Par svētību pilsētai un apkārtnei

Ventspils 1.ģimnāzija ir mūsu valsts vienaudze un decembrī svinēja savu 85.gadadienu. Skolas pamatlicējs bija viens no tikko proklamētās valsts gara gaismas nesējiem un jaunās paaudzes atzītākajiem audzinātājiem teoloģijas doktors Teodors Grīnbergs. Tērbatas universitātē līdztekus teoloģijai viņš bija studējis valodas un pētījis latviešu valodas problēmas. T.Grīnbergs daudz strādājis garīgā laukā, izdevis arī grāmatas un žurnālus – “Evaņģēlija Gaismā”, “Bitīte”, “Jaunatnes Ceļš”.
Kā Ventspils draudzes mācītājs un pirmais ģimnāzijas direktors, kā grāmatizdevējs un publicists T.Grīnbergs kļuva pazīstams visā valstī un tika ievēlēts 1.Saeimā. 1932.gadā viņu ievēlēja par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu.

Lilija Buka	Teodors Grīnbergs

Lēmumu atvērt Ventspilī latviešu skolu pieņēma pilsētas latviešu sabiedrības pārstāvji. Teodors Grīnbergs par skolas dibināšanu raksta: “Mēs uzskatījām kādu augstāku skolu par nepieciešamu un nolēmām tāpēc dibināt astoņklasīgu reālskolu. 1918.gada 9.decembrī skolu nodibinājām, un no tā laika viņa nepārtraukti darbojas [..] par svētību pilsētai un apkārtnei.” Vēlāk tā izauga un nesa Ventspils Valsts ģimnāzijas vārdu. Pārmaiņu laikos nosaukums vairākkārt tika mainīts. Pēc Otrā pasaules kara tā saucās Ventspils 5.pilnā vidusskola, tad J.Fabriciusa 1.vidusskola, bet pašlaik – Ventspils 1.ģimnāzija.
Skolas dibinātājs un pirmais direktors skolas uzdevumu formulēja vārdos: “Mēs gribam savus audzēkņus izaudzināt par personībām, kam ir drošs mērķis acu priekšā un drošs pamats zem kājām.” Valodas mācības stundās viņš uzsvēris, ka ir trīs vietniekvārdi – mēs, jūs, viņi, bet, lai skolas darbā sasniegtu cerēto, jālieto tikai “mēs” – mūsu skola, mūsu pienākums, mūsu darbs.
Okupācijas gados Teodora Grīnberga vārds izskanēja visā pasaulē. Pasaules luterāņu federācijas (LWF) komitejas sēdē 1950.gadā viņš teica runu, ko nodrukāja visos pasaules lielākajos preses izdevumos, un tā beidzās ar vārdiem: “Ienaidnieks grib mūs iznīcināt, draugi grib mūs asimilēt, bet mēs paši gribam dzīvot.”
Teodora Grīnberga iedibinātās tradīcijas Ventspils 1.ģimnāzijai gājušas līdzi un nesušas panākumus tās audzēkņiem visos laikos, gan gaišajos, gan tumšajos, ejot kopsolī ar savu valsti un tautas likteni. Sirmā skola piedzīvojusi gan asinis pie savām durvīm, gan ievainoto karavīru vaidus, kad tās telpās atradās kara lazarete, gan savu skolēnu aizvešanu uz Sibīriju, gan biklo pirmklasnieku ienākšanu un viņu skaistās izlaiduma balles.
Lilija Buka (1912–2002), ilggadēja ģimnāzijas angļu valodas skolotāja, audzēkņu mīļi saukta par Bukiņu, neilgi pirms aiziešanas no šīs pasaules vienam no saviem skolēniem uzticēja pabiezu atmiņu burtnīcu. Tās lappusēs – savam darbam un saviem audzēkņiem uzticīga cilvēka dzīve. Vēlreiz paveras gadiem virinātās mīļās skolas durvis, un mēs varam iepazīt, kādas personības pa tām iznākušas, kāda bijusi mūsu skola kopš tālajiem pagājušā gadsimta 20.gadiem, kad skolotāja pati te mācījās. Kopā ar skolu un Ventspili viņa bijusi visu garo mūžu. Lasām pirmās lappuses skolotājas atmiņu stāstā.

Ģimnāzistu
samta beretes

“Kad pēc 3.pamatskolas beigšanas iestājos ģimnāzijā, mūsu vienīgā atšķirības zīme no citiem jauniešiem bija pelēkas cepurītes ar nagu un apmali valsts karoga krāsās un trim sarkaniem V burtiem – Ventspils Valsts vidusskola. Jau pēc gada meitenēm bija jāvalkā brūnas kleitas ar gaišām apkaklītēm, melni priekšauti, melnas samta beretes ar zeltītu apmali un piespraužamu nozīmi, bet zēniem – melnas samta cepures ar nagu. Kad mēs 18.novembrī soļojām svētku parādē, izskatījās glīti. 1.septembrī baznīcā pirmās skolas dienas dievkalpojumā ģimnāzisti sēdēja balkona vienā pusē, komercskolēni un arodskolēni – otrā. Pamatskolēni sēdēja solos apakšā. Mēs lepojāmies ar skolas formas tērpiem.
Viscienījamākais no visiem skolotājiem bija Teodors Grīnbergs. Viņam tad nebija savas ģimenes, visu sevi viņš veltīja darbam draudzē, skolā un sabiedrībā. Ticības mācības stundās vecākajās klasēs viņš aplūkoja reliģijas vēstures, ētikas un filozofijas jautājumus. Skolotājs nekrāja laicīgo mantu, daudziem palīdzēja gan morāli, gan materiāli. Atceros gadījumu ar skolas biedru Toļu. Viņš bija glīts zēns, labs dziedātājs (pēc skolas dziedāja vīru korī “Tēvzeme”) un dejotājs, bet paslinks mācībās. Mums divreiz gadā bija jāmaksā skolas nauda, ja nemaldos – 40 lati. Trūcīgo ģimeņu bērni varēja lūgt maksu atlaist, ja labi mācījās. Toļiks bija nopelnījis pāris divnieku, bet skolas naudu samaksāt nevarēja, jo ģimenē bija pieci bērni, bet tēvs mēdza iedzert. Dēlam nu draudēja izslēgšana no skolas. Toļiks vēlāk raudādams stāstīja: “Direktors lika mani pasaukt savā kabinetā, iedeva 40 latus un aizsūtīja pie darbveža samaksāt, un neprasīja apsolīt, ka turpmāk mācīšos labāk… man tāds kauns!” Kad draudzes mācītāja pienākumu dēļ Grīnbergs atteicās no skolas vadības, vecāko klašu zēni viņu uz rokām atnesa no mācītāja mājas (blakus tagadējai 2.vidusskolai) uz ģimnāziju. Tā Grīnbergs no skolas direktora posteņa aizgāja tikai tad, kad viņu ievēlēja par arhibīskapu. Viņa brālis gleznotājs Jānis Grīnbergs mums mācīja zīmēšanu un aizveda mūsu klasi uz Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi. Viņš pēc mācībām Antverpenē un izstādēm Tallinā, Kauņā, Antverpenē, Losandželosā un Rīgā atgriezās Ventspilī, lai apciemotu māti un sarīkotu savu gleznu izstādi.

Ar Šillera un
Puškina romantismu

Viens no pirmajiem Ventspils ģimnāzijas izlaidumiem (ap 1925. gadu) Andra Kļaviņa fotoreprodukcijas

Viens no tipiskākajiem veco laiku skolotājiem bija vācu valodas un loģikas skolotājs Stūre, liela auguma, bargs, ironisks, kas vācu valodu mums centās iemācīt ar Gētes un Šillera darbiem, sākot ar “Hermani un Doroteju” un beidzot ar “Faustu”. Latīņu valodu mums mācīja katoļu mācītājs.
Antons Taube mācīja krievu valodu, ģeogrāfiju un astronomiju, ko tad sauca par kosmoloģiju. Viņš bija iemīlējies krievu klasiķos un varēja no galvas skaitīt garus Puškina un Ļermontova dzejojumus. Viņa jaunākā meita Olga bija mana klases biedrene, vēlāk dzejniece ar pseidonīmu Anna Dagda, kara beigās emigrēja uz Zviedriju. Tur izdots dzejoļu krājums “Līdzības”, bet Rīgā 2001.gadā sāka iznākt viņas “Raksti”. Anna Dagda mira 1996.gadā.
Vecos skolotājus sāka nomainīt jauni, tikko augstskolas beiguši. Par angļu valodas skolotāju atnāca Anna Irbe (viņas vecāki arī bija mūsu skolotāji). Viņas stundas gaidījām ar prieku. Anniņa bija maza, glīta, jautra, viņa vadīja arī Gaidu organizāciju. Mēs viņu iemīlējām. Viņa apprecējās ar komercskolas skolotāju Lejiņu. Viņu dēls ir Atis Lejiņš, pašreizējais Ārpolitikas institūta vadītājs. Latviešu valodu sāka mācīt skaistā, elegantā Lonija Lūse, kuras stundas bija brīnišķīgas. Viņa apprecējās ar mūsu jauno dziedāšanas skolotāju Arturu Sīli, kurš drīz vien kļuva pazīstams komponists un Ventspils Tautas konservatorijas direktors. 1941.gadā Sīli izsūtīja, un viņš izsūtījumā mira.

