Kārlim Sebrim jubilejas reizē

2004.gada 18.februārī Elku-strīd 5. London – Rīga

Dārgais mister Šov!
Baidos, ka ar Elīzu nekas neiznāks. Nu labi, ko tur tik daudz, varbūt kādā jaukā dienā es to nospēlēšu...
Ko Jūs sakāt, veterāne? Mister Šov! Jūs vienkārši esat sarkanmatis. Es Jūs labāk saukšu par Džoju – klauns Džojs. Veterāne! Kā Jūs iedrošināties! Es neesmu veterāne! Kas tad es esmu – zirgs rikšotājs, kas kādreiz ieguvis godalgas skriešanās sacīkstēs, bet tagad izlaists savvaļas ganībās? Veterāne! Tā vien liekas, ka man ir liekie mati, stikla acis un kāju vietā kruķi! Atvainojiet! Acis man vēl ir manis pašas, mati arī dabiskie un par kājām nevar žēloties! Protams, man ir miokardīts, ateroskleroze, osteohondroze, spazmas, vājš pulss, zemes asinsspiediens, kaulu deformācija, bojāta redze un dzirde, nu, un tad! Indijā par to neviens nebrīnītos. Nē, dārgais, es vēl neesmu uzbraukusi debesīs! Man vēl nav sešpadsmit dubultzodu, arī krūtis man vēl ir saglabājušās, izskatos tīri labi, kad uzlieku korseti. Paskatīsimies, kas smiesies pēdējais! Kam vajadzīga Jūsu idiotiskā luga, ja es nespēlēju Elīzu?
Labāk aizdodiet man kādas tur baktērijas. Ārsts tās neatrod manās asinīs un grib radīt mākslīgi un man iepotēt. Tagad viņi izlēmuši man iepotēt zirga baktērijas, bet es gan labāk gribētu Jūsējās.
Ak, dārgumiņ! Es Jūs saucu par dārgumiņu tāpēc, ka dārgais mister Šov ir tukši vārdi. Bet dārgumiņ – nozīmē visdārgākais un visdārgākais, tas ir cilvēks, viņa prāts, runasveids, tāds cilvēks, kāds esat Jūs, tāds prāts, kāds ir Jums un tāds runasveids, kāds ir Jums.
Ak, mīļais, neko nevar darīt – jāpieņem un jāmīl Jūs tāds, kāds Jūs esat, kaut arī Jūs visiem noslēpāt vienīgo, kas mūsu mīlestībā bija labs, – divu lauvu rotaļu bez iekāres.
Ak, mans mīļais! Mīļais, mīļais Džoj! Tik ļoti gribu vēlreiz pārdzīvot mūsu jaunību! Es nekad neaizmirsīšu “Mīļo meli”!... Ak, mans Dievs, pat sirds sažņaudzas!
Jums ir 90 gadu! Un kas par to? Atcerieties, cik gadu ir strazda dziesmai – deviņdesmit tūkstoši un pat vairāk!
Nezaudējiet saulrieta krāšņumu!
Mīļais Džoj! Kādreiz man šķita, ka jaunībā mums jāizcīna liela cīņa par dzīvi, bet nekas tamlīdzīgs. Kad mēs kļūstam veci un mūsu darbs vairs nevienam nav vajadzīgs, lūk, tad cīņa par dzīvi rit pilnā spēkā – verd, verd un verd...
Dārgais mans! Esmu priecīga, ka mēs iepazinām viens otru. Tikai Jūsu jūtas pret mani paceļ mani pāri dienu bēdīgajai vienmuļībai un nostāda mani kaut kur netālu no Jums. Tas padara mani lepnu un laimīgu!
Nu labi, neatņemšu Jums laiku ar savām muļķīgajām vēstulēm.
Novēlu Jums šovakar izpriecāties ar mēnesi, noskūpstīt visas zvaigznes un just, ka visa zemeslode guļ pie Jūsu kājām!
Varbūt kādreiz, ja Jūs būsit ļoti paklausīgs un labi uzvedīsities, es Jums uzrakstīšu īstu mīlestības vēstuli.
Ar labunakti, dārgumiņ!
Smejies, un pasaule smiesies Tev līdzi!

Vienmēr Jūsu Stella Kempbela – Elza Radziņa