Vai vietvārdu svārkus griezīsim olektīs un aršīnās?

Latvijas laukos jau deviņus gadus virmo jauno mērnieku laiku kaislības. Lauza galvas par pagastu un mazpilsētu labprātīgām vai piespiedu derībām, veidojot novadus. Un vēl dedzīgāk spriež par vietējo runasvīru izredzēm jaunajos amatu krēslos, kuru visiem kārotājiem vienalga nepietiks. eilgušās administratīvi teritoriālās reformas segas vilkšanā uz stiprākā pusi bez plašākas ievērības palikusi kāda publikācija “Latvijas Vēstneša” šā gada 3.numurā “Par pagastu un novadu nosaukumiem sakarā ar reģionālo reformu”. Tik vien bija kā tālruņa zvans uz redakciju no kāda mūsu valsts nostūra ar vaicājumu: “Vai mums tagad veco pagastvārdu strīpot laukā un rakstīt pa jaunam? Un uz kā rēķina jāpārkrāso ceļa rādītāji?”

Divus gadus svērts
un vētīts

Cerot, ka atbilde daļēji atrodama pašā dokumentā, kas turklāt, ja neskaita pielikumu, nav apjomīgs, ielūkosimies vēlreiz Rīgā 2003.gada 15.decembrī tapušajā informācijā.
“Sakarā ar paredzamo administratīvi teritoriālo reformu, kas saistīta gan ar izmaiņām pagastu pašreizējā statusā, gan ar jaunu nosaukumu piešķiršanu un apstiprināšanu jaunajām administratīvi teritoriālajām un teritoriālajām vienībām, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija uzskata, ka šobrīd ir īstais laiks nepieļaut kļūdas un neprecizitātes jaunu nosaukumu veidošanā un rakstībā, kā arī novērst kļūdas un neprecizitātes jau esošo nosaukumu rakstībā.
Tāpēc Vietvārdu apakškomisijas eksperti 2002.–2003.gadā izskatīja pašreizējo pagastu un novadu nosaukumus un izvērtēja to pareizību no valodnieciskā, kultūrvēsturiskā un ģeogrāfiskā viedokļa.
Vietvārdu apakškomisija, izvērtējot ciemu, novadu un pagastu nosaukumus
– no vietvārdu veidošanas principu viedokļa;
– no tā saucamās interferences viedokļa;
– no Latvijas vietvārdu seno un dialektālo formu sistēmas, respektīvi, vietvārdu īpatnību autentiskuma viedokļa;
– no vietvārdu pareizo formu atjaunošanas viedokļa;
– no vienādu nosaukumu novēršanas viedokļa,
1) konstatēja, ka valodnieciskas, ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas kļūdas un neprecizitātes, kā arī iepriekš minēto principu nerespektēšana vērojama 70 pašreizējo ciemu, pagastu un novadu nosaukumos;
2) sniedz pašvaldībām izvērtēšanai konkrētus priekšlikumus un ieteikumus, kas jāņem vērā, veidojot un apstiprinot jauna administratīvi teritoriālā un teritoriālā iedalījuma vienību nosau-kumus (skat. pielikumā);
3) atgādina, ka nolūkā atvieglot kļūdu un neprecizitāšu novēršanu oficiālajos nosaukumos tiesību akti nosaka – nosaukumu precizējot, nav jāmaina ieraksti visos īpašumtiesību dokumentos un personu apliecinošos dokumentos, ja vien to nepieprasa dokumenta turētājs (Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumu Nr.294 “Noteikumi par vietu nosaukumu, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu un pasākumu veidošanu un lietošanu” (“Latvijas Vēstnesis”, 2000, Nr.302, 5.punkts).

Valsts valodas centra direktors Dr. philol. A.Timuška

Latviešu valodas ekspertu

komisijas Vietvārdu apakškomisijas priekšsēdētājs Dr. habil. philol. O.Bušs”.

Katram ceļam
divi grāvji

Pielikumā visi norādījumi un ieteikumi sagrupēti tabulās, vienlaikus sniedzot arī īsu pamatojumu, kāpēc nepieciešama nosaukuma maiņa vai precizējums.
Viscaur atbalstu pelna centieni novērst pagastu nosaukumu dublēšanos dažādos rajonos. Uzteicama arī nosaukumu saskaņošana vienā apdzīvotā teritorijā, lai, piemēram, skolas un pagasta vārdi neskanētu dažādi.
Taču uzreiz 70 pārgrozījumu Latvijas kartē šķiet tā kā par daudz.
Vai tie visi nepieciešami?
Un vai tos visus atbalsta vietējie iedzīvotāji?

