Par Latvijas baletu mājās un pasaulē

Mass media nule bija pārpildīti daudzām stilīgām aptaujām par XX gs. populārākajiem cilvēkiem, kuri nākuši no Latvijas.

Retais pieminēja baleta māksliniekus. Žēl.

Laikam esam jau piemirsuši, ar kādu lepnumu pasaulslavenais Māris Liepa ārzemju intervijās atgādināja: "Nē, es neesmu krievs. Esmu latvietis. Dzimis, audzis un skolojies Rīgā!"

Arī augstākais nu jau neesošais valsts tituls PSRS Tautas skatuves mākslinieks liecināja, ka Veltas Vilciņas, Aleksandra Lemberga, Zitas Ersas talants pazīstams tālu aiz Latvijas robežām.

Oksfordas baleta vārdnīcā atradīsim garu virkni rīdzinieku, kuri tāpat ierakstīti Eiropas un pasaules baleta XX gadsimta annālēs: Mihails Barišņikovs, Aleksandrs Godunovs, Vladimirs Gelvāns, Džons Markovskis, Edīte Pfeifere-Frandsena, Alberts Kozlovskis, kuram tik lieli nopelni Zviedrijas karaliskās baletskolas attīstībā, pasaules lielākā baletžurnāla "Dancemagazine" līdzdibinātājs Anatols Čužojs, trupas "Les Grands Ballets Canadiens" dibinātāja un vadītāja Ludmila Širjajeva. Vēl un vēl.

Un tie, kas dažādu iemeslu dēļ apmierinājās ar mīlestību un pielūgsmi pašu mājās — Anna Priede?

Kā mums veiksies XXI gadsimtā? Kad vairs nav robežu un vienīgais, kā pietrūkst, ir vulgārais metāls zelts?

Albionas vilinājums

Latvijas Nacionālās operas balets no viesturnejas pa Skotiju atgriezās diennakti pirms 2000.gada sākuma. Ar "Apburto princesi" tika iekaroti divi slaveni teātri: Edinburgas festivāla un Glāzgovas Karaliskais teātris. Momentāni sekoja uzaicinājums februārī braukt uz divām nedēļām uz Londonu. Ja ne spriegais pašmāju grafiks, darbs pie "Sidraba šķidrauta", Rīgas balets būtu sācis iekarot vēl vienu no pasaules baleta metropolēm. (Atcerēsimies, mūsu kontā ir tādas slavenas skatuves kā Parīzes Šatlē pils teātris, Maskavas Lielais teātris, Romas "Argentina", Milānas "Lirico", Zalcburgas Lielā "Festspielhaus", Lozannas Bežāra teātris utt.)

Skotijā notikušajās 18 "Apburtās princeses" izrādēs titullomā staroja triju paaudžu balerīnas — Inese Dumpe, Jūlija Gurviča, Margarita Demjanoka. Visas viņas ir Rīgas Horeogrāfijas skolas absolventes. Prīmas mums, paldies Dievam, nav jāiepērk.

Romeo un Džuljetas mācības

Gluži tāpat nav jāsūdzas par ievērojamu baleta artistu interesi par Rīgu. Cik sen, kā Boriss Eifmans atdeva LNO trupai savu mīļāko, izsāpētāko izrādi "Čaikovskis". Pēdējā pirmizrāde — S.Prokofjeva "Romeo un Džuljeta" vispār ir unikāla dāvana: Lielā teātra mākslinieciskais vadītājs, baleta superzvaigzne Vladimirs Vasiļjevs to iestudēja mums bez autoratlīdzības. Ar vienīgu vēlēšanos — lai viņa garabērns nonāk labās rokās un aug skaists un liels. Jau sāktas sarunas par izrādes iekļaušanu slavenā čellista un diriģenta Mstislava Rostropoviča jubilejas svinībās Londonā (beidzot taču!), pašam gaviļniekam stāvot pie diriģenta pults.

"Romeo un Džuljetai" piemīt kāds liktenīgs skanējums mūsu baletā. 1953.gadā to iestudēja pērn bezlaikus no mums aizgājušais Jevgeņijs Čanga. Titullomās par leģendu kļuva Annas Priedes un Haralda Ritenberga dejojums. Mūsu "dievišķā Anna" šogad maijā atskatīsies uz 80. dzīves gadskārtu, bet viņas partneris jau ilgāk nekā 20 gadus vada Horeogrāfijas skolu. 1982.gada atjaunojumā, kuru veica vēl viens latviešu baletam pāragri atņemts cilvēks — Aleksandrs Lembergs —, pirmajā sastāvā Romeo dejoja vēl viens šīgada jubilārs, kuru sveicām 1.februārī — Genādijs Gorbaņovs.

Genādijs
ar pievārdu Nevīstošais

Trīsdesmit trīs dejas gadi — kaut ko tādu Rīgas balets vēl nav piedzīvojis. Pagātnē viņam palicis visbagātākais klasiskais repertuārs, visus prinčus un mīlētājus ieskaitot. Pagātnē palikuši drosmīgie ekskursi izcilo baletmeistaru Maijas Murdmā, Borisa Eifmana un Jura Kaprāļa pasaulēs: Pazudušais dēls, Prometejs, Meistars un Margarita, Gajanē, Pārrautā dziesma, Divbalsība, Apskaidrotā nakts u.c. Pie tam Genādijam pietiktu spēka un prasmes arī šodien tos atkārtot, vienīgi — tas jubilejas cipars ir tāds, kurā pat Barišņikovs sāka izvairīties klasiku dejot ...50, ak vai!

Pagātnē paliek daudzie konkursi, kuros Genādijs — pārī ar Zitu Ersu, Loru Ļubčenko, Inesi Dumpi — pirmoreiz pēckara gados lika runāt par Rīgas baletu un tā skolu kā eiropeiski vērtējamu fenomenu.

Toties ir tagadne. Spēcīgas, dziļas, skaistas un grūtas raksturklasikas lomas. Hilarions "Žizelē", Abderahmans "Raimondā", Grāfs "Pie zilās Donavas", Šahs Riars "Šeherezadē". Vīrišķīgi varoņi, dejiski varoņi, nevis staigājošas bildes. Sinjors Kapuleti — Džuljetas tēvs nesenajā pirmizrādē — tā ir tikpat liela traģēdija kā jaunajiem veroniešiem. Varbūt vēl lielāka, jo priekšā nav nekā, tikai tumsa un bezcerība...

Atceroties raksta sākumā uzdoto jautājumu, es riskētu arī Genādiju iekļaut XX gs. populārāko rīdzinieku sarakstā.

Eriks Tivums — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Viktorija Jansone, Genādijs Gorbaņovs un Inese Dumpe Prokofjeva baletā "Romeo un Džuljeta" Foto: Andris Tone