Projekts: Likums par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās

Saeimas dok. Nr. 2021; likumprojekts Nr. 649

Vides ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta
2004. gada 3. februāra sēdē akceptēts (prot. Nr.5, 40.§)
un 11.februārī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa
Vispārīgie jautājumi

1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā lietoti šādi termini:
1) aizsargājamās teritorijas – valsts nozīmes aizsargājamās teritorijas un pašvaldību izveidotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas;
2) valsts nozīmes aizsargājamās teritorijas – īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kuras izveidotas saskaņā ar Saeimas vai Ministru kabineta izdotajiem normatīvajiem aktiem, kā arī mikroliegumi;
3) atlīdzība – tiešais maksājums no valsts vai pašvaldības budžeta, kas sedz zemes īpašnieka neiegūtos saimnieciskos labumus;
4) neiegūtie saimnieciskie labumi – mantiskais ieguvums (atlīdzības apmēra noteikšanas brīdī), kuru zemes īpašnieks saskaņā ar normatīvajiem aktiem būtu varējis iegūt no mežsaimnieciskās darbības un kuru tas nevar iegūt mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ, kas noteikti aizsargājamo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošajos normatīvajos aktos;
5) līdzvērtīgas zemes vienības – zemes vienības, kurām ir vienāds zemes lietošanas mērķis un veids un kuru tirgus vērtība neatšķiras vairāk kā par 20%;
6) maināmā zemes vienība – zemes vienība, kas atrodas aizsargājamā teritorijā un kuru tās īpašnieks saskaņā ar šo likumu prasa apmainīt pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi;
7) piedāvājamā zemes vienība – zemes īpašniekam apmaiņai piedāvājamā valstij vai pašvaldībai piederoša līdzvērtīga zemes vienība.
2.pants. Likuma darbības joma
Likums nosaka kompensācijas piešķiršanas nosacījumus un kārtību par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās.
3.pants. Kompensācijas veidi
Papildus citos normatīvajos aktos noteiktajam ir šādi kompensācijas veidi:
1) atlīdzība;
2) aizsargājamā teritorijā esošas zemes apmaiņa pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi (turpmāk – zemes maiņa).
4.pants. Zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju
Zemes īpašniekam šajā likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības uz kompensāciju no:
1) valsts – par saimnieciskās darbības ierobežojumiem valsts nozīmes aizsargājamās teritorijās;
2) pašvaldībām – par saimnieciskās darbības ierobežojumiem attiecīgās pašvaldības izveidotajā aizsargājamā teritorijā.
5.pants. Tiesības uz kompensāciju no pašvaldībām
(1) Piešķirot zemes īpašniekiem kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pašvaldību izveidotajās aizsargājamās teritorijās, pašvaldības ņem vērā šā likuma prasības, ciktāl šajā pantā nav noteikts citādi.
(2) Pašvaldībai ir tiesības izvēlēties kompensācijas veidu: piešķirt atlīdzību vai izdarīt zemes maiņu. Zemes īpašnieks var prasīt no pašvaldības šajā likumā noteikto kompensācijas veidu, par kura piešķiršanu pašvaldība ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu.
(3) Izmantojot šajā pantā noteiktās tiesības, pašvaldība var neievērot šā likuma 6.panta trešajā daļā, 18.panta ceturtajā daļā un 21.panta piektajā daļā noteiktās prasības attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu.

II nodaļa
Kompensācijas piešķiršanas nosacījumi

6.pants. Kompensācijas piešķiršanas vispārīgie nosacījumi
(1) Tiesības prasīt kompensāciju ir tikai zemes īpašniekam, kura īpašuma tiesības uz zemi ir nostiprinātas zemesgrāmatā.
(2) Zemes īpašnieka vārdā kompensāciju var prasīt persona, kura tam īpaši pilnvarota.
(3) Zemes īpašnieks var prasīt tikai vienu no šajā likumā noteiktajiem kompensācijas veidiem – atlīdzību vai zemes maiņu.
(4) Ja zemes īpašums pieder vairākiem īpašniekiem, kompensāciju var prasīt tikai visi kopīpašnieki.
(5) Kompensāciju nevar prasīt tiešās un pastarpinātās pārvaldes institūcijas un valsts un pašvaldību komercsabiedrības (uzņēmējsabiedrības).
(6) Zemes īpašnieks var prasīt kompensāciju tikai pēc tam, kad normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir samaksāti viņam uzliktie kriminālsodi un administratīvie sodi, kā arī atlīdzināti viņa vainas dēļ videi un mežam nodarītie zaudējumi.
7.pants. Tiesības prasīt atlīdzību
(1) Zemes īpašnieks var prasīt atlīdzību par šādiem aizsargājamo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem:
1) jebkādas mežsaimnieciskās darbības aizliegums visa kalendāra gada laikā;
2) galvenās cirtes (izņemot kailcirti) aizliegums visa kalendāra gada laikā;
3) kopšanas cirtes aizliegums visa kalendāra gada laikā.
(2) Zemes īpašnieks var prasīt atlīdzību, ja:
1) mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi attiecīgajā zemes īpašumā ir noteikti pēc tam, kad zemes īpašnieks ir ieguvis īpašuma tiesības uz šo zemi;
2) zemes īpašniekam nav nodokļu parādu;
3) zemes īpašums nav ieķīlāts.
(3) Zemes īpašnieks var prasīt atlīdzību tikai tādā apmērā, kādā to nesedz viņam jau piešķirti citi valsts, pašvaldību vai Eiropas Savienības subsidēti maksājumi, kuri tieši vai netieši paredzēti par tiem pašiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, par kuriem šajā likumā paredzēta atlīdzība.
8.pants. Tiesības prasīt zemes maiņu
(1) Zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu, ja pēc zemes īpašuma tiesību atjaunošanas vai iegūšanas viņa zeme ir iekļauta dabas rezervātā, dabas liegumā vai citu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas rezervāta, stingrā režīma, dabas lieguma vai regulējamā režīma zonā.
(2) Ja zeme ir iekļauta dabas liegumā, kas ir iedalīts funkcionālajās zonās, zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu tikai tad, ja šī zeme atrodas dabas lieguma stingrā režīma, dabas lieguma vai regulējamā režīma zonā.
(3) Zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu, ja maināmā zemes vienība nav ieķīlāta vai apgrūtināta ar izpirkuma tiesībām.

III nodaļa
Atlīdzības apmēra novērtēšana un atlīdzības piešķiršanas kārtība

9.pants. Par atlīdzības piešķiršanu atbildīgās institūcijas
Atlīdzības piešķiršanu atbilstoši kompetencei organizē šādas atbildīgās institūcijas:
1) Dabas aizsardzības pārvalde, ja tiesības uz atlīdzību saskaņā ar šo likumu piešķir valsts;
2) pašvaldība vai tās noteikta atbildīgā institūcija, ja tiesības uz atlīdzību saskaņā ar šo likumu piešķir pašvaldība.
10.pants. Atlīdzības pieprasījums

(1) Lai saņemtu atlīdzību, zemes īpašnieks atbildīgajā institūcijā iesniedz iesniegumu. Iesniegumam pievieno:
1) zemes īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu – zemesgrāmatas apliecības kopiju (uzrāda oriģinālu);
2) Valsts ieņēmumu dienesta izziņu par to, ka zemes īpašniekam nav nodokļu parādu.
(2) Ja atlīdzības pieprasījums ir pamatots, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par atlīdzības pieprasījuma atbalstīšanu.
11.pants. Atlīdzības apmēra novērtēšana
(1) Pēc tam, kad atbildīgā institūcija ir pieņēmusi lēmumu par atlīdzības pieprasījuma atbalstīšanu, zemes īpašnieks pieaicina ekspertus, kuri novērtē atlīdzības apmēru (turpmāk – eksperts). Izdevumus, kas saistīti ar atlīdzības apmēra novērtēšanu, sedz zemes īpašnieks.
(2) Par ekspertu var būt fiziskā vai juridiskā persona, kura normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir reģistrēta kā meža inventarizācijas veicējs, kā arī valsts vai pašvaldību institūcijas, kurām normatīvajos aktos ir noteiktas atbilstošas funkcijas vai tiesības veikt meža vērtēšanu.
(3) Atlīdzības apmēru eksperti novērtē, nosakot zemes īpašnieka neiegūtos saimnieciskos labumus.
(4) Atlīdzības apmēra novērtēšanas kārtību un metodiku nosaka Ministru kabinets.
(5) Ekspertu novērtēto atlīdzības apmēru, kā arī detalizētu atlīdzības aprēķināšanas metodiku zemes īpašnieks iesniedz atbildīgajā institūcijā.
(6) Ja atbildīgā institūcija iebilst pret zemes īpašnieka iesniegto atlīdzības apmēru, lietu, pamatojoties uz atbildīgās institūcijas pieteikumu, izskata un atlīdzības apmēru nosaka tiesa.
12.pants. Atlīdzības piešķiršana
(1) Atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par atlīdzības piešķiršanu zemes īpašniekam, pamatojoties uz zemes īpašnieka iesniegto vai tiesas noteikto atlīdzības apmēru.
(2) Atlīdzību par šā likuma 7.panta pirmajā daļā noteiktajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem attiecīgajā mežaudzē piešķir vienu reizi.
(3) Atbildīgā institūcija atbilstoši piešķirtajiem valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem atlīdzību zemes īpašniekiem izmaksā vienreizēja maksājuma veidā.
13.pants. Piešķirtās atlīdzības atmaksāšana
(1) Ja kāds no šā likuma 7.panta pirmajā daļā minētajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem attiecīgajā zemes īpašumā vai tā daļā tiek atcelts, zemes īpašnieks attiecīgo darbību drīkst veikt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tikai pēc tam, kad ir atmaksājis viņam piešķirto atlīdzību (attiecīgo tās daļu) par darbības ierobežojumu.
(2) Atmaksājamās atlīdzības apmēra noteikšanas un atlīdzības atmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