Ar rosinājumu
darboties

1920.gada 14.februārī ģimnāzijā nodibināja skolēnu pulciņu “Apollo”, lai izkoptu audzēkņu garīgās spējas, iniciatīvu, prasmi patstāvīgi darboties, organizētu skolas sarīkojumus, iedibinātu un koptu tradīcijas. Pulciņš reizi mēnesī izdeva žurnāliņu, kurā publicēja skolēnu sacerējumus. Tos rakstīja ar roku un pavairoja ar hektogrāfu. Šo darbu veica vecāko klašu skolēni. Ja nemaldos, viņu vidū bija Fricis Forstmanis, vēlāk pazīstams kā Fricis Dziesma vai Ālant Vils, žurnālists un dzejnieks, kura mītnes zeme ir Zviedrija. “Apollo” literārie vakari parasti beidzās ar dejām un rotaļām. Gājām riņķa rotaļās ar dziedāšanu, bet dejojām valšus, polkas un fokstrotus. Uz klavierēm mūs pavadīja Kalniņjaunkundze – dāma jau gados. Viņa spēlēja arī mūsu vingrošanas stundās maršus soļošanai vai attiecīgas kompozīcijas meiteņu ritmoplastikas vingrojumiem, ko mācīja skolotāja Lāme. Vingrošanas pulciņš darbojās arī vakaros.
Katru gadu skola svinēja savu dzimšanas dienu. Tas bija ievērojams sarīkojums ar ielūgumiem un skolēnu priekšnesumiem. Noslēgumā – balle. Pārdeva programmiņas, kurām vāciņus zīmēja skolas labākie zīmētāji. Katru gadu skolēni iestudēja kādu lugu, parasti Rūdolfa Blaumaņa komēdiju. Mēs bieži apmeklējām pilsētas teātri, jo Ventspilī tolaik bija pusprofesionāls aktieru sastāvs, daži algoti, citi talantīgi amatieri, kā Emma Rasa–Pupudruva. Kino toreiz par īstu mākslu neuzskatīja, inteliģence pat tā kā kautrējās to apmeklēt, toties bija klāt visās teātra izrādēs un koncertos, kur izpildīja tā saucamo klasisko mūziku. Šlāgerus spēlēja tikai ballēs un restorānos.
1931.gada pavasaris. Eksāmeni nolikti, klases audzinātājs izdala atestātus. Ceremonija gaužām vienkārša, kā pēc labi paveikta darba. Nekādu apsveicēju baru ar ziediem un dāvanām. Nekādas teicamnieku cildināšanas, ja arī tādi bija. Tas viss ieviesās vēlākos gados. Šķiet, pats vārds “teicamnieks” tad nebija pazīstams. Vakarā atvadas no skolas, paldies skolotājiem un – “ardievu”! Katrs aiziet savu ceļu. Ar dažiem klases biedriem tā bija pēdējā redzēšanās, ar citiem draudzība turpinājās visu mūžu.”
Sveicot pedagogus skolas 85.gadadienā, direktore Pārsla Kopmane sacīja: “Skaisti ir strādāt skolā, kur piepildās ilgas un cerības, kur bērns izaug par personību, kur tu vari redzēt, kā atveras viņa jūtu pasaules vārti un kā viņš sper soļus lielajā dzīvē!”

Andris Kļaviņš