Māksla mums apkārt

Provokatīvas pārdomas

– Par ko vēsta jūsu tā sauktā māksla? Vai jūsu tā sauktā māksla ko vēsta par dzīvi? Par reālo dzīvi? Par cilvēkiem? Vai jūsu tā sauktā māksla vispār ir domāta cilvēkiem? – jautā kāds Kristīnes Želves stāsta “Likvidators, trakā cilvēka brālis” varonis (“Forums”, 2004.gada 8. – 13.februāris).

Pareizā desa pareizajām desmaizēm
(Reklāmas teksts uz maršruta mikroautobusa sāniem)

Nesen lielformāta plakāti mūsu pašu Rīgā pasludināja – “Māksla ir visapkārt!”. Grafiti uz māju sienām, plakāti, grāmatu un CD vāciņi, reklāma, videoklipi TV. Mēs esam mākslas ielenkumā, gribam to vai ne... Ko darīt? Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Māksla... Vārds, ko mēs bieži lietojam, ierasts un pierasts, bet... Ko mēs, nu, teiksim, es ar šo vārdu saprotu? Agrāk, jā, tad viss bija saprotams, tur, augstu augstu, zināja, kas tā māksla tāda ir – “Mākslu tautai!” – vai arī nav – “Tāda “māksla” tautai nav vajadzīga!” – šie spriedumi tika tiražēti medijos, tie, kam tie bija vajadzīgi dienesta lietošanai, pieņēma šīs direktīvas, lēmumus, mājienus un attiecīgi rīkojās. Drukāt vai nedrukāt, izstādīt vai neizstādīt, atskaņot vai neatskaņot, uzņemt vai neuzņemt t.s. radošajās savienībās, pielaist pie “siles” (atvainojos par vulgārismu, bet – vai citādi iespējams nosaukt to deficīta labumu – dzīvokļu, ārzemju komandējumu, goda nosaukumu etc. dalīšanu?) Bet ko īsti domāja tauta, kuras vārdā visa dalīšana pareizajos un nepareizajos, labajos un sliktajos, cildināmajos un noklusējamos notika? Domāju, ka tautai nemaz tik ļoti pie sirds tas negāja, kaut arī spēles (māksla ir spēle!) noteikumi bija tik vienkārši un saprotami. 1940.gadā sarkanarmieši ar zobeniem uz Vērmanes (vēlāk – Kirova) parka skatuves izveidoja vārdu “Staļin” (kirilicā, protams) (skat.žurnālu “Atpūta” 1940.VIII), tonis bija uzdots, un tā – gadus četrdesmit piecus, protams, ar nelielām korekcijām.
“Stokholmas miera uzsaukuma parakstīšana!”, “Visi uz vēlēšanām!”,”Jaunā raža”, PSRS ģenerālsekretāru un pirmrindnieku parādes portreti – biezs kultūrslānis, īsta dārgumu krātuve gan “socārtam”, gan ironijai...
Jā, bet tauta? Vienkārši – dzīvoja, strādāja, dzēra kāzās un bērēs, ēda rasolu un deficītās mencu aknas, dziedāja (latvieši – dziedātājtauta!), kopā ar visu lielo padomju tautu TV skatījās daiļslidošanu, priecājās, ka mūsu Maestro dziesmas tiražē skaņuplašu miljonos un tās dzied pati Alla Pugačova!
Uzrakstīju un samulsu. Vai tiešām viss bija tikai tā? Bet Dziesmusvētki? Mākslas dienas? Virkne rakstnieku, komponistu, gleznotāju, kas tomēr, par spīti visam, gāja savu ceļu? Nu, nevaru es tā – ar melnu krāsu aizzieķēt Marģeru Zariņu, Ojāru Vācieti, Jāni Pauļuku... Labi, kas bijis, bijis. Bet tagad?
Informācijas lavīna gāžas pār mums. Jauni vārdi, jēdzieni, koncepcijas brūk mums virsū, mums, nepieradušiem pie informācijas daudzveidības un pretrunīguma. Instalācijas, performances, videomāksla... Postmodernisms. Kuļika kunga izdarības. Dievmātes skulptūra no ziloņa ekskrementiem. Baseins, pildīts ar asins krāsas šķidrumu, kurā peld laiviņa ar palestīniešu pašnāvnieces portretu. Galva iet riņķī nabaga skatītājam – ir tā māksla vai nav?
Nesen lielformāta plakāti mūsu pašu Rīgā pasludināja – “Māksla ir visapkārt!”. Grafiti uz māju sienām, plakāti, grāmatu un CD vāciņi, reklāma, videoklipi TV. Mēs esam mākslas ielenkumā, gribam to vai ne... Ko darīt?

Informācijas lavīna gāžas pār mums. Jauni vārdi, jēdzieni, koncepcijas brūk mums virsū, mums, nepieradušiem pie informācijas daudzveidības un pretrunīguma. Instalācijas, performances, videomāksla... Postmodernisms. Kuļika kunga izdarības. Dievmātes skulptūra no ziloņa ekskrementiem. Baseins, pildīts ar asins krāsas šķidrumu, kurā peld laiviņa ar palestīniešu pašnāvnieces portretu. Foto: EPA/A.F.I.

Paiet maliņā, nogaidīt, lai jauni guru mums visu saliek pa plauktiņiem, vai censties pašiem izvērtēt piedāvāto, nošķirt graudus no pelavām? Nāksies vien piepūlēties pašiem, protams, ja nepasludināsim, ka tāda māksla mums nemaz nav vajadzīga, dzīvojām un iztikām bez tās, nu un? Galu galā nelietot kādu produktu – un arī mākslu kā cilvēces radītu produktu – ir katra paša izvēle (sauksim to par demokrātiju). Bet – kas tad īsti ir māksla, vārds, ko mēs tik bieži lietojam? Nesen, pārlasot brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” (iesaku!), nosmējos par Bisāra vārdiem: “Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība.”
Tagad, šķiet, īsti vietā būtu pašķirstīt gudras grāmatas, visādas enciklopēdijas, atsaukties uz autoritātēm – Aristoteli, Platonu, Hēgeli, Levī–Strosu, citēt – vēlams oriģinālvalodās! – citēt, citēt...
Varbūt pameklēt mūsu pašu folklorā, bet – ja nemaldos, pats jēdziens “māksla” ir visai jauns, šķiet, jaunlatviešu radīts...
Lai piedod, ja var, man profesionāļi – mākslas teorētiķi, vēsturnieki, kritiķi, nu, nav man palikusi atmiņā strikta mākslas definīcija, atlieta bronzā vai bauslības galdiņos ierakstīta, mēģināšu vismaz pats sev noskaidrot šo jēdzienu...
Māksla, manuprāt, ir zīmju sistēma, ar kuras palīdzību kāds paziņo (nosūta vēsti) kādam citam (vai citiem), tam (tiem) saprotamā veidā. Bet – tā jau var sacīt par jebkuru informāciju! Laika prognoze, biržas ziņas, informācija avīzē, ka TV seriāla “Sekss un lielpilsēta” zvaigzne Sāra Džesika Pārkere Ņujorkas restorānā “Tiffany” atstājusi tikai 50 centu (27 santīmi) lielu dzeramnaudu (SestDiena, 7.–13.februāris, 2004.) – arī tā ir vēsts, bet vai tā ir māksla?
Labi, iešu tālāk! Vēsts, ko nosūta mākslinieks. Bet – kas un kurš ir mākslinieks? (Mākslinieks ir tas, kurš nodarbojas ar mākslu. Bet, skat.augstāk! – kas ir māksla?)
Varbūt māksla ir jēdziens, par kura nozīmi klusējot vienojušies tie, kuri zina, kas tā māksla tāda ir?
Bet kāpēc viņi klusē? Nez kur pazudis tas H.K.Andersena varonis, kurš skaļi paziņoja, ka karalis ir kails... Un – vai tie abi blēži, drēbnieki, bija vai nebija mākslinieki?
Galu galā arī reklāma esot māksla, ... – māksla manipulēt ar cilvēku masām (kāds mākslas zinātnieks, Groiss, ja nemaldos, paziņoja, ka lielākais 20.gs. mākslinieks esot bijis Staļins...).
Varbūt māksla ir produkts, ko, ar zīmolu (brendu) apzīmētu kā māksla, pērk/lieto pircēji/patērētāji? Tad visi tie ļauži – mākslas teorētiķi, kritiķi, galeristi – būtu saucami par reklāmas aģentiem? Viss būtu nolikts savā vietā, mākslas darbs būtu/ir kļuvis par tirgus preci, gribi – pērc/lieto, ja negribi – bet kāpēc negribi? (Anekdotes pārstāsts.) Galu galā mēs esam izvēlējušies tirgus ekonomiku – Privātīpašums ir svēts! – – arī “socārta” ikonas, Melameds un Cals, reiz izstādīja gleznu – Uz priekšu, uz kapitālisma uzvaru! –