Nirzā, kā rakstīts enciklopēdijā “Latvijas pagasti”, ir dzelzceļa stacija Nerza, savukārt valodnieki šo vietu iesaka saukt par Nierzu Foto: no enciklopēdijas “Latvijas pagasti”

Tas noskaidrojams tikai pie pašiem dokumenta autoriem.
Vispirms – vai komisijas spriedums ir domāts diskusijas raisīšanai vai arī tas jāuzņem kā direktīva, kas jāizpilda bez ierunām?
Valsts valodas centra direktors Agris Timuška atzina:
– Pamatdoma bija rosināt vietējās pašvaldības pēc iespējas operatīvāk atjaunot vietvārdu pareizās formas, protams, iepriekš izvērtējot, cik tas šobrīd iespējams no materiālā viedokļa un citiem aspektiem. Tāpēc arī ir šis komisijas pamatojums. Uzskatu, ka tas ir objektīvs un arī pietiekami zinātnisks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielākā daļa nepareizo vietvārdu formu ir radušās padomju laikā, patvaļīgi grozot nosaukumus.
– Pārlūkojot pielikumu, tomēr rodas iespaids, ka tiek ieteikts grozīt arī tādu vietvārdu formas, kas nostiprinājušās vairākās paaudzēs un pat literāros tekstos. Nu kaut vai Malnava.
– Nav doma, ka vajadzētu labot literārus tekstus. Bet vietējai lietošanai pilnīgi pietiek ar pagasta padomes pieņemtu lēmumu, ka kopš 2004.gada mūsu teritorijas nosaukums ir tāds, kā tas norādīts Vietvārdu apakškomisijas attiecīgajā dokumentā.
Sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” Valsts valodas centra direktors apgalvoja – komisijas locekļi nosaukumu vietējo izrunu ir noskaidrojuši tieši pagastos. Tūdaļ gan valodnieks bija spiests piekrist, ka arguments “tāds ir vietējo iedzīvotāju lietotais nosaukums” ne vienmēr izmantojams. Ja to ņemtu vērā, Latvijas otrajai lielākajai pilsētai būtu cits vārds.
Tiesa, atsauce uz vietējiem iedzīvotājiem un viņu lietoto nosaukumu sniegta tikai daļā piemēru. Daudz vairāk ir gadījumu, kad komisija savu pamatojumu vienkārši argumentē ar vēsturiski senāku formu vai kļūdainu vietējā nosaukuma pārveidojumu.
Ne mazākā mērā negribas apšaubīt valodas kopēju un vietvārdu sargātāju labo gribu un cēlos nodomus. Nav noliedzams, ikviens vietvārds ir mūsu valodas bagātība. Turklāt labi zināms, ka okupācijas gadu gaitā Latvijas vietvārdus reizēm centās izdeldēt kopā ar pamatiedzīvotājiem. It īpaši tas skāra Latgali, kur pagājušā gadsimta 80.gados pat latviešu valodā vairs nebija oficiāla saraksta ar apdzīvoto vietu nosaukumiem. Sak, visi jau prot krieviski.
Tomēr neatstāj sajūta, ka, bēgot no lāča, viegli varam nonākt vilka zobos. Var jau saprast, ka vēlamies novērst krievu valodas un rakstības iespaidā radušos vietvārdu izkropļojumus. Taču ir vietvārdi, kas administratīva rīkojuma vai kā cita iespaidā tautā dzīvo un valodā iedzīvināti jau vismaz trijās paaudzēs. Vai būtu prāta darbs tos grozīt? Pat tad, ja komisijas ieteiktā forma ir seniskāka un no valodnieka viedokļa pareizāka? Kas mainīsies, ja Barkavas pagasts turpmāk sauksies par Borkovu? Tādējādi atzīmēsim, ka nosaukums radies no muižas īpašnieka vārda Borch un vācu valodas vārda Hof. Bet ko iesāksim, ja vēl pēc laiciņa citai valodas kopēju grupai atbalstāma šķitīs senajam oriģinālam tuvāka forma Borhofa?
Cik pamatoti valodnieks drīkst uzspiest savu viedokli valodas runātājam un mudināt to atgriezties pagātnē? Un cik tāla šī atkāpe var būt? Kur ir robežšķirtne, pie kuras jāapstājas?
Agris Timuška atbildēja, ka par šādu robežšķirtni varētu būt 18.gadsimts, kad sāka veidoties un nostiprināties latviešu literārā valoda. Ja tā, tad ar 70 jaunvārdiem mūsdienu Latvijas kartē varētu būt krietni par maz. Ar senču olekti nāksies mērīt vēl citus vietvārdus, varbūt būs arī Bolvu pagasts un būs pat Aknīša pašreizējās Aknīstes vietā. Tad jau arī nāktos respektēt vietējos runātājus un vēsturisko novadu saukt par Latgolu.
Komisija mudina reizēm vilkt laukā arī krievu aršīnu.
Labi, turpmāk zināsim, ka Višķu vārds ir cēlies no krievu valodas “ВЫШКИ” un rakstāms ar “k”, nevis “ķ”. Bet vai tāpēc jāmaina nosaukums?
Varbūt tomēr ieteicams vietvārdu senatnīgākās formas saglabāt un ierakstīt Vietvārdu atlantā jeb Tēzaurā, bet mūsdienu Latvijas kartē pēc iespējas saglabāt tos pašreizējos nosaukumus, kas ieviesušies un lietoti Latvijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados. Tiesa, tagad viss atkarīgs no pašvaldību lēmumiem.
Vēl kāds arguments. Katra nosaukuma maiņa ir saistīta ne tikai ar noteiktu vietu, bet ar nepieciešamām pārgrozībām veselā sistēmā. Ja paliks spēkā un tiks stingri ieviesti 15.decembrī parakstītie priekšlikumi un ieteikumi, Rīgā vien būs jāmaina deviņi ielu nosaukumi. Tad nu jārēķinās, ka Latvijas galvaspilsētā turpmāk vajadzētu būt Zeltiņa, Bikernīku, Kolupa, Leiksnas, Naujines, Neicgaļa, Izvolta, Malnovas un Nierzas ielai.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv