Ministru kabineta 2004.gada 10.februāra sēdē

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā”.
Likumprojekts paredz izslēgt normas par sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju un sociālo dienestu vadītāju atestāciju un sociālā darba speciālistu sertifikāciju un reģistrāciju un deleģējumu Ministru kabinetam noteikt to kārtību.
Likumprojekts noteiks Sociālo pakalpojumu pārvaldes kā Labklājības ministrijas padotības iestādes uzdevumus, lai atteiktos no Valsts sociālo pakalpojumu aģentūras un Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcijas izveides.
Likumprojekts paredz izslēgt normu par iespēju institūcijas vadītāja iekļaušanu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas Sociālās aprūpes padomes sastāvā.
Likumprojekts paredz pagarināt 10.panta 1.daļas – lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem, – spēkā stāšanās laiku līdz 2010.gada 1.janvārim.
Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.
Likumprojekta mērķis ir papildināt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu: II daļas piecpadsmito nodaļu ar 204.¹³ pantu, kur noteikta atbildība par normatīvo aktu pārkāpumiem sociālo pakalpojumu kvalitātes un sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstības nodrošināšanā – tiek izteikts brīdinājums vai uzlikts naudas sods sociālo pakalpojumu sniedzējiem, kā arī III sadaļas sešpadsmito nodaļu ar 236.¹¹ pantu, kur noteikts, ka 204.¹³ pantā paredzētās administratīvo pārkāpumu lietas izskata un administratīvos sodus uzliek Sociālo pakalpojumu pārvalde.
Akceptēts likumprojekts “Grozījums Kredītiestāžu likumā”.
Ievērojot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā noteikto, biroja kompetence ir saistīta ar koruptīvo nodarījumu novēršanu un apkarošanu, kas efektīvi daudzos gadījumos nevar tikt realizēta bez kredītiestāžu datu bāzēs esošās informācijas par fizisko un juridisko personu kontiem un to veiktajiem darījumiem, kā arī ievērojot to, ka pašreiz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā paredzētā informācijas no kredītiestādēm saņemšanas kārtība ir laikietilpīga, biroja darbības efektīvai nodrošināšanai ir nepieciešams noteikt, ka informāciju no kredītiestādēm birojam ir tiesības pieprasīt un saņemt bez ģenerālprokurora starpniecības.
Līdz ar to likumprojekts paredz tiesības birojam, tāpat kā vairākām citām Kredītiestāžu likuma 63.panta pirmajā daļā noteiktajām iestādēm, lai izpildītu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā paredzētās funkcijas, uz rakstiska pieprasījuma pamata saņemt informāciju par personu kontiem un to veiktajiem darījumiem no kredītiestādēm, jo KNAB kompetencē esošo jautājumu noskaidrošanai bieži var būt nepieciešama tieši informācija no kredītiestādēm.

Bez tam informācija ir nepieciešama ne tikai krimināllietās, bet arī operatīvās izstrādes lietās gan noziedzīgo nodarījumu ātrai un efektīvai atklāšanai, gan arī kontrolējot likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” un Politisko organizāciju (partiju) likuma izpildi.
Akceptēts likumprojekts “Grozījums Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā”.
Ievērojot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā noteikto, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja kompetence ir saistīta ar koruptīvo nodarījumu novēršanu un apkarošanu, kas daudzos gadījumos nevar tikt efektīvi realizēta bez kredītiestāžu datu bāzēs esošās informācijas par fizisko un juridisko personu kontiem un to veiktajiem darījumiem.
Pašreiz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā paredzēts, ka informāciju no kredītiestādēm var saņemt, ja tā nepieciešama krimināllietās, taču informācija ir nepieciešama ne tikai krimināllietās, bet arī operatīvās izstrādes lietās, noziedzīgo nodarījumu ātrai un efektīvai atklāšanai, kā arī likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” un Politisko organizāciju (partiju) likuma izpildes kontrolei.
Līdz ar to likumprojekts paredz biroja amatpersonai tiesības Kredītiestāžu likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā pieprasīt un saņemt bez maksas no kredītiestādēm informāciju par personu kontiem un to veiktajiem darījumiem, jo biroja kompetencē esošo jautājumu noskaidrošanai bieži var būt nepieciešama tieši informācija no kredītiestādēm.
Pieņemti noteikumi “Visu veidu cukura ievešanas (importa), arī ievešanas pārstrādei, licencēšanas kārtība”, kuri nosaka kārtību, kādā tiek licencēta visu veidu cukura ievešana (imports), arī ievešana pārstrādei.
Cukura ievešanu (importu), arī ievešanu pārstrādei licencē saskaņā ar apstiprināto cukura sortimentu. Noteikts, ka speciālu atļauju (licenci) visu veidu cukura ievešanai (importam), arī ievešanai pārstrādei, saņem uzņēmējsabiedrība (komercsabiedrība): ja tirdzniecība ar pārtikas produktiem ir viens no uzņēmējsabiedrības (komercsabiedrības) darbības veidiem, kā arī ja uzņēmējsabiedrības (komercsabiedrības) darbība ir atkarīga no cukura piegādes; ja normatīvajos aktos par pārtikas uzņēmumu darbības atzīšanu un reģistrāciju noteiktajā kārtībā uzņēmējsabiedrība (komercsabiedrība) ir atzīta vai reģistrēta Pārtikas un veterinārajā dienestā.
Speciālu atļauju (licenci) izsniedz Lauku atbalsta dienests, pamatojoties uz cukura importa licencēšanas komisijas lēmumu. Licencēšanas komisijas sastāvā ir pieci locekļi: trīs pārstāvji no Zemkopības ministrijas un pa vienam pārstāvim no dienesta un Ekonomikas ministrijas.
Noteikumi zaudē spēku ar 2004.gada 1.maiju.

Pieņemti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 1997.gada 7.oktobra noteikumos Nr.348 “Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi””.
Noteikumos paredzēts svītrot normas, kuras paredzētas noteikumos “Visu veidu cukura ievešanas (importa), arī ievešanas pārstrādei, licencēšanas kārtība”.
Pieņemti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumos Nr.477 “Ceļu satiksmes negadījumu, tajos cietušo un bojāgājušo personu reģistrācijas un uzskaites noteikumi””.
Grozījums Ceļu satiksmes likumā nosaka, ka Ceļu satiksmes drošības direkcija, pamatojoties uz informāciju, ko Valsts policija sniedz Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā, nodrošina statistiku par ceļu satiksmes negadījumiem un tās analīzi. Minētā pilnvarojuma izpildei nav nepieciešams izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus, jo spēkā esošie Ministru kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumi Nr.477 “Ceļu satiksmes negadījumu, tajos cietušo un bojāgājušo personu reģistrācijas un uzskaites noteikumi” jau nosaka informācijas apjomu, kāds ir nepieciešams, lai varētu nodrošināt statistiku un tās analīzi. Noteikumus nepieciešams papildināt tikai ar informācijas apmaiņas kārtību, jo tā atšķiras no šajos noteikumos iestrādātās kārtības, kas attiecas uz citiem informācijas pieprasītājiem.
Grozījumi noteikumos paredz noteikt, ka, lai nodrošinātu ceļu satiksmes negadījumu statistiku un tās analīzi, policijas iestāde katru mēnesi līdz piecpadsmitajam datumam elektroniski iesniedz Ceļu satiksmes drošības direkcijā noteikumos minētās ziņas par iepriekšējo mēnesi.
Akceptēts likumprojekts “Grozījums Elektronisko dokumentu likumā”.
Likumprojektā ir paredzēts izdarīt grozījumu likuma 6. panta piektajā daļā, papildinot to pēc vārda “veidu” ar vārdiem “saglabāšanas nosacījumus”, kura mērķis ir paplašināt 6.panta piektajā daļā doto pilnvarojumu Ministru kabinetam, dodot iespējas reglamentēt elektronisko dokumentu saglabāšanas nosacījumus, tādējādi nodrošinot Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai iespēju izpildīt Elektronisko dokumentu likuma 6.panta trešajā daļā (kura nosaka, ka Valsts arhīvu ģenerāldirekcija ir atbildīga par elektronisko dokumentu izvērtēšanu un atlasi ilgstošai un pastāvīgai glabāšanai, tā arī uzrauga, lai valsts un pašvaldību iestāžu arhīvos tiktu nodrošināta elektronisko dokumentu saglabāšana un pieejamība) doto uzdevumu.
Pieņemts rīkojums “Par elektroenerģijas gada patēriņa apjomu kvalificētā elektroenerģijas lietotāja statusa iegūšanai 2004.gadā”.
Saskaņā ar Ministru kabineta 1999.gada 21.septembra noteikumiem Nr.326 “Noteikumi par kvalificētajiem elektroenerģijas lietotājiem” noteikts, ka 2004.gadā kvalificētā elektroenerģijas lietotāja statusu var iegūt elektroenerģijas lietotāji, kuru elektroenerģijas gada patēriņa apjoms ir šāds: laikposmā no 2004.gada 1.janvāra līdz 2004.gada 30.jūnijam – ne mazāk par vienu miljonu kilovatstundu gadā; no 2004.gada 1.jūlija – ne mazāk par 0 kilovatstundām gadā, izņemot lietotājus, kuri pērk elektroenerģiju patēriņam mājsaimniecībā un neizmanto to komerciālai vai profesionālai darbībai (iedzīvotāju sektors).
Saskaņā ar Enerģētikas likuma 39.pantu kvalificētie elektroenerģijas lietotāji ir tie elektroenerģijas lietotāji, kuriem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā piešķirtas tiesības slēgt līgumus par elektroenerģijas piegādi (pirkšanu) tieši ar elektroenerģijas ražotāju, kurš darbojas konkrētajā elektroenerģijas pārvades sistēmā vai atrodas ārpus tās licences darbības zonas. Kvalificētiem elektroenerģijas lietotājiem ir tiesības izvēlēties elektroenerģijas ražotāju, no kura iepirkt elektroenerģiju pārvades licences darbības zonā, un noslēgt līgumu, kurā paredzēti elektroenerģijas pirkšanas nosacījumi.
ES Direktīvā noteikts, ka, vēlākais, no 2004.gada 1.jūlija jānodrošina, lai kvalificētie elektroenerģijas lietotāji būtu visi lietotāji, izņemot lietotājus, kas pērk elektroenerģiju patēriņam savās mājsaimniecībās un neizmanto to komerciālai vai profesionālai darbībai.
ES valstīs un citur pasaulē elektroapgādes sistēmās bez apgādes drošības kā prioritāte tiek izvirzīta arī lietotāju izvēles tiesības pašiem izvēlēties vēlamo piegādātāju, kļūstot par tirgus dalībniekiem un nodrošinot savu izdevumu optimizāciju. Lietotāju izvēles tiesības ir konkurences veidošanās virzošais spēks elektrības sektorā. Šādas tiesības un virzība uz tirgus attiecību iedibināšanu ir noteikta Ministru kabineta 2001.gada 11.septembrī akceptētās Enerģētikas politikas elektroenerģijas sektora 4. nodaļā. Apstākļu izveidošana konkurencei elektrības tirdzniecībā ir priekšnoteikums lietotāju ieguvumam, jo atklāj un novērš nepamatotās izmaksas tirdzniecības aktivitātēs, un ir labākais regulēšanas aizstājējs elektrības kā preces objektīvas cenas noteikšanai un kvalitātes paaugstināšanai.

Pieņemti noteikumi “Maksātnespējas procesa administratora atlīdzības un administrācijas izmaksu segšanas kārtība un apmērs”, kuri nosaka gadījumus, kārtību un apmēru, kādā no valsts aģentūrai “Maksātnespējas administrācija” šim mērķim piešķirtajiem līdzekļiem tiek segta maksātnespējas procesa administratora atlīdzība un administrācijas izmaksas.
Maksātnespējas procesa administratora atlīdzību izmaksā un administrācijas izmaksas to nesegtajā daļā sedz, ja no maksātnespējīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) naudas līdzekļiem vai no citiem maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem nav iespējams izmaksāt atlīdzību administratoram vai pilnā apmērā segt maksātnespējas procesa administrācijas izmaksas.
Maksātnespējas procesa administratora atlīdzību ne vairāk kā 400 latu apmērā un administrācijas izmaksas ne vairāk kā 100 latu apmērā sedz: ja maksātnespējas process uzsākts pēc 2004.gada 1.janvāra; maksātnespējas lietās, kurās administratora maiņas gadījumā administrators iecelts pēc 2004.gada 1.janvāra.
Administrators ir tiesīgs iesniegt pieprasījumu viena maksātnespējas procesa administrācijas izmaksu segšanai, izņemot administratora atlīdzību, ne vairāk kā 100 latu apmērā, pievienojot tiesas sprieduma kopiju par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) maksātnespējas pasludināšanu. Maksātnespējas administrācija mēneša laikā pēc pieprasījuma saņemšanas lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu maksātnespējas procesa administrācijas izmaksu segšanai un par piešķiramo naudas līdzekļu apmēru Maksātnespējas administrācijai kārtējam gadam šim mērķim piešķirto līdzekļu ietvaros. Maksātnespējas administrācija piešķirtos naudas līdzekļus maksātnespējas procesa administrācijas izmaksu segšanai, izņemot administratora atlīdzību, pārskaita attiecīgā parādnieka norēķinu kontā.
Administrators ir tiesīgs saņemt atlīdzību, ja viņš ir reģistrējies Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu maksātājs. No Maksātnespējas administrācijas naudas līdzekļiem viena maksātnespējas procesa ietvaros administrators ir tiesīgs prasīt administratora atlīdzību:  400 latu apmērā, ja viņš nav saņēmis likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” 24.pantā noteikto administratora atlīdzību; tādā apmērā, lai kopējā administratora atlīdzība būtu 400 latu, ja viņš ir saņēmis likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” 24.pantā paredzēto administratora atlīdzību, bet tās apmērs ir mazāks par 400 latiem.
Akceptēts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu””.
Likumprojekts paredz likuma A sadaļā “Reglamentētās profesijas Latvijas Republikā” precizēt prasības Latvijas Republikā noteiktajām reglamentētajām profesijām atbilstīgi attiecīgajās Eiropas Savienības direktīvās ietvertajām normām un Latvijas atbildīgo institūciju priekšlikumiem.
Likuma B sadaļā “Ārvalstnieku profesionālās kvalifikācijas atzīšana” ir paredzēts: izdarīt redakcionālus precizējumus visā likuma tekstā, ņemot vērā Eiropas Komisijas ekspertu ieteikumus; precizēt likuma normas par pretendentu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu profesijās veselības aprūpes jomā (ārsts, zobārsts, medicīnas māsa, vecmāte, farmaceits un veterinārārsts), arhitekta un advokāta profesijā, paredzot, ka Ministru kabinets apstiprina automātiski atzīstamo kvalifikāciju sarakstu šajās pro

fesijās; kā arī precizēt normas par kvalifikācijas atbilstības pārbaudes un adaptācijas perioda piemērošanu pretendentiem, kuru profesionālās kvalifikācijas atzīst saskaņā ar vispārējo profesionālās kvalifikācijas atzīšanas sistēmu un balstoties uz pretendenta profesionālo pieredzi; precizēt normas par pretendentu profesionālās kvalifikācijas pierādījumu izskatīšanas kārtību, ņemot vērā direktīvās pastāvošās atšķirības; ietvert normas par deleģējumu Ministru kabinetam apstiprināt Eiropas Savienības dalībvalstu kompetento institūciju sarakstu, kuru izsniegtie dokumenti apliecina pretendentam izvirzīto prasību izpildi viņa mītnes valstī, lai Latvijas Republikā varētu pretendēt uz profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, balstoties uz profesionālo pieredzi.
Likuma C sadaļā ir precizētas profesionālo kvalifikāciju atzīšanas procesā iesaistīto institūciju funkcijas, kā arī ietverta norma par deleģējumu Ministru kabinetam apstiprināt Latvijas Republikas kompetento institūciju sarakstu, kas izsniegs Latvijas Republikas iedzīvotājiem nepieciešamos dokumentus viņu profesionālās kvalifikācijas atzīšanai citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Visā likuma tekstā ir veikti redakcionāli labojumi, aizstājot terminu “ārvalstnieks” pret vārdiem “ārvalstīs iegūta kvalifikācija”, jo nepieciešamība atzīt profesionālo kvalifikāciju reglamentētajā profesijā ir tāpēc, ka attiecīgā kvalifikācija ir iegūta citā valstī un tā nav atkarīga no pretendenta pilsonības.
Akceptēts likumprojekts “ Par Ziemeļatlantijas līgumu”.
Līdz ar pievienošanos 1949.gadā Vašingtonā parakstītajam Ziemeļatlantijas līgumam Latvijas Republika kļūs par Ziemeļatlantijas līguma (NATO) dalībvalsti, tādējādi iegūstot drošības garantijas, ko tai sniedz dalība NATO kolektīvās aizsardzības un drošības sistēmā.
Aktīvu sadarbību ar NATO Latvija uzsāka jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, piedaloties Ziemeļatlantijas līguma sadarbības padomē (NACC) un 1994.gada janvārī izveidotajā “Partnerattiecības mieram” programmā. 1994.gada 14.februārī Latvijas Republika parakstīja programmas “Partnerattiecības mieram” dibināšanas dokumentu, kas veicināja tās iesaisti politiskajā un militārajā sadarbībā ar NATO, kā arī noteica konkrētus praktiskās sagatavošanās pasākumus integrācijai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Dalība programmā “Partnerattiecības mieram” bijusi efektīvākais veids, lai sasniegtu praktisko militāro sagatavotību atbilstoši NATO standartiem.
Latvijas iekļaušanās transatlantiskajās struktūrās jau kopš neatkarības atgūšanas ir bijusi visu Saeimu un valdību prioritāte. 1995.gadā pieņemtajos “Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzienos līdz 2005.gadam” teikts: “Latvijas Republikas ārpolitikas uzdevums ir izmantot visas iespējas, lai mērķtiecīgi sagatavotos integrācijai ES, Rietumeiropas savienībā un NATO, kas apvieno valstis, ar kurām Latvijai ir kopīgas galvenās drošības intereses, kultūras orientācija un vērtību sistēma. Latvija izmantos jebkuras iespējas, lai kļūtu par NATO dalībvalsti.” Pilntiesīga dalība NATO kā viena no Latvijas ārpolitikas un drošības politikas prioritātēm ir oficiāli noteikta “Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcijā”(apstiprināta Saeimā 1995.gada 7.aprīlī), “Latvijas Republikas nacionālajā drošības koncepcijā” (apstiprināta Saeimā 2002.gada 24.janvārī) un “Valsts aizsardzības koncepcijā”(apstiprināta Saeimā 2001.gada 20.septembrī).
Kopš 1999.gada, kad Vašingtonas Ziemeļatlantijas padomes galotņu sanāksmē Latvija tika oficiāli atzīta par NATO kandidātvalsti, Latvija iesaistījās Rīcības plāna dalībai NATO (RPDN) procesā. RPDN procesa mērķis ir palīdzēt kandidātvalstīm sasniegt gatavību uzņemties sabiedrotā pienākumus. RPDN process nodrošina ikgadēju prioritāru uzdevumu izvirzīšanu visās NATO integrācijas jomās, kā arī kontroles mehānismu no NATO puses. Kopš iesaistīšanās RPDN procesā Latvija ir izstrādājusi 5 RPDN ikgadējos plānus, ko ik gadu sagatavojusi Ārlietu un Aizsardzības ministrija un apstiprinājusi valdība. Sekmīgu Latvijas dalību RPDN procesā nodrošināja 1998.gadā izveidotā NATO integrācijas Padome Ministru prezidenta vadībā un tai pakļautā Vecāko amatpersonu komiteja. Lai arī NATO paplašināšanās lēmums ir politisks, sekmīga dalība Rīcības plāna dalībai NATO procesā ir bijis nozīmīgs priekšnoteikums Latvijas Republikas uzaicinājumam dalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā.
2002.gada 21.novembrī NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmē Prāgā Latvija saņēma uzaicinājumu uzsākt iestāšanās sarunas. Sarunu process ilga no 2002.gada decembra līdz 2003.gada martam un noslēdzās ar Reformu ieviešanas plāna dalībai NATO izstrādi no Latvijas puses. Plānā noteikti konkrēti uzdevumi un to izpildes termiņi, pamatojoties uz pievienošanās sarunu laikā apspriestajiem jautājumiem. Reformu ieviešanas plāns dalībai NATO tika apstiprināts LR MK 2003.gada 4.martā un kopā ar ārlietu ministres vēstuli, kurā pausta Latvijas gatavība un vēlēšanās uzņemties dalībvalsts saistības, iesniegta NATO.
2003.gada 26.martā Briselē NATO dalībvalstis parakstīja Ziemeļatlantijas līguma papildu protokolu par Latvijas Republikas pievienošanos.
Likumprojekts paredz 1949.gada 4.aprīlī parakstītā Ziemeļatlantijas līguma apstiprināšanu.
Pieņemti noteikumi “Pazemes ūdens resursu apzināšanas kārtība un kvalitātes kritēriji”.
Noteikumi nosaka uzdevumus Valsts ģeoloģijas dienestam un tā teritoriālajām struktūrvienībām – upju baseinu pārvaldēm. Saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu līdz 2009.gada beigām šīm iestādēm jāsagatavo upju baseinu apsaimniekošanas plāni virszemes un pazemes ūdeņu stāvokļa uzlabošanai.
Noteikumos aprakstīts, kāda informācija valsts institūcijām jāsavāc, lai būtu iespējams novērtēt pazemes ūdeņu pašreizējo stāvokli un noteikt, kādi faktori to ietekmē. Pamatojoties uz apkopoto informāciju, pazemes ūdeņi iedalāmi apsaimniekošanai piemērotās vienībās – ūdensobjektos. Katram ūdensobjektam tiks izvirzīti sasniedzamie mērķi jeb vēlamā ūdeņu kvalitāte un kvantitatīvais stāvoklis.
Noteikumi nosaka, pēc kādiem kritērijiem vērtējama pazemes ūdeņu kvalitāte un kvantitatīvais stāvoklis, kā arī kādos gadījumos pazemes ūdeņu stāvoklis vērtējams kā labs, bet kādos – kā slikts. Noteikumos ietvertās prasības nodrošinās vienotu pieeju pazemes ūdeņu stāvokļa novērtējumam visā valstī, ņemot vērā to dabiskās atšķirības.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments