"Kas miris par Latviju, tas dzīvos ar Latviju"

Par publicistu, mācītāju, skolotāju, latviešu liberālās pilsonības ciltstēvu Vili Olavu

Vilis Olavs (1867–1917)
Frīda Olava ap 1950. gadu	Vilis Olavs, juniors (1902–1944)

Es maldos daudz pa svešumu,

Kur bagātība mirdz

Un redzu dabas krāšņumu,

Kur priekā līksmo sirds.

Tak dārgākā tu esi man,

Tu, mana tēvija.

V.Olavs

Veidojot grāmatu "Rīgas Kamerteātris — Rīgai, Latvijai", biežāk iegriezos tā "rezidencē" Čaka (Marijas) ielā 30 — tā dēvētajā vecajā Olavu namā, tikos ar šīs slavenās latviešu dzimtas pārstāvjiem: Viļa mazmeitu Annu Olavu–Grambergu, kura atgriezusies no Amerikas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, ar mazdēlu Jēkabu Olavu u.c., kuri uz humāniem noteikumiem laipni ļauj izmantot vēsturiskās Olava komercskolas daļu Katrīnas un Žaņa Priekuļu izlolotajam Kamerteātrim. Šajās telpās izsenis valda gaiša aura, dzīvo labdarības, kultūrizglītības tradīcijas, kuras iedibinājis šīs ēkas celtnieks, publicists, mācītājs, mecenāts, pedagogs, viens no neatkarīgās Latvijas pamatlicējiem Vilis Olavs (1867–1917). Viņam gan neizdevās pieredzēt savas tēvzemes lielo atmodu, bet viņš nenoguris vairoja tās spēkus un pulcēja tautas celtnei vajadzīgos darbiniekus. Viņa mirstīgās atliekas 1921.gada jūnijā no Pēterpils ar kuģi "Viesturs" pārveda dzimtenē un pārbedīja Meža kapos. Uz kāda vainaga lentes bija lasāmi zīmīgi vārdi: "Latvijas namdarim Vilim Olavam". Pēc daudziem gadiem publicists Fēlikss Krusa sarakstīja par viņu grāmatu, liekot šos vārdus virsrakstā ("Vaidava", Linkolna, Nebraska, ASV. 1964). Plašu monogrāfiju par Vili Olavu viņa kopotajos rakstos sniedzis Līgotņu Jēkabs, atmiņas rakstījusi Frīda Olava u.c.

Vilis Olavs (Plute) dzimis 1867.gada 6.maijā (pēc v.st.) Bauskas pilsmuižas Olavās kā saimnieku Jēkaba un Dārtas Plutes ģimenē trešais bērns. Viļa māmuļai bija vēl divas izprecētas māsas. Viena Lejeniekos izaudzināja divus dēlus — dzejnieku Vili Plūdoni un Dr.Jāni Lejenieku, otra — dēlu Edmundu Ziemeli, LU profesoru un izglītības ministru (1928–1931). Vilis sāka sekmīgi mācīties Bauskas elementārskolā un apriņķa skolā, pēc tam Pētera ģimnāzijā Jelgavā, kur sacerēja pirmos rakstus par tautas senatni, kuri tika iespiesti "Austrumā" un tika apbalvoti ar Reinberga prēmiju (pirmo ieguva J.Krodznieks, otru — K.Graudiņš, trešo — V.Olavs.). Jauneklim prāts gan nesies uz vēsturi, filozofiju, rakstniecību, tomēr viņš padevies mātes ieteikumam un izšķīries par teoloģijas studijām Tērbatā, kaut gan tolaik latviešu mācītājam pie savas draudzes tikt bija gandrīz neiespējami. Universitātē V.Olavs izvērsis rosīgu literāro darbību, atjaunojot Jura Alunāna uzsākto, Ata Kronvalda turpināto rakstu sēriju "Sēta. Daba. Pasaule" kopā ar Fr.Kornetu, Fr.Kārkluvalku un L.Bērziņu, kā arī izdodot enciklopēdisku apceru virkni "Latvju tauta" (1.burtn., 1892) un "Austrumā" publicējot pētījumus "Viesturs" un "Pāvils Einhorns un viņa raksti par latviešiem", kas vēlāk pārdrukāti T.Zeiferta hrestomātijā "Mūsu Dzimtene" (Cēsis, 1919).

Pēc studijām Vilis Olavs kopā ar Raini, Rūdolfu Blaumani u.c. aktīvi iesaistījās Rīgas Latviešu biedrībā, viņam un Fricim Kārkluvalkam uzdeva sarakstīt brošūru "Rīgas Latviešu biedrība savā 25 gadu darbā un gaitā". Kopš 1894.gada Vilim Olavam uzticēja RLB Zinību komisijas priekšnieka amatu, kas toreiz bija viscienīgākais postenis latviešu sadzīvē. Zinību komisija rūpējās par derīgu grāmatu izdošanu, izsniedza studentiem stipendijas, pabalstīja rakstniekus, kultūras darbiniekus, rīkoja vasaras sapulces, kur sastapās možākie latvju gari, lai izsijātu iepriekšējā gada kultūras ražu, iecerētu turpmāko. Iznākot "Latvju dainu" 1.sējumam, Vilis Olavs izrūpēja 1000 rubļus Krišjāņa Barona titānisko pūliņu atbalstam, cildināja Raiņa veikto Gētes "Fausta" tulkojumu.

Viļa Olava ievērojamākais darbs šajā amatā bija etnogrāfiskās izstādes sarīkošana Viskrievijas arheologu biedrības kongresa laikā 1896. gadā. Tā notika Rīgā — pilsētas kanāla malā (pie tagadējā Nacionālā teātra). Šim pasākumam bija vajadzīgi lieli līdzekļi — ap 20 000 rubļu. RLB kopsapulce atvēlēja kredītu — 1000 rubļu; Olava savākto 200 garantu vidū bija arī daži pagasti — Džūkste, Dundaga u.c., tie sagādāja 4000 rubļus, Rīgas valde — 2000 rubļu un atvēlēja par brīvu — izstādes laukumu; vienu tūkstoti Olavs "izplēsis" pat no Vidzemes muižniekiem. Sarīkotās 10 ekspedīcijas bijušas ļoti veiksmīgas — uz Rīgu plūda savākto visdažādāko mantu vezumi, 18 nodaļās bija izvietotas senas kartes, dokumenti, Vidzemes pērles, darba rīki, tautas tērpi, mājturības priekšmeti, rotas, senu ēku plāni, minerāļi, putni, dzīvnieki, Zilākalna, Gūtmaņalas, Staburaga attēli, diagrammas, statistikas tabulas, informācija par folkloru, kultūru, tika izdots katalogs trīs valodās. Lieli panākumi bija latviešu mākslinieku Ādama Alkšņa, Artura Baumaņa, Jāņa Valtera, Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Jūlija Federa, Riharda Zariņa darbu izstādei, uzvedumam "Iz tautas dzīves" Pētera Ozoliņa sakārtojumā un Jurjānu Andreja muzikālajā ietērpā (lauku darbi, Jurģi, precības, kāzas u.c.) ar dziesmām un dejām (kūjenieku, žurenieku, nabagu dejas "Puķīt’ pa dambi..." u.c.) Izstāde, paredzēta no 1. līdz 31.augustam, bija jāpagarina līdz 15.septembrim, tā vēstīja pasaulei par zemi pie Baltijas jūras, stiprināja latviešu pašapziņu, veicināja atmodu ("atmiņu un saziņu par sevi un savu tautu" — "Austrums"). Izstādes eksponāti 1920. gadā tika nodoti Valsts vēsturiskajam muzejam Rīgas pilī.

Vilis Olavs 1901.gada Ziemassvētkos apprecējās ar piebaldzieti — Ata Kronvalda sievas audzēkni Frīdu Eizenbergu, ar kuru iepazinies, iesvētot sava RLB kolēģa, pazīstamā uzņēmēja un mecenāta Augusta Dombrovska jaunuzcelto skolu Vecmīlgrāvī. Jaunlaulātajiem bija kopīgas intereses — pastiprinoties rusifikācijai, viņi gribēja būt pie tautas jaunaudzes, to vadīt un virzīt tautisko centienu garā. Strādājot par skolotājiem, papildinot izglītību un studējot komerczinības, viņi dibināja skolēnu pulciņus, izdeva skolas žurnālus. Būdams izglītības biedrības skolu komisijas priekšnieks un loceklis RLB komisijā, kam jāpārrauga un jāorganizē jaunas pirmsskolas, V.Olavs guva pārliecību, ka skolotiem latviešiem jāveicina tirdzniecība un citi praktiski pasākumi, kas dotu iespēju nodrošināt neatkarīgu uzņēmējdarbību, sekmēt tautsaimniecību. Radās nodoms atvērt Rīgā sieviešu tirdzniecības skolu, bija nepieciešams tai atrast telpas. Par Frīdas vecāku iekrāto kapitālu un pūra naudu iegādāto divstāvu koka māju Marijas ielā pārbūvēja sievas radi, un beidzot "Balss" vēstīja, ka finansu ministrs 1904.gada 18.augustā atļāvis mācītājam un tirdzniecības zinību kandidātam Vilim Olavam atvērt sieviešu tirdzniecības skolu 133 audzēknēm. To vēlāk nosauca par komercskolu, iekārtojot arī mašīnrakstīšanas un stenogrāfijas kursus.

Tāpat kā Kārlis Skalbe 1908. gadā par savas tautas aizstāvību presē izcietis gadu ilgu cietumsodu, kas jūtami iedragāja veselību, V.Olavs ķērās pie jaunas sešstāvu skolas ēkas celtniecības, kas ilga vairākus gadus. Taču nebija lemts ilgi un raženi pastrādāt. Tuvojās Pirmā pasaules kara negaiss, līdzi kurzemes bēgļu straumei uz Pēterpili evakuējās arī Olava tirdzniecības skola. Tur tā Frīdas Olavas pārziņā darbojās ar Tatjanas komitejas atbalstu.

Vili Olavu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja vienprātīgi ievēlēja par savu priekšsēdētāju. Šī vīru kopa būtībā bija topošās brīvās Latvijas pirmais parlaments svešatnē, kas neaprobežojās tikai ar pabalstu piešķiršanu — izkaulēja vienu miljonu rubļu no Tatjanas komitejas skolu vajadzībām, nomāja 20 muižas bēgļu izmitināšanai, ierīkoja 25 lazaretes slimajiem, rīkoja koncertus, teātra izrādes, izstādes — iedvesmoja un vienoja zinātniekus, juristus, skolotājus, māksliniekus un politiķus pielikt roku un sirdi Latvijas valsts pamatu veidošanā, latviska gara uzturēšanai.

Tieši 1916. un 1917.gadu mijā, kad sāka pūst brīvākas vēsmas, Vilis Olavs ielūdza "vakariņās" (patiesībā uz slepenu, svarīgu apspriedi) valsts domniekus Jāni Zālīti un Jāni Goldmani, zvērinātos advokātus Jāni Čaksti un Arvedu Bergu, Kārli Zariņu, Oto Nonācu, rakstniekus Eduardu Vulfu un Līgotņu Jēkabu, mācītāju Jāni Sanderu u.c. Sapulce deva ierosmi dibināt Latviešu pagaidu nacionālo padomi, kuras nozīme neatkarīgās Latvijas izcīņā bija milzīga.

Līdz ar šo svarīgo sēdi Vilis Olavs faktiski nolika savu darbu nastu. Spēki bija galā. Neilgi ārstējies Somijā, kur iepriekšējā gadā bija rimušas pukstēt gleznotāja Jaņa Rozentāla un režisora Jēkaba Dubura sirdis, Vilis Olavs 29. martā Konkalas sanatorijā nomira.

