Par ģeodēzijas izglītības un zinātnes pamatlicēju ne tikai Latvijā — prof. Dr. ing. Alvilu Buholcu (1880—1972)

Profesors Alvils Buholcs (ap 1960. gadu)

Jaunalūksnes pagasta tajā vietā, kur atradās Buholcu lauku mājas "Asteri", tagad ir šis piemiņas akmens (1980. gads);

Buholca piemiņas akmens fragments. Medaļas autore — māksliniece Valentīna Zeile. Šo piemiņas vietu kopj tagadējie īpašuma saimnieki Līga Šāvele un Mudīte Rusakova

Buholcu dzimtas lauku mājas "Asteri" pirms nopostīšanas Otrajā pasaules karā

* Daudzās publikācijās nepareizi uzrādīts A. Buholca dzimšanas dienas datums pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila. XIX gs. starpība starp veco un jauno stilu ir 12 dienas.

Alvils Buholcs pieder pie ievērojamākajiem XX gadsimta latviešu zinātniekiem, kura darbi fotogrammetrijā guvuši atzinību pasaulē. Talantīgais zinātnieks sevi pieteica jau jaunībā, sākot darba gaitas Rīgas Politehniskajā institūtā (1904—1918). Kad A.Buholcs strādāja Latvijas Universitātē (1919—1944), viņu jau iepazina Eiropa un zinātnieki ārpus tās. Savu gaitu pasaules ceļos profesors turpināja, darbojoties arī Drēzdenes Tehniskajā universitātē (1947—1960).

Taču pasaulē atzītais talantīgais zinātnieks visu mūžu nesa līdzi Alūksnes puses vārdu. Viņš dzimis Mālupes muižā. Kā nākamais zinātnieks ticis pie Buholca (Buchholz) uzvārda? To viņš mantojis no sava vectēva Indriķa, kad 1826.gadā Zeltiņu muižas zemniekiem tika doti uzvārdi.

Uzvārdu došanas laikā tā bija parasta prakse, ka zemnieki un viņu tuvākie radi dabūja par uzvārdiem māju vārdus. Nav skaidrs, kāpēc gan Zeltiņos Ķiploka kroga krodziniekam Indriķim ierakstīja vācu muižnieku aprindās pazīstamo Buholca uzvārdu? Baltijas ģenerālgubernatora marķīza Pauluči 1822. gada rīkojumā Vidzemes Landrātu kolēģijai bija tieši norādīts, — "lai gan zemniekiem uzvārdu izvēle ir brīvi noteikta, tomēr amata vīriem jāraugās, lai netiktu pieņemti neatbilstoši uzvārdi, sevišķi no dižciltīgo, pazīstamo vai ievērojamo personu ģimenēm". Varbūt muižkungs ļāva ierakstīt krodziniekam Indriķim uzvārdu Buholcs par kārtīgu saimniekošanu muižas krogā, atceroties agrākos dokumentos pieminēto Buchholtz Hoff? Tomēr Indriķis Buholcs nav vienīgais šī uzvārda īpašnieks Alūksnes novadā. Tādu pašu uzvārdu ieguva arī kāds no Vecannas muižas zemniekiem un arī vairāki citi no Lāzberģu, Alūksnes, Beļavas muižām.

Indriķis Buholcs nodzīvoja Ķiploku krogā līdz mūža beigām (1850.g.) Viņa vecākais dēls Aleksis 21 gada vecumā aprecēja Jūli Šloku no kaimiņu Ilzenes muižas. \Šajā laulībā pasaulē nāca meita Doroteja un pēc diviem gadiem dēls Johans.

Johans Buholcs (1839—1920) ir nākamā Alvila Buholca tēvs. Viņa dzīves gaitas norit turpat Alūksnes novadā. Izskolojies viņš kļūst par muižas pārvaldnieku Zeltiņos, vēlāk Kalnamuižā un arī Mālupē. Johana Buholca dzīvi vāciskā vide ietekmēja, pēc laulībām ar vācieti Luīzi Blūmenavu (1846—1880), Dignājas ķestera meitu.

Caur šo laulību Buholcam izveidojās radniecīgas saites ar Zeltiņos dzīvojošo Kampes dzimtu. Viens no Kampēm — Reinholds Kampe — arī bija muižas pārvaldnieks, un abu kaimiņu muižu pārvaldnieku starpā radās draudzīga saskare, tik cieša, ka Reinholds Kampe apprecēja sava drauga sievas māsu Annu Blūmenavu. Šajā laulībā 1885.gadā piedzima Paulis Kampe, vēlāk ievērojamais latviešu arhitektūras vēsturnieks, LU arhitektūras profesors.

Johana un Luīzes Buholcu ģimenē bija divi pēcnācēji. Pirmdzimtais bija dēls Alfrēds (1878—1879), kurš agri nomira. 1880.gada 3.novembrī *(22.oktobrī pēc vecā stila) Mālupē pasaulē nāca otrais bērns Alvils Johans. Drīz pēc Alvila piedzimšanas viņa māte Luīze nomira. Mazo Alvilu savā aizgādībā ņēma vecmāmiņa Jūle un līdz skolas gadiem audzināja viņu latviskajā vidē. Alvila tēvs Johans tā arī palika visu mūžu atraitnis. 1920.gadā viņš nomira savās mājās Alūksnes Kolberģos.

Skolas gadi. Studijas RPI

Pēc mājskološanās desmit gadus veco Alvilu tēvs nodeva pansijā pie mātes radiem Rīgā, un tur viņš uzsāka skolas gaitas pilsētas ģimnāzijā. Mācības ģimnāzijā bija par maksu. No tās atbrīvoja vai arī daļēji samazināja tikai dažiem mazturīgāko vecāku bērniem par īpaši labām sekmēm un uzvedību. Obligatoriskā mācību valoda bija krievu valoda. Ģimnāzijā skaitījās 7 klases no pirmās klases prīmas līdz septītajai. Prīmā bija jāmācās pusotru gadu, nākamajās klasēs pa gadam, bet pēdējā klasē septimā mācības ilga divus gadus un tāpēc to vēlāk sadalīja, otro gadu skaitot jau par 8. klasi.

Ģimnāzijas mācību priekšmeti atbilda klasiskā tipa sadalījumam. Īpašu uzmanību veltīja divām senajām valodām — grieķu un latīņu. Vēl mācīja vācu un franču valodu. Priekšmetu skaitā bija arī matemātika, fizika, loģika, vēsture, ģeogrāfija un ticības mācība. Par īpašu samaksu varēja mācīties arī senebreju un latviešu valodu, bet tas nebija obligāti.

Fiziku ģimnāzijā tolaik mācīja Tartu universitātē astronomijas kandidāta grādu ieguvušais Hermans Pflaums, vēlākais RPI adjunktprofesors. Viņš kļuva ievērojams ar to, ka dažas nedēļas pēc rentgena jeb x staru atklāšanas viņš tos ieguva un ar tiem eksperimentēja pirmoreiz Krievijā. Pamatīgi tika mācīta arī matemātika un citi priekšmeti.

Ģimnāzijā no skolēniem prasīja stingru disciplīnu un kārtību, jo uz liecības rakstīja atzīmi gan par uzvedību, gan par skolas apmeklētību un kā sagatavoja stundas. Tāpat ar atzīmi tika vērtēta mājas darbu izpilde, skolēna uzcītība un zinātkāre.

Alvils Buholcs 1898. gada jūnijā saņēma ģimnāzijas beigšanas atestātu. Visas šīs skolēnu raksturojošās īpašības tur bija novērtētas ar atzīmi teicami. Arī visos citos mācību priekšmetos bija teicamas atzīmes. Galapārbaudījumos tikai vienā priekšmetā — krievu valodā un literatūrā — bija ielikta atzīme "labi". Kopvērtējumā Rīgas pilsētas ģimnāziju Buholcs absolvēja ar izcilību un saņēma zelta medaļu.

Atestātā uzsvērts, ka Buholcs uzrādījis īpašas sekmes matemātikā. Izcila ģimnāzijas beigšanas atestāts ļāva studēt jebkurā augstskolā. Rīgas Politehniskais institūts ģimnāzistiem jau bija pazīstams. 1898. gada rudenī A. Buholcs sāka studijas RPI inženieru nodaļā.

1898.gadā, kad Buholcs uzsāka studijas, Rīgas Politehniskais institūts atradās pārkārtošanās apstākļos. Vēl nesen, 1896.gadā, bija notikusi reorganizācija, kuras gaitā bijušo 1862.gadā dibināto Rīgas Politehnikumu pārveidoja no vietējās Baltijas guberņu augstskolas par valsts augstāko mācību iestādi. RPI dzīvē ienāca jaunas prasības un pienākumi, ko noteica cariskās Krievijas izglītības sistēma. Par obligāto mācību valodu, agrākās vācu valodas vietā kļuva krievu valoda. Mainīti tika studiju plāni, ko papildināja ar dažādiem vispārīgiem priekšmetiem, kurus pasniedza no citām Krievijas vietām atnākušie mācībspēki.

Studijas RPI Buholcam sakrita ar pirmsrevolūcijas laiku, kad Krievijas augstskolās studenti aizvien biežāk iesaistījās politiskajā cīņā pret carisko patvaldību.

Pirmie studentu nemieri skāra RPI 1899.gada februārī, pēc tam kad 8. (20.) februārī ar Pēterburgas universitātes studentu demonstrāciju nežēlīgi izrēķinājās žandarmērija, nogalinot un ievainojot vairākus studentus. Solidarizējoties ar viņiem, daļa RPI studentu pārtrauca mācības un atbalstīja prasību mainīt birokrātisko kārtību un novecojošo izglītības sistēmu.

RPI vadība un tās rektors fizikas profesors Teodors Grenbergs un vēlāk — ķīmijas profesors Pauls Valdens ieturēja liberālu kompromisa pozīciju, uzskatot, ka studentu prasības daļēji ir pamatotas un ka augstskolas dzīvē izmaiņas ir jāizskata, ievirzot reformas akadēmiskā gultnē, nevis politisko prasību ceļā.

RPI studentu līdzdalība politiskajos notikumos un organizētajos streikos aizkavēja mācību norisi. Vairākkārt uz laiku lekcijas tika pārtrauktas. Līdz galvenajiem 1905.gada revolucionāriem notikumiem studijām jau bija zaudēts laiks apmēram viena mācību gada garumā. Tas viss skāra arī topošā inženiera Alvila Buholca studiju gaitu. Taču nav zināms, kāda bijusi Buholca līdzdalība šajos notikumu virpuļos.

Students, A. Buholcs 1902. gada vasarā piedalījās Nemunas—Ventspils ūdensceļa uzmērīšanas darbos, kur guva labu praktisko pieredzi ģeodēzijā pieredzējušā inženiera Mečislava Šistovska vadībā, kas tolaik vadīja Ventspils ostas izbūves darbus. M. Šistovskis vēlāk kļuva par RPI docentu hidrobūvēs. Pēdējā kursā A. Buholcs pildīja arī ģeodēzijas palīgasistenta pienākumus pie profesora Gregora Švarca, kurš bija arī RPI vicedirektors. Domājams, ka tieši šajā darba saskarē, prof. G. Švarcs novērtēja jaunekļa spējas un nopietno attieksmi pret uzticēto mācību darbu. Tāpēc, Alvilam Buholcam absolvējot 1904. gada vasarā inženieru nodaļu un iegūstot būvinženiera diplomu, prof. G. Švarcs jauno inženieri atstāja sev par asistentu ģeodēzijas katedrā.

Darba gadi Rīgas Politehniskajā institūtā

A.Buholcam sākot mācībspēka gaitas, ģeodēzijas pasniegšanai RPI jau bija uzkrājusies ilggadīga pieredze un nostiprinājies mācību vielas saturs. Ģeodēziju augstskolā saistīja ar inženiera darbības sfēru visā tās daudzveidībā. Un ģeodēziju uzskatīja par vienu no disciplīnām, kas veido nākamā inženiera profesionālo zināšanu pamatus.

Ģeodēzijas zināšanas bija nepieciešamas daudzu nozaru speciālistiem. Tāpēc to mācīja arhitektūras, mehānikas, ķīmijas un lauksaimniecības nodaļas studentiem. Industrijas progress šajās nozarēs arī bija saistīts ar kādas noteiktas teritorijas plānošanu un saimniecisko darbību.

Pirmie darba gadi Politehniskajā institūtā A.Buholcam pagāja 1905.gada revolucionāro notikumu ietekmē, kad mācības uz ilgāku laiku tika pārtrauktas. Buholcs iestājās blakusdarbā Rīgas pilsētas ģeodēziskajā birojā, ko vadīja inženieris G.Nurms, RPI inženieru nodaļas absolvents. Šajā darbā A.Buholcs sev atrada labu iespēju praktizēties pilsētas teritorijas jaunuzmērīšanas ģeodēziskajos darbos. Iepriekšējā Rīgas pilsētas uzmērīšana bija veikta laikā no 1880.gada—1882.gadam. Kopš tā laika pilsēta bija teritoriāli paplašinājusies pieaugošā iedzīvotāju skaita dēļ un palielinoties rūpnieciskajai ražošanai. Jaunās teritorijas prasīja pilsētas domes rīcību to labiekārtošanā. Būdams G.Nurma tuvākais palīgs, inženieris A.Buholcs veica ģeodēziskā uzmērīšanas pamattīkla aprēķināšanu un kontrolēja mērnieku darbus.

Palīgdarbs uzlaboja arī jaunā mācībspēka materiālos apstākļus un varēja domāt par ģimenes nodibināšanu. 1906.gada Ziemassvētkos Alvils Buholcs salaulājās ar Augustu Bekmani, skolotāja Kārļa Bekmaņa meitu, pēc tautības vācieti. Viņu ģimenē 1908.gadā piedzima vienīgais bērns — meita Elga.

Šajā laikā normalizējās arī mācību darbs Politehniskajā institūtā. 1907.gada rudenī ģeodēzijas katedras vadību pārņēma adjunktprofesors Viktors Ērenfeihts, kurš uz Rīgu pārnāca no Varšavas Politehniskā institūta. Ērenfeihts lasīja augstākās un zemākās ģeodēzijas lekciju kursus. Viņam uzticēja arī astronomijas kabineta vadību, jo viņš bija pieredzējis astronoms — ilgāku laiku bija strādājis Varšavas Universitātes astronomiskajā observatorijā.

Strādādams RPI, V.Ērenfeihts īsā laikā uzsāka savu zinātnisko darbību, kura labvēlīgi ietekmēja jaunā ģeodēzijas asistenta A.Buholca zinātnisko izaugsmi. Adjunktprofesora V. Ērenfeihta Rīgas perioda pētījumi publicēti vairākos ārvalstu zinātniskajos izdevumos "Astronomische Nachrichten", "Oesterreichische Zeitschrift fūr Vermessungswesen" u.c. Viņš rakstījis par dubultzvaigžņu novērošanas relatīvo precizitāti, par ģeodēzisko instrumentu teoriju u.c. jautājumiem. V.Ērenfeihts ir arī pirmo Rīgā iespiesto ģeodēzijas mācību grāmatu autors.

Pirmie pētījumi fotogrammetrijā

Fotogrammetrija, kas par savu galveno uzdevumu izvirza objekta veida un izmēru noteikšanu pēc tā fotoattēla, sāka attīstīties drīz vien pēc fotogrāfijas izgudrošanas (1839). Par tās atklājēju uzskata franču sapieru virsnieku A.Losedā, vēlāko Parīzes Tehniskās augstskolas ģeodēzijas profesoru, kurš 1859.gadā izstrādāja pirmos praktiskos paņēmienus, kā no apvidus fotogrāfijām sastādīt topogrāfisko karti.

Reizē ar fotogrāfijas vispārējo attīstību, uzlabojoties fotografēšanas tehnikai un fotoplašu ķīmiskajai apstrādei, paplašinājās arī fotogrammetrijas pielietojumu sfēra. 70.—80.gados vācu arhitekts Albrehts Meidenbauers sāka fotogrammetriju lietot vēsturisku arhitektūras objektu dokumentēšanai. Fotogrammetrijas teorētiskie pētījumi, savukārt, attīstīja stereofotografēšanu — attēlu iegūšanu no divām blakus esošām vietām. Aplūkojot stereofotogrāfiju īpašā ierīcē — stereoskopā, varēja iegūt telpisku ainu, kad visi priekšmeti izkārtojas dziļumā, līdzīgi, kā tas notiek dabā.

Tehniskajiem uzdevumiem fotogrammetriju plašāk sāka lietot dzelzceļu būvniecībai kalnainos apvidos Austrijā, Šveicē u.c. Austrijā par vienu no aktīvākajiem fotogrammetrijas popularizētājiem kļuva bijušais Rīgas Politehnikuma ģeodēzijas profesors Antons Šells , kas kopš 1874.gada strādāja Vīnes Tehniskajā augstskolā. A.Šells konstruējis vairākus oriģinālus fotogrammetriskos instrumentus. Domājams, ka ar A.Šella ieteikumu Rīgas Politehnikuma ģeodēzijas kabinetam tika iegādāts Pollaka konstrukcijas fototeodolīts, instruments fotogrammetriskiem uzmērīšanas darbiem.

Krievijā pirmos sekmīgos uzmērījumus ar fototeodolītu XIX gs. beigās veica Pēterburgas galma fotogrāfs Roberts Tīle, un tie tika pielietoti jauno dzelzceļu līniju būvniecībā Aizbaikālā, Aizkaukāzā u.c.

XX gs. sākumā fotogrammetrijas attīstībā notika būtiskas pārmaiņas, ko izraisīja talantīgā Kārļa Ceisa firmas konstruktora K.Pulfriha izgudrojums — stereokomparators. Stereokomparatoru sāka sekmīgi izmantot fotogrammetriskiem darbiem ne vien ģeodēzijā, bet arī fotogrāfiskajā astronomijā maiņzvaigžņu un Saules sistēmas mazo planētu atklāšanai.

RPI ģeodēzijas katedra bija viena no pirmajām Krievijā, kas uzsāka pētījumus stereofotogrammetrijā. A. Buholcs 1908.gada oktobrī ar jauno metodi uzmērīja sarežģītu arhitektūras objektu — Rīgas Alberta baznīcu, lietojot katedras rīcībā esošo Pollaka konstrukcijas fototeodolītu. Fotogrammetriskās apstrādes rezultātā tika sastādīts situācijas plāns un baznīcas fasādes zīmējumi. Šis A.Buholca darbs ir pirmais Rīgas arhitektūras fotogrammetriskais uzmērījums. Turpmākie A.Buholca pētījumi parādīja, ka stereofotogrammetrijai ir plašas pielietojuma iespējas.

1912.gadā Politehniskā institūta vadība nosūtīja A. Buholcu zinātniskā komandējumā uz ārzemēm, lai Austrijā un Vācijā viņš iepazītos ar jaunāko aparatūru un tur veiktajiem pētījumiem stereofotogrammetrijā. A.Buholcam komandējuma laikā radās iespēja piedalīties K.Ceisa firmas rīkotajos stereofotogrammetrijas kursos un iepazīties ar šīs nozares vadošajiem speciālistiem. Šo studiju rezultātā pēc A.Buholca priekšlikuma RPI 1913.gadā iegādājās K.Ceisa mazo lauka fototeodolītu un stereokomparatoru. Ar to tika nodrošināta instrumentālā bāze turpmākajiem stereo fotogrammetriskajiem pētījumiem.

Par šo periodu A.Buholcs vēlāk savā autobiogrāfijā raksta: "Ar 1912. gadu, kad man radās iespēja tuvāk iepazīties ar stereofotogrammetriju un kad Rīgas Politehniskais institūts iegādājās instrumentu komplektu stereofotogrammetriskajai uzmērīšanai, mani pētījumi gandrīz bez izņēmuma koncentrējās uz jauno uzmērīšanas metodi, pielietojot to daļēji dažādiem speciāliem tehniskiem mērķiem."

Drīz pēc jauno instrumentu saņemšanas A.Buholcs stereofotogrammetriski Rīgā uzmērīja Diakona ēku un tās apkārtni. Par šo stereofotogrammetrisko darbu viņš Rīgas Tehniskās biedrības sēdē 1914.gada februāra sākumā nolasīja ziņojumu "ūber Stereophotogrammetrie", kurā bija ietverts plašs pārskats par tolaik nozīmīgākajiem pētījumiem. Nākamais nozīmīgais A.Buholca pētījums tapa 1914.gada pavasarī, kad Rīgā uz statisko slodzi tika pārbaudīts jaunuzbūvētais dzelzceļa tilts pār Daugavu. Šeit izrādījās ļoti labi apstākļi stereofotogrammetrijas pielietošanai, jo fotografēšanu varēja veikt no vecā t.s. Lībekas tilta, kas atradās tikai apmēram 20 m no jaunuzbūvētā. Lai varētu noteikt deformāciju lielumus un to raksturu, pētāmo tilta laidumu fotografēja ar fototeodolītu pirms noslogošanas, maksimālās slodzes brīdī un pēc slodzes noņemšanas. Iegūto fotogrammetrisko attēlu apstrādei A.Buholcs izmantoja oriģinālu metodi, ko viņš publikācijās nosauca par deformāciju paralakses metodi. Līdz tam laikam atsevišķus deformāciju pētījumus inženierkonstrukcijām veica ar parasto stereofotogrammetrijas koordinātu metodi, aprēķinot pētāmiem punktiem koordinātas pirms deformācijas un deformētā stāvoklī. Koordinātu starpības izteica telpiskās deformācijas lielumu.

A.Buholcs ierosināja ar stereokomparatoru noteikt ne tikai atsevišķo punktu koordinātes, bet arī tieši izmērīt koordinātu starpības, kas rodas, punktam mainot savu stāvokli deformācijas procesā. Pētījumu rezultātā Buholcs izstrādāja stereoskopiski mērāmo deformāciju paralakses teoriju, iegūstot oriģinālas formulas deformācijas aprēķināšanai un precizitātes novērtēšanai. Deformāciju paralakses metodes pētījumu rezultātus A.Buholcs publicē 1915.gadā krievu valodā "Satiksmes ceļu ministrijas žurnālā."

Sākoties Pirmajam pasaules karam, A.Buholca stereofotogrammetrisko darbu virziens mainās. Pēc kara iestāžu pieprasījuma viņš 1915.gada pavasarī veic eksperimentālos stereofotogrammetriskās uzmērīšanas darbus militārajām vajadzībām Rēveles (Tallinas) apkārtnē. Gadu pēc tam par šo tēmu tiek publicēts atsevišķs raksts "Inženieru žurnālā". Kā eksperts viņš kara speciālistiem parāda stereofotogrammetrijas lielās priekšrocības — uzmērīšanas ātrumu un kartes sastādīšanas automatizācijas iespējas, kas sarežģītos situācijas apstākļos ļāva samērā īsā laikā iegūt vajadzīgās teritorijas precīzu topogrāfisko karti.

A.Buholcs turpināja attīstīt stereofotogrammetrijas teoriju, attiecinot to uz vairākiem speciāliem inženiertehnisko pielietojumu veidiem. Militārajā jomā interesanti ir A.Buholca ieteikumi stereofotogrammetriski noteikt lielgabala šāviņa trajektoriju vai arī šrapneļa šķembu izkliedi, ko vislabāk var redzēt uz ūdens virsmas, kad šķembas krītot uzšļāc ūdens strūklas un kas labi attēlojas arī uz fotoplates. Analizējot, kā varētu fiksēt lielgabala stobra stāvokļa izmaiņas šāviena momentā, no kā atkarīga šāviņa nokrišanas precizitāte, A.Buholcs atklāj oriģinālu risinājumu un izveido teoriju savstarpēji perpendikulāru fotokameru optisko asu gadījumam.

Jaunizstrādātās stereofotogrammetrijas metodes Buholcam neizdodas ieviest praksē, jo, frontei tuvojoties, 1915.gada rudenī Rīgas Politehnisko institūtu evakuē uz Krievijas iekšieni. Aizvestas tiek laboratoriju iekārtas, bibliotēka, arī fotogrammetriskie un ģeodēziskie instrumenti.

Ierobežotos apstākļos RPI darbu turpināja Maskavā. Ne visi iepriekšējie mācībspēki bija pārcēlušies uz Maskavu. Tāpēc asistentam A.Buholcam uzdeva vadīt praktiskos darbus un lasīt lekcijas arī tehniskajā mehānikā. Papildus mācību slodzei A.Buholcs iestājās darbā Maskavas—Kazaņas dzelzceļa pārvaldes tehniskajā daļā, kur kā būvinženieris veica dažādus projektēšanas darbus. 1916.gada rudenī viņam piedāvāja ģeodēzijas docentūru evakuētajā Varšavas Politehniskajā institūtā, kas atradās Novočerkaskā. Taču, neraugoties uz adj.prof. V.Ērenfeita labo rekomendāciju, A.Buholcs no šī piedāvājuma atteicās. Maskavā RPI pārlaida 1917.gada Februāra un Oktobra revolūcijas, kas pilsētas dzīvē radīja lielu sajukumu. Tieši šajā laikā RPI Inženieru nodaļa cieta sāpīgu zaudējumu. Pēc grūtas slimības nomira adj.prof. Viktors Ērenfeits (9.nov./27.okt. 1917.g.). V.Ērenfeita vietā ģeodēzijas priekšmetu pasniegšanai RPI padome ievēlēja asist. A. Buholcu par docentu.

Pēc Brestas miera līguma noslēgšanas (1918.g. 9.febr.) RPI savu darbību Maskavā pārtrauca 1918.gada maijā. A.Buholcs ar savu ģimeni, tāpat kā lielākā daļa bijušo RPI mācībspēku un studentu, atgriezās Rīgā. Viņš atkal uzņēmās mācībspēka darbu vācu okupācijas varas izveidotajā Baltijas Tehniskajā augstskolā (1918.g. 1.okt. — 1919.g.3.janv.) un pēc tam sekojošā padomju laika Latvijas augstskolā (1919.g. 3.janv. — 22.maijs).

Pēc kara Latvijas Universitāte uz Krieviju aizvestos instrumentus atpakaļ neatguva, un A.Buholcs pētījumus stereofotogrammetrijas inženierpielietojumu virzienā turpmākajos gados vairs neturpināja. Tikai 1926.gadā, it kā rezumējot savus iepriekšējos zinātniskos pētījumus, A.Buholcs sagatavoja referātu "Stereoskopische Messung kleiner Deformationen", ko viņš nolasīja Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības II kongresā Berlīnē. Šajā referātā A.Buholcs iepazīstināja ar jau 1914. un 1915.gadā izstrādāto deformācijas paralakses metodi stereofotogrammetrijas normālgadījumam un taisnam krustojumam. Referāts publicēts Vācijas un Austrijas Fotogrammetrijas biedrības izdevumā "Bildmessung und Luftbildwesen." Vēlāk to pārpublicēja Spānijas Fotogrammetrijas biedrības žurnālā.

Latvijas Universitāte. Ģeodēzijas institūts

Nodibinoties Latvijas Universitātei (1919.), A.Buholcs sāka strādāt Inženierzinātņu fakultātē par docentu. Viņam uzticēja izveidot ģeodēzijas katedru un nodrošināt ģeodēzijas kabinetu ar nepieciešamiem instrumentiem un mācību līdzekļiem, kā arī pasniegt plašāku ģeodēzijas kursu — ģeodēziju, situācijas plānu zīmēšanu, kļūdu teoriju jeb izlīdzināšanas mācību — būvinženieru specialitātes studentiem. Šaurāka apjoma ģeodēzijas kursu vajadzēja mācīt Arhitektūras, Lauksaimniecības un Mehānikas fakultātēs. Mācību darbs bija jāuzsāk gandrīz tukšās telpās. Ģeodēzijas pasniegšanai bija saglabājušies tikai daži instrumenti no iepriekšējās, vācu okupācijas laikā Rīgā izveidotās Baltijas Tehniskās augstskolas un tai sekojošās padomju okupācijas laika — Latvijas augstskolas.

1920.gada martā Buholcu ievēlēja par profesoru. Inženierzinātņu fakultātē atvēra kultūrtehnikas nodaļu, kurai pēc Zemkopības ministrijas norādījuma vajadzēja sagatavot kultūrinženierus un ģeodēzijas speciālistus Latvijas tautsaimniecībai. Trūkstot mācību literatūrai, A.Buholcs sagatavoja izdošanai kara gados lasīto ģeodēzijas kursa konspektu. 1921.gadā nāca klajā krievu valodā uzrakstītās mācību grāmatas (zemākās ģeodēzijas kurss) III daļa. Turpmākajos gados iespieda šī ģeodēzijas kursa II un I daļu. Tā kā grāmata bija uzrakstīta krievu valodā, vienīgā recenzija nāca no Padomju Krievijas. Žurnālā "Ģeodēzists" Maskavas prof. A.Čebotarevs šo Buholca grāmatu novērtēja ļoti atzinīgi. Latviešu mērnieki, kuriem nebija augstākās izglītības, to uzskatīja par pārāk akadēmisku. Latviski grāmata netika pārtulkota, un plašais ģeodēzijas pamatkurss, ko A.Buholcs lasīja studentiem līdz 1941.gadam, tā arī netika apkopots atsevišķā grāmatā.

Pakāpeniski palielinājās studējošo skaits, un ģeodēzijas katedru papildināja ar jauniem mācībspēkiem. Zemju uzmērīšanas, plānu zīmēšanas un kartogrāfijas pasniegšanai par lektoru ievēlēja Jāni Balodi (privātdocents no 1924.gada, vec. doc. 1924—1937 prof. 1937—1940), kurš bija beidzis Pleskavas mērniecības skolu (1898) un Maskavā Robežu institūtu (1908). J.Balodim bija liela praktiskā pieredze mērniecībā, turklāt viņš jau bija strādājis augstskolā — Omskas Zemkopības institūtā par asistentu.

Jauns mācībspēks tika pieņemts arī augstākās ģeodēzijas un praktiskās astronomijas pasniegšanai. Par vecāko docentu ievēlēja Eduardu Laimiņu. Viņš bija beidzis Ufas mērniecības skolu (1902—1904) un mācījies Ģenerālštāba kara akadēmijas ģeodēzijas nodaļā (1910—1912). Neilgi pirms Pirmā pasaules kara (1913—1914) viņš bija praktizējies arī ģeodēziskajā astronomijā Pulkovas observatorijā pie prof. F.Vitrama. Ar tik labu ģeodēzisko izglītību tolaik varēja lepoties tikai divi latvieši. Otrs bija ģenerālis Andrejs Auzāns, kurš Krievijas Ģenerālštāba akadēmijas ģeodēzijas nodaļu bija beidzis agrāk (1905). Kā zināms, A.Auzāns 1916. gada Ziemassvētku kaujās Tīreļpurvā komandēja latviešu strēlnieku brigādi un ieņēma augstus amatus Krievijas ģenerālštābā, vēlāk arī Latvijas armijā. Arī Eduards Laimiņš, kurš bija piedalījies brīvības cīņās ģen. Baloža brigādē, vēlāk ieņēma iekšlietu ministra un kara ministra posteni.

Jānis Klētnieks, Sigizmunds Timšāns, Rasa Lerha

Foto:Sigizmunds Timšāns un Jāņa Klētnieka kolekcija

Citureiz — vēl

Alvila Buholca vecāki: tēvs Johans (1839–1920), māte Luīze (1846–1881).

Alvils Buholcs — Rīgas Politehniskā institūta (1898–1904) students

Rīgas Politehniskā institūta rektora paziņojums, ka A.Buholcs ir ievēlēts par docentu. Uzziņu parakstījis rektors profesors un Pēterburgas akadēmijas akadēmiķis Pauls Valdens

Aerofotografēšana profesora Alvila Buholca darbības laikā Rīgā (trīsdesmitie gadi)