Par Draudzīgo aicinājumu un "Cēsu grāmatu"

Fakts, ka Cēsīs jau vairākus gadus 28.janvārī ar plašu vērienu notiek Draudzīgā aicinājuma svētki, nevienu šī novada iedzīvotāju vairs nepārsteidz. Drīzāk gan viņi būtu neziņā, ja kas tāds pēkšņi vairs nenotiktu. Tas saistīts ne vien ar to, ka 1935.gada 28.janvārī toreizējais Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis savā vārda dienā nāca klajā ar Draudzīgo aicinājumu — ikvienam atcerēties savu pirmo skolu, dāvināt tai grāmatas un citas izglītībā noderīgas lietas, bet arī ar to, ka Draudzīgā aicinājuma vārds tieši skāris cēsniekus.

Trīsdesmito gadu nogalē — 1939. gada 28.janvārī — Izglītības ministrija Draudzīgā aicinājuma vārdu piešķīra Cēsu valsts ģimnāzijai. Ģimnāzijas pedagogu konference 1940.gada 9.janvārī gāja vēl tālāk: tika nodibināta Draudzīgā aicinājuma stipendija skolēniem, kuriem trūkst vajadzīgo līdzekļu, lai varētu mācīties un izkopt savas spējas. Diemžēl pēc pusgada, kad tika zaudēta mūsu valsts neatkarība, radās cita situācija, un Draudzīgā aicinājuma vārds bija jāaizmirst.

Un tikai 1990.gadā varēja sākt domāt par Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas atdzimšanu. Šo ideju bija izlolojis toreizējais Augstākās Padomes deputāts skolotājs Jānis Endele, to atbalstīja Cēsu pilsētas pašvaldība, domājot par telpām un visu pārējo. Bet Jānis Endele kļuva par direktoru un vienu no Draudzīgā aicinājuma ieceres rosinātājiem arī plašākā mērogā.

Jau 1995.gada 28.janvārī tika nodibināts Draudzīgā aicinājuma fonds valsts olimpiāžu un konkursu uzvarētāju prēmēšanai. Bet pērn, atceroties 60.gadadienu kopš Cēsu valsts ģimnāzijai piešķirts Draudzīgā aicinājuma vārds, pirmo reizi izgatavoja īpašas medaļas un goda rakstus. Tos Draudzīgā aicinājuma fonds piešķīra sešdesmit izredzētajiem — Draudzīgā aicinājuma idejas popularizētājiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, pedagogiem, absolventiem, mecenātiem, arī žurnālistiem. Viena šāda medaļa glabājas arī "Latvijas Vēstneša" redakcijā.

Bet šoreiz medaļas gaidīja trīsdesmit izcilniekus.

Šim notikumam šoreiz bija īpašs akcents. Cēsnieki nupat laiduši klajā krāšņu "Cēsu grāmatu" ar daudzām izteiksmīgām ilustrācijām, ar divdesmit autoru apcerējumiem. To visu papildina plaša informācija par Cēsu rajonu, ko sagatavojusi rajona padomes teritoriālplānošanas un attīstības daļa. Te ir pilsētu un pagastu "vizītkartes", rajona vispārējs raksturojums un daudz lietišķu uzziņu.

Grāmatas atbildīgais redaktors Jānis Polis noslēgumā raksta:

Poligrāfiski krāšņa un saturā bagāta pie lasītājiem nāk "Cēsu grāmata". Tās autoru kolektīvā ir Cēsu Vēstures un mākslas muzeja un Brāļu Kaudzīšu muzeja darbinieki, kā arī dažādu citu nozaru pārstāvji. Par savu mērķi neuzskatījām veidot tūrisma ceļvedi vai enciklopēdisku izdevumu, kurā hronoloģiski būtu aptverts viss iespējamais. Grāmata drīzāk ir kā pieskāriens Cēsu novada senatnei un mūsdienām. Tā sniedz priekšstatu par šo apvidu, cenšas pievērst lasītāja vērību saistošajam un, mūsuprāt, būtiskajam, vedina uz nelielu romantikas apdvestu pastaigu telpā un laikā.

Tiešais grāmatas veidošanas process ilga dažus mēnešus, toties gadiem, pat gadu desmitiem krājās tās autoru zināšanas un veidojās fondu bagātība muzejos. Daļa no šī pienesuma tagad populārzinātniskā un vizuāli uztveramā veidolā nonāk lasītāju rokās.

Šāda veida izdevumi grāmatniecības vēsturē pazīstami jau sen. 18.–19.gadsimtā un arī 20.gadsimta sākumā grāmatas par mūsu Dzimteni nāca klajā galvenokārt vācu valodā. Tās dokumentēja kādu noteiktu objektu, nozari vai reģionu sava laikmeta un vēstures gājuma kontekstā. Šķiet, nekļūdīšos teikdams, ka pēdējais plaša apjoma darbs par mūsu novadu ir rakstu krājums "Cēsu apriņķis. Dzīve un darbs". Tas veidots laikposmā starp abiem pasaules kariem. Tātad šī grāmata ir kā daudzus gadu desmitus krājies parāds lasītājiem — Cēsu novada ļaudīm un šejienes viesiem. Mēs īpaši lepojamies, ka grāmata arī poligrāfiski tapusi Cēsīs — izdevniecībā "Jāņa sēta". Droši varam apgalvot, ka novada grāmatniecības un poligrāfijas senās tradīcijas Cēsīs godam turpinās.

Katram novadam ir sava seja, savas vērtības, sava pašapziņa. Tas attiecas arī uz Cēsu novadu. Administratīvās un teritoriālās reformas priekšvakarā gribam atgādināt, ka Cēsu rajona (apriņka, vaivadistes) pašvaldība ir gandrīz vienīgā šāda līmeņa struktūra Latvijā, kas gandrīz nepārtraukti pastāvējusi kopš Livonijas laika — pastāvējusi ar Cēsu vārdu titulā un Cēsu pilsētu kā centru. Gandrīz visu šo laiku Cēsis (protams, neskaitot Rīgu) bijušas arī Vidzemes lielākās pilsētas godā. Šo statusu tās zaudējušas tikai pēc Otrā pasaules kara. Toties Cēsu kā kultūras centra nozīme joprojām tālu pārsniedz pašreizējā rajona robežas. Tas vispirms jāapjauš pašiem — mums visiem, kam tuvs senais un savdabīgais Cēsu novads.

Turpmāk "Cēsu grāmata" būs kārota dāvana visiem Draudzīgā aicinājuma svētku dalībniekiem. Kaut gan tieši izglītībai un skolām te veltītas vien divas lappuses (Daces Tabūnes apcerējums).

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors   pašvaldību lietās