Vidzemes kultūrainas krustpunktos

Pavisam drīz Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībnieci. Kāda ir valsts un pašvaldību kultūratbildība, lai līdz ar materiālās dzīves standartu celšanos celtos arī garīgās dzīves līmenis. Un kādus pienākumus mums uzliek UNESCO lēmums atzīt Baltijas valstu Dziesmu un deju svētku tradīciju par pasaules nemateriālās kultūras meistardarbu jeb šedevru. Lai uzklausītu tautas balsi šajos un citos jautājumos, kultūras ministre Inguna Rībena un Kultūras ministrijas Tautas mākslas nodaļas vadītāja Zaiga Sneibe 6.februārī devās darba vizītē uz Madonas rajonu.

Bērnu mūzikas skolas direktors Atis Kumsārs (vidū) stāsta par skolas sapņu māju, kur būs trīs zāles. Klausās (no labās) Madonas pilsētas galva un rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, Zaiga Sneibe, kultūras ministre Inguna Rībena un valsts kultūras inspektore Palmira Brice; tikšanās dalībniekus ar dziesmu sagaida Barkavas etnogrāfiskais ansamblis – Lielās folkloras balvas laureāts Foto: Andris Kļaviņš

Madonas rajonā ir 40 bibliotēkas, 10 dažādi muzeji, 27 kultūras un tautas nami. Darbojas 135 pieaugušo un 83 bērnu mākslinieciskie kolektīvi, 11 folkloras kopas, 13 kori, 41 vokālais ansamblis, 2 pūtēju orķestri, 28 dramatiskie un 53 deju kolektīvi. Tajos iesaistījušies 3235 dalībnieki, proti, 71 no katriem tūkstoš iedzīvotājiem. Un tas ir lielums, ar kuru madonieši lepojas: vidēji valstī šādā veidā jaunrades procesā piedalās tikai 32 cilvēki.

Jurģi uz ievziedu laiku

“Mēs esam dziesmoti jau no sirmvēstures,” apgalvo Madonas bērnu mūzikas skolas direktors Atis Kumsārs. Madonu viņš sauc par vienu no Vidzemes sēļu novada galvaspilsētām un atgādina, ka Praulienā jau pirms Dikļiem notikuši dziedāšanas svētki un “Madonas vērtumnieki” pieder pie folkloras kustības aizsācējiem. Madonai cauri tek piecas upes, un vienu no tām sauc par Briežupīti. Tās krastā stāv simtgadīga muižas māja, kas ilgus gadus bijusi pamesta likteņa varā un pamazām brukusi kopā. Pirms septiņiem astoņiem gadiem radusies ideja par tās izmantošanu bērnu mūzikas skolas vajadzībām. Kā direktors saka, pilsētas domē sēž viņa audzēkņi, kas labi saprot, ka izglītība ir svēta lieta. Pašlaik vecajos mūros notiek vērienīgi pārbūves darbi. Atis Kumsārs aicina atbraukt ap ievziedu laiku, kad skanēšot viss nams. Apakšstāvā būšot divas mazākas zālītes koru un ansambļu mēģinājumiem, bet augšstāvā – liela zāle, kur varēšot muzicēt simfoniskais orķestris. Te ministre atgādina, ka joprojām atvērta ir mērķprogramma, kas paredz spējīgākos mūziķus apgādāt ar labiem instrumentiem. Atliek vien piedalīties konkursā un pierādīt savu varēšanu. Un direktors izsaka cerību, ka ar laiku lielajā zālē būs tik labas klavieres, ka te vēlēsies muzicēt pasaules slavenības.

Senā nama
jaunie saimnieki

Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, kas dibināts 1944.gadā, godprātīgi turpina erudītās kultūrvēsturnieces Elzas Rudenājas iedibinātās tradīcijas. Senatnes pētniecība te allaž gājusi rokrokā ar mūsdienām un attīstību. Pārbūvējot kādreizējās Biržu muižas klētiņu, pirms divdesmit gadiem te tika izveidotas modernas izstāžu zāles ar virsgaismas logiem un gana plašas, lai te varētu rīkot visprestižākās izstādes. Pašlaik te eksponēti Borisa Bērziņa zīmējumi un gleznas. Grūtības bija tikai ar paša muzeja darba telpām. Tas atradās privātā mājā, pie tam lielā šaurībā. Savas mājas nebija arī rajona bibliotēkai, kas nesen atskatījās jau uz 80 darba gadiem. Tāpēc muzeja un bibliotēkas pārcelšanos uz jauno namu, kas notika aizvadītā gada nogalē, visa pilsēta svinēja kā lielu notikumu.
Nams ir jauns un tā piepildījums ļoti mūsdienīgs, bet ciltsraksti nāk no tiem pašiem muižas laikiem. Te, kur upītei stāvs kritums, cēluši dzirnavu māju, bet tad ticis nolemts ierīkot cietumu. Tas gan nav noticis, un tad bijusi doma par nespējnieku namu, bet tam māja likusies par lielu. Beigu beigās iekārtota slimnīca, kam te bijusi mājvieta līdz 1966.gadam, bet pēc tam līdz pat 2000.gadam te atradās poliklīnika. Ar rajona padomes piešķirto finansējumu nams ieguvis savu tagadējo veidolu.
Skaistas, gaišas, siltas telpas. Vēdināšana un kondicionēšana. Viens spārns bibliotēkai, kas jau 5.janvārī vērusi durvis lasītājiem un mēneša laikā piedzīvojusi 5600 apmeklējumu. Nāk skolēni un studenti, nāk ģimenes. Intereses visdažādākās – jaunākās grāmatas un periodika, svešvalodas un datori. Otrs spārns – muzejam ar tā bagāto krājumu. Kā saka direktore Līvija Zepa, pašlaik tajā ir 107 tūkstoši vienību un nekad vēl muzeja pastāvēšanas vēsturē, nav bijuši tik brīnišķīgi apstākļi krājuma glabāšanai, papildināšanai un pētniecības darbam.