IV nodaļa

Zemes maiņa

14.pants. Par zemes maiņu atbildīgās institūcijas
Zemes maiņu atbilstoši kompetencei organizē šādas atbildīgās institūcijas:
1) Valsts zemes dienests, ja tiesības uz zemes maiņu saskaņā ar šo likumu piešķir valsts;
2) pašvaldība vai tās noteikta atbildīgā institūcija, ja tiesības uz zemes maiņu saskaņā ar šo likumu piešķir pašvaldība.
15.pants. Zemes maiņas pieprasījums
(1) Zemes maiņas procedūras uzsākšanas pamats ir zemes īpašnieka iesniegums atbildīgajai institūcijai. Iesniegumam zemes īpašnieks pievieno:
1) maināmās zemes vienības īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu – zemesgrāmatas apliecības kopiju (uzrāda oriģinālu);
2) Valsts zemes dienesta apstiprinātu maināmās zemes vienības robežu plāna notariāli apliecinātu kopiju, ja iesniegums adresēts šā likuma 14.panta 2.punktā minētajai institūcijai.
(2) Ja zemes maiņas pieprasījums ir pamatots, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par tā atbalstīšanu.
16.pants. Zemes maiņas variantu apzināšana
(1) Iespējamos zemes maiņas variantus un piedāvājamās zemes vienības apzina atbildīgā institūcija.
(2) Ja zemes maiņu saskaņā ar šo likumu organizē Valsts zemes dienests, tas, apzinot iespējamos zemes maiņas variantus un piedāvājamās zemes vienības, turpmāk minētajā secībā izvēlas:
1) valstij piederošu vai piekrītošu meža un lauksaimniecības zemi tās pašvaldības teritorijā, kurā atrodas maināmā zemes vienība;
2) valstij piederošu vai piekrītošu meža un lauksaimniecības zemi citā pašvaldībā, kas robežojas ar tās pašvaldības teritoriju, kurā atrodas maināmā zemes vienība;
3) citu valstij piederošu vai piekrītošu meža un lauksaimniecības zemi.
(3) Ja zemes maiņu organizē šā likuma 14.panta 2.punktā minētā institūcija, tā, apzinot iespējamos zemes maiņas variantus un piedāvājamās zemes vienības, izvēlas attiecīgajai pašvaldībai piederošo meža un lauksaimniecības zemi.
(4) Valsts un pašvaldību institūcijas pēc atbildīgās institūcijas pieprasījuma sniedz visu zemes maiņai nepieciešamo to rīcībā esošo informāciju par maināmo zemes vienību un iespējamām piedāvājamām zemes vienībām.
(5) Par piedāvājamām zemes vienībām nevar būt zeme, kas atrodas:
1) īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, izņemot to neitrālās zonas;
2) mikroliegumos;
3) īpaši aizsargājamos meža iecirkņos;
4) meža biotopos, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem izveidojami mikroliegumi;
5) Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā;
6) nekustamo kultūras pieminekļu teritorijā un to aizsardzības zonās.
17.pants. Maināmās zemes vienības un piedāvājamo zemes vienību novērtēšana
(1) Maināmās zemes vienības vērtību un piedāvājamo zemes vienību vērtību nosaka atbildīgā institūcija. Izdevumus, kas saistīti ar minēto vērtību noteikšanu, sedz no valsts vai attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem.
(2) Maināmās zemes vienības vērtību un piedāvājamo zemes vienību vērtību nosaka atbilstoši Standartizācijas likumā noteiktajā kārtībā apstiprinātajiem Latvijas īpašuma vērtēšanas standartiem, ņemot vērā valsts un pašvaldību institūciju sniegto informāciju par maināmo zemes vienību un piedāvājamām zemes vienībām, kas ietekmē to vērtību. Nosakot maināmās zemes vienības vērtību, neņem vērā tās samazinājumu saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, kas noteikti aizsargājamo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošajos normatīvajos aktos.
(3) Ja zemes īpašnieks nepiekrīt atbildīgās institūcijas noteiktajai viņam piederošās maināmās zemes vienības vērtībai, uz zemes īpašnieka pieteikuma pamata attiecīgās zemes vienības vērtību nosaka tiesa.
18.pants. Zemes maiņas variantu iesniegšana zemes īpašniekam
(1) Atbildīgā institūcija divu mēnešu laikā no lēmuma par zemes maiņas pieprasījuma atbalstīšanu pieņemšanas dienas iesniedz attiecīgajam zemes īpašniekam iespējamos zemes maiņas variantus.
(2) Zemes īpašnieks mēneša laikā rakstiski paziņo atbildīgajai institūcijai, ka viņš piekrīt kādam no piedāvātajiem zemes maiņas variantiem vai ka viņu neapmierina neviens no piedāvātajiem zemes maiņas variantiem.
(3) Ja zemes īpašnieku neapmierina neviens no piedāvātajiem zemes maiņas variantiem, zemes maiņas procedūra tiek apturēta un zemes īpašnieks sedz izdevumus, kas saistīti ar viņam piederošās maināmās zemes vienības novērtēšanu.

(4) Šā panta trešajā daļā minētajā gadījumā zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu aizstāt ar atlīdzību. Ja zemes īpašnieks izvēlas zemes maiņu aizstāt ar atlīdzību, šā likuma 9.pantā minētā atbildīgā institūcija ar zemes īpašnieku var vienoties, ka šā panta trešajā daļā

minētos izdevumus ietur no piešķiramās atlīdzības summas.
19.pants. Zemes vienību instrumentālā uzmērīšana
Ja zemes īpašnieks piekrīt kādam no viņam piedāvātajiem zemes maiņas variantiem, atbildīgā institūcija nodrošina maināmās zemes vienības un zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības instrumentālo uzmērīšanu (turpmāk – uzmērīšana). Ar uzmērīšanu saistītos izdevumus sedz no valsts vai attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem.
20.pants. Zemes maiņas līgums un līgums par maināmajā zemes vienībā un zemes īpašnieka izvēlētajā piedāvājamā zemes vienībā nosakāmajiem saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumiem
(1) Pēc tam, kad ir veikta uzmērīšana, atbildīgā institūcija sagatavo zemes maiņas līgumu un, ja to pieprasa vismaz viena no līgumslēdzējām pusēm, līgumu par maināmajā zemes vienībā un zemes īpašnieka izvēlētajā piedāvājamā zemes vienībā nosakāmajiem saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumiem, lai netiktu samazināta attiecīgās zemes vienības vērtība.
(2) Zemes maiņas līgumu slēdz maināmās zemes vienības īpašnieks un zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības tiesiskais valdītājs ar nosacījumu, ka tas stāsies spēkā tikai pēc tam, kad šo līgumu būs apstiprinājusi tā institūcija, kuras kompetencē saskaņā ar šā likuma 21.panta pirmo daļu ir lēmuma pieņemšana par piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu.
(3) Līgumu par maināmajā zemes vienībā un zemes īpašnieka izvēlētajā piedāvājamā zemes vienībā nosakāmajiem saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumiem slēdz maināmās zemes vienības īpašnieks, zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības tiesiskais valdītājs un atbildīgā institūcija. Līgums ir spēkā līdz šā likuma 21.panta pirmajā daļā minētā lēmuma spēkā stāšanās dienai.
21.pants. Lēmums par zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu un zemes maiņas līguma apstiprināšanu
(1) Lēmumu par zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu un zemes maiņas līguma apstiprināšanu pieņem:
1) Ministru kabinets, ja zemes īpašnieka izvēlētā piedāvājamā zemes vienība pieder valstij;
2) attiecīgā pašvaldība, ja zemes īpašnieka izvēlētā piedāvājamā zemes vienība pieder pašvaldībai.
(2) Atbildīgā institūcija sagatavo šā panta pirmajā daļā minētā lēmuma projektu un kopā ar zemes maiņai nepieciešamajiem dokumentiem iesniedz institūcijā, kas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atbildīga par lēmuma tālāku virzīšanu izskatīšanai šā panta pirmajā daļā minētajā institūcijā. Par lēmuma virzīšanu izskatīšanai Ministru kabinetā ir atbildīga Tieslietu ministrija.
(3) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieņemts lēmums atsavināt zemes īpašnieka izvēlēto piedāvājamo zemes vienību un apstiprināt zemes maiņas līgumu, zemes maiņas līgums ir spēkā ar dienu, kad stājas spēkā šā panta pirmajā daļā minētais lēmums.
(4) Lēmumu par zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu un zemes maiņas līguma apstiprināšanu, kuru pieņēmusi attiecīgā pašvaldība, nekavējoties nosūta maināmās zemes vienības īpašniekam, Valsts zemes dienestam, attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei un aizsargājamās teritorijas administrācijai, ja tāda ir izveidota.
(5) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieņemts lēmums neatsavināt zemes īpašnieka izvēlēto piedāvājamo zemes vienību un neapstiprināt zemes maiņas līgumu, zemes maiņas procedūra tiek apturēta un zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņas aizstāšanu ar atlīdzību.
(6) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieņemts lēmums neatsavināt zemes īpašnieka izvēlēto piedāvājamo zemes vienību un neapstiprināt zemes maiņas līgumu, šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu zemes īpašnieks var pārsūdzēt tiesā.
22.pants. Maināmas zemes vienības un zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības vērtību starpības segšana
Ja maināmās zemes vienības vērtība atšķiras no zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības vērtības vairāk nekā par 20 %, pēc zemes maiņas līguma spēkā stāšanās starpību sedz naudā tā puse, kas ieguvusi vērtīgāko zemes vienību. Ja vērtīgāko zemes vienību ieguvis zemes īpašnieks, viņš attiecīgo summu samaksā atbildīgajai institūcijai, un institūcija to pārskaita valsts vai attiecīgās pašvaldības budžetā. Ja vērtīgāko zemes vienību ieguvusi atbildīgā institūcija, tā attiecīgo summu samaksā zemes īpašniekam no budžeta līdzekļiem.
23.pants. Zemes maiņā iegūto zemes vienību īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā
Zemes maiņā iesaistītās puses ir atbrīvotas no valsts noteiktajiem maksājumiem par zemes maiņā iegūto zemes vienību īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.

Pārejas noteikumi

1. Likums stājas spēkā ar īpašu likumu.
2. Ministru kabinets ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc likuma stāšanās spēkā pieņem noteikumus par šā likuma 11.panta ceturtajā daļā minēto atlīdzības apmēra novērtēšanas kārtību un metodiku un 13.panta otrajā daļā minēto atmaksājamās atlīdzības apmēra noteikšanas un atlīdzības atmaksāšanas kārtību un metodiku.

Par likumprojektu

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums.
Saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, kā arī atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām dabas aizsardzības jomā Latvijā ir izveidota īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēma, kurā ietilpst 7 kategoriju valsts nozīmes aizsargājamās teritorijas: 4 dabas rezervāti, 3 nacionālie parki, 1 biosfēras rezervāts, 211 dabas liegumi, 22 dabas parki, 6 aizsargājamo ainavu apvidi, 295 dabas pieminekļi – 89 dendroloģiskie parki un stādījumi, kā arī 206 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Aizsargāti tiek arī dižkoki – aizsargājams ir jebkurš koks, kura resnums vai augstums atbilst Ministru kabineta noteiktajiem izmēriem dažādām koku sugām. Papildus minētajam saskaņā ar likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 13.panta trešo daļu dabas liegumus, dabas parkus un dabas pieminekļus, kuri ir nozīmīgi saglabāšanai attiecīgajā teritorijā, var izveidot arī pašvaldības.
Pašreizējā valsts nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kopējā platība atbilstoši to kategorijām ir: nacionālajiem parkiem – 1610,25 km² (2,5% no valsts teritorijas), dabas rezervātiem – 245,25 km² (0,4% no valsts teritorijas), dabas liegumiem – 1704,55 km² (2,6% no valsts teritorijas), dabas parkiem – 846,2 km² (1,3% no valsts teritorijas), aizsargājamo ainavu apvidiem - 1320,53 km2 (2% no valsts teritorijas), biosfēras rezervātam – 4744,47 km² (7% no valsts teritorijas). Papildu dabas pieminekļu kopējā platība ir 41,72 km² (~0,06% no valsts teritorijas).
Minētie skaitļi par īpaši aizsargājamo teritoriju skaitu un to platību atbilst informācijai, kas tika apkopota 2002.gada beigās.
Sakarā ar nepieciešamību pildīt Eiropas Savienības prasības attiecībā uz Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju (Natura 2000) noteikšanu šobrīd tiek izstrādāti grozījumi attiecīgajos normatīvo aktu projektos un:
1) atbilstoši ES dabas aizsardzības direktīvās noteiktajiem un Latvijas nacionālajos normatīvajos aktos pārņemtajiem kritērijiem tiek veidotas jaunas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas;
2) tiek precizētas jau esošo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežas.
Papildus īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēmai, kas izveidota saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, sugu un biotopu aizsardzības likumdošana paredz iespēju veidot arī citu aizsargājamo dabas teritoriju veidu – mikroliegumus. Saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likuma 1.panta 3.punktu mikroliegums ir teritorija, ko nosaka, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina. Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas normatīvais pamats noteikts Sugu un biotopu aizsardzības likumā un MK 2001.gada 30.janvāra noteikumos Nr.45 “Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi”.
Visās aizsargājamās teritorijās ar to aizsardzību un izmantošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem un atbilstoši Latvijas starptau

tiskajām saistībām dabas aizsardzības jomā ir noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas ir vērsti uz to, lai atbilstoši noteiktajām aizsargājamo teritoriju kategorijām katrā konkrētajā gadījumā nodrošinātu šajās teritorijās esošo dabas vērtību saglabāšanu un teritorijas ilgtspējīgu attīstību. Tomēr vienlaikus arī šie normatīvie akti ierobežo zemes īpašnieku tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Šādi ierobežojumi ir pamatoti ar vides un dabas aizsardzības mērķiem, kurus dažādos politikas dokumentos, programmās un tiesību aktos ir noteikusi valsts, balstoties arī uz tās starptautiskajām saistībām. Noteiktie īpašuma tiesību ierobežojumi ir atbilstoši arī Latvijas Republikas Satversmei. Saskaņā ar tās 105.pantu ikvienam ir tiesības uz īpašumu, bet īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Sabiedrības un katra indivīda intereses vides (tajā skaitā dabas) aizsardzības jomā savukārt nosaka Satversmes 115.pants, saskaņā ar kuru “valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu”.
Pašlaik likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 29.pants paredz, ka zemes īpašniekiem ir tiesības uz nodokļu atvieglojumiem vai citu likumā noteikto atlīdzību, ja aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošana rada viņiem zaudējumus. Ņemot vērā nekustamā īpašuma nodokļa likmes, piedāvātie nodokļu atvieglojumi ir nesalīdzināmi ar neiegūtajiem saimnieciskajiem labumiem no īpašumu apsaimniekošanas, kas ir ierobežota. Tādējādi no sabiedrības puses esošie nodokļu atvieglojumi netiek uzskatīti par adekvātu kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās.
2. Normatīvā akta projekta būtība.
Normatīvā akta būtība ir ar atsevišķu likumu noregulēt jautājumus, kas saistīti ar zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju no valsts un pašvaldībām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās. Likumprojekts paredz noteikt:
1) kompensācijas piešķiršanas nosacījumus;
2) finansiālās atlīdzības apjoma novērtēšanas un piešķiršanas kārtību;
3) aizsargājamās teritorijās esošas zemes apmaiņas pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi kārtību.
Likumprojekts paredz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem gan īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gan mikroliegumos.
Finansiāla atlīdzība kā viens no kompensācijas veidiem likumprojektā paredzēta tieši par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Dabas aizsardzības mērķu (tajā skaitā dažādu kompensācijas mehānismu) realizēšanai lauksaimniecības zemēs savukārt paredzēts piesaistīt finansiālos līdzekļus no ES fondiem.
Atzīmējams, ka neiegūtos saimnieciskos labumus tieši no mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem ir iespējams objektīvi novērtēt, jo mežaudžu vērtēšanas principi ir atrunāti normatīvajos aktos.
Likumprojektā iekļautās normas paredzētas kā speciālās normas attiecībā pret citiem likumiem, kas, piemēram, regulē valsts un pašvaldību mantas atsavināšanu (tajā skaitā zemes maiņu) un dažādus maksājumus no valsts un pašvaldību budžetiem un kurus konkrētajā gadījumā nav iespējams piemērot pēc to būtības. Tādējādi tas atvieglos likumprojektā paredzēto procedūru īstenošanu, kas būtu problemātiska, regulējot kompensācijas jautājumus ar zemāka līmeņa normatīvajiem aktiem (piemēram, Ministru kabineta noteikumiem).
Tāpat likumprojekts papildus paredz kompensāciju arī par saimnieciskās darbības ierobežojumiem mikroliegumos, kas ir nepieciešama, bet līdz šim nebija paredzēta Sugu un biotopu aizsardzības likumā.
Likumprojekta struktūra veidota tā, lai, nepieciešamības gadījumā to grozot, būtu salīdzinoši vienkārši veikt papildinājumus un precizējumus, paredzot, piemēram, vēl citus kompensācijas veidus vai precizējot kompensācijas piešķiršanas nosacījumus.

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi.
Normatīvais akts veicinās vispārējo saimniecisko aktivitāti valstī, jo privātajiem zemes īpašniekiem, izmainot zemi ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, būs iespēja uzsākt vai izvērst tādu saimniecisko darbību, kas citādi ir ierobežota vai aizliegta attiecīgajās aizsargājamās teritorijās.
Savukārt budžeta līdzekļi, kas nepieciešami kompensācijas piešķiršanai, radīs papildu izdevumus valstij, kas varētu negatīvi ietekmēt makroekonomisko vidi.
2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu.
Normatīvā akta projekts uzlabos uzņēmējdarbības vidi, jo:
1) zemes maiņas rezultātā zemes īpašniekiem būs iespējas iegūt savā īpašumā zemi ārpus aizsargājamām teritorijām bez dabas aizsardzības nolūkā uzliktiem saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumiem;
2) atlīdzinot zemes īpašniekiem neiegūtos saimnieciskos labumus par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, šie līdzekļi no viņu puses varētu tikt novirzīti jaunai uzņēmējdarbībai vai esošās uzņēmējdarbības izvēršanai tajās jomās, kas nav saistītas ar dažādiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem vai kuru attīstību šie ierobežojumi būtiski neierobežo.
Normatīvā akta projekts paredz jaunas specifiskas administratīvās procedūras kompensācijas piešķiršanai. Taču šīs procedūras ir vērstas uz to, lai zemes īpašnieki un lietotāji varētu izmantot savas ar likumu noteiktās tiesības prasīt kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās.
3. Sociālo seku izvērtējums.
Līdz šim daļā sabiedrības ir izveidojusies negatīva attieksme pret aizsargājamajām teritorijām un dabas aizsardzības mērķiem, kuru sasniegšanai šīs teritorijas tiek veidotas. Pamatā tas ir saistīts tieši ar to, ka līdz šim valsts kā šo dabas aizsardzības mērķu īstenotāja nav nodrošinājusi adekvātu kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem šajās teritorijās.
Kompensācijas jautājuma risināšana var nozīmīgi ietekmēt referenduma rezultātus par pievienošanos Eiropas Savienībai, kā arī veicināt Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) saraksta sastādīšanu, kurš jāiesniedz Eiropas Komisijai līdz 2004.gada 1.maijam (paredzamajam Latvijas iestāšanās brīdim ES).
Izmantojot normatīvā akta projektā noteiktās tiesības, papildus šobrīd likumdošanā paredzētajām nodokļu atlaidēm, zemes īpašnieki varēs gūt finansiālu atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās. Tieši mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi šobrīd sastāda vislielāko daļu no zemes īpašnieku neiegūtajiem saimnieciskajiem labumiem un tādējādi ir vislielākais šo īpašnieku neapmierinātības iemesls.
Savukārt, realizējot normatīvā akta projektā paredzēto zemes maiņu, zemes īpašniekiem būs iespējams iegūt īpašumā zemi ārpus aizsargājamām teritorijām un tādējādi, veicot attiecīgās saimnieciskās darbības, gūt papildu ienākumus.
Rezultātā mazināsies sociālā pretestība dabas aizsardzības mērķu realizēšanā.
Ja likums netiek pieņemts vai arī tā īstenošanai netiek piešķirts finansējums, tad:
sagaidāms, ka daudzi zemes īpašnieki, kuru saimnieciskā darbība aizsargājamās dabas teritorijās patlaban tiek ierobežota, vērsīsies Latvijas un (ja viņu prasības nacionālajā līmenī netiks apmierinātas) sekojoši arī starptautiskajās tiesās, lai tādējādi piedzītu kompensāciju no Latvijas valsts;
aizvien vairāk aktualizēsies zemes īpašnieku sūdzības un prasības valsts institūcijām un politiķiem, lai tiktu atcelti vai mainīti aizsargājamās dabas teritorijās noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi, kuri savukārt nepieciešami, lai nodrošinātu valsts dabas aizsardzības politikas realizēšanu un atbilstošo Latvijas starptautisko saistību izpildi. Šajā gadījumā jārēķinās, ka dabas vērtības, kuru saglabāšanas pienākumu Latvijai uzliek tās starptautiskās saistības (tajā skaitā Eiropas Savienības prasības) tiktu zaudētas. Tas savukārt novestu pie tā, ka Eiropas Komisija noteiktā kārtībā vērstos pret Latvijas valsti Eiropas Kopienu tiesā par tās uzņemto saistību nepildīšanu dabas aizsardzības jomā. Turklāt summas, ko Latvijai šādu tiesvedības procesu zaudējumu gadījumā nāktos maksāt Eiropas Savienībai kā sodus par nepildītajām saistībām, ilgtermiņā varētu arī pārsniegt to līdzekļu apjomu, kas nepieciešami likumprojekta ieviešanai.

4. Ietekme uz vidi.
Piešķirot zemes īpašniekiem adekvātu kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās, ievērojami mazināsies šajās teritorijās esošo dabas vērtību apdraudējums gan no likumīgas saimnieciskās darbības veicēju puses, gan no patvaļīgas rīcības.

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

(tūkst. latu)

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Juridiski interpretējot likumprojektā iekļautās normas attiecībā uz tā regulējuma jomu (kompensācijas piešķiršanu), tās uzskatāmas par speciālajām attiecībā pret citos tā paša līmeņa normatīvajos aktos iekļautajām normām. Tomēr no juridiskās tehnikas viedokļa grozījumi būtu jāveic šādos normatīvajos aktos:
1) Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā, paredzot, ka tā prasības neattiecas uz zemes maiņu, kad normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos tā tiek izmantota kā kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās;
2) Meža likuma 44.pantā, saskaņojot tā piekto daļu ar likumprojekta 21.panta pirmās daļas nosacījumiem.

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību.
Normatīvā akta projekts ir atbilstošs Eiropas līguma par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses (Saeimā apstiprināts 1995.gada 31.augustā), nosacījumiem, kas cita starpā paredz Latvijas vides un dabas aizsardzības likumdošanas tuvināšanu Eiropas Savienības prasībām (līguma 69.,70. un 83.pants).
2. Saistības pret citām starptautiskām organizācijām.
Normatīvā akta projekts veicinās Latvijas Republikas starptautisko saistību praktisko izpildi dabas aizsardzības jomā. Šīs saistības izriet no šādām konvencijām:
1) Eiropas Padomes dalībvalstu 1979.gada 16.septembra Bernes “Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību”;
2) 1992.gada 5.jūnija Riodežaneiro “Konvencija par bioloģisko daudzveidību”;
3) 1971.gada 2.februāra Ramsāras “Konvencija par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi”;
4) 1979.gada 23.jūnija Bonnas “Konvencija par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību”.
Normatīvā akta projekts daudzējādos aspektos sekmēs minētajās konvencijās ietverto dabas aizsardzības prasību praktisko realizēšanu.

3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
4. Atbilstības izvērtējums.
Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un citi dokumenti.
Normatīvā akta projekts kopumā veicinās 1979.gada 2.aprīļa Padomes direktīvas 79/409/EEC par savvaļas putnu aizsardzību un 1992.gada 21.maija Padomes direktīvas 92/43/EEC par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību prasību praktisko izpildi.

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas.
Noteikumu projekta izstrādes gaitā notikušas konsultācijas ar Latvijas Dabas fonda (LDF) un Pasaules dabas fonda (WWF) pārstāvjiem.
2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija.
Nevalstiskās organizācijas atbalsta kompensācijas mehānismu izstrādi zemes īpašniekiem aizsargājamās teritorijās, norādot uz nepieciešamību tādējādi praktiski realizēt Latvijas saistības dabas aizsardzības jomā, kas izriet no Eiropas Savienības un citām starptautiskajām prasībām.
3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis.
Normatīvā akta projekts ievietots interneta tīklā Vides ministrijas mājaslapā.
4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.
Noteikumu projekta izstrādes gaitā notikušas atsevišķas konsultācijas ar ārvalstu ekspertiem par kompensācijas mehānismiem Dānijā un Zviedrijā.

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses – vai tiek radītas jaunas institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas.
Normatīvā akta izpildi nodrošinās esošās valsts un pašvaldību institūcijas. Jaunu institūciju izveide nebūs nepieciešama.
Likumprojektā paredzētās papildu funkcijas savas kompetences ietvaros veiks Dabas aizsardzības pārvalde, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrācijas, Valsts zemes dienests un citas kompetentās valsts un pašvaldību institūcijas. Atbilstoši likumprojektam tiks paplašinātas šo institūciju funkcijas.
2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu.
Pēc likumprojekta pieņemšanas tas tiks publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un ievietots interneta tīklā Vides ministrijas mājaslapā. Normatīvā akta ieviešanas gaitā informācija tiks izvietota arī Dabas aizsardzības pārvaldes un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrāciju interneta mājaslapās.
Par normatīvā akta ieviešanu sabiedrības pārstāvji varēs brīvi iegūt informāciju Vides ministrijā un tās padotībā esošajās institūcijās.
3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo.
Ja normatīvā akta projektā ietvertās normas indivīdu ierobežo, viņam ir iespējas aizstāvēt savas tiesības atbilstoši šim pašam likumam, citiem Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.
Tiesiskajām attiecībām, kas izriet no normatīvā akta, ir piemērojams vispārējais administratīvais process, ciktāl šis likumprojekts nenosaka savādāk.

Vides ministrs R.Vējonis