Neatkarīgās Latvijas gados Olavu dzimtas darbu izglītībā turpināja valsts. Ar Rīgas pilsētas galvas Alfrēda Andersona un Hugo Celmiņa atbalstu tirdzniecības skola, ieguvusi plašākas telpas, tika pārdēvēta par Viļa Olava Rīgas pilsētas komercskolu. Pēc vīra nāves Frīda Olava, atstājusi dēlu Vili pie radiem Vitebskā un dēlu Aleksandru pie tuviniekiem Pēterpilī, pārradās Rīgā un pašaizliedzīgi turpināja pedagoģisko darbu. Bermonta uzbrukuma dienās viņa darbojās Sieviešu palīdzības korpusā, bija klāt Zelta fonda dibināšanā, lai stabilizētu Latvijas valūtu, līdzdarbojās Sieviešu nacionālajā līgā, Olavu fondā, Olava skolu krājaizdevu kasē. Otrajā pasaules karā vecākais dēls Vilis Olavs — diplomāts, ārlietu ministrijas administratīvās nodaļas vadītājs, bēgļu gaitās gāja bojā Ventas upē, jaunāko dēlu tautsaimnieku Aleksandru Olavu fašisti ievietoja koncentrācijas nometnē pie Dancigas, kur viņš krita sarkano okupantu rokās un tika izsūtīts uz Sibīriju. Mūža nogali Frīda Olava pavadīja veco ļaužu mītnē Insulā (Vācijā), rakstot atmiņas.

Šo nelielo skici par Vili Olavu un viņa dzimtu gribu beigt ar pazīstamu valstsvīru, kultūras darbinieku un tuvinieku piemiņas vārdiem, kas teikti, saņemot skumjo vēsti no Somijas, atvadoties Pēterpilī, guldinot dižo Latvijas dēlu Meža kapu smiltājā.

Vilis Plūdonis savam brālēnam veltījis dzejas rindas:

Kā sargs tu kriti tautas sarga vietā,

Pats sevi aizmirsdams — kluss,

cēls un tīrs —

Īsts zemgaliets, kas labāk lūst kā liecas,

Gaišs tautas vienotājs, rets goda vīrs

Un mūžīgs darbonis,

Kad kara pērkons rims,

kad miera svētkus svinēs,

Starp tautas varoņiem

ar’ tavu vārdu minēs.

Edvards Vulfs:

Darītu darbu nekas nevar mākt,

Redzēs to varenas audzes, kam nākt,

Redzēs un lieks priekš tā galvas.

Spēcīga griba un tālredzīgs skats,

Cits pa priekšu un tad tik es pats —

Tādas Jūs pasniedzāt balvas.

Skolotāja E.Adamoviča: "Vilis Olavs, pedagogs, skolas direktors. Tā nebija priekšniecība, bet mīļš draugs, padomdevējs. Ar katru darbinieku aprunājās, sagaidīja ar rokas spiedienu savus skolotājus un skolnieces, teikdams — "mēs paši līdz ar bērniem topam jauni"."

Pēterpils "Balss": "Tādas tolerances pret citiem ieskatiem, kāda bija Olavam, trūkst daudziem aicinātiem un neaicinātiem tautas vadoņiem."

Valkas "Līdums": "Olava vārdam ir skaidrākā sabiedriskā darbinieka skaņa — prast izlīdzināt pretešķības, novērst asumus."

Rainis: "Mūsu mērķis bija viens — brīva tauta un brīva Latvija."

Iekšlietu ministrs Arveds Bergs: "Kā ciešanās stipram būt — rādījis Olavs."

Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste: "Ar Vili Olavu sākusies cīņa par Latvijas valsti, un par to, kas sasniegts, daudz pateicības pienākas Olavam."

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis: "Ideāli, kuriem pukstējusi Olava sirds — tautas gaisma un brīvība. Lai Olava gars mūs pavada ik uz soļa, tad Latvija dzīvos saules mūžu."

Anna Brigadere: "Olavs izauga par to personību, kurai īpatnējs lielais spēks: saukt, aicināt, apvienot."

Vistrāpīgāk, manuprāt, pateikusi Maskavā izdotā avīze "Dzimtenes Balss": "Olavs bija karavīrs par Latviju, veselas darbinieku armijas teorētiskais vadonis un praktiskais organizētājs. Kas miris par Latviju, tas dzīvos ar Latviju, un tā mūža sapnis augšā celsies jaunajā, brīvajā Latvijā."

Valdis Rūja  — speciāli "Latvijas Vēstnesim"