citu Eiropas pilsētu pieredze. Mēs piešķīrām ne tikai hallei nepieciešamo zemi, bet arī papildu platības citām būvēm, lai investoriem būtu iespējas atpelnīt ieguldītos līdzekļus.” Amatpersona norāda, ka firmai kopumā apsaimniekošanā nodoti 30 hektāri zemes Skanstes ielā. Līgumā paredzēts, ka līdz 2005. gada augustam nomas maksa par kvadrātmetru platības ir septiņi santīmi gadā, vēlāk – 23. A.Ameriks norāda, ka līgums par zemes nomu noslēgts uz 98 gadiem. Par labu iespējai rīkot pasaules hokeja čempionātu tika ziedoti mazdārziņi, kas atradās uz SIA “Multihalle” iznomātās zemes. To apsaimniekotāju argumentus neviens tā arī nesadzirdēja.

Investori atrodas

Par to, kas notika visu pagājušo gadu, varam vienīgi minēt. Solījumi atrast investorus halles būvniecībai nevainagojās panākumiem. SIA “Multihalle” izpilddirektors Ivars Kalvišķis uzsver, ka viņa vadītās firmas uzdevums nebija investīciju piesaistīšana. Naudas meklēšanai pievērsās otrs projektā iesaistītais uzņēmums – “Metāla būvju sistēmas”. Tā direktors Jānis Brinkmanis apliecina, ka tieši tāds arī bijis viņu darbības mērķis, ko daļēji izdevies sasniegt. Viņš stāsta, ka par projektu interesējušies seši investori, taču, izpētot piedāvājumu, atteikušies.
Neraugoties uz neskaidrību, viens līgums tomēr tika noslēgts ar uzņēmumu “Riga Park Limited”. I.Kalvišķis stāsta, ka to kā iespējamo investoru atradusi jau minētā otrā projekta realizēšanā iesaistītā Latvijas firma. Investors solījis projektā ieguldīt naudu, taču noteiktajā laikā to nav izdarījis, tāpēc jebkādas juridiskas saistības ar to pārtrauktas. “Šī darījuma dēļ mēs zaudējām aptuveni piecus mēnešus, jo līdz pat pagājušā gada septembra beigām gaidījām, kad viņi īstenos līgumā noteikto,” komentē I.Kalvišķis. Savukārt J.Brinkmanis par neizdošanos atbildību neuzņemas: “Rīga Park Limited” patstāvīgi nolēma, ka projektā iesaistīsies. Mēs viņus brīdinājām par iespējamām problēmām, taču viņi bija pārliecināti par savu kompetenci.”
2003.gada nogalē arī uzņēmumam “Metāla būvju sistēmas” no projekta bija jāizstājas. Par sadarbības pārtraukšanu paziņoja SIA “Multihalle”. “Viņi vairs nav mūsu partneri. Arī LHF pateikusi, ka ar šo uzņēmumu tai vairs nebūs nekā kopīga. Un viss tikai tā iemesla dēļ, ka firma neizpildīja līgumā noteiktās saistības,” skaidro I. Kalvišķis.

Pilsētas otrā loma

Saprotot, ka nonākuši visai nepatīkamā situācijā, SIA “Multihalle” uzsāk sarunas ar vairākām bankām par iespējām ņemt kredītu. I.Kalvišķis stāsta, ka interesi sadarboties izrādījušas četras – “Hansabanka”, “Unibanka”, “Vereinsbank” un “Pareksa banka”. Pārrunājot iespējamo uzņēmuma un banku sadarbību, abas puses nonākušas pie secinājuma, ka jāiesaista RD, jo varētu būt runa par zemes ieķīlāšanu. Šādu lēmumu ietekmēja tas, ka bankas izvirzīja vairākus nosacījumus. Piemēram, “Pareksa bankas” Sabiedrisko attiecību un komunikācijas nodaļas vadītājs Viktors Zaķis stāsta, ka banka zemes ieķīlāšanas gadījumā vēlas papildu nodrošinājumu. Tas gan neesot obligāts, taču vēlams.
Sākotnēji tika pieļauta iespēja, ka RD varētu ieķīlāt zemi, ja iegūtu SIA “Multihalle” kontrolpaketi. Ar to nebija mierā uzņēmuma vadība, un pilsēta it kā piekrita darījuma rezultātā saņemt vien 26 procentus firmas akciju.
Taču vēlāk SIA “Multihalle” pašvaldībai izteica citu priekšlikumu. Tas paredzēja izveidot jaunu kompāniju, kas varētu saukties “Rīgas arēna”. To veidotu RD kopā ar SIA “Multihalle”. “Mēs uzskatām, ka mums vajadzētu kontrolpaketi. Šaubos, vai pašvaldībai būtu jānodarbojas ar biznesa vadīšanu. Tā nav viņu funkcija,” vēlmi iegūt 52 procentus jaunā uzņēmuma akciju pamato I.Kalvišķis. Turklāt viņš pieļauj, ka gadījumā, ja kontrolpakete nonāktu RD rokās, būtu jāievēro likums “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”. Tas vēl vairāk paildzinātu jau tā ievilkušos būvniecības procesu.
Komentējot I.Kalvišķa pieļāvumu, A.Ameriks to neuzskatīja par vērā ņemamu. Pirmkārt, tāpēc, ka Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Andrejs Tiknuss norādījis, ka šajā gadījumā likums nedarbotos. Otrkārt, RD, iegūstot kontrolpaketi, necenstos pārņemt projekta vadību: “Vai tad gadījumā, ja uzņēmumam ir 30 procenti dalības kapitāla, tas nevar vadīt procesu?” vaicā A.Ameriks. “Pašvaldība nevēlas būt uzņēmējdarbības tieša dalībniece. Mēs tikai radām vidi un apstākļus. Mūs šodien spiež projektā iesaistīties, kas nebūt nav mūsu vēlme vai ambīcijas. Turklāt pašvaldība ļoti riskē.”

Vēl daudz neskaidrību

SIA “Multihalle” konceptuāli piekritusi tam, ka, dibinot jauno uzņēmumu, pašvaldībai piederētu tā kontrolpakete – 75 procenti akciju, savukārt 25 procenti paliktu SIA īpašumā. Taču tādā gadījumā uzņēmumam RD akcijas būtu jāatpērk par tirgus cenu līdz 2008.gada 1.janvārim, kas tā īsti neapmierina firmas pārstāvjus. RD Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa informē, ka pašvaldība projektā sākotnēji gatava ieguldīt tikai 5 000 latu. Pēc tam būtu jārīko konkurss par izdevīgākā kredīta piešķiršanu, un tikai tad RD būtu gatava ieķīlāt 5,8 hektārus uzņēmumam iznomātās zemes. Zemes gabala vērtību noteiktu starptautiski atzīti vērtētāji, un tas tiktu izmantots kā ķīla kredīta saņemšanai. Nepieciešamības gadījumā kā ķīla varētu būt arī SIA “Multihallei” piederošās “Rīgas arēnas” akcijas un pašas SIA “Multihalles” kapitāla daļas. Savukārt SIA bez attiecīga finansiālā un materiālā ieguldījuma ieķīlātu pašvaldībai savas nomas tiesības uz visu tai iznomāto zemi, ieskaitot 15 hektārus rezervētās zemes. Gadījumā, ja SIA “Multihalle” noteiktajā laikā neatpirktu “Rīgas arēnas” akcijas, tā zaudētu savu uz 98 gadiem noslēgto nomas līgumu, un nomas tiesības tiktu realizētas tirgū. Lai gan priekšlikums konceptuāli guvis atbalstu, I.Kalvišķis atzīst, ka jāturpina darbs pie līguma nosacījumu precizēšanas. Turklāt vēl nepieciešams valsts galvojums kredīta saņemšanai. Precīzi nav zināms, kad par tā piešķiršanu varētu lemt valdība un Saeima.
Līdz šim nebija skaidrības arī par to, kā pēc čempionāta halle funkcionēs un kā tā spēs sevi atpelnīt. Pēc ekspertu aplēsēm, hallē jānotiek vismaz 100 pasākumiem gadā, lai tā būtu ekonomiski izdevīga. “Taču šobrīd vēl nav atrasti halles apsaimniekotāji. Kurš tad uz Rīgu aicinās madonnas un maiklus džeksonus?” ironiski jautā A.Ameriks. “Rīgas arēnas” dibināšanas līguma pamatnoteikumos gan paredzēta profesionāla halles apsaimniekotāja piesaiste, taču jautājums ir par to, vai šis līgums tiks noslēgts.
Gadījumā, ja tomēr izdosies rast izeju no situācijas un tiem IIHF pārstāvjiem, kas martā ieradīsies Rīgā, varēsim parādīt halles pamatus, aktuāls joprojām būs jautājums par otru hokeja halli. Kā minēts, tas ir obligāts priekšnosacījums čempionāta rīkošanai. Laikrakstam “Latvijas Vēstnesis” neizdevās sazināties ar K.Lipmanu, lai iegūtu informāciju par to, kā norit šīs problēmas risināšana. Viņa sekretāre to pamatoja ar LHF prezidenta aizņemtību. Taču K.Lipmans, 3.februārī, piedaloties Latvijas Televīzijas raidījumā “Mūsu cilvēks”, sacīja, ka atbalstāms ir Rīgas mēra Gundara Bojāra priekšlikums. Viņš piedāvājis izmantot Maskavas ielā esošo halli, kas jājauc nost un tās vietā jāceļ jauna. Turklāt tās celtniecību vajadzētu atbalstīt RD un valdībai. Savukārt A.Ameriks izeju no situācijas saskata citur: “Redzot, cik komplicēta procedūra ir saistībā ar vienas halles būvniecību, mēs varam pieņemt, ka ledus tiks ieliets kādā izstāžu zālē. Problēmas būs atrisinātas, ja būs tik auksts, ka varēs slidot uz Daugavas. Tad otru halli nemaz nevajadzēs celt.”

Ieva Treija