Intelektuālā vērtība. Kā to vairojam?

Augstākajai izglītībai jākļūst par mūžizglītību

2000.gadā pieņemtajā Lisabonas stratēģijā paredzēts, ka 2010.gadā Eiropas Savienībai (ES) jākļūst par dinamiskāko un konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Arī Latvijas valdība paziņoja par nepieciešamību tautsaimniecībā pāriet uz zinātņietilpīgu ražošanu un produktu (gan materiālu, gan nemateriālu) ar augstu pievienoto vērtību radīšanu. Lai to sasniegtu, nepieciešamas ne tikai jaunās tehnoloģijas, bet, pats galvenais, cilvēki, kas ar tām strādās. Tautsaimniecības stratēģijas izstrādē jāpiesaista Latvijas zinātnieki. Taču atslēga visam ir mūsu augstākās izglītības sistēma un tās spēja sagatavot augsti kvalificētus speciālistus.
Par augstskolu finansēšanu, doktorantūras attīstību, zinātnes infrastruktūru un ES struktūrfondu apguvi “LV” sarunājās ar Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktoru Jāni Čaksti, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektoru Latvijas Zinātnes padomes Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītāju profesoru Ivaru Knētu, Latvijas Universitātes (LU) mācību prorektoru, Juri Krūmiņu, LU zinātņu prorektoru profesoru Indriķi Muižnieku, Ģeogrāfijas un Zemeszinātņu fakultātes dekānu profesoru Māri Kļaviņu un LU Attīstības un plānošanas departamenta pārstāvi Juri Pūci.

Valsts finansējums
nepietiekams

Kā pastāstīja J. Čakste, šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija slēdz līgumus ar augstskolām par konkrēta speciālistu skaita sagatavošanu katrā nozarē. Gan ministrijas, gan augstskolu pārstāvji atzina, ka tas ir optimālākais augstskolu finansēšanas modelis. Augstākajā izglītībā nevar ieviest principu – nauda seko studentam, jo tas novestu pie tā, ka mazāk pieprasītās fakultātes, piemēram, inženierzinātņu, būtu jālikvidē. Šā finansēšanas modeļa trūkums ir nepietiekamais finansējums. Diemžēl valsts par augstskolas sniegto pakalpojumu nemaksā pilnu cenu. Finansējums pilnā apjomā varētu tikt sasniegts 2010.gadā.
J.Krūmiņš atzina, ka par valsts naudu mācās tikai ceturtā daļa studentu. Tātad valsts finansējums nekādā gadījumā neapmierina pieprasījumu. Valsts dotāciju mācību programmām nosaka Ministru kabineta noteikumi, kuros noteikts bāzes finansējums un koeficientu sistēma dažādām programmām, bakalauru un maģistru studijām. Šobrīd augstskolas nesaņem ne pilnu bāzes finansējumu (tas ir mazliet zemāks par 500 latiem uz studentu gadā), ne pilnu koeficientu mācību programmām. Arī maksas studenti vidēji nesamaksā pilnu cenu par studijām. Maģistranti nevienā programmā nemaksā pilnu cenu un līdz ar to arī saņem mazāk. Piemēram, medicīnas studenta finansējumam gadā vajadzētu būt 1690 latu, bet šobrīd maksa ir ievērojami zemāka. Līdzīgi ir arī dabaszinātņu programmās. I. Knēts atzina, ka RTU no valsts saņem tikai 65% no reālajām izmaksām.
Augstākajā izglītībā gan ir valsts pasūtījums, taču tas diemžēl nav vērsts uz ilgtermiņu. Kā atzina LU mācību prorektors, par normālu nav pieņemams pārmērīgais studentu īpatsvars sociālajās zinātnēs apstākļos, kad trūkst speciālistu inženierzinātnēs un tehnoloģiju jomā. Protams, labi, ka beidzot Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģijā skaidri definētas prioritātes augstākajā izglītībā: dabaszinātnes, matemātika, inženierzinātnes, tehnoloģijas, datorzinātnes. Taču to vajadzētu konkretizēt, pasakot, cik tad speciālistu gadā vajadzētu sagatavot, vai šajās nozarēs studējošajiem dzēsīs kredītus un pēc kādiem nosacījumiem. Ir nozares, kurās studenti labprāt ņem kredītu, piemēram, ekonomikā, savukārt medicīnas studenti ir ļoti piesardzīgi. Tas saistīts gan ar profesijas pieprasītību darba tirgū, gan prognozējamo darba algu.
J.Čakste atzina, ka doma par pakāpenisku atteikšanos no bezmaksas studijām, pārejot uz valsts galvotiem kredītiem, no kuriem daļu varētu dzēst, nav pietiekami izdiskutēta. Viņš arī atzina, ka nav skaidrības, kādēļ starp valsti un studentu būtu jānostājas bankai un kredītprocentiem. Pēc J.Čakstes domām, vislabākais veids, kā praksē risināt valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā, ir palielināt studiju vietas nozarēs, kurās trūkst speciālistu, un samazināt tur, kur ir pārprodukcija, piemēram, juristos.
Kā atzina I.Knēts, naudas trūkst ne tikai studentu apmācībai, bet pat tik triviālām lietām kā ēkas remonts.

Latvijas akadēmiskā
saime noveco

Lai pārorientētu tautsaimniecību uz zinātņietilpīgu ražošanu, ir jāsāk ar kvalificētu studentu sagatavošanu, kas ir iespējama, vienīgi attīstot zinātnes infrastruktūru augstskolās. Tāpat ļoti nozīmīgi ir paplašināt jebkuras specialitātes studenta izglītību ar zināšanām projektu vadīšanā, likumdošanā. Kā atzina J.Krūmiņš, šobrīd augstākajā izglītībā dominē šauras specializācijas tendences. Tādēļ Latvijas Universitāte izstrādājusi ieteicamo studiju apguves struktūru, kas paredz gan zināšanas izvēlētajā specialitātē, gan tādas zināšanas, kas palīdzētu pielāgoties darba tirgus izmaiņām. Kā atzina visi mācībspēki, nepalielinot finansējumu zinātnei un augstākajai izglītībai, tautsaimniecības pāreja uz produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu paliks vien vēlmju līmenī.
2001.gadā Latvijā doktora grādu ieguva 48 studējošie, Lietuvā – 348 Igaunijā – 149. Zviedrijā uz 100 000 iedzīvotājiem ir 27 doktori, bet Latvijā – tikai divi. Pēdējos četros gados izskatītas 200 disertācijas, kas, kā atzina I.Muižnieks, ir brēcoši mazs skaits. Latvijas problēma ir tā, ka, atšķirībā no Eiropas, uzsvars likts uz pirmā līmeņa augstāko izglītību, 70% no piešķirtajiem grādiem ir bakalaura. Normāla proporcija, kā Somijā, būtu 80% maģistru, 10% bakalauru un 10% doktoru.
Viens no iemesliem jaunu cilvēku negribēšanai studēt doktorantūrā, protams, ir mazās stipendijas un nelielais atalgojums zinātnē strādājošiem. Ja RTU profesors saņem 420 latu mēnesī, tas nav ar privāto sfēru konkurētspējīgs atalgojums. Kā pastāstīja J.Pūce, LU ir īpaša politika doktorantu piesaistei, tādēļ vienīgajā no augstskolām palielinājies doktorantūrā studējošo skaits. Šim mērķim LU izmanto dažādus pašas nopelnītus resursus, pārvaldot nekustamos īpašumus, piesaistot ziedojumus, lai doktorantiem paaugstinātu stipendiju. Šobrīd tā ir 58 lati mēnesī. Universitāte papildus izmaksā 50 stipendijas gadā. Izveidota arī augstskolas iekšējo resursu pārdales sistēma, kas paredz atbalstu tieši pētnieciskā darba veikšanai, kā arī papildus atbalstot doktorantūras vadītāju. Doktorantūras studentus atbalsta arī Universitātes ārzemju sadarbības partneri.
Otrs iemesls ir tas, ka no 2000.gada doktorantam, lai iegūtu doktora grādu, jābūt piecām starptautiski atzītām publikācijām. Šīs augstās prasības, kā atzina mācībspēki, Eiropas kolēģos izraisa smīnu. Tas arī iemesls, kādēļ Lietuva un Igaunija mūs apsteidz doktoru skaita ziņā. Gan rektoru padome, gan starptautiskie sadarbības partneri uzskata, ka publikāciju skaits būtu jāsamazina, jo, kā atzina zinātņu prorektors, jāvērtē kvalitāte, nevis kvantitāte.
M. Kļaviņš uzsvēra, ka doktorantu un doktoru skaita pieaugums nav vajadzīgs vienīgi augstskolas prestižam. Daudz svarīgāk ir, lai valsts pārvalde un tautsaimniecības vadība būtu nodrošināta ar augstas kvalifikācijas speciālistiem, kuri spētu analītiski un konceptuāli risināt problēmas.

Zinātnei domāto
Eiropas naudu nedrīkst sadrumstalot

ES struktūrfondu līdzekļi būs nopietns ieguvums gan augstākajai izglītībai, gan zinātnei. Uz tiem varēs pretendēt RTU, LU, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Stradiņa Rīgas Medicīnas universitāte. I.Knēts pastāstīja, ka šiem mērķiem Latvija trijos gados varēs saņemt 88 miljonus eiro (kopā ar līdzfinansējumu). Lielākā daļa – 57 miljoni eiro – paredzēta cilvēkresursu attīstībai, tas ir, doktorantūras studiju veicināšanai un pēc doktorantūras pētījumu atbalstam, kā arī programmu modernizācijai dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, skolotāju un pasniedzēju kvalifikācijas paaugstināšanai un prakses vietu nodrošināšanai uzņēmumos. 14 miljoni eiro paredzēti moderna aprīkojuma nodrošināšanai pētniecības iestādēs. Zinātnes infrastruktūra ir gan RTU, gan LU vājais punkts.
I.Muižnieks atzina, ka Eiropas granti zinātnes projektiem, kurus var saņemt Latvijas zinātnieki, lielākoties paredzēti tā sauktās intelektuālās pievienotās vērtības radīšanai Eiropas zinātnes telpai, nevis materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai. Pagājušajā gadā Latvijas Universitāte no saviem līdzekļiem zinātnes infrastruktūras pilnveidei piešķīra vairāk nekā 120 000 latu, lai gan šajā kontekstā tā ir niecīga summa. Jautāts, kāds finansējums būtu nepieciešams normāla zinātniskās pētniecības darba nodrošināšanai, I. Muižnieks atbildēja, ka Vācijā vienam doktorantam gadā tiek tērēts 60 000 eiro (turklāt – bez dārgo aparatūru iegādes).
I.Muižnieks arī uzsvēra, ka ES fondu līdzekļus nevajadzētu sadrumstalot, katrai zinātniskās pētniecības iestādei piešķirot nelielus līdzekļus, bet gan attīstīt pāris spēcīgus centrus. M. Kļaviņš pastāstīja, ka Eiropā zinātnē pirmkārt tiek atbalstīta izcilība ( angļu. val. – excellence) – tās iestādes, kuras spēs piešķirto finansējumu pilnvērtīgi apgūt, pretī atdodot intelektuālo vērtību. Gan dabaszinātņu, gan informācijas tehnoloģiju nozares kļūst aizvien dārgākas, un Latvijas vienīgā iespēja gūt panākumus tajās ir koncentrējot, nevis izkliedējot infrastruktūru. Tā kā par ES struktūrfondu sadali ir atbildīgas vairākas ministrijas, I. Muižnieks arī izteica bažas, ka resoriskās intereses varētu dominēt pār tautsaimniecības kopējās attīstības vajadzībām.
Runājot par ES struktūrfondu prioritātēm, Universitātes mācībspēki pārmeta valdībai, ka tās nepastarpināti pārņemtas no ES, nevis izejot no mūsu valsts vajadzībām. Eiropas valstis savas nacionālās prioritātes risina, izmantojot vietējos resursus. Latvijai tie ir pārāk niecīgi, tādēļ, pēc M.Kļaviņa domām, arī mūsu valsts lokālo vajadzību risināšanai varēja piesaistīt ES fondu finansējumu. M.Kļaviņš arī atzina, ka, viņaprāt, Latvijā augstākās izglītības prioritātei ir jābūt tieši infrastruktūras attīstībai, tad izdosies arī piesaistīt speciālistus.
J.Krūmiņš kā galveno augstākās izglītības attīstības tendenci nākotnē minēja to, ka tai jākļūst par mūžizglītību. Jālauž sabiedrības uzskats, ka galvenās ir bakalaura studijas. Ir jābūt pieprasījumam pēc speciālistiem ar maģistra un doktora grādiem, kas savu kvalifikāciju ceļ visa mūža garumā.

Rūta Kesnere,”LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv