![](/img/logo.png)
Militārā zinātne – gan īstā meita, gan pameita
Jānis Melderis Foto: Andris Kļaviņš |
Par militārajiem pētījumiem Latvijā
domās dalās Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra (AZPC
)
vadītājs pulkvedis Dr. sc. ing. Jānis Melderis.
– Šķiet pārsteidzoši, ka laikā,
kad mūsu karavīriem nebija pat kārtīgu bikšu ko kājās vilkt, tika
dibināts Aizsardzības zinātņu pētniecības centrs. Vai tad tas
bija tik nepieciešams?
– Zinātniskais centrs tika izveidots 1992.gada jūlijā. Latvijā
vēl bija padomju armija. Vēl nebija izstrādāta aizsardzības
koncepcija. Aizsardzības ministrija tikai veidojās, ministrijas
valsts sekretāra funkcijas pildīja pirmais centra vadītājs Kārlis
Krēsliņš. Viņš arī radīja pirmās aizsardzības koncepcijas, jo
zinātņu centrs strādāja pie Aizsardzības ministrijas
pasūtījumiem. Vēlāk Latvijā ieradās tautieši, kuriem bija
dienesta pieredze rietumvalstu bruņotajos spēkos un kuri arī
piedalījās mūsu bruņoto spēku struktūras un kopējās aizsardzības
koncepcijas veidošanā. Es tajos gados maz līdzdarbojos centra
attīstībā, jo mani tiešie pienākumi bija saistīti ar Bruņojuma un
materiāltehniskās apgādes katedru, kuru vadīju līdz 1998.gadam,
kad tiku iecelts par zinātņu centra vadītāju.
–
Vai laika gaitā Zinātniskās pētniecības centra uzdevumi
mainījušies?
– Pirmajos gados Nacionālās aizsardzības akadēmijas ( NAA )
akadēmiskais personāls nepiedalījās Zinātniskās pētniecības
centra pētījumu veikšanā, jo bija aizņemts ar mācību programmu
izstrādāšanu, dažādu uzskates materiālu gatavošanu, pat telpu un
mēbeļu remontu, jo akadēmija sāka attīstīties pusizdemolētās
krievu karaskolas telpās. Kā katedras vadītājs nācu pie
pārliecības, ka zinātņu centra pētījumos jāiesaista gan
pieredzējušie, gan jaunie akadēmijas mācībspēki. Līdz ar to
pētījumu proporcijas mainījās. Sākumā tie bija saistīti ar mūsu
aizsardzības politikas pamatvirzieniem, koncepcijām, NBS
struktūras izveidi, pēc tam pakāpeniski pārgājām uz specializētu
jautājumu pētīšanu, piemēram, mobilizāciju, militāro taktiku,
topogrāfiju, krīzes situāciju analīzi, munīciju un ieročiem,
terminoloģiju u.tml. Pašlaik zinātņu centrs vairs nenodarbojas ar
Aizsardzības ministrijas pasūtītiem pētījumiem, un mēs visus
spēkus varam veltīt galvenokārt militārās mācības un latviešu
kara mākslas jautājumu pētījumiem, militārās terminoloģijas
attīstībai, jo tie ir nepieciešami militārpersonu izglītības
sistēmas pilnveidošanai.
Arī kara māksla jāpēta
– Kāda ir militārās zinātnes
organizatoriskā struktūra un kāda tās attīstības
nākotne?
– Pasaules zinātņu akadēmiju apvienībā ( UAI ),
kura dibināta 1919.gadā un kuras pilntiesīga locekle ir Latvijas
Zinātņu akadēmija, tiek uzņemtas tikai tādas nacionālās Zinātņu
akadēmijas, kurām ir ilglaicīgi, fundamentāli zinātniski
projekti. Mēs varam lepoties ar mūsu Zinātņu akadēmiju, jo
daudzās jomās Latvijas zinātnieki ir pasaulē atzīti un, par spīti
visām grūtībām, turpina daudzus fundamentālus pētījumus, daļu no
tiem ārzemēs. Daudzus jautājumus, ko pēta militārās zinātnes, var
pievienot kādai no akadēmiskajām zinātnēm kā novirzienus,
piemēram, militāro pedagoģiju pie pedagoģijas, aizsardzības
fortifikācijas pie inženierzinātnēm u. tml., tāpēc akadēmiskās
aprindas militārās zinātnes kā atsevišķu zinātnes nozari
neatzina. Tā tas ir daudzās rietumvalstīs. Krievijā tiek uzturēta
atsevišķa militārā zinātne. Vēsturiski tā radās līdz ar
artilērijas attīstību, jo vajadzēja pētīt artilērijas šāviņu
ballistikas likumsakarības. Mēs zinātņu centrā ar fundamentāliem
pētījumiem pagaidām nedomājam nodarboties, jo tiem vajadzīgs kāds
fundamentāls virziens, es tādu nesaskatu – ne matemātikā, ne
tehniskajās zinātnēs, kur aizsardzības speciālisti varētu
iesaistīties. Varbūt arī nepietiekamas kvalifikācijas
dēļ.
Par organizatorisko struktūru. Ja AZPC ir vārds
“centrs”, domāju, ka tur arī šai zinātnes nozarei būtu
jācentrējas. Tagad Aizsardzības ministrijā darbojas Militārās
izglītības un zinātnes koordinācijas nodaļa un Zinātniskās
darbības koordinācijas komisija, NBS štābā arī ir amatpersona,
kas nodarbojas ar zinātnes un pētniecības
jautājumiem.
– Vai tāda vēsturiska tēma kā
latviešu karavīru cīņa par brīvību un valstiskumu, jau sākot ar
strēlnieku bataljonu izveidošanas laiku, nav fundamentāla
pētījuma vērta?
– Iespējams, ka jā. Lai gan pie Valsts
prezidentes izveidota speciāla vēstures komisija. Ja nemaldos,
šai cienījamo vēsturnieku grupai pagaidām nav izdevies panākt
rezonansi plašākā pasaulē. Mūsu pētījumu mērķis ir atklāt izcilu
latviešu karavadoņu un militāro speciālistu paveikto kara mākslā,
lai mums būtu pierādījumi un pamatojums būt lepniem par
viņiem.
Munīciju varētu ražot arī paši
– Vai ir veikti pētījumi par
militāro ražotņu attīstības iespējām Latvijā?
– Bija
mēģinājums pamatot patronu ražošanu, bet tas neizdevās. Ja
iepērkam munīciju, svarīgi būtu pārbaudīt tās kvalitāti, vai tā
nav ilgi gulējusi noliktavās, tāpēc bija pētījums munīcijas
testēšanas metodikas izstrādei. Elektronikas un sakaru
radioaparatūru iepērkam par bargu naudu, lai gan Latvija izsenis
pazīstama ar radiotehnikas attīstību, mums ir gudri speciālisti.
Manuprāt, mēs varētu paši ražot ultraīsviļņu radiostacijas,
lāzeraparatūru u.c. Optikas mehānikas institūtam nav pasūtījuma.
Sakarā ar iestāšanos NATO nav reāli iespējama ražotņu attīstība
un līdz ar to zinātnes loma tajā. Lai gan no valstiskā viedokļa
izdevīgāk būtu iepirkt pašu mājās ražotu munīciju, kartes, sauso
pārtiku u.tml.
– Kāda ir jūsu vadītā centra
sadarbība ar Latvijas Zinātņu akadēmiju (LZA), tās paspārnē esošo
NATO Zinātnes programmu?
– Par NATO Zinātnes programmu Latvijā rūpējas LZA ar akadēmiķi
Andreju Siliņu priekšgalā, Aizsardzības ministrijā atbildīgā
amatpersona ir Dr. sc. ing. Ilgonis Kļaviņš. Zinātņu centrs trīs
pētījumu tēmas bija pieteicis NATO Romas koledžas pētījumu
centram NATO programmas ietvaros, diemžēl šie darbi neizturēja
konkurenci.
– Rietumu universitātēs ir pieņemta
formula, ka augstskolas mācību spēkam divas trešdaļas no darba
laika jāveltī zinātniskiem pētījumiem un viena trešdaļa –
lekcijām. Vai AZPC strādā arī jaunie pētnieki?
– Daudzus pētījumus bez materiāla atbalsta veic mūsu akadēmijas
katedru pasniedzēji. Piemēram, Vadības un politisko zinību
katedras profesore Dr. med. Liāna Pļaviņa pagājušajā gadā
piedalījusies 12 zinātniskajās konferencēs Latvijā un ārzemēs,
publicējusi 11 zinātniskus rakstus. NAA akadēmiskais personāls ir
gadu un pieredzes ziņā jauns, apmēram puse vecumā līdz trīsdesmit
gadiem. Arī zinātniskās pētniecības centrā strādā jaunie, topošie
zinātnieki. Viņu darbi vairākkārt atzinīgi novērtēti un saņēmuši
balvas LZA jauno zinātnieku konkursos. Atzīmēšu pēdējos divus vēl
nesen atzinību ieguvušos. Virsleitnants Edmunds Svenčs saņēma a/s
“Grindeks” un LZA balvu par darbu “Starppersonālie konflikti un
to risināšanas iespējas Latvijas armijā”, bet virsleitnants
Raimonds Rozenfelds LZA un a/s “Aldaris” balvu jaunajiem
zinātniekiem par darbu “Verdzības formas mūsdienu pasaulē“.
Pētījumu centrs, tāpat kā visas militārās struktūras, arī
pakļauts militārpersonu rotācijai, tāpēc dažiem jaunajiem
pētniekiem zinātniskais darbs būs jāapvieno ar ikdienas
pienākumiem, bet esmu pārliecināts, ka arī turpmāk AZPC
ilggadējie darbinieki palīdzēs jaunpienācējiem iekļauties
zinātniskajā darbībā, mācīties maģistrantūrā un doktorantūrā un
neatlaidīgi pilnveidot sevi. Jo visapkārt viss ļoti strauji
mainās. Esmu pārliecināts, ka jāpēta ne tikai pagātne, bet arī
šodiena – rītdienas vārdā.
Kārlis Krēsliņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš, jautāts par bruņoto spēku praktiskajām vajadzībām militārajās zinātnēs un pētniecības darbā, sacīja:
“Viens pētījumu mērķis bija un
joprojām ir aktuāls – kādai jābūt optimālai mazas valsts
aizsardzības spēku struktūrai. 1993.gadā, kad šos pētījumus
sākām, nebijām ne tuvu domai, ka kļūsim par NATO dalībvalsti.
Tagad situācija ir mainījusies, bet tāpat saglabājas daži
specifiski aspekti, kuri raksturīgi Latvijai un tās cilvēkiem un
kurus nepieciešams izzināt.
Līdz šim viens pētījumu virziens bija saistīts ar bruņojumu – ko
nozīmē labi apbruņota armija, kādi ieroči mums vajadzīgi u.tml.
Vācijā, piemēram, izstrādāta metodoloģija un programmas, kā
aprēķināt armijas nosacīto apbruņojuma koeficientu. Tad var
salīdzināt. Mūsu armijas bruņojuma koeficients bija 0,04,
salīdzinājumā ar pārējo valstu vidējo rādītāju – 1,00. Lai to
sasniegtu, mums 1994.gadā bija jāiegādājas ieroči par apmēram 800
miljoniem dolāru.
Tagad, kad esam tuvu NATO slieksnim, šādi pētījumi nav aktuāli.
Dienaskārtībā ir socioloģiskas ievirzes pētījumi, piemēram, par
pāreju no obligātā militārā dienesta uz profesionālo, par
rekrutēšanas dienesta nodrošinājumu, kas skar vīriešu un sieviešu
proporcionālo sastāvu, tas ir aktuāls daudzu valstu armijās.
Šajos pētījumos ir svarīgi izzināt mūsu valsts apstākļus,
rēķinoties ar tautas mentalitāti un citiem nosacījumiem, tāpat
arī izstrādāt psiholoģiskās un fiziskās sagatavošanas prasības
karavīriem, kuri gatavojas piedalīties militārajās operācijās un
misijās, rehabilitācijas programmas pēc militārām operācijām u.
tml. Mums nepieciešamas mūsu karavīram piemērotas, optimālas
programmas – šinī jomā NATO nav standartu, jo, piemēram, Turcijas
karavīrs ar savu uztveri, pārliecību un reliģiju noteikti
atšķirsies no Latvijas pārstāvja kādā nosacītā misijā. Toties
risku un draudu analīze pēdējā laikā gan visām NATO valstīm ir
gandrīz līdzīga.”
Lappusi sagatavojis Andris Kļaviņš