Saruna ar ministri

Bibliotēkas lielajā zālē uz tikšanos ar ministri bija pulcējušies pašvaldību vadītāji, mākslas un mūzikas skolu, metodisko apvienību un māksliniecisko kolektīvu vadītāji un citi kultūras darbinieki. Saruna raisījās par valsts un vietējās varas kultūratbildību un sadarbību. Zaiga Sneibe uzsvēra, ka UNESCO lēmums par dziesmu svētku tradīcijas iecelšanu meistardarba godā uzliek mums visas pasaules priekšā pienākumu to uzturēt un attīstīt. Kultūras ministrija nodevusi akceptēšanai koncepciju likumam par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu, kas paredz noteikt visu šai darbā iesaistīto pušu atbildību. Par problēmām, ar kurām saskaras paši tradīciju kopēji, runāja gan pedagogi un diriģenti, gan kultūras darba organizatori.
Kalsnaviete Daina Āboliņa: “Piedalīšanās Dziesmu svētkos ir dārgs prieks. Daži koristi vēl nav atstrādājuši tās Rīgā pavadītās dienas.”
Atis Kumsārs: “Tas, ka skolās stundu sarakstā nav vairs kordziedāšana, ir vai nu stulbums vai kaitniecība. Zinātnieki taču skaidri pierādījuši, ka muzicēšanai ir primāra loma smadzeņu darbības attīstībā, bet mūsu skolās koru skaits katastrofāli iet mazumā. Jo tie, kas dzied, jūtas tā kā nosodīti – viņiem jāceļas agrāk par visiem, lai septiņos tiktu uz mēģinājumu, vai jāpaliek pēc stundām, ja mēģinājums sākas sešos vakarā.”
Madonas sāpju bērns ir bijušais Aizsargu nams. Savulaik šo Vernera Vitanda projektēto namu, ko atklāja 1935.gadā, uzskatīja par vienu no lepnākajām kulturāli sabiedriskajām celtnēm ārpus Rīgas. Te atrodas Madonas Kultūras nams, kurā darbojas Rūdolfa Blaumaņa Tautas teātris un vēl pāri par 40 pašdarbības kolektīviem, notiek koncerti un sarīkojumi. Diemžēl jau sen te prasīties prasās pēc remonta. Organizācija, kas pierādījusi savas īpašuma tiesības uz šo ēku, tās labiekārtošanai nekā nedara, savukārt pilsēta nevar ieguldīt naudu objektā, kas tai nepieder. Kā konstatējis pilsētas galva Andrejs Ceļapīters, stāvokli iespējams mainīt tikai ar Saeimas lēmumu. Jautājums paliek atklāts.

Tikšanos vada Madonas rajona kultūras darba organizatore Inga Arāja Foto: Andris Kļaviņš

Ar rītdienas mērauklu

Tūlītējas atbildes netika arī gaidītas. Svarīgi bija tikties, uzklausīt un sadzirdēt citam citu. Spraigajā domu apmaiņā izteiktos viedokļus apkopoja Inguna Rībena:
– Kultūrā iespējams strādāt tikai ar misijas apziņu. Par to esmu pārliecinājusies savā darbā un pārliecinos katru reizi, tiekoties ar kultūras darba darītājiem. Mūsu kultūrpolitikas pamats ir budžeta savietošana ar nacionālo programmu “Kultūra”. Un svarīgs punkts tajā ir kultūras

decentralizēšana, lai cilvēki visā Latvijā varētu piedalīties radošā jaunradē un baudīt kultūras augļus. Svētīgu darbu dara pagastu un mazpilsētu mūzikas un mākslas skolas, jo – ja jaunieši aiziet uz lielajām pilsētām, viņi pabeidz skolu un tur arī paliek. Materiālā puse ir ļoti svarīga, tie ir izdzīvošanas jautājumi, racionālā pasaule, tomēr brīvajā dienā būtu mūsu svētais pienākums pavērt durvis uz iracionālo pasauli, garīgām vērtībām. Ja tās pazaudēsim – kas tad mēs būsim. Mēs nevaram pieļaut, ka brūk pamati tai mūsu kultūras celtnei, ko apbrīno visa pasaule. Valoda, kultūra un radošais gars ir mūsu tautas lielākā bagātība. Un to neviens mums nevar atņemt, ja vien paši to nepazaudēsim.