Fiziķi var iet un iet daudzos virzienos

Juris Ekmanis, akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, LZA Fizikālās enerģētikas institūta direktors:

Nodaļa no topošās grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" otrās daļas

— Kāpēc izvēlējāties fizikas studijas? Vai jūsu jaunībā fizika bija modes lieta?

— 1959. gadā, kad sāku studēt, izvēle nebija tik daudzveidīga, tomēr pietiekami plaša, un man jautājums bija: vai studēt dabas vai tehniskās zinātnes? Toreiz biju dziļi pārliecināts, ka fizika ir kaut kas pa vidu, jo tā aptver visu tehniku, bet nav tik tehniski pragmatiska kā inženierzinātnes. Tas bija iemesls, kāpēc aizgāju studēt fiziku. Līdz šim brīdim neesmu to nožēlojis. Kāpēc? Tāpēc, ka fiziķa profesija likvidē kompleksus nepārtraukti apgūt ko jaunu. Fizika man iemācīja to, ka dabas likumi eksistē neatkarīgi no ideoloģijas, kā arī to, ka šajā zinātnē nepārtraukti nāk klāt kas jauns, un, ja jaunajam nepārtraukti neseko, tad jūs nevarat teikt, ka pārstāvat šo profesiju.

Tāpēc nebrīnos, ka, teiksim, piemēram, Einars Repše varēja kļūt par baņķieri. Fiziķis, kam ir pietiekami uzņēmības, piesēžas un izēdas cauri visām likumsakarībām, kas valda ekonomikā, banku biznesā. Un viņš var sekmīgi strādāt, varbūt pat nebūdams ar pamatizglītību šajā jomā. Līdz šim brīdim uzskatu, ka fizika ir vispārēja ļoti laba izglītība, kas dod lielas potences apgūt jebkuru virzienu, jo jums ir iemācīta metodika, kā apgūt ko jaunu, turklāt pietiekami sarežģītu.

Nekad neesmu varējis saprast, kāpēc Fizikas un matemātikas fakultāti uzskata par ļoti grūtu. Tiesa, tā prasa domāt. Tā iemāca domāt nepārtraukti un loģiski. Latvijas sabiedrībai visvairāk pietrūkst nākotnes redzējuma — kur ejam, ko gribam sasniegt. Ikdienā esam nogrimuši negācijās. Jā, ir nabadzība, notiek noslāņošanās. Taču — nesen taisīju ekspertīzi zviedriem par lielu Baltijas jūras projektu. Tur viens no parametriem ir kopējais gada ienākums uz vienu iedzīvotāju. Runa ir par Rīgas reģionu. Skaitļi rāda, ka šis ienākums katru gadu nedaudz, par kādiem 50–100 latiem gadā, tomēr aug. Varam prātot, uz kā rēķina aug, varbūt tikai bagātie kļūst bagātāki, tomēr tas jau ir fakts, kas liek domāt.

Presei varbūt ir izdevīgāk rakstīt par lietām, kas sensacionāli skan, taču, manuprāt, tieši analītiska pieeja pasargā no panikas. Kādu ļoti pamācošu piemēru man nācās sajust pašam uz savas ādas. Pirms diviem gadiem bija drausmīgi karsta vasara. Mūsu institūta sētā stāvēja veca muca, kurā bija petroleja vai kas līdzīgs. Un muca kādu dienu, saulē stāvēdama, uzsprāgst. Kāds bija nobijies, izsauca ugunsdzēsējus. Beigās visi nosmējās un nosprieda, ka turpmāk mucas jānodod lūžņos laikus. Bet drīz korespondenti klāt: kas noticis? Bija intervija avīzē. Un vēl divus mēnešus pēc tam zvanīja no avīzēm, vai pie mums kaut kas interesants nav noticis. Es teicu: ir, mums ir interesanta programma ar Skandināvijas valstīm. "Nē, nē. Vai jums nav kaut kas uzsprādzis, aizdedzies?" Tā mūsu institūts izskanēja presē. Es ļoti labi saprotu sensāciju mehānismu, tāpēc, manuprāt, analītiskā pieeja ir tik izteikti vajadzīga. Par daudzām lietām Latvijā vairāk jārunā analītiskā plāksnē. Kaut vai par to pašu Eiropas Savienību, kas tā ir.

Patlaban premjera vadībā nodibināta darba grupa, tā mēģina radīt Latvijas attīstības redzējumu pēc dažiem gadu desmitiem. Mēģinām neanalizēt tik daudz šodienu, bet atrast galamodeli, ko celt priekšā cilvēkam, kas tagad iet skolā, lai viņš apjēgtu, kālab mācās. Labi, jaunietis aizbrauks uz ārzemēm, bet, ja gribam, lai viņš pēc kāda laika brauc atpakaļ, tad vismaz jāpasaka, kas te pēc gadiem būs.

Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs sociāls aspekts. Galu galā mums šeit, Latvijā, piecdesmit gadus solīja, ka būs komunisms. Tas tagad šķiet muļķīgi, taču cilvēkam bija kāda vīzija. Visi zināja, ka tas ir absurds, ka tā nenotiks, bet kaut kas pozitīvs bija. Paskatieties ar vēsu prātu, kas pašlaik notiek Krievijā. Manuprāt, lielākā krievu nācijas traģēdija ir ne tik daudz nabadzība, cik tas, ka viņiem vairs neko nesola. Neviens vairs nesaka: "Pacieties, ne rīt, bet pēc 50 gadiem būs labāk." Es jūtu apātiju krievu inteliģencē, un man tiešām no sirds žēl to cilvēku. Nedrīkst atstāt nāciju tādā pašplūsmes domāšanas līmenī.

— Kā padomju zinātne totalitārā sistēmā spēja turēt līdzi Rietumu zinātnes sasniegumiem?

— Ļoti vienkārši — bija ieguldīto līdzekļu paritāte. Zinātnē, tāpat kā militārajā sfērā, lika iekšā milzīgus līdzekļus. Un ne jau prestiža dēļ. Nepārtraukti sekoja rietumvalstu tehnoloģijām, tās visbezkaunīgākā veidā kopējot. Padomju impērijā bija ļoti attīstīta tehnoloģiskā spiegošana. Mikroshēmas kopēja viens pret vienu, tāda unikāla metodika bija izstrādāta arī Latvijā. "Alfā" taisīja mikroshēmas, un tās visas bija amerikāņu analogi. Shēmām bija kontaktu kājiņas, un atceros, ka daudzu šādu kājiņu nozīmi te neviens nezināja, jo shēmas bija kopētas, bet arī te šīs kājiņas tika taisītas, baidoties ko izjaukt nošpikotajā tehnoloģijā. Bija daudz tādu kuriozu.

Bet nebija tā, ka galīgi neko nesaprata. Turklāt visu nokopēt nevarēja, tātad tehniskā doma bija jāattīsta paralēli. Kā zinātnē var izrauties, manuprāt, tas patlaban ir uzskatāmi redzams kontinentālajā Ķīnā. Viņiem atsevišķas zinātnes nozares pašlaik ir vislabāk attīstītās pasaulē, bet princips ir ļoti vienkāršs — lielo skaitļu princips. Jums nav problēmu no viena miljarda atrast, teiksim, tūkstoti izcilu fiziķu, bet no viena miljona jau vienu atrast būs grūti. Ja lielās Ķīnas valdība no katra pavalstnieka gadā ņem vienu dolāru, tas ir viens miljards dolāru, un par šo naudu var iecelt sev vēlamu valdību jebkurā trešās pasaules valstī. Tas ir lielo skaitļu likums. Tas realizējās arī PSRS. Ne mēs zinājām, kādas ir reālās algas, ne pašizmaksas.

Latvijai bija arī pozitīvs efekts no tā, ka zinātne tika stimulēta uz militārā kompleksa attīstības rēķina. Gribu atgādināt — jaunā paaudze nezina, ka Latvijas zinātne tieši militārā kompleksā nevienu galaproduktu nekad nav radījusi. Mums neviens tik ļoti neuzticējās. Mēs tehnoloģijā dabūjām šeit taisīt atsevišķus posmiņus, no tiem, sevišķi dabas un inženierzinātnēs, varēja gluži labi nojaust, kam tie varētu būt derīgi, bet neviens mūs nelaida klāt ne pie atombumbas izgatavošanas, ne līdzīgām lietām. Salaspilī 1961. gadā pabeidza celt atomreaktoru, kas bija arī prestiža objekts, tīri pētniecisks un būtībā tāda eksperimentāla spēļmantiņa. Tādējādi attīstījās nozares, kuras pētīja — es arī esmu tur daudz ko darījis — materiālus, kas būtu izmantojami atomreaktora katla iekšienē. Bet tie bija atsevišķi materiāli un atsevišķas idejas. Nekad neviens no Latvijas nav piedalījies kādas atomelektrostacijas būvē, un nevienam nevar pārmest, ka Černobiļā uzcēla sliktu reaktoru tāpēc, ka to konstruējuši latvieši. Latvieši tur nav nevienu skrūvi skrūvējuši. Bet Latvijas zinātnieki bija tie, kas pētīja, kā materiāli, kas ir katlā, sabrūk laika gaitā. Šāds atsevišķs process, bez šaubām, stimulēja zinātni. Protams, noteica arī zināmu proporciju zinātnieku vidū starp dabas, humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Šī proporcija patlaban mainās.

Tagad Latvijas zinātnei vairs nav viena galvenā pasūtītāja, kā bija senāk. Notiek tas pats, kas tirgus attiecībās, katrs zinātnes virziens meklē sev pielietojamību pasaulē. Zinātnieks apgūst sev jaunu sociālo sfēru — kā kontaktēties ar ļoti daudziem interesantiem partneriem pasaulē, kā sevi pasniegt. Veidojas situācija, ka, no vienas puses, Latvijas valsts budžets atvēl zinātnei ļoti niecīgu summu — Rietumu pasaulē tā ir, es teiktu, vienas labas laboratorijas nauda gadā. Mums to iedod visai zinātnei kopā, un mēs ar to daļēji finansējam apmēram 600 projektus. No otras puses, neviens Latvijā šobrīd neuzskaita — un domāju, tas arī nekad nenotiks, — tos līdzekļus, ko mums izdodas piesaistīt no ārpasaules. Šie līdzekļi nenozīmē, ka atnāk kāds un noliek naudu uz galda. Mūsu zinātnieki tiek uzlūgti uz ārzemēm, uz konferencēm, kopēju projektu veikšanai, kur viss tiek apmaksāts.

Paldies Dievam, mūs arvien vairāk pasaulē pamana, arvien vairāk iesaista, šis process lēnām uzņem apgriezienus. Eiropas Savienība, nu jau laikam kādu piekto gadu, izsludina ES kopprojektus, kuros var piedalīties dažādu valstu zinātnieki. Līdz šim Latvija bija Eiropai ne pārāk saprotamā statusā. Tagad esam asociētā valsts, kas gaida rindā pie "paradīzes vārtiem". Taču zinātnes projektos mēs jau esam pielīdzināti jebkurai Eiropas Savienības valstij, jo pēdējos gados esam sevi pierādījuši. To uzskatu par ļoti lielu komplimentu mums. Tas nozīmē, ka varam startēt konkursā Briselē un, ja šo konkursu vinnējam, varam saņemt tādu pašu summu kā Rietumu zinātnieks, varam būt galvenie izpildītāji, juridiski varam piesaistīt Rietumu partnerus arī strādāt, tāpat kā viņi mūs var ietvert kādā savā projektā. Esam pilnīgi līdzīgs ar līdzīgu.

— Vai pirmoreiz?

— Manuprāt, tas ir pirmais gadījums, kad pasaulē Latvijas zinātne ir atzīta par pilnīgi līdzvērtīgu ES valstu zinātnei. Lai nu mums veicas arī turpmāk tā — apbrīnojami labi. Parasti finansējumu dabū katrs septītais, katrs desmitais projekts. Latvija pagaidām ir gājusi tik labi, ka finansējumu ir dabūjis katrs otrais, trešais projekts. Tie ir pārsteidzoši rezultāti. Tas nenozīmē, ka no turienes nāk miljardi, projekti nav tik lieli, un mēs pagaidām vēl neuzdrošināmies tik daudz prasīt, mums ir gan psiholoģiskas, gan tehniskas barjeras. Taču tas manī, neatkarīgi no pesimistiskā toņa, kas izskan presē, vieš zināmu optimismu — intelekts šeit vēl ir saglabājies.

Protams, ir arī otra puse. Neviens mūs Briselē negaida ar puķēm un uzslavas runām. Esam konkurenti. Mums jāiemācās grūstīties pie siles. Tie nav vecie laiki, kad braucām ar projektiem uz Maskavu, kur bija noteikta birokrātija, vajadzēja aizvest balzama pudeli un bija zināmas izredzes projektu izstumt cauri. Briseles birokrātija, varu godīgi teikt, ir tūkstošiem reižu smagāka. Prātam neaptverama ir šī Eiropas birokrātija! Projektu noformēšana — cik tas aizņem laika, lai pareizās rūtiņās atbildētu uz visiem jautājumiem, visas milzīgās paketes uzrakstītu, sakopētu, pārsūtītu izprintētā veidā, elektroniskā formā un tā tālāk! Visa milzīgā ekspertu sistēma, kas tur strādā, šķirsta tos papīrus, bieži pēc formāliem parametriem, — bet tas viss mums ir jāmācās. Mūsu iepriekšējās zināšanas par birokrātijas darbības mehānismu Maskavā tagad ir absolūti liekas. Te ir pavisam citāda birokrātija, tūkstošiem reižu formālāka.

— Objektīvāka.

— Es teiktu, ka formāli objektīvāka. Bet faktiski tā ir daudz smagāka — tādā ziņā, ka projektā prasa sīki un detalizēti pamatot, ko gribat sasniegt, kā jūs to sasniegsit, kurā rokā turēsit pildspalvu un ar kuru ieslēgsit datoru. Šī birokrātija aiziet līdz absurdām niansēm. Bet pēc tam vērtēšana, es domāju, formāli ir objektīvāka, jo jebkurā valstī, lai cik liela tā būtu, ekspertīzēs parādās subjektīvisma elements. Eiropas mērogā tas atkrīt, jo jūs nepazīstat cilvēku, kura projekts jāekspertē. Bet rakstītājam tāpēc ir nesalīdzināmi smagāk.

Esmu pārliecināts, ka pēc trim četriem gadiem ieiesim šajā apritē un visu apgūsim. Pagaidām, protams, ir grūti, un nav ko noliegt, ka viens otrs no labiem zinātniekiem atmet ar roku, aizbrauc uz Rietumiem un iesaistās tāda projekta izpildīšanā, kur jau visa birokrātija ir izdarīta, pašam nekas nav jādara, un viņš ir labs izpildītājs.

— Vai smadzeņu noplūde no Latvijas pastiprinās?

— Šajā smadzeņu noplūdes problēmā ir divas puses. Šobrīd Latvija daudzus labus, spējīgus un pietiekami jaunus zinātniekus zaudē. Mūsu valdības, uzmanīgi izsakoties, neitrālā attieksme pret augstāko izglītību, zinātni bieži vien ir neizprotama. Zinātniekam šāda attieksme ir apnikusi. Un viņš aizbrauc tur, kur viņam nav jāzaudē gadi, kur viņš ar pilnu atdevi var strādāt. Zinātnieks būtībā ir ļoti īpatnējs sociālais veidojums, jo viņam bieži nav svarīgs personīgais materiālais ieguvums. Domāju, ka vēl tagad Latvijā to var novērot. Zinātnieks gribētu sev tādu materiālo stimulu, kas nodrošinātu viņa ikdienas vajadzības. Viņš parasti netaisās iet biznesā, netaisās uzkrāt kaut ko, bet viņam ir ļoti stingras prasības — viņš grib tādu radošu, intelektuālu vidi, kur varētu maksimāli izmantot savas dabas dotības un izkop tās spējas. Viņam vajag vidi. Ļoti reti ir tādi zinātnieki, kas var vieni sēdēt istabā (tagad varbūt tajā istabā strādāt ir vieglāk, ir arī dators, internets). Zinātniekam vajag parunāt ar kolēģiem, viņam vajag seminārus, konferences. Viņu neinteresē, vai lidmašīnas biļete ir lēta vai dārga, viņš grib aizbraukt uz konferenci. Šī ir dilemma vai nosacījumi, kuru dēļ samērā jauni, spējīgi zinātnieki aizbrauc uz Rietumiem. Viņi negrib gaidīt, kauties ar ikdienas rūpēm. Būsim reālisti — jebkurš zinātnieks, kas šeit kaut cik labā līmenī strādā, Rietumos saņem astoņas līdz desmit reizes lielāku atalgojumu. Tas, protams, turienes dzīvei nav daudz, tie, kas aizbraukuši, nebūt nav bagātnieki, bet savu ģimeni garantēti var nodrošināt.

Tagad rodas otra problēma. Tas ir labi, ka viņš strādā, ir aktīvs, šos gadus nav zaudējis, kaujoties te ar nabadzību, birokrātiju un visu pārējo, ir cēlis savu kvalifikāciju. Mēs prasām: "Vai tu negribi braukt atpakaļ?" Viņš saka: "Ar lielāko prieku. Bet es gribu strādāt. Nolieciet man šeit to, kas man ir tur, un es braukšu atpakaļ." Es pirms diviem gadiem biju Taivānā pēc turienes Zinātnes padomes ielūguma. Man likās stratēģiski pareiza Taivānas zinātnes plānošana. Taivānā cilvēkiem tāpat ir atvērta pasaule, un viņi lielākoties brauc mācīties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, strādā tur. Ķīnieši ir centīgi, to mēs zinām, sasnieguši ļoti augstu stāvokli zinātnē, un Taivāna it kā paliek tukša. Tad nu Taivānas zinātniskās stratēģijas vadība skatās, kura nozare viņiem ir tukša. Piemēram, kodolfizikas, elementārdaļiņu fizikas Taivānā vairs nav. Tad Taivānas valdība iedod, es teiktu, fantastiskus līdzekļus, uzceļ pasaulē vienu no modernākajiem paātrinātājiem un lūdz vienu Taivānā dzimušu ķīnieti, Nobela prēmijas laureātu, kas strādā ASV, vai viņš negrib braukt un vadīt šo laboratoriju, komplektēt savu grupu. Viņš to dara ar lielāko prieku, jo viņam Amerikā nav tādas laboratorijas. Viņš aicina savējos atpakaļ, un tur rodas pasaules līmeņa centrs, pilns ar slavenībām, kas atkal atražo sevi.

Bet tā jau ir valdības politika. Es ļoti ceru, ka pēc kādiem gadiem arī Latvijā sāksies smadzeņu atgriešanās. Taivāna vienkārši ir viena no valstīm, kas pēdējos divos gados zinātnē no nulles pacēlusies līdz pasaules līmenim.

Piemēram, ar Taivānas misijas pārstāvjiem runājām arī par valdības lomu saistībā ar pagājušā gada zemestrīci. Viņi saka: "Vajag saprast vienu — zemestrīce, protams, ir milzīga traģēdija, tūkstošiem cilvēku zaudējuši pajumti un iztikas līdzekļus, bet summāri valsts ekonomikai tā ir milzīgs stimuls. Taivānas ekonomika sāka jau pārkarst. Ražo, ražo, rodas milzīgi līdzekļi, nav vairs kur ieguldīt, — un pēkšņi nāk zemestrīce, viss sabrūk. Nu nāk visas apdrošināšanas, bankas maksā naudu, celtniekus vajag, komunikācijas vajag, cilvēkiem ir atkal darbs, atkal valstī sākas kustība."

— Gandrīz vai jāsaka, Latvija tik lēni attīstās tāpēc, ka te nav zemestrīču.

— Nedod Dievs, ceru, ka ne mēs, ne mūsu mazbērni te to nepiedzīvos. Bet "zemestrīce" var būt arī ekonomiska. Latvijā varam pasludināt kādu superprioritāti. Pēc Pirmā pasaules kara ASV, kad sākās milzīgā bezdarba problēma, izsludināja ceļu būves programmu. Amerikā jebkurš bezdarbnieks varēja dabūt darbu uz ceļu būvēm. Visi labi zinām, kāds ceļu tīkls tur ir. Tā bija valsts stimulēta programma. Sākās ceļu būve, sākās kustība, valstī uzreiz kaut kas ekonomikā sakustējās. Protams, Latvijai tas nav viegli, tas viss saistīts ar investīcijām, bet acīmredzot šādi uzrāvieni ir nepieciešami. Ja tādi būs, nāks atpakaļ arī cilvēki.

— Jūs raksturojāt valsts attieksmi pret zinātni kā neitrālu. Vai valsts ar tās rīcībā esošajām iespējām varētu pret zinātni izturēties kaut kā citādi?

— Ar vārdu "neitralitāte" domāju nevis to, ka valsts attieksme būtu laba, bet to, ka valsts attieksmes nav vispār. Šī sfēra faktiski tiek, es teiktu, visos līmeņos ignorēta. Tāpat kā izglītība. Par izglītību vismaz vēl runā, sauc par prioritāti, tikai neko būtībā nedara. Nu, varbūt tagad skolotājiem sāk meklēt algas. Bet zinātni pat nepiemin. Zinātnei jau būtībā jebkurā valstī ir divas pamatfunkcijas. Viena funkcija, ko politiķu aprindās cik necik nojauš, — ka zinātne daļēji ir arī apmācības process augstākajā izglītībā. Taču zinātnei ir arī otra funkcija — valstī caur zinātniekiem ieviest, piesaistīt jaunās tehnoloģijas, jauno tehnisko domu, ekspertēt to, kas ienāk valstī.

Kāpēc rietumvalstu firmām izdodas mums pārdot dažāda līmeņa, es teiktu, vakardienas aparatūru? Neviens jau Latvijas zinātniekiem nav prasījis, vai tā ir jaunākā vai nav. Ekspertīzi mēs varētu šeit iztaisīt, bet kas notiek? Izsludina tenderi, konkursa komisijā ir vai nu "politiski pareizi" cilvēki, kas ir pietiekami tālu no attiecīgā tehniskā virziena, vai, vēl sliktāk, konkursa komisijā pieaicina ekspertu no kādas konkurējošas ārzemju firmas. Pēc tam brīnās: vai, redziet, kā mēs esam nopirkuši kaut ko pavisam vecu?

Zinātnieks, ja viņš ir Latvijā strādājis, tomēr ir savas valsts patriots, viņš nesauks par labu to, kas tāds nav. Bet ārzemju eksperts... Visu cieņu pret viņiem, bet bieži vien šeit atsūta tos dziļi pensionētos zinātniekus, kas Rietumos jau ir prom no jaunākās tehnikas, taču ir gatavi piestrādāt, braucot uz, kā saka, trešās pasaules valstīm un izsakot savas labās domas. Tie diez kāpēc pie mums ministrijās tiek ļoti cienīti.

Šī ir valsts attieksme. Es nerunāju par finansiālo atbalstu. Finansiālais atbalsts var būt ļoti daudzpusīgs un ļoti dažāds. Nevajag tieši maksāt naudā. Valstij var būt attieksme kā speciāla nodokļu politika attiecībā uz zinātniskiem projektiem. Varētu būt speciāla nodokļu sistēma pret piesaistīto naudu no ārpuses. Tas nenotiek, zinātniskās laboratorijās mēs maksājam tāpat kā visi uzņēmēji. Pie kā tas noved? Piemērs no mūsu zinātniskā institūta. Tajā pašlaik strādā ap 120 cilvēku. Mums no visas naudas, kas iziet caur institūtu (valsts budžets, valsts pasūtījums, dažādi ārzemju projekti, dažādi vietējie līgumdarbi), valsts daļa veido vairs tikai trešdaļu. Tātad virs 60 procentiem vajadzīgās naudas es piesaistu klāt. No šiem nepilniem 30 procentiem, ko valsts ir iedevusi, nodokļos gada laikā visu atdodu atpakaļ. Tātad valsts man neko nav iedevusi. Bet, protams, bez šīs valsts daļas es nevaru dzīvot, jo man ir vajadzīgs apgrozījums. Pat durvju kliņķi nomainīt varu tikai ar savu nopelnīto naudu.

Manuprāt, finansiāli tomēr tas izskatās absurdi. Vairāki bijušie Zinātņu akadēmijas institūti, kas tagad strādā Latvijas Universitātes ietvaros, atdod atpakaļ nodokļos vairāk nekā 100 procentus no tā, ko valsts tiem ir devusi. Domājat, ka tos kāds paliela, pasaka paldies? Pieeja ir apmēram tāda: tas ir labi, ka jūs tik daudz pelnāt, jūs pēc kāda laika vispār paši nopelnīsit, jums vispār nekas nebūs jādod, un jūs tikai dosit valstij atpakaļ nodokļus. Respektīvi, pataisa zinātnisku iestādi par uzņēmējdarbības subjektu, kas tāpat kā jebkura rūpnīca, kā jebkurš ražotājs maksā.

Tagad šausmināmies: zinātnē nav jauno, augstskolās trūkst pasniedzēju. Bet no kurienes tad viņi radīsies?

Tai pašā laikā gribu teikt, ka zinātnieku vidū ir ļoti daudz cilvēku ar uzņēmējdarbības dzirksti. Latvijā (faktiski mēs to pārņēmām no Rietumu pasaules), ir izveidojusies sistēma, ko sauc par tehnoloģiskiem centriem, tehnoloģiskiem parkiem. Tie ir tādi mazo uzņēmumu inkubatori. Viens tehnoloģiskais centrs ir izveidots arī uz mana institūta bāzes, tāpēc es šo procesu zinu, mums jau ir piecu sešu gadu pieredze. Zinātnieks ar savu ideju, kuru var realizēt līdz kādam aparātiņam vai kam tādam, ko varētu jau pārdot kaut nelielās sērijās, grib uzsākt darbību. Bet viņam, izņemot idejas, nav nekā, pat istabas nav, kur sākt. Tam ir radīts šāds tehnoloģiskais centrs, kur viņam ir istaba, ir zināma aparatūra, ir zināms serviss, telefona līnija, ko viņam daļēji subsidē. Kad viņš sāk pelnīt, no viņa ņem atpakaļ.

Jautājums: no kurienes tehnoloģiskais centrs ņem šo subsīdiju, kuru pēc tam šīs mazās firmiņas caur nodokļiem atmaksā? Absurds ir tas, ka šī ir zinātnieku iniciatīva — šādu centru veidot, un šo naudu, ko subsidējam, mēs ņemam no zinātnes budžeta — atņemam zinātniskiem projektiem naudu, lai stimulētu šo mazo firmiņu attīstību. Taču šī nauda pēc tam aiziet atpakaļ valsts budžetā, bet tā jau neatgriežas zinātnes budžetā! Līdz ar to neviens it kā nav sevišķi ieinteresēts stimulēt šos centrus, un zinātnieki, kas nenodarbojas ar tehnoloģiskām izstrādēm, dabiski, skatās ar zināmu skepsi uz tiem: "Atņem manu naudu, es varētu kādu zinātnisku projektu taisīt, bet tas tur taisa savu sīko biznesu uz manu subsīdiju rēķina!" Te atkal ir vajadzīga valsts pieeja. Atkal ir no kāda investīciju fonda jāpaņem šī nauda, jo nauda atgriežas. Zinātnieks ir spējīgs ražot naudu, un apbrīnojami ātri. Jā, zinātnieki neuztaisīs Latvijai miljardus, tas ir skaidrs. Te runa sākumā var būt par dažu miljonu apgrozību. Bet, galvenais, zinātne var dot atdevi agrāk nekā dažs labs ražotājs.

— Vai jums ir atbilde, kāpēc Latvijas valsts attieksme pret zinātni ir tāda, kāda tā ir?

— Daļēji jā, un šī atbilde ir krietni triviāla. Lai valstī būtu stabila zinātne ar iedibinātām tradīcijām, ir vajadzīga stabila valsts vadība. Gan izglītība, gan zinātne ir jāplāno daudzus gadus uz priekšu.

Vienkāršs piemērs. Ja valstij šobrīd ir vajadzīgs kāds speciālists, nav svarīgi, inženierzinātnēs vai ekonomikā, valsts, piemēram, pasaka: mums vajag 100 speciālistus. Mēs 1.septembrī šos 100 speciālistus uzņemam Latvijas Universitātē. Kad viņi tiks valstij? Pēc pieciem gadiem. Es atvainojos, cik pa šiem gadiem nomainīsies valdības? Un vai tā valdība pēc pieciem gadiem atcerēsies kādreizējo pasūtījumu pirms pieciem gadiem?

Valdības līmenī mēs būtībā nevaram runāt par ilgtermiņa programmām. Mums šodien saka: nosauciet zinātnē prioritātes, prioritārus virzienus. Labi, mēs nosauksim. Bet kāda mums ir garantija, ka šī prioritāte saglabāsies nākamajā politisko partiju koalīcijā, nākamajā Saeimā? Pavisam labs, tuvs piemērs — Somija. Somijas "Nokia" šodien zina visa pasaule. Taču tā bija Somijas zinātnes un valdības ilgtermiņa prioritāte. Domāju, gadi desmit tur ir pagājuši. Paskatieties visas mūsu attīstības programmas — tur rakstīts 2002. gads. Aizejiet jebkurā ministrijā, parunājiet par ilgtermiņa programmām. Viņi atbildēs: "Ko tad jūs no mums prasāt?" Gan zinātnei, gan izglītībai tā ir traģēdija, ka pašlaik mēs neko nevaram plānot ar garantiju uz tālāku nākotni.

Ministrijās notiek nepārtrauktas reorganizācijas. Un katrs jauns ierēdnis, kas atnāk un apsēžas pie rakstāmgalda, apsēžas pie tukšām atvilktnēm, jo iepriekšējais visu izmet ārā. Mums neskaitāmas reizes pieprasa visādu statistiku, kādi ir mūsu apgrozījumi, cik ir kvadrātmetru institūtā vai universitātē uz vienu zinātnieku, studentu utt. Kad atnāk kārtējais papīrs no ministrijas, es sāku smieties: "Nu cik reizes var vienu un to pašu jautāt, kur viņi liek tos papīrus, ēd, vai?" Nē, notiek reorganizācija... Tagad Izglītības un zinātnes ministrijā nozaga datorus ar visu statistiku par zinātniskajām iestādēm. Saprotu, negadījums, bet kaut kam ir jābūt stabilam.

Ekonomikā notiek tas pats. Ko tad saka visi ārzemju investori? "Jūs stabilizējiet savu likumdošanu un garantējiet nodokļu procenta stabilitāti gadus piecus, desmit. Jums šis procents pieaugs? Tad pasakiet, par cik jums tas pieaugs katru gadu." Bet te nepārtraukti kaut kas mainās neprognozējami.

— Vai pašlaik Latvijā ir iespējams iegūt labu izglītību? Teiksim, fizikā?

— Noteikti, jā.

— Par spīti tam, ka veci pasniedzēji?

— Tūlīt paskaidrošu. Varbūt fizika nav tas raksturīgākais piemērs Latvijā, fizikā pasniedzēji nav sevišķi veci. Tā ir viena no retajām nozarēm, kur pirmkārt ir pietiekami liels augstākās kvalifikācijas, habilitētā doktora līmeņa pasniedzēju skaits un kur, kā parādīja profesoru vēlēšanas Latvijas Universitātē, profesoru vidējais vecums ir pietiekami zems, varbūt vēl tāds ir informātikā. Bet ir kāda cita lieta. Te pat nav svarīgs vecums. Fizika vienmēr ir bijusi pietiekami starptautiska zinātne, arī Latvijā. Es tikko biju LU Matemātikas un informātikas institūta jubilejā un ar Fizikas un matemātikas fakultātes vadību runāju par to. Viņi ir raduši iespēju, ka lielākā daļa fizikas studentu savā piecu gadu mācību laikā vismaz vienu gadu mācās kādā no pasaules universitātēm. Viņiem pasaule ir atvērta. Fakultātes vadība ir mācējusi izkārtot, lai students varētu tur nonākt. Neviena reklamācija par mūsu studentiem no turienes nekad nav nākusi. Visi pēc gada brauc atpakaļ ar kādu rekomendācijas vēstuli no turienes, visas šīs vēstules ir cildinošas. Cits jautājums, kas mani daudz vairāk uztrauc: ko šie cilvēki pēc beigšanas šeit lai dara?

Negribu apgalvot, ka tā ir visās nozarēs. Ir, protams, pasniedzēju novecošana, ir nozares, kur ļoti smagi, kur studenti tiek atražoti ļoti zemā līmenī. Pasniedzēji mūsu augstskolās lielā mērā situāciju saprot un mēģina to labot. Patlaban process ir mazliet formāls un grūts kā katrs iesākums, bet tas nav slikts. Notiek studiju programmu akreditācija. Latvijā visām programmām ir jāiziet birokrātisks ekspertīzes cikls, kura pamatā programma, ko šeit piedāvā studentam, ir jāsalīdzina ar noteikta skaita rietumvalstu augstskolu analogiem un jāpierāda, ka tā nav sliktāka, lai students, kas šeit šo programmu daļēji izgājis, var bez aizķeršanās, bez pārejas procesa turpināt studijas kādā Rietumu universitātē, kur ir līdzīgas programmas.

— Kāpēc cilvēki mūsdienās Latvijā izvēlas fizikas studijas? Kas viņi ir? Vai fiziķu bērni?

— Gribu uzreiz pateikt — negribētu runāt tikai par fiziku, jo šobrīd es daudz vairāk, jau vairākus gadus darbojos enerģētikā. Fizika man ir pagātne, noiets posms, šodien es tur tik aktīvs neesmu. Kāpēc izvēlas? Tā ir pietiekami pamatīga, vispusīga izglītība, no kuras jūs varat brīvi startēt jebkurā virzienā.

Kāpēc bērni iet mācīties uz Rīgas 1.ģimnāziju? Ne jau tāpēc, lai tikai fiziku pēc tam studētu. Es arī esmu beidzis šo skolu. Mums nebija nekāda fizikas virziena. No mūsu klases mēs tikai trīs aizgājām studēt fiziku vai matemātiku. Vienkārši — tur bija normāla izglītība.

Šobrīd jau domāšana ir citāda nekā tai laikā, kad mēs mācījāmies. Ir jēdziens "pilna mūža izglītība". Zinātnē tas pats par sevi saprotams. Katru dienu lasām kādu zinātnisku žurnālu, kaut ko mācāmies. Bet tas ir jādara katram cilvēkam. Elementārs piemērs: cilvēks varbūt pirms desmit gadiem ir apguvis skaitļojamo mašīnu tiktāl, ka viņš tur varēja savus rakstus un intervijas rakstīt, un desmit gadus viņš neko nav mācījies. Nolieciet viņu pie mūsdienu skaitļotāja, viņš pat nezinās, kur to ieslēgt.

Jaunieši, ar kuriem man ir nācies sastapties augstskolā, šeit ap zinātni, ir ļoti pragmatiski, ļoti skaidri māk pateikt savu vēlmi veidot karjeru. Cits to saista ar materiāliem labumiem, cits — ar interesantu dzīvesveidu. Bet vēlme mācīties... Varbūt skan pārāk skaļi, bet man ir aizdomas, ka latviešu nācijai tā ir gēnos rakstīta. Vēsture ar mums ir taisījusi nežēlīgus eksperimentus. Un no tiem latviešiem, kas bija spiesti pēdējā kara beigās aizbraukt projām uz ārzemēm, lielākā daļa izlauzās uz augšu caur izglītību. Savā laikā pēc kara tika nodibināta Latviešu inženieru apvienība ārzemēs. Viņi pārsvarā dzīvoja ASV, Kanādā, tur bija savi kongresi, viņi sanāca kopā, izdeva žurnālu "Tehnikas Apskats". Pirms diviem gadiem, tā kā biedrība noveco, viņi lūdza, vai šo žurnālu nevarētu turpmāk izdot Rīgā. Mēs to izdodam Zinātņu akadēmijā, arī es ar to nodarbojos, un šajā žurnālā parādās ļoti interesantas lietas. Ieskatoties nekrologos vai jubileju rakstos, jūs redzat šīs biogrāfijas, un tās liecina, ka cilvēki, kas tur ir nodzīvojuši ilgāk nekā piecdesmit gadus, ir taisījuši, lielākoties balstoties uz izglītību, kolosālas karjeras, iesākdami no nekā.

Tas, es ar prieku konstatēju, patlaban parādās latviešu jaunatnē. Augstskolas burtiski lenc studētgribētāji, tās nespēj visus ņemt pretī. Visur ir konkursi, pat tādās nozarēs, kur sen nav bijuši.

— Kādas nākotnē būs Latvijas enerģētikas vajadzības?

— Lai cik tas patētiski izklausītos, enerģētika laikam ir viena no tām tautsaimniecības nozarēm, bez kuras līdzsvarotas darbības valsts vispār nevar attīstīties. Mēs sakām: enerģētika ir valsts asinsrites sistēma. Nedod, Dievs, to sabojāt vai ielaist tur kādu vīrusu.

Gribu atgādināt, ka visus šos Latvijas neatkarības gadus nav bijis tāda gadījuma, ka mums būtu bijis jāpacieš kaut kādus ilgstošus elektroenerģijas atslēgumus "Latvenergo" vainas dēļ. Viņi ir strādājuši, ņemot vērā, vai uz ielas šaudās vai valdības mainās, vai viņiem liek nepārtraukti rakstīt viņu privatizācijas koncepcijas. Viņi strādā. Šī ir viņu izejas dogma. Normāli strādājošu sistēmu var uzlabot pakāpeniski, bet to nedrīkst sagraut, atstāt tukšu vietu un sākt būvēt no jauna. Tā ir viena no dilemmām, kas Latvijas enerģētikā patlaban pastāv. Reorganizēt "Latvenergo" vajag, bet ne tādos tempos, kā ir iecerēts.

Latvijas enerģētikas vīzijas, domāju, dot ir vieglāk nekā citās tautsaimniecības nozarēs viena iemesla dēļ. Ar enerģētiku Latvija jau tagad ieiet Eiropas apritē. Visi šie lielie projekti ir ļoti nopietni, tie saistās ar Baltijas jūras elektropārvades riņķi, Baltijas gāzes apgādes riņķi. Runa ir par to, ka pakāpeniski vienotā sistēmā saslēdzas visas Ziemeļeiropas valstis.

No Eiropas puses neviens par Latvijas enerģētiķiem nerunātu, ja mēs nebūtu tehniski pietiekami labi attīstīti. Man ir jautājuši, kāpēc ir vajadzīga šāda saslēgšanās. Tad parasti saku: iedomāsimies — mums ir automobilis. No rīta aukstā laikā izejam ārā un konstatējam, ka akumulators tukšs. Bet, ja visiem Rīgas automobiļiem kaut kādā veidā akumulatori būtu saslēgti kopā, nekad neviens nevarētu palikt tukšs. Šis ir viens no principiem enerģētikā: jo lielāka sistēma, jo vairāk elektroenerģijas ražotāju ir kopā vienā tīklā (protams, tur ir ļoti sarežģīta vadība, bet ar šodienas datortehniku to visu var izdarīt), jo vairāk ražotāju, jo šī sistēma ir stabilāka.

Uz mūsu līnijām, kas šķērso robežas, stāv un stāvēs elektroenerģijas skaitītāji, kas griežas abos virzienos. Dodam enerģiju uz āru, ja mums ir par daudz, un ņemam iekšā, ja ir par maz, kā arī laižam cauri Latvijas teritorijai. Kad Padomju savienība sabruka, atslēdzās visa rūpniecība, bija milzīgs patēriņa kritums. Tas bija dabiski. Sevišķi smagi to izjuta lauku rajoni, tur bija daudz problēmu, kas tagad pakāpeniski jau ir nolīdzinātas. Laukos pazuda lielie patērētāji — fermas, darbnīcas. Bieži ir tā, ka garas, garas līnijas aiziet uz vienu māju, kuru šobrīd atguvis īpašnieks, un ieejā stāv milzīgs transformators, kas strādā tukšgaitā, to slogo ar dažām spuldzītēm par pārsimt vatiem, kamēr transformators var simtiem kilovatu vilkt. Līdz ar to ir drausmīgi zudumi un kādam par to jāmaksā. Šī sistēma nav sabalansēta, šie transformatori jānomaina uz mazākiem, un kādam par to jāsamaksā.

Pēdējos gados lēnām sākas elektroenerģijas patēriņa pieaugums. Jūs varat vākt visādus statistikas rādītājus par tautsaimniecības, par rūpniecības attīstību Latvijā, dažādus parametrus skatīties, rēķināt, izdot statistikas gadagrāmatas, cik pieaug produkts un tā tālāk. Bet aizejiet pie "Latvenergo" dispečera un pajautājiet, par cik ir pieaudzis elektroenerģijas patēriņš. Viņš pateiks: par tik un tik procentiem šajā gadā. Šis arī ir tautsaimniecības aktivitātes pieaugums — tieši proporcionāli. Varu derēt, ka šis dispečers pateiks, kā pēdējos gados patēriņš aug. Šī tendence turpināsies.

Ideāla sistēma valstī ir tāda, ka paši var saražot tik, cik enerģijas vajag, neatkarīgi no tā, kas pārējā pasaulē notiek, vai tur kari vai zemestrīces. Taču Latvija ir pārāk maza, lai to varētu. Dažreiz gadās īpaši laika apstākļi. Atcerieties, piemēram, 1998.gada slapjo vasaru. Visi sūdzējās, bet man, ja vasarā līst lietus, ir arī pozitīvas emocijas, jo es zinu, ka ūdenskrātuvē ūdens līmenis kāpj un Daugavas HES turbīnas griežas. Būs enerģija lētāka, būs Latvijai pašražota enerģija. 1998. gada slapjā vasara Latvijas enerģētikā ļāva sasniegt fantastisku rādītāju — kādus 96 procentus no patēriņa saražojām paši. Tas ir nebijis gadījums, parasti mēs 40–50 procentus ņemam no ārpuses.

— No kurienes?

— Viens no lielākiem piegādātājiem mums ir Ignalina, viņiem ir liels pārpalikums, tā ir viena no viņu problēmām. Paldies Dievam, ka Latvijā nav tādas atomelektrostacijas — no vienas puses. No otras puses, protams, vajadzētu. Vēl ņemam no igauņiem, viņiem ir degakmens stacijas, bet tā diemžēl ir norietoša zvaigzne, viņiem tās vai nu ļoti jāmodernizē, vai arī tās aizliegs lietot, jo tur nāk ārā sērs. Vēl ņemam elektroenerģiju no Krievijas. Savukārt savu pārpalikumu, kad mums tas ir, sevišķi pavasara palu laikā, kad visas Daugavas stacijas iet ar pilnu jaudu, dodam uz Krieviju.

Tātad skaitītājs griežas abos virzienos. Ārējais piegādātājs nav īpaši stabils. Ignalinas AES agri vai vēlu ir jāslēdz, igauņiem arī ir problēmas, ar Krieviju kaut kādas attiecības paliks, bet tās nav sevišķi stabilas. Un elektroenerģiju nevar uzkrāt kā gāzi (pazemes gāzes krātuves tiešām ir Dieva dāvana Latvijai, jo visas šīs, es teiktu, politiskās kaprīzes, kas ietekmē gāzes padevi no Krievijas, šis buferis pilnībā izlīdzina. Kad ir labas attiecības, tad ar pilnu jaudu sūknē iekšā; kad atslēdz, tad Latvija var pusotru gadu dzīvot no rezervēm). Tāpēc elektroenerģijai ir šis projekts — saslēgties Baltijas jūras lokā.

Tikpat lokā ir ieinteresēti lietuvieši un igauņi, šajā ziņā enerģētiķiem ir, varbūt atšķirībā no citām tautsaimniecības nozarēm, manuprāt, unikāli laba sadarbība Baltijas valstu starpā — sākot ar to, ka Latvijas Zinātņu akadēmijai ir kopēja enerģētikas programma ar kaimiņu valstu akadēmijām. Esmu no Latvijas puses šīs programmas koordinators. Pētām gan Baltijas kopējo tirgu, gan saslēgšanos, respektīvi, Eiropā un pasaulē enerģētikas jomā trīs Baltijas valstis ideoloģiski startē kā viens vesels, un zinātnieki kopēji izstrādā Baltijas elektroenerģijas tirgus modeļus.

Arī zinātnieku sadarbība enerģētikā ir veiksmīga. Enerģētikas institūti ir katrā no Baltijas valstīm. Esam izveidojuši starptautisku konsorciju, respektīvi, vienotu Baltijas enerģētikas institūtu, un zinātniskos, tehniskos konkursos pasaulē startējam kā viena starptautiska zinātniskā iestāde. Šī metode ir ļoti veiksmīga. Manuprāt, enerģētikā Baltijas sadarbība ir veiksmīga vienkārši tāpēc, ka dzīve mūs ir piespiedusi. Neviena no Baltijas valstīm enerģētiski viena pati nevar izdzīvot. Lietuviešiem ir par daudz enerģijas, Latvijai — par maz, Igaunija ir kaut kur vidū — pagaidām viņiem ir par daudz, pēc tam būs par maz.

— Ko nozīmē par daudz? Viņiem Eiropas Savienība liek slēgt Ignalinu?

— Jā, diemžēl. Tā ir viena no Eiropas Savienības nepatīkamas šantāžas metodēm. Ignalinas problēmā ir divas puses. No vienas puses, Lietuvu spiež modernizēt Ignalinu, uzstādīt papildu regulēšanas, kontroles ierīces, viņi liek lielu naudu iekšā. No otras puses, spiež noteiktā termiņā, 2003. vai 2005.gadā, to slēgt vispār, jo tas ir Černobiļas tipa reaktors, un tiek uzskatīts, ka tas nav pietiekami drošs.

— Vai tad tas ir drošs?

— Gan jā, gan nē. Jebkura ierīce ir morāli novecojusi. Piemēram, jums ir 30.gadu vidū ražots limuzīns. Tas spēj braukt ar ātrumu 200 kilometru stundā. Vācijā uz autostrādes jūs varat braukt ar šo ātrumu. Taču šajā plūsmā jūs būsit ļoti bīstams — ja jums ir jābremzē ar to bremžu sistēmu, kas šim auto ir, jūs to nenoturēsit. Smags, ātrs, neefektīva bremžu sistēma. Tas pats notiek ar citu tehniku. Tā morāli noveco.

Taču man ir dziļa pārliecība, ka atomenerģija ir perspektīva, lai gan ļoti daudzi "zaļie" iebildīs. Šobrīd tehnoloģijas ļoti strauji attīstās. Ja Latvija gribēs enerģētiski būt absolūti neatkarīga, tai pēc desmit vai vairākiem gadiem vajadzēs atgriezties pie atomelektrostacijas projekta, jo nekas lētāks un ekoloģiski tīrāks pasaulē nav izdomāts.

— Vai radioaktīvo izdedžu problēma principā ir atrisināta?

— Jā, pasaules mērogā izdedžu problēmu var atrisināt. Turklāt šo izdedžu kļūst aizvien mazāk, jo tos vairākkārt pārstrādā, vienu kodoldegvielu var izmantot nākamajos ciklos, un beigās paliek pavisam maz.

Bet pagaidām, lai Latvijā daļēji kompensētu enerģijas iztrūkumu, acīmredzot cels kādu termoelektrostaciju, kas bez elektrības ražos arī siltumu — pie Liepājas vai citur, projekti tiek apspriesti. Domāju, tuvākos gados sāks ko tādu darīt, bet tas ir daļējs risinājums. Manuprāt, Latvijas enerģētiskai un arī valstiskai nodrošinātībai vajadzētu ar laiku būvēt lielākas jaudas objektu. Protams, absolūti nepieciešama ir saslēgšanās vienotā Eiropas tīklā.

— Vai atbalstāt arī jaunas hidroelektrostacijas būvi Latvijā?

— Tas nav sevišķi nopietni, valsts mērogā raugoties. Šīs HES, arī Daugavpils HES, ir vairāk lokālas aktivitātes, tās ir ļoti apsveicamas kā vietējas aktivitātes radītājas tajā reģionā, kur stacija rodas. Ja staciju uzbūvē, ap to rodas nelielas ražotnes. Taču kopējā valsts energosistēmā to nejutīs. Daugavpils HES no valsts enerģētikas viedokļa nav nekas būtisks. Ja uzceļam vienu termoelektrostaciju, tur var dabūt vairāk. Bet es, protams, saprotu Daugavpils pašvaldību, kas cenšas šo projektu stimulēt, un es teiktu — lai viņiem izdodas.

— Lai "zaļie" nenobremzē?

— Nu, ja "zaļie" nobremzēs, meklēsim citus risinājumus. "Zaļie" ir atsevišķa saruna. Nav jau tā, ka hidroelektrostacija ir kas izcili tīrs, vējš ir izcili tīrs, TEC, kur kūpina, — slikts, atomelektrostacija — pavisam traģēdija. Tehnoloģiskā procesā jāskatās visa ķēdīte. Ja jūs hidroelektrostacijai taisāt dambi un kaut kur tam ražojat cementu, kā šī ražotne piesārņo gaisu? Jūs taisāt turbīnu un ražojat metālu, kā tad piesārņo gaisu? Vai vēja stacija — kamēr jūs esat uztaisījis turbīnu un ģeneratoru, kamēr visus metālus esat dabūjis, kamēr mašīnbūves rūpnīcas ir strādājušas, cik tās nav piesārņojušas gaisu? Jā, tas ir citā valstī, tas uz mums neattiecas — bet no globālā viedokļa nav acīmredzams, ka tas būtu tas tīrākais.

— Vai "Latvenergo" būtu jāprivatizē?

— Domāju, ka jā. Bet ir jautājums: kādā veidā? Privatizāciju bieži saprot kā ļoti primitīvu procesu — ka viens ko nopērk un ieliek sev kabatā. Pavisam cita lieta, ja privatizē kādu akciju sabiedrību. Te spēlīte ir pavisam citāda. Šajā akciju sabiedrībā kontrolpaketi vajadzētu paturēt valstij. Un tas, ka pārējo daļu akciju ir izdevīgi pārdot, ir normāls investīciju piesaistīšanas veids. Jautājums ir tikai, ko mēs pārdodam. Vai mēs to saraujam gabalos vai arī pārdodam to vairāk vai mazāk lielos blokos, kas ir patstāvīgi dzīvotspējīgi. Pārdot pa gabaliem šajā brīdī — manuprāt, tas ir pats traģiskākais, ko varam izdarīt. Latvija jau dzīvo, patīk tas mums vai ne, ar Rīgu un Rīgas reģionu, kas ne tikai daudz patērē, bet kas ir arī rentabls, uztur enerģētiku. Visi lielie tīkli, kas mums ir, sevišķi Latvijas austrumgalā, ir absolūti nerentabli, tos dotē no Rīgas reģiona patērētājiem. Ja visu šo saraujam gabalos, tad ir pilnīgi skaidrs, ka atsevišķi reģioni vienkārši bankrotē, tie nav dzīvotspējīgi, kas tos dotēs.

Ja nedomājam kaut vai par šo vienu aspektu, tad varam Latvijā radīt tādu ekonomisku krīzi, ka nekāds Eiropas palīdzības fonds mūs nespēs no tās izvilkt. Ekspertu viedoklis par privatizāciju joprojām paliek tāds, ka tai jābūt lēnam, nepārtrauktam, pakāpeniskam procesam, jo, kā sākumā teicu, šī kompānija strādā stabili. Nedod Dievs, iztaisīt tādas reorganizācijas, kas varētu mūs izšūpot ārā. Ja jums mašīnai viens cilindrs sāk raustīties, tad pamēģiniet kādu uz ceļa apdzīt vai vispār pabraukt.

Helēna Grīnberga