Kādēļ Latvijai tik daudz nepaveiktu mājasdarbu

Andris Piebalgs, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, – “Latvijas Vēstnesim”

Andris Piebalgs Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Galvenā problēma –
administratīvā kapacitāte

– Pirms nedēļas valdības sēdes galvenais jautājums bija Eiropas Komisijas izstrādātajā Visaptverošajā monitoringa ziņojumā identificēto trūkumu novēršana. Daudziem jautājumiem izpildes termiņš tika noteikts 1.maijs vai dažas nedēļas pirms šā datuma. Vai ir vēl kāds jautājums, kuru Latvijai būtu grūtības paveikt līdz iestāšanās brīdim un vai tas var radīt problēmas, pirms Latvija pievienotos ES šā gada 1. maijā?
– 1. maijs ir definitīvā diena, kurā Latvija kļūs par ES dalībvalsti. Tas notiks neatkarīgi no tā, kas minēts Eiropas Komisijas (EK) monitoringa ziņojumā, un no tā, kā mēs veiksim pēdējos sagatavošanās darbus. Latvija ir parakstījusi pievienošanās līgumu, kuru referendumā atbalstīja Latvijas pilsoņi, un atlikušie darbi nav tieši saistīti ar Latvijas dalību ES.
Domājot par to, kas vēl padarāms, uzmanība jāpievērš trim aspektiem. Pirmkārt, Latvijas tautas apziņā būtisku vietu ieņem pārliecība – ja tu dod solījumu, tad tas ir jāpilda. Ja mēs neizdarītu solītos darbus, tad mēs nekad neiegūtu savas tautas uzticību. Tādēļ pirmām kārtām solītie darbi mums jāpaveic sevis pašu dēļ.
Otrkārt, ja kaut kas nefunkcionēs pēc Latvijas pievienošanās ES, mēs pirmie no tā cietīsim. Piemēram, ja pēc 1. maija nefunkcionēs veterinārie inspekcijas punkti uz Latvijas robežām, protams, problēmas būs arī citām valstīm, bet paši cietīsim visvairāk.
Treškārt, ja Latvija nerealizēs kaut ko no ES likumdošanas, ko tā iepriekš apņēmusies veikt, tad pret Latviju var tikt piemērotas dažādas sankcijas. Tās var būt lietas, kas ies caur Eiropas Justīcijas tiesu. Šis ir visai garš process, tomēr tas darbojas. Bet gadījumos, ja kaut kas no Latvijas nepaveiktā tieši traucēs vienotā tirgus darbību, pret mūsu valsti var tikt piemēroti dažādi drošības pasākumi.
Izvērtējot šos trīs aspektus, var secināt, ka pašreizējā aktīvā pievēršanās jautājumiem par mūsu saistību izpildi ir gan savlaicīga, gan ļoti nepieciešama. Šis darbs būtu jādara jebkurā gadījumā, bet tas, ka EK veica monitoringu, mums ļoti palīdzēja.
– Raugoties no malas, rodas iespaids, ka tikai pēc EK monitoringa ziņojuma parādījās rosība un valdība sāka aktīvi raudzīties, kas vēl jādara. Vai šāda situācija neliecina par Eiropas lietu koordinācijas problēmām valdībā?
– Šis ir jautājums par administratīvo kapacitāti, ko EK itin bieži uzsvērusi kā nozīmīgu Latvijas problēmu.
Vērtējot situāciju valdības pagājušās nedēļas sēdē, bija redzams, ka visi jautājumi, par kuriem tika runāts, ir dzirdēti, un diezgan skaidri varēja atrast atbildīgos.
Bet tad rodas jautājums, kādēļ šis ziņojums radīja tādu ažiotāžu valdībā un ārpus tās. Iemesls – nozaru ministriju decentralizētajā sistēmā šīm lietām diemžēl netika pievērsta pietiekama uzmanība. Attaisnošanās, sakot, ka mēs, lūk, iedevām savus noteikumu projektus, bet divus mēnešus tie nav kustināti, neiztur kritiku, jo kurš gan cits ja ne pati atbildīgā ministrija ir atbildīgs par konkrētā dokumenta virzību. Arī sacītais, ka likumprojekts iesniegts Saeimai, bet jau labu laiku tas nav kustējies no vietas, ir vājš arguments, jo, ja vēlas, tad caur frakcijām var izdarīt spiedienu arī uz parlamentu un panākt likumprojektu straujāku virzību.
Daudzas lietas no plānotajām ir realizētas, bet daļa tomēr nav. Tātad administratīvā kapacitāte varēja būt labāka.

