Tik dažāda kā pati sabiedrība

Baiba Tjarve: “Kultūras dzīves aktivizēšanai reģionos neapstrīdami jābūt prioritātei.” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas kultūras cilvēki, mākslu jomās strādājošie, inteliģentā sabiedrība aizvien vairāk runā par kultūras menedžmentu. Ir skaidrs, ka bez sava menedžera vairs nevar pastāvēt neviena kultūras iestāde. 1998. gadā dibinātais Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) bija pirmā bezdelīga šajā laukā. LJTI regulāri rīko divus starptautiskus festivālus – “Homo Novus” un “Homo Alibi”, iepazīstinot Latvijas skatītāju ar nedaudz citu, eksperimentālāku teātri. Tāpat tiek organizēti semināri un kursi teātros strādājošajiem. Par savu kultūras menedžera pieredzi un skatījumu uz Latvijas kultūrpolitiku ar “LV” dalījās LJTI direktore Baiba Tjarve.

Ikviena kultūras
iestāde varēs pretendēt uz valsts finansējumu

– Cik viegli vai grūti ir darboties kultūras menedžerim Latvijas kultūras dzīvē? Vai ir priekšnoteikumi sekmīgam darbam?
– Līdz šim ļoti nesakārtota bija mūsu kultūrpolitika un kultūras iestāžu finansēšana. LJTI ir bezpeļņas nevalstiska organizācija, un visus šos gados mums ļoti bija jācīnās ne tikai par to, lai festivāli notiktu, bet arī par vienkāršu ikdienas izdzīvošanu.
Mūsdienās bez sava kultūras menedžera nevar iztikt neviena kultūras iestāde, bez šiem cilvēkiem nenotiktu starptautiski koncerti, festivāli, konferences, viesizrādes. Taču man būtiskāka par administratora darbu liekas kultūras menedžera spēja redzēt tālāk par šodien notiekošo, spējot stratēģiski raudzīties gan uz savas iestādes nākotni, gan kultūrpolitikas tālākajām attīstības tendencēm. Tieši šo kultūras menedžeru – “vizionāru” – rokās ir mūsu kultūras nākotne.
– Kāds ir jūsu redzējums par Latvijas kultūrpolitikas tendencēm?
– Es ļoti lielas cerības lieku uz jauno kultūras iestāžu finansēšanas kārtību, kas paredz, ka uz valsts finansējumu vienlīdz varēs pretendēt gan valsts, gan nevalstiskās kultūras iestādes. Tas nozīmē, ka Mākslas muzejam būs tāpat jāpamato nepieciešamība pēc valsts finansējuma kā, piemēram, galerijai “Noass”. Finansējuma piešķiršana būs atkarīga no katras kultūras institūcijas izvirzītajiem mērķiem un savām spējām tos īstenot. Manuprāt, līdz ar to mainīsies Latvijas kultūras dzīve, tā kļūs aizvien daudzveidīgāka un interesantāka. Domāju, tas dažādos arī skatuves mākslas piedāvājumu, jo šobrīd visi valsts lielie teātri strādā diezgan vienādi un konservatīvi. Kultūras iestādes sāks daudz vairāk domāt, kādus cilvēkus un kā tās vēlas uzrunāt. Tas būs ļoti veselīgs process, kad mākslas notikumi būs nevis mākslinieku, bet skatītāju un klausītāju dēļ.

Kultūras patērētājs
nav tikai peļņas avots

– Kādām jābūt sabiedrības un mākslas attiecībām? Vai nodokļu maksātāji par savu naudu tiesīgi arī kaut ko prasīt no kultūras?
– Jā, sabiedrība ir tiesīga sagaidīt tikpat daudzveidīgu kultūras piedāvājumu, cik dažādi esam mēs paši. Es kā nodokļu maksātāja, lūkojoties uz šodienas kultūras piedāvājumu, jūtos mazliet apdalīta, jo vēlos varbūt mazliet eksperimentālāku mākslu, nekā pieprasa sabiedrības vairākums, bet man ir grūti to atrast. Kultūrā jābūt līdzsvaram starp dažādajām sabiedrības gaumēm un vēlmēm.
– Bet vai kultūras iestādes zina sabiedrības vēlmes?
– Diemžēl šajā jomā nav pētījumu, jo tie izmaksā dārgi. Bet, protams, ir iespēja veikt skatītāju aptaujas, ļaut savā interneta mājaslapā izskanēt publikas komentāriem par tai piedāvāto kultūras notikumu (šāda iespēja ir, piemēram, Dailes teātra mājaslapā). Svarīga ir iestādes kultūras menedžera intuīcija, spēja mazliet paredzēt uz priekšu, arī pārsteigt publiku, piedāvājot ko negaidītu. Ļoti labi šajā jomā darbojas Nacionālā opera.
– Vai nav bīstami savu darbu plānot, tikai vadoties pēc publikas pieprasījuma? Jo vairums vēlas mūziklus un komēdijas, jūsu minētā eksperimentālā māksla ir mazpieprasīta.
– Jā, tā ir problēma. Manuprāt, teātriem stingri vajadzētu nodalīt, kuras izrādes jāfinansē par valsts, nodokļu maksātāju, naudu un kuras sevi kā komerciāls tirgus produkts atpelna pašas. Tagad teātri saņem valsts dotāciju un paši lemj, kā to izlietot. Man šķiet, vienreiz vajadzētu skaidri pateikt, kam valsts nauda ir un kam nav jātērē (atbilstoši valsts kultūrpolitikas mērķiem un prioritātēm). Neviens nenoliedz, ka ir jāpiedāvā arī izklaide, bet tā var būt ļoti kvalitatīva, augstā līmenī. Teātra kritiķi jau nekritizē to, ka skatītājiem teātri piedāvā komēdijas un mūziklus, kritizēts tiek to mākslinieciskais līmenis. Pasaulē izklaidējoša izrāde un profesionālisms, mākslinieciskums ir pilnībā savienojamas lietas, diemžēl Latvijas teātros izklaide un profesionālisms reti iet roku rokā.
Kultūras menedžeriem būtu jāskatās plašāk – cilvēks iet uz mūziklu, bet ko vēl viņam varētu piedāvāt, varbūt viņu vēl kas spēj ieinteresēt. Pie šīs izklaides nevajadzētu apstāties, bet gan domāt, pa kuru taciņu cilvēku ievirzīt citā mākslas piedāvājumā. Pašreiz problēma ir tā, ka kultūras iestādes par savu apmeklētāju domā ļoti vulgārā izpratnē – kā par naudas mašīnu, kas nes peļņu. Šādu attieksmi diktē izdzīvošanas režīms, kādā šīs iestādes spiestas strādāt. Ar jau iepriekš minēto finansēšanas reformu attieksme mainīsies. Jo būs cits uzstādījums: kā, kam un kur ir jātērē valsts nauda. Kultūras iestādēm jādomā par auditorijas izglītošanu, mākslas notikumu izskaidrošanu. Šāda prakse ir Lielbritānijā, kur šajā virzienā ļoti nopietni strādā ar bērniem un jauniešiem. Jebkuram lielam muzejam vai teātrim ir savas izglītojošas programmas. Latvijā brīnišķīgs paraugs ir Marka Rotko izstāde, kas gāja rokrokā gan ar zīmēšanas skolotāju, gan skolēnu izglītošanu.

Kultūras dzīvei jāattīstas arī ārpus Rīgas

– Kādām, jūsuprāt, jābūt valsts un kultūras attiecībām?
– Valstī ir skaidri definētas savas kultūrpolitikas prioritātes, un tām kultūras iestādēm, kas tās realizē, jāsaņem valsts finansējums. Ja kāds mākslinieks grib ko darīt ārpus šīm prioritātēm, tā ir viņa izvēle.
– Jūs kultūras menedžmentu studējāt Francijā. Kādas ir kultūrpolitikas tendences Eiropā?
– Eiropā procesi orientēti uz daudzveidību un dažādu sabiedrības grupu integrāciju tieši caur kultūru. Pie mums tā gandrīz nenotiek. Rīgas kultūrā ļoti maz tiek ņemts vērā, kāds ir pilsētnieku sastāvs – gan nacionālā, gan paaudžu ziņā. Mūsu kultūras dzīve kļūtu daudz krāsaināka, ja tā respektētu dažādās nacionālās identitātes. Man šķita dīvaini, ka vienā no oficiālajiem kultūrpolitikas dokumentiem sadaļā par sabiedrības integrāciju divas lapas bija veltītas lībiešu integrācijai un tikai maza rindkopa krieviski runājošiem cilvēkiem. Tā ir greiza pieeja, veidojot kultūras piedāvājumu, ir jārēķinās, ka puse Rīgas iedzīvotāju runā citā valodā. Diemžēl šobrīd latviešiem ir viens kultūras notikumu loks, krieviem – pilnīgi cits. Vēl viena tendence – kultūras notikumi aizvien vairāk sevī integrē skatītājus, klausītājus, kas no pasīviem uztvērējiem kļūst par aktīviem teātra vai vizuālās mākslas notikuma līdzdalībniekiem.
– Kam būtu jātērē Eiropas Savienības struktūrfondu nauda kultūras jomā?
– Noteikti kultūras dzīves decentralizācijai, attīstot kultūras infrastruktūru reģionos. Jo daudzi ārzemju viesmākslinieki ir ar mieru doties arī ārpus Rīgas, taču daudzās pilsētās, nemaz nerunājot par pagastiem, nav atbilstošas infrastruktūras – vietas, kur notikt viesizrādēm, koncertiem, izstādēm. Kultūras dzīves aktivizēšanai reģionos neapstrīdami jābūt prioritātei.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv