Par mūsu valsts bruņoto spēku virsnieku kalvi — Latvijas karaskolu

Mūsdienu kadeti par tām dienām klausās kā leģendā.

Latvijas karaskolas (KS) dibināšanas priekšdarbi tika veikti jau 1919. gada vasarā un rudenī. 7. oktobrī sāka pulcēties pirmie kadeti, lai nākamā dienā uzsāktu mācības, bet Bermonta armijas uzbrukums lika armijas vadībai vēl mācības neuzsākušos kadetus organizēt militārā vienībā. Iespējams, pasaulē nav otras karaskolas, kuras audzēkņi jau otrajā dienā jāsūta kaujā, kurā kadeti iemācījās apieties ar ieročiem ierakumos kaujas laikā. Bet 1919. gada beigās Latvijas valsts pastāvēšana bija apdraudēta un katrs ieročus nest spējīgs vīrs bija nepieciešams. Bīstami no Bauskas puses Rīgai virsū spiedās Bermonta 4 bataljoni, ar šo manevru cerot atgriezt latviešu vienību atkāpšanos pāri Daugavas tiltiem. Ģenerāļa Dāvida Simonsona vietā armijas virsvadību pārņēma pulkvedis Jānis Balodis, kurš izdeva pavēli neielaist Bermontu Rīgā. Nozīmīga vieta šīs pavēles izpildīšanā bija kadetiem, kuri Pārdaugavā, izdarot prettriecienus, ievērojami aizkavēja pretinieku, dodot iespēju latviešu vienībām pāriet Daugavas labajā krastā. Nākamā kadetu cīņu vieta bija Daugavmala, tā bija teicami nocietināta. Uzlaužot bruģi, izveidoja labas pozīcijas ar dzeloņstiepļu aizžogojumiem. Dažas mājas bija pārvērstas par maziem cietokšņiem.

Cīņas Daugavmalā ilga mēnesi. Tajās krita pirmie kadeti Dēliņš un Beļinka, bet divi tika ievainoti. 3. novembrī sākās mūsu armijas pretofensīva, kas pamazām vainagojās panākumiem, un Bermonts atkāpās Jelgavas virzienā. Kadeti, saņemot uzdevumu vajāt pretinieku, izcīnīja savu traģisko kauju pie Lielupes Vareļu un Plāņu māju tuvumā. Varonīgi cīnoties klajā laukā, krita 12 kadeti, 13 tika ievainoti, bet 7 saņemti gūstā. 21. novembrī, kad Bermonts atstāja Jelgavu, kadetu rotas saņēma pēdējo uzdevumu brīvības cīņās — pildīt sardžu dienestu Jelgavā. Savā mītnē Suvorova (tagad K.Barona) ielā 199 kadeti atgriezās 1919. gada 30. novembrī. Cīņās izmocītā valsts viņiem neko citu nespēja likt galdā kā rudzu maizi, cigoriņu kafiju un marmelādi. Bet neviens nekurnēja. Jaunie vīri vēl bija kauju un kritušo biedru pārdzīvojumu iespaidā.

"Per aspera ad astra"

Jau 1920. gada 20. martā Esplanādē notika pirmais karaskolas izlaidums. Diplomus saņēma 233 kājnieku un 67 artilērijas virsnieki, bet mazliet vēlāk, 28. jūlijā, vēl 40 virsnieki beidza speciālos virsnieku kursus. Armijai trūka virsnieku, un Austrumlatvijā vēl turpinājās brīvības cīņas. 1931. gadā skola virsnieku sagatavošanu pārtrauca, jo nu viņu skaits armijā bija pietiekams, lai atsāktu uzņemšanu tikai 1935. gadā. Mācības notika Rīgā, vasarās arī Daugavpilī, kur darbojās KS virsnieku vietnieku nodaļa. Līdz 1940. gada 27. jūlijam KS bija 14 izlaidumi un sagatavoti 1634 virsnieki, ap 300 rezerves virsnieku un 600 virsnieku vietnieku. Mācības uzsāka 15. kurss, bet tās pārtrauca padomju okupācija.

Latvijas karaskola beidza pastāvēt 1940. gada rudenī. Daļa kadetu gan iestājās jaunorganizētajā krievu karaskolā Kara muzeja telpās Smilšu ielā. Otrā pasaules kara sākumā viņus nosūtīja uz Kurzemi cīņai pret vāciešiem, bet pie Skrundas tie izklīda. Latvijas virsnieki 1967. gadā svešumā nodibināja Latviešu virsnieku apvienību un sāka atkal izdot žurnālu "Kadets". Karaskolas karogu dāvāja 1923. gadā Latvijas Dzelzceļnieku biedrība. Devīze bija "Per aspera ad astra", tā bija arī ieausta karogā.

Karaskolas virsniekiem un kadetiem bija tiesības nēsāt krūšu nozīmi un žetonu. Krūšu nozīmi iedibināja 1922. gadā, un to nēsāt bija tiesības visiem pilnu kursu beigušajiem ar I, II vai III šķiru (tad bija tāds dalījums atkarībā no sekmēm) un KS virsniekiem, kuri bijuši skolas pamatsastāvā ne mazāk kā divus gadus.

Žetonu iedibināja 1929. gadā, un tas bija kā skolas priekšnieka apbalvojums un atzinības zīme.

Mācības

Sākumā mācības notika četrās nodaļās, tad tās samazināja līdz divām — kājnieku un artilērijas, bet 1935. gadā atjaunoja tikai kājnieku nodaļu — pēc franču armijas parauga, jo armijas pamatā lika kājnieku zināšanas.

Mācības sākās astoņos no rīta, celšanās — sešos. Mācību programmās bija arī vispārizglītojošie priekšmeti — politiskās mācības, vēsture, tautsaimniecība. Neliels skaits kadetu apmeklēja Latvijas universitāti. Viņus pēc pirmā kursa un eksāmenu izturēšanas uzņēma LU, bet dzīvoja viņi kazarmās. No maija vidus līdz augusta beigām kadeti izbrauca uz vasaras nometni Daugavpilī, kad vairāk vērības veltīja praktiskajām mācībām. Obligāta bija peldēšanas mācība, jāšana, paukošana. Katrā kursā bija jāiztur ap desmit pārbaudījumu. No topošā virsnieka prasīja maksimālu garīgo un fizisko spēku koncentrēšanu, augstas morālās īpašības.

Tradīcijas

Karaskolā bija laba sabiedriskās audzināšanas sistēma, kas sagatavoja jaunos virsniekus sabiedriskiem pienākumiem tautas vidū. Te bija ap 100 vīru liels koris, kuru vadīja Sergejs Duks. Kora koncerti Konservatorijas zālē, Doma katedrālē un citur bija liels notikumis. Latvijas operā Guno "Fausta" izrādē koris dziedāja karavīru dziesmu "Varoņu slava gaida mūs", kas arī kļuva par KS himnu. Koris bija arī Dziesmu svētku līdzdalībnieks.

Karaskolā bija iedibinātas savas tradīcijas, kuras galvenokārt veidoja mācību spēki, bet katra izlaiduma jaunie virsnieki nodeva tālāk nākamajiem kursiem.

KS viesistabā goda vietā bija trīs marmora plāksnes. Vienā zelta burtiem bija ierakstīti kritušo kadetu vārdi, otrā — katra kursa kadetu izraudzīta devīze, bet trešajā plāksnē iegravēja vislabāko kadetu KS absolventu vārdus. No 1935. gada, kad skolas priekšnieks bija pulkvedis Arvīds Krīpens, skolas kārtējā izlaidumā ieviesa jaunu tradīciju: svinīgu zobena pasniegšanu jaunajam virsniekam. To parasti darīja Valsts prezidents vai kara ministrs. Zobenu saņemot, leitnants sacīja svinīgā solījuma vārdus — apsolos šo zobenu nest savam godam, latvju slavai, tēvzemei un brīvībai. Šādu saviļņojošu ceremoniju izdevās piedzīvot tikai 11., 12. un 13. izlaidumam, bet pēdējā — 14. — izlaidumā zobena pasniegšana izpalika, jo krievu okupācijas jaunā valdība to nepieļāva.

Tradīciju ziņā KS bija kļuvusi par īstu patriotisma, pienākuma apziņas un godaprāta skolu. Kadetu svētākais bauslis, ka tēvzemes labā nekāds upuris — pat dzīvība — nevar būt par lielu, tika pasacīts jauno virsnieku izlaidumā.

Tradīciju pārmantotāji

— Nacionālajai aizsardzības akadēmijai (NAA) ir savs dibināšanas datums — 1992. gada 13. februāris, un tā iecerēta kā mūsdienīga militāra mācību iestāde. Mēs esam pārņēmuši Latvijas Karaskolas tradīcijas un cenšamies audzināt jaunos virsniekus tās labāko tradīciju garā. Strādājam ciešā saskarē ar Latvijas brīvvalsts vecajiem virsniekiem, regulāri tiekoties ar viņiem, kurā nozīmīgākais notikums ir ikgadējais "Melnās kafijas vakars". Kadetu svēts pienākums ir turēt mūžīgā piemiņā kritušos kadetus, godāt akadēmijas tradīcijas un ar cieņu nest sabiedrībā NAA vārdu — tā šo divu jauno virsnieku audzināšanas skolu saskarsmi raksturo Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvežleitnants Ilmārs Vīksne.

Baigais gads un kara viesuļi paņēma ap astoņdesmit procentu šo Latvijas armijas labāko tradīciju garā audzināto virsnieku.

Laika ritums nav spējis ietekmēt to nedaudzo dzīvo palikušo savulaik karaskolā iegūto pienākuma apziņu, godaprātu un tēvzemes mīlestību. Vecajos vīros joprojām dzīvo ideāli. Solījums kalpot dzimtenei reiz dots uz mūžu. No tā var atbrīvot vienīgi dzimtenes smilts.

Andris Kļaviņš,  — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

a