Kļūdas un to sekas

Pārdomas pēc vakardienas protesta akcijas pret mazākumtautību izglītības reformu

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pūlim ir pūļa loģika. Kas patiesībā nozīmē to, ka pūlim loģikas nav. Tātad ar pūli dialogs nav iespējams. Vēl vairāk – nav iespējama pat cik necik jēdzīga saruna ar atsevišķiem indivīdiem no šā pūļa. Par to pārliecinājos vakar pirms pulksten desmitiem pie Rīgas pils.
Kā zināms, tur notika Krievu skolu aizstāvības štāba organizētā protesta akcija pret mazākumtautību izglītības reformu. Oficiāli gan tā nekur nebija pieteikta kā protesta akcija, bet kārtējo reizi tradicionāli nosaukta par Saeimas deputātu tikšanos ar vēlētājiem. Kā pēcāk vēstīja ziņu aģentūras, “tikšanās” pulcēja ap 5000 jauniešu un bērnu, starp tiem jaunākajiem bijis ne vairāk par astoņiem vai desmit gadiem.
Tomēr, kā liecināja vērojumi uz vietas, skaļi un emocionāli kliedzošā jauniešu pūļa aizmugurē rosījās daudzi jo daudzi pieaugušie. Pat ar megafoniem rokās.
Un te nu likumsakarīgi rodas pirmais jautājums.
Kas īsti bija šīs padzīvojušās kundzes kažokos un iesirmie vīri, pie kuru lepnumā izriestajām krūtīm trūka vien ordeņa lentīšu?
Jā, kas tad īsti bija tie pieaugušie, kuri nebija deputāti? Vecāki, skolu direktori, skolotājas, kurām šobrīd iemācīties latviešu valodu, lai tajā pasniegtu savu mācību priekšmetu, ir daudz problemātiskāk nekā viņu skolēniem šo pašu priekšmetu mācīties latviešu valodā?
Savukārt domājot par to, uzreiz rodas nākamais jautājums. Kurā brīdī mūsu likumdošanā ir pieļauta kļūda, kas ļauj manipulēt ar bērniem pieaugušo cilvēku politisko vai kādu citu interešu vārdā? Un, ja šāda kļūda ir pieļauta, tad kāpēc likumdevēji to līdz pat šim brīdim vēl nav izlabojuši?
Paradoksāli, bet pārdesmit pensionāriem, kas vēlas piketēt pie kādas iestādes, nepieciešams gan šo piketu pieteikt, gan saskaņot, gan saņemt visas vajadzīgās atļaujas, kamēr tūkstoši krievu skolu audzēkņu, kurus pavadīja pieaugušie, savu mītiņu pie Rīgas pils ar tam sekojošiem ielu gājieniem var rīkot bez jebkādas saskaņošanas. Tikai tāpēc, ka, izmantojot kādu līdz galam nepārdomātu likumdošanas niansi, šo pasākumu oficiāli iespējams nosaukt (uzsveru – nevis pieteikt, bet nosaukt) par deputātu tikšanos ar vēlētājiem, savukārt publiski paziņot, ka tas ir “pēdējais brīdinājuma streiks – manifestācija”, un paralēli tam visam vēl izteikt neslēptus draudus, ka gadījumā, ja prasības neuzklausīs tieši pirms vai tūlīt pēc Latvijas iestāšanās ES, sekos “totāls” visas Latvijas streiks un “grandioza manifestācija”.
Tomēr, lai arī cik akūti pašreizējā brīdī, šie jautājumi nebūt nav galvenais. Galvenais ir pavisam kas cits.
Kad un kāpēc starpnacionālās politikas jautājumos tika pieļautas tās kļūdas, kuru sekas tagad tiek izmantotas spriedzes radīšanai sabiedrībā? Un nebūsim naivi un neizliksimies, ka nekādas spriedzes nav. Ir! Lai arī cik ļoti mums to negribas atzīt, lai arī cik sekmīgi pēdējā laikā slēpjamies aiz tādiem argumentiem kā, piemēram, tāpēc jau demokrātija ir demokrātija, lai katrs varētu paust savu viedokli, vai sadzīviskā – gan jau izbļaustīsies un nomierināsies, spriedze, vismaz izglītības jautājumā, ir nenoliedzami. Cita lieta – ar kādām metodēm un kādu mērķu vārdā šāda situācija ne tikai visu laiku tiek uzturēta spēkā, bet arī konsekventi uzkurināta.
Ar metodēm ir salīdzinoši vienkārši. Rakstniece Marina Kosteņecka šādu bērnu izmantošanu politisko mērķu sasniegšanai nodēvējusi par politisko pedofiliju.
Daudz grūtāk un sarežģītāk ir ar mērķiem vai, precīzāk, sekām. Kas tālāk notiks ar šiem jauniešiem, kuri kliedza, ka nemācīsies latviešu valodā. Viņi taču nekur nezudīs. Viņi paliks Latvijā. Dzīvos te un strādās. Vai pašreizējā attieksme, kāda vienai daļai no viņiem ir, pilnīgi iespējams, saglabāsies uz visu mūžu, vai šie cilvēki Latvijā spēs pilnvērtīgi realizēt paši sevi? Savas iespējas, vēlmes.
Un vai valsts savukārt spēs realizēt to potenciālu, tos resursus, ko tai pienāktos realizēt? Diezin vai.
Jo, raugi, kaut kad ir tikusi pieļauta kļūda. Vai, visticamāk, vesela kļūdu virkne. Un tas nav noticis ne vakar, ne aizvakar. Tas noticis tik sen, ka visi jau paspējuši aizmirst, kad īsti tas noticis. Pirms gadiem desmit, vienpadsmit, divpadsmit… Toreiz, kad ja ne pilnīgi visi, tad, nenoliedzami, gandrīz visi no Latvijā dzīvojošajiem bija gatavi pārmaiņām. Diemžēl tā viet ā, lai pilnvērtīgi tos integrētu jaunveidojamajā sabiedrībā, mēs gaidījām, ka viņi šajā sabiedrībā integrēsies paši. Vārdu sakot, tā vietā, lai ietu un runātu, mēs gaidījām, ka viņi atnāks paši. Viņi neatnāca. Vismaz ļoti, ļoti daudzi no tiem, kuri teorētiski varēja atnākt.
Un tā nu tagad mums ir divas informācijas telpas, emociju uzkarsēts jauniešu pūlis pie Rīgas pils un šo jauniešu skolotāji viņiem aiz muguras. Skolotāji, no kuriem daudzi likumsakarīgi baidās par savu nākotni, par iespējām arī turpmāk strādāt specialitātē un garantēt cik necik kvalitatīvu savu priekšmeta pasniegšanu valodā, kas tiem daudzus gadus bijusi svešvaloda. Un tas ir loģiski, jo, atšķirībā no pūļa, kam nav loģikas, indivīdam par laimi tāda ir.
Patiesībā tas tad arī ir vienīgais, uz ko ne tikai atbildīgajām amatpersonām, bet arī visai sabiedrībai balstīties, lai, nepieļaujot turpmāku spriedzes eskalāciju, nekavējoties, steigšus un pēc būtības labotu kādreiz pieļautās kļūdas.

Aivars Kļavis, “LV”
aivars.klavis@vestnesis.lv