Dzimtas saknes dziļi Latgales zemē

Otrs stāsts par Juri Soikanu (1920–1995)

Juris Soikans. Smēķētāji. V.Loča arhīvā reprodukcijas otrā pusē ir ar autora roku rakstīts šīs gleznas sākotnējais nosaukums – “Van Gogs ciemojas pie Soikana”

Ludzas sabiedriskā darbinieka Jezupa Soikana ģimenē 1920.gada 12. aprīlī pasaulē nāca Juris Soikans, bet vēlāk Nikolajs un Irēna Soikani.
Ģimenē valdīja dziļas inteliģences un mākslas interešu piepildīta atmosfēra. Erudīts un plaša vēriena cilvēks bija tēvs Jezups Soikans, dziļi inteliģentas bija māte un mātes māte. Anna Tabuleviča arī pēc apmešanās uz dzīvi Ludzas apriņķī turpināja zīmēt un gleznot un piedalījās mākslas izstādēs. Poļu izcelsmes mākslinieks Aleksejs Gudelis-Gudļevskis bija precējies ar Jezupa Soikana jaunāko māsu Emiliju un bija biežs viesis Soikanu mājās. Olga Soikane, kas arī bija laba zīmētāja, darinājusi ilustrācijas Jezupa Soikana grāmatām. Viņus visus Juris Soikans piemin savā rakstā “Ludza un tās mākslinieki” grāmatā “Mākslas kritika un esejas” (1983): “Es pat neatceros, ka viss, kas saistās ar mākslu, ar krāsu un formu pasauli, tas man kādreiz, kaut kādā vecumā būtu atklājies kā kaut kas jauns, kaut kas agrāk neredzēts, nepazīts. Es vienkārši izaugu no šīs vides, un tā bija daļa no manas normālās ikdienas, tāpēc darbošanās ar krāsām man likās kā pavisam normāla un pašsaprotama lieta.”
Vecmāmiņa bija saglabājusi un atvedusi uz Ludzu Pēterpils mākslas akadēmijas laika studijas uz lielām papīra malām. Kad Juris jau mācījās mākslas akadēmijā, viņš reiz tās aizveda uz Rīgu un parādīja savam zīmēšanas kursa vadītājam Kārlim Miesniekam. Meistars tās aplūkoja un, sasaucis pārējos studentus, sacīja: “Redziet, tā mēs toreiz strādājām. Lieliski zīmējumi.”
Vecāki savu pirmdzimto Juri jau sešu gadu vecumā veda uz Mikirova mākslas studiju, bet pa vasarām, kad ģimene dzīvoja savā lauku sētā Gersikā, Jezups Soikans aicināja te atpūsties un pastrādāt brīvā dabā mākslas akadēmijas studentus. Juris atzīst, ka viņa interese par sakrālo mākslu iemantota jau bērnībā un ka viņu iespaidojuši divi mākslinieki – Gudelis-Gudļevskis kā katoļu sakrālās mākslas pārstāvis un Mikirovs kā pareizticīgo ikonu gleznotājs.
Diemžēl labvēlīgie apstākļi izbeidzās līdz ar topošā mākslinieka tēva nāvi 1930. gadā, kad Jurim bija desmit gadu. Tomēr agrajā bērnībā pamodinātā interese par mākslu nebeidzās nekad. Māte sāka strādāt par skolotāju. Jurim bija jāiet mācīties uz komercskolu, lai pēc iespējas ātrāk varētu palīdzēt ģimenei.
Komercskolā zīmēšana netika mācīta, bet tajās pašās telpās atradās arī Rēzeknes Tautas konservatorija, un Juris Soikans iestājās tajā, sākdams apmeklēt flautas un kompozīcijas klasi. Viņš sacerēja ap divsimt mūzikas darbu, kurus uzņēma skolas sarīkojumu programmās. Tomēr 1937.gadā Jurim nācās pāriet uz Ludzas komercskolu, kas bija tuvāk mājām. Viņš gan vēl braukāja uz Rēzeknes Tautas konservatoriju, bet drīz sāka ņemt privātstundas turpat Ludzā pie dziedāšanas skolotāja Pētera Ores, kurš viņam pat uzticēja apvienotā ģimnāzijas un komercskolas kora vadīšanu. Tieši šajā laikā, kad topošajam māksliniekam bija astoņpadsmit gadu, vietējā presē parādījās labvēlīgas atsauksmes par viņa muzikālajām kompozīcijām. Arī muzikālās dotības Jurim Soikanam iedzimtas – viņa vecmāmiņas brālēns bija krievu komponists Aleksejs Ļadovs, un viņas mājās Sanktpēterburgā savā laikā bieži viesi bija Nikolajs Rimskis-Korsakovs, Iļja Glazunovs un citi krievu komponisti.
“Mans dzīves stāsts lielā mērā atšķirīgs no pārējo tā laika jauniešu likteņiem. Es biju savā ziņā laimes bērns, jo biju ienācis ģimenē un vispār vidē, kas jau no pašiem sākumiem mani programmēja mākslinieka karjerai. Iestāšanās Mākslas akadēmijā bija tikai normāls, pašsaprotams un loģisks turpinājums mana mākslas ceļa esmojumam. Manas bērnības gadu Ludza un māksla man bija nedalāmi jēdzieni. Ar to negribu Ludzu ierindot to pilsētu skaitā, kas, objektīvi ņemot, būtu uzskatāma par kādu nozīmīgu mākslas centru, bet subjektīvā skatījumā un vērtējumā man tā bija tāda savu cilvēku un gaisotnes dēļ, kas bija nozīmīgi mana pasaules apjēguma radīšanā un vērtību izvērtēšanā, kā arī prioritāšu akcentu izsvēršanā.
Ludza ar tās dabu, bet vēl vairāk ar Latgales cilvēku katolisko pasaules skatījumu jau kopš bērnības veidojusi arī manu pasaules skatījumu, iezīmējot tanī paliekošu un tikai Latgalei piemītošu dzīves un zemes ziņas redzējumu, kas visā savā nepārprotamā krāsu un formu valodas savstarpējā ritmikas skanējumā ir reproducējies arī manā bēgļu ciklā “Zem svešas debess”. Tās ir Latgales katoļu baznīcu sievas savos baltos lakatos, kas paļāvībā uz savām lūgšanām esmo nešaubīgā ticībā dienai un ceļiem, kas tās vedīs atpakaļ – zem dzimtenes debess..”
Juris Soikans Ludzā mācījās arī pie Teodora Puciriusa, par kuru vēstījis jau citētajā rakstā “Ludza un tās mākslinieki”. Viņa piemiņai veltīts arī raksts “Kibernētika šodienas modernajā mākslā un T. Puciriuss” grāmatā “Mākslas kritika un esejas”(1983). Tieši T. Puciriuss bija tas, kurš ieteica Jurim Soikanam studēt Latvijas Mākslas akadēmijā. Jura Soikana skolēna gados Ludzā dzīvoja un darbojās krievu un poļu izcelsmes mākslinieks Znamerovskis, kas bija tuvs peredvižņikiem un strādāja tādā kā Repina manierē. Juris Soikans raksta: “Skaidri atceros viņa audeklus kādās pāris izstādēs Ludzas latgaliešu kultūras veicināšanas biedrības sarīkojumu zālē, vēl tās vecajā mājā pie lielā tirgus laukuma. Tās bija manas pirmās izstādes. Znamerovska gleznas greznoja diezgan daudzu tā laika Ludzā dzīvojošās inteliģences māju sienas. Vēl tagad manā acu priekšā viņa lielie dabas ainavu gleznojumi notāra Boļeslava Miglinīka, ārsta Bederžicka un vēl citu mājās.”
Jura Soikana studiju gadi iekrita padomju un vācu okupācijas laikā. Jaunais mākslinieks pelnījās, pa naktīm izkraujot vagonus preču stacijā, zāģēdams malku un šķūrēdams sniegu no namu jumtiem. Otrajā semestrī studentam jau izdevās dabūt grāmatu ilustratora darbu VAPP (bijušajā un tagad atjaunotajā Valtera un Rapas izdevniecībā). Jura Soikana skolotāji Mākslas akadēmijā bija Leo Svemps, Augusts Annuss, Jānis Cielava, Voldemārs Tone, Kārlis Miesnieks.
Juri Soikanu iesauca Latviešu leģionā, un viņš bija kara ziņotājs, resp., frontes zīmētājs Ukrainā, Narvā, Berlīnē, Kurzemē un atkal Berlīnē. 1945. gada februārī kaujā pie Štetinas viņš tika kontuzēts un nokļuva slimnīcā Firstenbergā, no kuras 1945.gada aprīļa beigās, tuvojoties sarkanajiem, aizbēga, 2.maijā pārgāja demarkācijas līniju un nokļuva sabiedroto pusē, tādējādi izvairīdamies no gūsta.
Nepārtraukti zīmējot un gleznojot, pildot kara ziņotāja pienākumus, J. Soikanam bija sakrājies tik daudz darbu, ka jau kara laikā viņš paspēja piedalīties vairākās mākslas izstādēs Berlīnē, Poznaņā, Breslavā, Prāgā un Budapeštā. Šie vairāk nekā tūkstoš darbu diemžēl ir gājuši bojā.
Pēc kara J. Soikans aktīvi darbojās latviešu bēgļu nometnēs, gan tās dibinādams un iekārtodams, gan organizējot un vadot tajās kultūras dzīvi. Šajā laikā tapuši viņa grafikas cikli “Zem svešām debesīm” un “Ezerzemes lūgšana”. 1947.gadā Lībekas latviešu teātris aicināja Juri Soikanu par dekoratoru, un viņš Lībekā palika līdz 1952.gadam. Mākslinieks daudz strādāja – gleznoja, zīmēja ilustrācijas grāmatām, bija vācu laikraksta “Lubeker Freie Presse” ilustrators, daudz mācījās un mācīja citus. 1952. gadā J. Soikans piedalījās sakrālās mākslas izstādē Romā un izpelnījās Vatikāna stipendiju. Jaunais mākslinieks varēja vairākus mēnešus studēt Romā sakrālo mākslu, kā arī studiju nolūkos apmeklēt galvenās Rietumeiropas mākslas krātuves.
Atgriezies no studiju ceļojumiem, Juris Soikans apmetās uz dzīvi Kaizerslauternā un atvēra savu mākslas studiju, kur lielākā daļa viņa audzēkņu bija amerikāņu karavīri. Pa trimdas laiku Jurim Soikanam izauga lietu redzēšanas prasme un savs stils, un viņš kļuva par pasaules mēroga mākslinieku. Taču visu viņa radošo mūžu, lai kur Juris Soikans rīkoja savas personālizstādes, Eiropā, Amerikā, Austrālijā, lai kādu Rietumu pasaules mākslinieku kopējās reprezentācijās piedalījās, viņa galvenais nosacījums bija – jebkurā katalogā, prospektā, kur rakstīts paša vārds, tam līdzās jābūt arī Latvija, Ludza.

Liekas gan, ka Juris Soikans ir viens no pirmajiem trimdas latviešiem, ja ne pats pirmais, kas atgriezās uz dzīvi Latvijā. Tas notika jau pašā atmodas sākumā, kad viņu par vieslektoru bija uzaicinājusi Latvijas Valsts universitāte, bet drošības orgāni viņa ierašanos uzskatīja par nevēlamu. Tomēr viņš atbrauca, strādāja un diezgan ilgi nodzīvoja universitātes kopmītnē toreizējā Padomju bulvārī, strādādams par mācību spēku kā universitātē, tā mākslas akadēmijā, aktīvi iesaistīdamies Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, neaizmirsdams savu dzimto pilsētu Ludzu un dziļi izjuzdams savu katoliskumu un Latgales latvieša identitāti.
Mākslinieks aizgāja mūžībā 1995. gadā, un viņa mirstīgās atliekas guldītas Ludzas kapos līdzās viņa tēvam. Tagad Ludzā ir Jura Soikana gleznas, viņa vārdā nosaukta mākslas skola, un viņa gars tajā.

Ilona Salceviča