Centrālā uzraudzība
nav labākais risinājums

– Vai tas neliecina, ka bija nepieciešama stingrāka centrālā uzraudzība pār likumdošanas pārņemšanas procesu?
– Protams, centrālais spiediens ir zināma alternatīva, bet manā skatījumā tas neatrisina problēmu. Šāda centrālā vienība, kas visu laiku sekotu līdzi likumdošanas ieviešanai, nevarētu veikt savas funkcijas pietiekami kvalitatīvi un efektīvi, jo katrā nozarē ir eksperti, kas vislabāk zina, kā konkrētie jautājumi risināmi. Centralizēta sistēma ES likumdošanas pārņemšanā nav labākais risinājums, jo ir pārāk daudz lietu, pārāk daudz iesaistīto personu, centralizēti savākt to visu būtu ļoti sarežģīti un nebūtu tā vērts. Risinājums ir – arvien labāks un efektīvāks valsts pārvaldes aparāts visās nozares ministrijās. Tam jābūt labāk atmaksātam, labāk motivētam un informētam par savu atbildību. Katrai ministrijai pašai jāzina savas lietas, un katram pašam jāzina savi termiņi. Ja nepieciešams, var panākt termiņu pārcelšanu, par to vienojoties un saskaņojot ar visām iesaistītajām pusēm. Katram pašam jāuzņemas atbildība, un, ja kāds nevar ko izpildīt, tad jāskatās, kāda ir šī cilvēka atbilstība ieņemamajam amatam.
Centrālā vienība var risināt stratēģiskus jautājumus – tur, kur vajadzīga vairāku ministriju sasaiste, tur, kur jāraugās nākotnē. Bet es nedomāju, ka būtu vajadzīga viena centrālā pātaga, lai risinātu vienkāršus jautājumus un dzītu visus uz priekšu.
– Atgriežoties pie tā, ka daudzu jautājumu izpilde ir atlikta uz pēdējo brīdi,– vai nebūtu bijis lietderīgāk, ja šāds pārskats par paveicamo būtu veikts dažus mēnešus iepriekš?
– EK monitoringa ziņojums tika saņemts pagājušā gada novembrī. Visas ministrijas izstrādāja plānus un strādāja pie ziņojumā norādītajiem trūkumiem. Tobrīd šos jautājumus skatīt valdības sēdēs būtu bijis ļoti sarežģīti. Lietu bija pārāk daudz, un valdība nogrimtu šajos jautājumos. Izskatot šos jautājumus punktu pa punktam valdības sēdēs novembrī, valdībai nebūtu atlicis laika nekam citam. Šobrīd jautājumu kļuvis ievērojami mazāk un atlikušo sarakstu var analizēt valdības sēdē.
Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka valdība nav neko darījusi. Darīts ir daudz, bet tas nav veikts publiski un centralizēti. Pašlaik jautājumu skaits ir sarucis un tos var kopīgi izskatīt punktu pa punktam. Jāatceras, ka arī tad, kad darbojās Eiropas integrācijas birojs, likumdošanas ieviešanas jautājumi netika skatīti centralizēti, un tas Latvijas gadījumā nav lietderīgi.
EK ir krietni vairāk cilvēku, kas var aktīvi sekot līdzi visai likumdošanas ieviešanai, un tieši viņu ziņojums mums vienmēr ir bijis kā atskaites plāns.
– Latvijas integrācija ES un likumdošanas saskaņošana norit jau vairākus gadus. Vai tomēr nav tā, ka daļu jautājumu, kas atlikti uz pēdējo brīdi, varēja atrisināt jau krietni agrāk?
– Jā, var piekrist, ka virknei lietu termiņi nav ievēroti un lietām, ko bija plānots paveikt agrāk, izpildes termiņi tagad tiek pārcelti uz pēdējo brīdi.
Kādēļ izveidojusies šāda situācija?
Šeit pirmām kārtām ir jānodala politiskā atbildība no administratīvās atbildības. Pašreizējā valdība strādā tikai nedaudz ilgāk par gadu, bet Latvijas integrācija ES sākās 90. gadu vidū. Kam tad mēs prasīsim šo politisko atbildību?
Manā skatījumā, likumdošanas pārņemšana ir atkarīga no ierēdniecības kvalitātes – ja tā ir laba, tad lietas iet uz priekšu. Es neuzskatu, ka valdībai vajadzētu cīnīties ar katru tehnisko problēmu un katru likuma adaptāciju. Tas ir ierēdniecības uzdevums.
Iespējams, efektīvāk varēja strādāt vecāko amatpersonu sanāksme. Tas ir forums, kurā šos jautājumus varēja aktīvi “ravēt”.
Šobrīd problēmu loks ir pārskatāms un valdībai ir kapacitāte, lai visus atlikušos jautājumus izskatītu. Bet pirms diviem trim gadiem to fiziski nevarēja izdarīt, jo jautājumu loks bija ļoti apjomīgs.
Katrai ministrijai bija jāveic savi darbi, un jāatzīst, ka lielākoties tie arī ir izdarīti. Ir atlikuši tikai atsevišķi jautājumi. Latvija nav izņēmums, līdzīga kavēšanās ar likumdošanas pārņemšanu ir arī visās citās topošajās dalībvalstīs.

Eiropas lietu birojam
jāveido stratēģiskā virzība

– Kā zināms, kopš pagājušā gada decembra savu darbību beidzis Eiropas integrācijas birojs (EIB). Tā vietā tiešā Ministru prezidenta pakļautībā izveidota jauna institūcija – Eiropas lietu birojs (ELB), kura kompetenču loks ir šaurāks par EIB. Vai ELB varētu kļūt par galveno Eiropas lietu politisko koordinatoru?
– Domāju, ka jaunajam birojam nevajadzētu kļūt par koordinatoru klasiskajā izpratnē, kas būtu vērsts uz lielu administrēšanu.
Latvijas problēma, strādājot pie decentralizēta modeļa, ir tā, ka mēs esam pārāk saskaldīti un katrs eksperts redz tikai savu lietu. Proti, mēs redzam atsevišķus kokus, bet neredzam kopā mežu. Piemēram, ES budžeta perspektīvas nav tikai Finanšu ministrijas kompetence, tas ir ļoti plašs jautājums un skar gandrīz visas ministrijas. Katrā ministrijā eksperti var izstrādāt detaļas, bet mums ir vajadzīgs vispārīgs skatījums, kopīga virzība.
Bieži vien par vienu jautājumu ministrijām veidojas pretrunīgi viedokļi. Nevar būt tā, ka sanāk kopā vairāku ministriju pārstāvji un vienojas par vidējo pozīciju. Iespējams, vienas ministrijas viedoklis konkrētajā jautājumā ir tas, kas Latvijai visvairāk nepieciešams. Tieši ELB vajadzētu būt tam, kurš apkopo šīs iniciatīvas un sniedz vienotu skatījumu, kas Latvijai kopumā ir izdevīgāk, kas ne. Tas ir intelektuāls darbs, nedaudz riskants, bet politisko atbalstu konkrētajai pozīcijai galu galā uzliks valdība.
ES attīstās ļoti strauji, nemitīgi parādās arvien jauni jautājumi. Dalībvalstu ministru prezidenti tiekas četras reizes gadā, un tas nozīmē, ka vismaz četras reizes gadā tiek dotas jaunas ES attīstības iniciatīvas. Kādas no tām būs Latvijai izdevīgākas, kādas mazāk izdevīgas, bet tieši ELB vajadzētu būt tai institūcijai, kura apkopo šīs iniciatīvas un dod vienotu skatījumu par to, kas Latvijai izdevīgāk.
ELB vajadzētu dot neretorisku skatījumu par lietām, kas saistītas ar Latvijas dalību ES. Tieši tas ir tas, ko ELB vajadzētu darīt.
Es mazāk redzu ELB kā uzraugu. Pildot uzrauga funkciju, tas dublētu ministrijas, bet Latvijai kā mazai valstij tas būtu pārāk dārgi un nevajadzīgi. ELB būtu jāveido Latvijas stratēģiskā virzība.

Artis Nīgals, “LV”
artis.nigals@vestnesis.lv