Par galma dzejnieku no Saldus

Tā gluži nav, ka tikai 20. gadsimtā no Saldus nākuši dzejnieki ar vērā ņemamu vārdu. Pirms 350 gadiem toreizējā Frauenburgā (Saldū) vietējā luterāņu mācītāja Johana Besera (Besser) ģimenē dzimis vēlākais vairāku Eiropas galmu dzejnieks Johans fon Besers (1654–1729). Par viņu rakstīts apcerējumos par vācu baroka laika dzeju, bet latviešu sabiedrībai šis vārds šķiet svešs. Domāju, ka jo īpaši Kurzemes hercogistes vēstures pētnieki atradīs viņa rakstos vienu otru interesantu faktu. J.Besera darbu izdevumi Leipcigā (1711, 1732) vairākos sējumos atrodami Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā.

Gan minētajās grāmatās rodamais J.Besera autorizētais dzīves apraksts, gan mūsdienu pētījumi ļauj spriest, ka dzejnieka tēvs bijis vispusīgi izglītots un labi ieredzēts Kurzemes hercoga Jēkaba aprindās. Fikcija gan ir paša dzejnieka izvirzītā versija, ka Beseri cēlušies no Ulmas patriciešiem, kuri laika gaitā caur Prūsiju nonākuši Kurzemē. Dzejnieka māte toties nākusi no pirmā Kurzemes luterāņu superintendanta Grīnhorna ģimenes.
Beseru dzimta, redzams, bijusi kupla, vairums bērnu gan miruši agrā bērnībā, arī kāds Heinrihs Besers bijis mācītājs Kurzemē (miris 1705. gadā). Trīs brāļi Beseri Ziemeļu kara laikā kalpojuši franču, dāņu, zviedru karapulkos, piemēram, Niklass kā zviedru hauptmanis miris Stokholmā (1722). Mūsu raksta varonis, Saldus dzejnieks, lai gan pirmdzimtais ģimenē, pārdzīvojis visus. Viņa mūžs noslēdzies Drēzdenē (10.II 1729).
Johans Besers studējis filozofiju Kēnigsbergā, kur ieguvis filozofijas maģistra grādu. Te arī 1673. un 1674. gadā publicēti vairāki viņa filozofiskas ievirzes darbi. 1675. gadā J.Besers kā mājskolotājs pavada uz Leipcigu Kurzemes augstmani Jakobu Frīdrihu Maidelu, kurš gan drīz vien zaudē dzīvību kādā duelī. Šī cilvēka piemiņai 1678. gadā top panegirins, kas autoram J.Beseram vēlāk pašam tā nepatīk, ka viņš uzpērk un iznīcina visus pieejamos šī izdevuma eksemplārus!
Bet Leipciga nesagādā J.Beseram tikai nepatikšanas vien. Te viņš iepazīst savu vēlāko dzīvesbiedri Leipcigas birģermeistara Kīleveina (Kühlewein) meitu Katrīnu Elizabeti. Laulība diemžēl ilgst tikai septiņus gadus. Nomirst gan J.Besera dzīvesbiedre, gan viņu vienīgais dēliņš.
J.Besers vairākkārt bijis Brandenburgas kūrfirsta un Prūsijas karaļa dienestā. Kā jau tas absolūtisma laikā ierasts, gan nežēlastībā kritis, gan atkal godā celts. Piemēram, 1684. gadā viņš ir diplomātiskā misijā Anglijā un Francijā un 1690. gadā iegūst dižciltīgā titulu. Viņu ieceļ par Prūsijas karaļa galma dzejnieku, slepenpadomnieku un ceremonijmeistaru. Pirmās publikācijas autora vārdu iezīmē ar pieticīgo burtu B, bet 1732. gada kopkrājumā lepni rakstīts – Johans fon Besers. Kad apdziest Prūsijas karaļa labvēlība, J.Besers gūst atbalstu Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta Stiprā (1670–1733) galmā Drēzdenē. Galanta dzeja un glaimojoši ditirambi ir tīkami visu monarhu ausīm. Pēc dzejnieka nāves Drēzdenes bibliotēkā nokļūst arī viņa personīgais grāmatu krājums. Toties rokraksti, kas pirms Otrā pasaules kara glabājušies Kēnigsbergas universitātes bibliotēkā, šķiet, gājuši zudumā.
Kas tad saista J.Besera literāro mantojumu ar Kurzemi? Tie ir dzejoļi, kas veltīti 1689. gadā mirušā tēva, Saldus mācītāja, piemiņai, tāpat apsveikuma dzejoļi, un līdzjūtības apliecinājumi Kurzemes hercogam Jēkabam, princim Ferdinandam, vēlākajam hercogam Frīdriham Kazimiram, tāpat dažādiem Kurzemes augstmaņiem. Nebūtu slikti, ja kāds teicams atdzejotājs no vācu valodas kādu šo dzejojumu tulkotu latviski. Tās tomēr ir vēstures liecības. Interesi izraisa arī dzejojums sakarā ar Halles universitātes atklāšanu (1694), jo te mācījušies arī vairāki baltieši. Kāds dzejojums veltīts Heinriham fon Brīlam, bet pa tā saukto Brīla terasi savos Drēzdenes gados Elbas krastmalā bieži staigājis gan Jānis Poruks, gan Rūdolfs Egle.
Protams, šo baroka laika dzeju ar tās daudzvārdību un acīmredzamo pieglaimību ir pagrūti ilgstoši lasīt. Te labi izpaužas vispārzināmā sentence, ka no cildenā līdz smieklīgajam ir tikai solis. Tā 1701. gada 14. aprīlī kā milzīgs pasaulvēsturisks notikums tiek apdziedāts Prūsijas kroņprincis, kas, padomājiet tikai, pirmo reizi sēdies zirga mugurā! Dzejojumam pievienots pat attēls. Ja princis no zirga muguras būtu novēlies, tas gan, liekas, nebūtu jūsmīgi apdziedāts. J.Besera spalvai pieder arī vairāku dziesmuspēļu un galma divertismentu teksti. Tāpat Brandenburgas un Prūsijas galmam izstrādātie ceremoniāli. Piemēram, 1706. gadā tapusi dziesmuspēle “Skaistuma uzvara pār varoņiem”, bet 1708. gadā – “Aleksandra un Roksānas laulības”. J.Besers rakstījis ne tikai vācu, bet arī latīņu un franču valodā.
Ko lai teic rezumējot? Gandrīz visa baroka laika dzeja izbāl, līdzko beidzas šis klanīšanās un kniksēšanas laikmets. Bet man kā ilggadējam bibliotekāram šķiet tīkama kāda J.Besera nodarbe. Gadus 50 viņš bijis dedzīgs unikālu un skaistu grāmatu vācējs. Viņš tās meklējis pa visu Eiropu, sazinājies ar antikvāriem un grāmatu tirgotājiem. Viņa apmēram 18 000 sējumu lielā privātbibliotēka tikusi respektēta visā tālaika Eiropā. Vēl tālāk pētāms, kas no tās palicis pāri pēc barbariskā gaisa uzbrukuma Drēzdenei 1945. gada ziemā.

Ojārs Zanders