Par Ministru kabineta 2003.gada 5.augusta noteikumu Nr.438 “Grozījumi Ministru kabineta 1997.gada 13.maija noteikumos Nr.180 “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda nolikums”” 2. un 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pantam
Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2004.gada 9.februārī Lietā Nr. 2003-21-0306
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Juris Jelāgins, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne un Andrejs
Lepse,
pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85.pantu,
Satversmes tiesas likuma 16.panta 1. un 6.punktu, 17.panta
pirmās daļas 11.punktu, 19.2 un 28.1
pantu,
pēc apdrošināšanas akciju sabiedrības “If Latvia”
konstitucionālās sūdzības
rakstveida procesā 2004.gada 27.janvāra tiesas sēdē izskatīja
lietu
“Par Ministru kabineta 2003.gada 5.augusta noteikumu Nr.438
“Grozījumi Ministru kabineta 1997.gada 13.maija noteikumos Nr.180
“Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības
obligātās apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda nolikums””
2. un 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
91.pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijas 14.pantam”.
Konstatējošā daļa
1. 1997.gada 13.martā Saeima pieņēma Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu (turpmāk — OCTA likums), kura 44.pants paredz Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda (turpmāk — Garantijas fonds) izveidi.
Likuma panta sestā daļa noteic, ka
Garantijas fonda nolikumu apstiprina Ministru kabinets.
1997.gada 13.maijā Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr.180
“Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības
obligātās apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda nolikums”
(turpmāk — Noteikumi Nr.180). To 14.punkts paredzēja:
“Vienreizējās iemaksas apmērs ir 5000 latu.”
2003.gada 5.augustā Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr.438
“Grozījumi Ministru kabineta 1997.gada 13.maija noteikumos Nr.180
“Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības
obligātās apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda nolikums””
(turpmāk — Noteikumi Nr.438). To 2.punkts noteic: “Aizstāt
14.punktā skaitli “5000”ar skaitli “400 000”.” Tādējādi Noteikumu
Nr.180 14.punkts tika izteikts jaunā redakcijā: “Vienreizējās
iemaksas apmērs ir 400 000 lati.”
Bez tam Noteikumu Nr.438 6.punkts papildina Noteikumus Nr.180 ar
36.1 un 36.2 punktu. Taču no pieteikuma
satura izriet, ka tiek apstrīdēta tikai Noteikumu Nr.438 6.punkta
pirmā daļa. Tā noteic: “Līdz 2003.gada septembrim tiek veikts
pārrēķins, nosakot katras apdrošināšanas sabiedrības fondā
iemaksāto atskaitījumu no sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku
civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas prēmijām
kopsummu. Ja kopsumma ir mazāka par šo noteikumu 14.punktā minēto
iemaksas apmēru, apdrošināšanas sabiedrība gada laikā ieskaita
fondā starpību, veicot attiecīgos maksājumus līdz katra ceturkšņa
pēdējā mēneša piecpadsmitajam datumam.”
Noteikumi Nr.438 stājās spēkā 2003.ga-da 9.augustā.
OCTA likuma 45.pants paredz Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku
civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas apdrošinājuma
ņēmēju interešu aizsardzības fonda (turpmāk — Apdrošinājuma
ņēmēju interešu aizsardzības fonds) izveidi.
Likuma 45.panta sestā daļa noteic, ka Apdrošinājuma ņēmēju
interešu aizsardzības fonda nolikumu apstiprina Ministru
kabinets.
1997.gada 13.maijā Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr.179
“Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības
obligātās apdrošināšanas apdrošinājuma ņēmēju interešu
aizsardzības fonda nolikums” (turpmāk — Noteikumi Nr.179).
2. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs — apdrošināšanas akciju sabiedrība “If Latvia” (turpmāk — iesniedzējs) apstrīd Noteikumu Nr.438 2. un 6.punkta (turpmāk — apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 91.pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pantam.
2001.gada 26.oktobrī iesniedzējs
saņēma licenci sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku
civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (turpmāk —
OCTA) pakalpojumu sniegšanai. Iesniedzējs norāda, ka
konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī tā veiktie
atskaitījumi Garantijas fondā bija 18 420,69 lati un saskaņā ar
apstrīdētajām normām iesniedzējam gada laikā Garantijas fondā no
iesniedzēja akcionāru līdzekļiem jāiemaksā 381 579,31 lati
(Latvijas Republikas Satiksmes biroja 2003.gada 4.septembra
vēstulē Nr.07-31/207 apdrošināšanas sabiedrībai “If Latvia”
norādīts, ka Garantijas fondā 2003.gada 1.augustā kopumā
iemaksāti 14 594,16 lati un gada laikā no 1.septembra jāveic
iemaksa par kopējo summu 385 405,84 lati).
Iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas rada atšķirīgu
attieksmi pret apdrošināšanas sabiedrībām, kuras sniedz OCTA
pakalpojumus, jo Ministru kabinets nepamatoti ir savstarpēji
pielīdzinājis divas pilnīgi atšķirīgas iemaksas — apdrošināšanas
sabiedrības vienreizējo iemaksu un atskaitījumus no OCTA
prēmijām. Atskaitījumi Garantijas fondā tiek veikti no
apdrošinājuma ņēmēju saņemtajām apdrošināšanas prēmijām, bet
vienreizējā iemaksa tiek veikta no apdrošināšanas sabiedrības
akcionāru līdzekļiem.
Iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas rada nevienlīdzīgu
attieksmi pret apdrošināšanas sabiedrībām, kuras OCTA
pakalpojumus tirgū sniedz jau vairākus gadus, un iesniedzēju,
kurš šos pakalpojumus sācis piedāvāt salīdzinoši nesen.
Apstrīdētās normas izkropļo OCTA pakalpojumu tirgu, radot
nepamatotas priekšrocības tām apdrošināšanas sabiedrībām, kas
strādā ilgāku laiku. Tas padara neiespējamu iesniedzēja
līdzvērtīgu konkurenci ar citām apdrošināšanas
sabiedrībām.
Iesniedzējs norāda, ka par
apstrīdēto normu leģitīmo mērķi nevar uzskatīt iespējamo līdzekļu
iztrūkumu Garantijas fondā, jo fondā ir līdzekļu pārpalikums un
tas turpina pieaugt.
Iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir
pastiprināt apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības prasības un
sekmēt apdrošināšanas tirgus stabilitāti, taču šā mērķa
sasniegšanas līdzekļi nav samērīgi.
Iesniedzējs ir vienīgais OCTA pakalpojumu sniedzējs, kam
Garantijas fondā jāveic apstrīdētajās normās paredzētās
iemaksas.
Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem iesniedzējs rakstveidā
izteica viedokli, kurā pilnībā uztur savu pieteikumā izvirzīto
prasījumu.
3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, — Ministru kabinets — nepiekrīt iesniedzēja viedoklim vairāku iemeslu dēļ. Ministru kabinets norāda, ka, pieņemot apstrīdētās normas, tika ievērota nepieciešamība saskaņot Latvijas Republikas normatīvos aktus ar atbilstošām Eiropas Savienības prasībām, ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu mantisko interešu aizsardzība un apdrošināšanas tirgus stabilitāte.
Atbildes rakstā uzsvērts, ka
Latvija ir uzņēmusies saistības arī starptautiskajā jomā,
1998.gada 1.jūlijā kļūstot par t.s. Zaļās kartes sistēmas
dalībnieci. Apdrošināšanas atlīdzības “Zaļās kartes” lietās ir
jāizmaksā pilnā apmērā. Saskaņā ar OCTA jomu regulējošiem
Latvijas normatīvajiem aktiem šajos gadījumos apdrošināšanas
atlīdzība pilnā apmērā ir jāizmaksā no Garantijas fonda
līdzekļiem un pēc tam regresa kārtībā šī summa jāatgūst no
attiecīgā apdrošinātāja. Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai
apdrošinātāju vienreizējā iemaksa Garantijas fondā bija 5000
lati. Ministru kabinets uzskata, ka šāds saistību nodrošinājums
nebija pietiekams, lai apmierinātu iespējamās atlīdzības prasības
“Zaļās kartes” sistēmas ietvaros apdrošināšanas akciju sabiedrību
maksātnespējas gadījumā. Ministru kabinets norāda, ka
vienreizējās iemaksas palielinājums līdz 400 000 latiem tika
noteikts, lai Garantijas fondā nerastos līdzekļu iztrūkums.
Atbildes rakstā uzsvērts, ka vienreizējās iemaksas palielināšana
bija nepieciešama, lai nodrošinātu OCTA pakalpojumu tirgus
stabilitāti un aizsargātu apdrošinājuma ņēmēju intereses, kā arī
lai izpildītu Eiropas Savienības direktīvas, kuras paredz lielāku
apdrošināšanas atlīdzības limitu.
Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajās normās nav pārkāpts
Satversmes 91.pantā ietvertais līdztiesības princips.
Līdztiesības princips prasa salīdzināt divas situācijas. Par
situāciju raksturojošo elementu nav jāuzskata darbība OCTA
pakalpojumu tirgū, bet gan tas, cik ilgi apdrošināšanas kompānija
darbojas šajā tirgū. Apdrošināšanas sabiedrības, kas tirgū
darbojas ilgāku laiku, Garantijas fondā ir iemaksājušas lielākus
līdzekļus un ir pierādījušas savu stabilitāti atšķirībā no
iesniedzēja vai jebkura cita jaunienācēja šajā tirgū.
Atbildes rakstā pausts viedoklis, ka iesniedzējs, kurš
apdrošināšanas tirgū darbojas apmēram divus gadus, un pārējās
apdrošināšanas kompānijas, kuras tirgū darbojas ilgāku laiku,
atrodas nevis vienādā, bet gan atšķirīgā situācijā. Tiesiskās
vienlīdzības princips paredz, ka atšķirīgos apstākļos attieksmei
ir jābūt atšķirīgai. Ja apstrīdētās normas paredzētu vienreizējās
iemaksas palielinājumu arī tām apdrošināšanas kompānijām, kuras
tirgū darbojas jau ilgāku laiku, neveicot attiecīgu pārrēķinu,
tas būtu diskriminējoši attiecībā pret šīm kompānijām.
Turklāt pat tad, ja iesniedzējs un pārē-jās apdrošināšanas
kompānijas atrodas vienādā situācijā, atšķirīga attieksme pret
šiem tirgus dalībniekiem ir attaisnojama, jo tai ir saprātīgi
iemesli. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdēto normu leģitīmais
mērķis ir to apdrošināšanas kompāniju interešu aizsardzība, kuras
stabili un ilg-laicīgi darbojas OCTA pakalpojumu tirgū. Ministru
kabinets norāda, ka 400 000 latu iemaksa apdrošināšanas
tirgū strādājošām kompānijām nemaz nav tik liela. Lai šāda
iemaksas veikšana nebūtu pārāk apgrūtinoša, tika paredzēts, ka
naudu var iemaksāt pakāpeniski gada laikā. Tādējādi ir sasniegts
apstrīdēto normu leģitīmais mērķis un ierobežojums, kas uzlikts
iesniedzējam, ir samērīgs. Sasniegt šo mērķi ar mazāk
apgrūtinošiem līdzekļiem nebija iespējams.
Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem atbildes raksta iesniedzēja
pārstāvis rakstveidā izteica viedokli, kurā pilnībā uztur savus
atbildes rakstā izteiktos argumentus.
4. Tieslietu ministrija, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka vienreizējā iemaksa Garantijas fondā tika krasi palielināta, pirmkārt, tādēļ, lai izvairītos no situācijas, kad apdrošināšanas sabiedrības pārdod polises par zemākām, t.i., dempinga cenām, rezultātā nespēj nodrošināt izmaksas un bankrotē. Otrkārt, tādēļ, lai palielinātu apdrošināšanas sabiedrības atbildību un lai bankrota gadījumā izmaksas tiktu segtas no pašas apdrošināšanas sabiedrības līdzekļiem. Šāds lēmums tika pieņemts, lai veicinātu apdrošināšanas sabiedrību finansiālo stabilitāti un garantētu saistību izpildi to bankrota gadījumā. Tieslietu ministrija izsaka bažas, ka tas varētu radīt nevienlīdzīgu attieksmi pret tikko tirgū ienākušajiem dalībniekiem.
Tieslietu ministrija papildus paskaidro, ka Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likuma 32.panta pirmajā daļā paredzētās apdrošinātāja veiktās iemaksas pašu veidojamā garantijas fondā garantē apdrošināšanas sabiedrības saistību drošu izpildi. Tagad šā fonda minimālais lielums ir 3 miljoni eiro. Noteikumos Nr.180 paredzētais Garantijas fonds tika veidots un kalpo kā papildu drošības līdzeklis attiecībā uz OCTA.
5. Finanšu un kapitāla tirgus komisija, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka Noteikumi Nr.180 paredz divas pēc būtības atšķirīgas iemaksas — apdrošinātāja vienreizējo iemaksu (kuras apmēru noteic noteikumu 11.1.punkts un kuru apdrošinātājs veic no saviem līdzekļiem neatkarīgi no saņemto apdrošināšanas prēmiju apjoma) un atskaitījumus no OCTA prēmijām (kuru apmēru noteic noteikumu 11.2.punkts un kuri ir atkarīgi no konkrētā apdrošinātāja saņemto prēmiju apjoma).
Komisija uzskata, ka, palielinot
vienreizējo iemaksu, tā būtu nosakāma visiem apdrošinātājiem, kas
sniedz šādus pakalpojumus, neatkarīgi no laika, kad šī
pakalpojumu sniegšana ir uzsākta. Vienreizējās iemaksas apmērs
nevar būt atkarīgs no summas, ko konkrētais apdrošinātājs
iemaksājis Garantijas fondā saskaņā ar noteikumu 11.2.punktu.
Tādējādi tiktu sasniegts ne tikai apstrīdēto normu mērķis —
nodrošināt OCTA pakalpojumu tirgus stabilitāti, bet arī
nodrošināta iespējami vienlīdzīga attieksme pret apdrošinātājiem,
kuri jau sniedz šāda veida pakalpojumus, un viņu iespējamiem
konkurentiem, kuri šādus pakalpojumus sāktu sniegt vēlāk.
Turklāt komisija norāda — Apdrošināšanas sabiedrību un to
uzraudzības likuma 32.pants paredz, ka apdrošināšanas sabiedrību
pašu veidojamā garantijas fonda lielums ir 3 miljoni eiro, nevis
500 000 latu kā agrāk un tas nodrošina Eiropas Savienības
direktīvās noteikto apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības prasību
izpildi.
6. Konkurences padome, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, izsaka viedokli, ka vienreizējās iemaksas palielināšana pati par sevi nav konkurences ierobežošana, ja tā tiek attiecināta uz visiem tirgus dalībniekiem. Toties vienreizējās iemaksas palielinājums, kas paredzēts apstrīdētajās normās, būtiski samazina relatīvi jauno sabiedrību konkurētspēju un faktiski rada spēcīgu administratīvo barjeru jaunu dalībnieku ienākšanai OCTA pakalpojumu tirgū.
Padome norāda, ka nav pamatoti pielīdzināt vienreizējo iemaksu un atskaitījumus no OCTA prēmijām, jo Noteikumu Nr.180 11.punkts tās definē kā atšķirīgas iemaksas. Pārrēķina veikšana, pamatojoties uz noteikumu 36.punktu, rada nevienlīdzīgus nosacījumus relatīvi jaunajiem tirgus dalībniekiem, jo tie uzņemas vienādu līdzatbildību (risku) ar citiem tirgus dalībniekiem arī par laika periodu, kad vēl nebija uzsākuši darbību OCTA pakalpojumu tirgū.
Secinājumu daļa
7. OCTA ir īpašs
apdrošināšanas veids, kas kalpo ceļu satiksmes negadījumos
cietušo sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku mantisko interešu
aizsardzībai. Tiesiskās attiecības starp sauszemes
transportlīdzekļu īpašniekiem un apdrošinātājiem attiecībā uz
OCTA pakalpojumu sniegšanu reglamentē OCTA likums, Noteikumi
Nr.179 un Noteikumi Nr.180.
7.1. OCTA likums paredz šādu divu fondu izveidi: 1)
Garantijas fonds, kura mērķis ir nodrošināt apdrošināšanas
atlīdzības izmaksas likumā noteiktajos gadījumos to zaudējumu
segšanai, kurus nodarījuši transportlīdzekļi (sk. OCTA likuma
44.panta pirmo daļu), 2)
Apdrošinājuma ņēmēju interešu aizsardzības fonds, kura mērķis ir nodrošināt apdrošināšanas atlīdzības izmaksas apdrošināšanas sabiedrību maksātnespējas gadījumā (sk. OCTA likuma 45.panta pirmo daļu).
Garantijas fonda izveidi paredz
arī direktīvas 84/5/EEC 1.punkta 4.apakšpunkts, kas noteic, ka ir
jāizveido fonds, no kura izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību
gadījumos, kad kaitējumu mantai vai personai nodarījis
nenoskaidrots transportlīdzeklis vai transportlīdzeklis, kura
īpašnieks nav apdrošinājis savu civiltiesisko atbildību (sk.
Second Council Directive 84/5/EEC of 30 December 1983 on the
approximation of the laws of the Member States relating to
insurance against civil liability in respect of the use of motor
vehicles).
Tādējādi Eiropas Savienības direktīvas noteic Garantijas fonda
izveidošanas nepieciešamību, bet nenoteic tā lielumu.
7.2. Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 16.maija direktīva 2000/26/EC paredz vairākas prasības, lai nodrošinātu apdrošināšanas tirgus, tostarp arī OCTA tirgus stabilitāti. Piemēram, tās 16.punkts noteic, ka katrai apdrošināšanas sabiedrībai ir jāveido pašai savs garantijas fonds. Šā garantijas fonda minimālajam lielumam jābūt no diviem līdz trim miljoniem eiro (sk. Directive 2000/26/EC of the European Parliament and of the Council of 16 May 2000 on the approximation of the laws of the Member States relating to insurance against civil liability in respect of the use of motor vehicles and amending Council Directives 73/239/EEC and 88/357/EEC).
Sākotnēji Apdrošināšanas
sabiedrību un to uzraudzības likuma 32.pants noteica, ka
apdrošināšanas sabiedrību pašu veidojamā garantijas fonda lielums
ir 500 000 latu. Taču, pildot minētās direktīvas prasību,
Saeima 2003.gada 27.martā pieņēma šā likuma panta grozījumus. Tie
noteica, ka pašas akciju sabiedrības garantijas fonda minimālais
lielums komercsabiedrībām, kuras sniedz arī OCTA pakalpojumus, ir
trīs miljoni eiro. Apdrošināšanas sabiedrībām, kuru pašu
garantijas fonda minimālais lielums neatbilst šim lielumam, tas
jāpalielina līdz 2004.gada 1.jūlijam. Šis garantijas fonds
nodrošina apdrošināšanas sabiedrības saistību izpildi ne tikai
attiecībā uz OCTA pakalpojumiem, bet attiecībā uz visiem citiem
apdrošināšanas veidiem, ar ko nodarbojas apdrošināšanas
sabiedrība.
Garantijas fonds atšķirībā no Apdrošinājuma ņēmēju interešu
aizsardzības fonda un pašas apdrošināšanas sabiedrības fonda
galvenokārt tiek veidots, lai nodrošinātu ceļu satiksmes
negadījumos cietušo personu mantisko interešu aizsardzību, nevis
apdrošināšanas atlīdzības izmaksas apdrošināšanas sabiedrību
maksātnespējas gadījumā.
8. OCTA likuma 44.panta trešā daļa noteic, ka Garantijas fonda līdzekļus veido vairākas iemaksas, tostarp apdrošināšanas sabiedrību vienreizējās iemaksas un atskaitījumi no saņemtajām OCTA prēmijām.
Sākotnēji (1997.gadā) Ministru
kabinets noteica, ka atskaitījumi no OCTA prēmijām veicami 12
procentu apmērā, pēc tam šis apmērs tika pakāpeniski samazināts
līdz 4 procentiem. Lielāks atskaitījumu apmērs — 9 procenti — ir
noteikts prēmijām par “Zaļajām kartēm”.
Līdz 2003.gada 8.augustam vienreizējā iemaksa Garantijas fondā
bija 5000 lati. Pēc grozījumu izdarīšanas Noteikumu Nr.180
14.punktā tā tika noteikta 400 000 latu apmērā, t.i.,
vienreizējās iemaksas apmērs tika palielināts 80 reizes.
Saskaņā ar Noteikumu Nr.180 11.1.punktu vienreizējo iemaksu
apdrošinātāji veic, lai varētu saņemt speciālu atļauju (licenci)
OCTA pakalpojumu sniegšanai. Arī Minis-tru kabineta noteikumu
projekta anotācijas sadaļā, kurā tiek paskaidrota 400 000 latu
lielās vienreizējās iemaksas būtība, ir noteikts, ka šo iemaksu
veic “apdrošināšanas sabiedrība, kura pretendē uz licences
saņemšanu OCTA veikšanai” (sk. lietas materiālu
13.lpp.).
Iesniedzējs licenci OCTA pakalpojumu sniegšanai saņēma 2001.gada
26.oktobrī un grozījumu spēkā stāšanās brīdī jau gandrīz divus
gadus bija OCTA tirgus dalībnieks. Licences saņemšanai
iesniedzējs veica vienreizējo iemaksu — atbilstoši tālaika
nosacījumiem — 5000 latu apmērā.
Jaunā vienreizējā iemaksa 400 000 latu apmērā jāveic
potenciālajiem OCTA pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlas saņemt
licenci. Tāpēc tā nav attiecināma uz apdrošināšanas sabiedrībām,
kuras šo licenci jau ir saņēmušas.
Līdz ar to apstrīdētā norma, kas noteic vienreizējo iemaksu,
neskar Satversmē noteiktās iesniedzēja pamattiesības un tāpēc šīs
lietas ietvaros nav iemesla izvērtēt Noteikumu Nr.438 2.punktā
noteiktās vienreizējās iemaksas apmēra atbilstību tiesību normām
ar augstāku juridisku spēku.
9. Satversmes 91.pants noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pants paredz, ka “šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa”.
Satversmes tiesa, interpretējot
91.pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts
institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj
atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc
noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības
princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,
kas atrodas vienādos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu
attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam
ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas
2001.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.2000-07-0409 secinājumu
daļas 1.punktu).
Lai izvērtētu, vai otra apstrīdētā norma — Noteikumu Nr.438
6.punkta pirmā daļa — atbilst Satversmes 91.pantam,
jāno-skaidro:
• vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis;
• vai apdrošināšanas sabiedrības, kuras sniedz OCTA pakalpojumus,
atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;
• vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai tai ir
objektīvs un saprātīgs pamats.
9.1. Nevar piekrist atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir to kompāniju interešu aizsardzība, kuras jau ilgāku laiku darbojas OCTA tirgū un ir pierādījušas savu stabilitāti. Valstij, reglamentējot apdrošināšanas sabiedrību darbību OCTA tirgū, ir jāaizsargā visu šajā tirgū funkcionējošo kompāniju intereses, neraugoties uz to, cik ilgu laiku šīs kompānijas sniedz OCTA pakalpojumus.
Ministru kabineta noteikumu
projekta anotācijā norādīts šāds Noteikumu Nr.180 grozījumu
mērķis — OCTA tirgus stabilitātes nodrošināšana un Garantijas
fonda līdzekļu iztrūkuma nepieļaušana apdrošināšanas sabiedrības
maksātnespējas gadījumā.
Apdrošināšanas izmaksu nodrošināšanai apdrošināšanas sabiedrības
maksātnespējas gadījumā ir izveidots Apdrošinājuma ņēmēju
interešu aizsardzības fonds. Šajā fondā līdzekļu atlikums
2003.gada 1.jūlijā bija 1 227 029,97 lati. Savukārt
Garantijas fondā, kura tiešais mērķis nav nodrošināt
apdrošināšanas izmaksas maksātnespējas gadījumā, līdzekļu
atlikums 2003.gada 1.maijā bija 10 961 410,82 lati (sk. lietas
materiālu 5.–6.lpp.).
Bez tam vispārējie Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības
likuma nosacījumi jau paredz pietiekami stingras prasības, kas
apdrošināšanas sabiedrību maksātnespējas gadījumā nodrošina
apdrošinājuma ņēmēju garantijas (sk. lietas materiālu
27.–28.lpp.).
Tādējādi par Noteikumu Nr.438 6.punkta pirmās daļas leģitīmo
mērķi var atzīt OCTA tirgus stabilitātes nodrošināšanu.
9.2. Lai noskaidrotu, vai apdrošināšanas sabiedrības, kuras darbojas OCTA tirgū, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir jāizvērtē konkrētās situācijas.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
apdrošināšanas sabiedrības, kas sniedz OCTA pakalpojumus, ir
jāsalīdzina “pēc darbošanās vienā tirgū”. Pēc šā kritērija visas
apdrošināšanas sabiedrības kā viena tirgus dalībnieces atrodoties
vienādos apstākļos.
Savukārt Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka OCTA tirgus
realitāte prasot izmantot “citu, ne tik acīmredzamu kritēriju,
kas toties skaidri raksturo abas salīdzināmās situācijas — tas
ir, cik ilgi kompānijas darbojas attiecīgajā jomā”. Tāpēc
apdrošināšanas sabiedrības, kuras tirgū darbojas ilgāku laiku,
neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar sabiedrībām,
kuras tajā darbojas neilgu laiku.
Apdrošināšanas sabiedrības, kuras
sniedz OCTA pakalpojumus, savu darbību īsteno saskaņā ar OCTA
likumu. OCTA likuma mērķis ir reglamentēt tiesiskās attiecības
starp sauszemes transportlīdzekļu īpašniekiem un apdrošinātājiem
nolūkā aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo mantiskās
intereses (sk. OCTA likuma 2.pantu). Brīvas
uzņēmējdarbības vides uzturēšana prasa apdrošināšanas sabiedrības
salīdzināt kā dalībniekus, kas konkurē vienā tirgū, nevis pēc tā,
cik ilgu laiku konkrētā kompānija darbojas OCTA tirgū.
Tādējādi visas apdrošināšanas sabiedrības, kuras sniedz OCTA
pakalpojumus, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.
9.3. Ja apdrošināšanas sabiedrības, kuras sniedz OCTA pakalpojumus, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgā attieksme ir attaisnojama. Apstrīdētā norma paredz, ka katrai apdrošināšanas sabiedrībai tiek veikts pārrēķins, nosakot katras apdrošināšanas sabiedrības Garantijas fondā iemaksāto atskaitījumu no sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas prēmijām kopsummu. Tām apdrošināšanas sabiedrībām, kuru iemaksas nesasniedz 400 000 latus, gada laikā Garantijas fondā ir jāiemaksā starpība.
Garantijas fondu pamatā veido divu
veidu iemaksas — vienreizējā iemaksa, ko apdrošināšanas
sabiedrība veic no saviem līdzekļiem, lai saņemtu OCTA licenci,
un atskaitījumi no apdrošinājuma ņēmēju samaksātajām prēmijām.
Apdrošināšanas sabiedrībām, kuras OCTA tirgū darbojas ilgāku
laiku, Garantijas fondā veikto iemaksu apjoms ir veidojies
pakāpeniski un ir lielāks nekā tām sabiedrībām, kuras OCTA tirgū
darbojas salīdzinoši neilgu laiku.
Garantijas fonda izveidošanas mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes
negadījumos cietušo mantiskās intereses. Satversmes tiesa
piekrīt, ka Garantijas fondā, lai pilnībā aizsargātu visu cietušo
personu intereses, ir jābūt pietiekami lielam naudas līdzekļu
uzkrājumam. Taču saskaņā ar apstrīdēto normu apdrošināšanas
sabiedrībām, kuru iemaksas Garantijas fondā nesasniedz
400 000 latu, starpība ir jāiemaksā no savu akcionāru
līdzekļiem, nevis no saņemtajām prēmijām, kā to darīja pārējie
tirgus dalībnieki.
Gan OCTA likuma 44.pants, gan Noteikumu Nr.180 11.punkts šīs
iemaksas definē kā divas dažādas iemaksas. Līdz ar to ir pamats
secināt, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, šīs
divas pēc būtības atšķirīgās iemaksas ir pielīdzinājis vienu
otrai. Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Konkurences
padome savās atbildēs Satversmes tiesai ir norādījušas, ka nav
pamata savstarpēji pielīdzināt šīs abas iemaksas.
Iesniedzējs, saņemot licenci OCTA pakalpojumu sniegšanai, ir
izpildījis visas prasības, kas tolaik bija noteiktas spēkā
esošajos normatīvajos aktos. Tostarp ir veicis vienreizējo
iemaksu Garantijas fondā un šī iemaksa tobrīd bija 5000
latu.
Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets vienam no tirgus
dalībniekiem faktiski ir mainījis licences piešķiršanas
nosacījumus.
Grozījumi Noteikumos Nr.180, paredzot priekšrocības sabiedrībām,
kuras tirgū strādā ilgāku laiku, būtiski samazina relatīvi jauno
apdrošināšanas sabiedrību konkurētspēju (sk. lietas materiālu
181.lpp.).
Iesniedzēja veicamās iemaksas nevar pielīdzināt pārējo OCTA
tirgus dalībnieku veiktajām iemaksām, tāpēc atšķirīgā attieksme
pret vienu no tirgus dalībniekiem ir nepamatota un ir pārkāpts
tiesiskās vienlīdzības princips.
Tiesiskās vienlīdzības princips tiktu ievērots, ja vienreizējo
iemaksu veikšana Garantijas fondā tiktu paredzēta visiem tirgus
dalībniekiem.
Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret OCTA tirgus dalībniekiem
nav objektīva un saprātīga pamata un tā ir atzīstama par
prettiesisku.
Nolēmumu daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.–32.pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
1. Atzīt
Ministru kabineta 2003.gada 5.augusta noteikumu Nr.438 “Grozījumi
Ministru kabineta 1997.gada 13.maija noteikumos Nr.180 “Sauszemes
transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās
apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda nolikums”” 6.punkta
pirmo daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
91.pantam un par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.
2. Tiesvedību lietā par Ministru kabineta 2003.gada 5.augusta
noteikumu Nr.438 “Grozījumi Ministru kabineta 1997.gada 13.maija
noteikumos Nr.180 “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku
civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas
(rezerves) fonda nolikums”” 2.punkta atbilstību Latvijas
Republikas Satversmes 91.pantam izbeigt.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
A.Endziņš