Tikai – vai tad liekas nav kļuvušas tādas valsts institūcijas kā Kultūras ministrija, KKF, muzeju finansēšana (lai cik liesa arī tā būtu...)? Varbūt valsts varētu ietaupīt naudiņu, novirzot to visādiem citiem mērķiem – hokeja haļļu celtniecībai, valsts tēla veidošanai, maz kam? Bet varbūt māksla ir nepieciešama valstij kā vizītkarte? Kā tad tā – citiem ir, bet mums nebūs? Jau senajā Romā bija zināms, ka tautai nepieciešamas divas lietas – maize un izpriecas. Par maizi lai domā katrs pats (atcerēsimies bijušā valdības galvas Šķēles kunga visai bargo uzrunu tautai pirms kāda laika Jaungadā!), bet izpriecas? Tiem ar tām kriminālajām pensijām un algām – tiem jau tiek iepirkti TV seriāli un ražoti pašmāju, lai sēž un skatās, vismaz neies ielās mītiņot! – bet pārējiem?
Nav jau tā, ka tie tur augšā nedomātu nemaz. Izdomā grupa ļautiņu: nu kā bez pieminekļa Kārlim Ulmanim? Samet un savāc naudiņu, izsludina konkursu, izvēlas, un – pašā Rīgas sirdī piemineklis stalts! (Piedodiet, tas tomēr bija par citu pieminekli un citam “vadonim”!) Pasludināsim to par mākslu!
Vēl nedaudz par pieminekļiem un izpriecām. Visa tā ažiotāža ap Pētera I pieminekli – par un pret, kur vai nekur, galu galā – arī “gāganu kari” ir mūsu tautas pūra lādē ierakstīti... Viena pati izrakstīšanās presē, diskusijas radio un televīzijā, žēl, ka nav mūsu vidū vairs Dreslera...
Bet ko tad es gribu pats? Interesants jautājums, kā parasti intervijās izsakās intervējamais, tā iegūstot pauzi atbildes apdomāšanai. Lai kāds/kādi tur augšā (Saeimā, valdībā, domē) manā vietā – es taču viņus esmu deleģējis, ievēlot un piešķirot pilnvaras lemt, tā arī izlemj, kas ir māksla un kas nav, kādam projektam dot līdzekļus, kādam ne! Varbūt utopija? – es gribu, lai tautas ievēlētie kungi, kuri arī “tautas kalpi” (skat. iepriekš citētos Bisāra vārdus!) būtu arī kultūras jomā spriestspējīgi ļaudis. Būtu jau labi...

Tikai vai mākslas un – plašāk – kultūras jautājumus var izlemt demokrātiski, vienkārši ņemot un nobalsojot?
Baidos, ka Alfrēds Kalniņš paliktu tālu aiz Raimonda Paula, Eriks Ādamsons aiz Monikas Zīles, “blokbasters” “Titāniks” nogremdētu gan L.Pakalniņas “Pitonu”, gan U.Celmas “Olu kundzi”...
Bet mūsu tauta taču tā mīl mākslu!
Atcerēsimies vēl tik nesenos dzeju (un ne tikai) grāmatu metienus! Pārpildītos teātrus! Tās pašas Mākslas dienas! Atmodas laikā – rakstnieku prestižu! Nu un? Bija un izbija...
Kas tad paliek? Divi lozungi – “Mākslu tautai!” un “Mākslu mākslai!” – un nekāds kompromiss nav iespējams? Lai t.s. reņģu ēdāji skatās seriālus un lasa (ja lasa) t.s. lata romānus (tiesa, tagad tie maksā jau vairāk par latu!), bet smalkā publika (piemēram, “Rīgas Laika” lasītāji) – bauda t.s. augsto kultūru? Herbertam Velsam bija tāds pasaules modelis – apakšzemē dzīvoja morloki – tumši, asinskāri radījumi, bet virszemē – (neatceros, kā tos sauca) lidinājās tādas hedoniskas radībiņas... Bēdīgi... Vai tiešām tik šausmīgi, vai – šausmīgi, šausmīgi, šausmīgi?
Bet kas mums atliek? Lietot tikai t.s. pārbaudītās vērtības? Sajūsmināties par visu jauno tikai tāpēc, ka tas ir jaunums (jauns)?
Vēl nedaudz par t.s. provokatīvo mākslu. Jau par ikonu kļuvušās Marsela Dišāna “Monai Lizai” piezīmētās ūsas, viņa izstādītais pisuārs, Endija Vorhola 8 stundas filmētais aizmigušais cilvēks, uzraksts “Izstāde slēgta”, ko kāds mākslinieks dažādās pasaules malās izstādīja, kaudzē sakrauti 36 ķieģeļi – cita mākslinieka darbs, – 20. gadusimts bieži vien skatītājam demonstrēja jautājumu virkni – kas tad ir māksla?
Manuprāt, tieši māksla ir tas cilvēces darbības lauciņš, kur var izmēģināt jaunas, neordināras idejas.
Nesen Aija Zariņa izstādīja gleznu – krustā sists premjerministrs Einars Repše. Tālāk citēju Helēnu Demakovu: – “...daļa mākslinieku uzskata, ka mākslai var piemist mesiāniska funkcija, gluži vai reliģiozs starojums. Tas ir Aijas Zariņas gadījums. Šķiet, viņa domā, ka māksla izglābs – nu ja ne pasauli, tad Latviju gan.” – (Rīgas Laiks. 2004.g.februāris)
Atzīšos, man negāja pie sirds ne nu jau bijušais premjerministrs, ne viņa salīdzinājums ar Jēzu Kristu. Dažādas svara kategorijas. Bet! Glezna darbojās, tā lika domāt. Varbūt arī citu mākslinieku politiski angažētā māksla – pieminēšu kaut vai Ivaru Poikānu! – ir sabiedrībai nepieciešama tieši šodien, kā senāk Ed.Veidenbauma, Raiņa, O.Vācieša dzeja, K.Zāles pieminekļi, grupas “Pērkons” un I.Akurāteres mūzika, E.Liepiņa nerra loma? Vismaz kā pretinde tam saldi sērīgajam Latvijas tēlam, kuru mēs jau gadus desmit tiražējam... Starp citu, Kārlis Skalbe, tik latviskās pasakas “Kaķīša dzirnavas” autors, ir sacerējis arī “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
Nesaprotamā māksla... Atcerēsimies virkni savā laikā izsmieto, nenovērtēto mākslinieku un to darbus. Publikas izsvilptā Bizē “Karmena”, impresionisti, Gogēns, van Gogs? Tā arī nepamanītais mūsu pašu Ādolfs Zārdiņš? Totalitāru režīmu no aprites izrautie rakstnieki, mūziķi, mākslinieki?
Vēl nobeigumā – kādas reiz redzētas karikatūras pārstāsts. Izstāžu zāle. Skatītāji. Pie sienas glezna logatā, kur uz audekla uzrakstīts viens vārds – GLEZNA. Viens lasītājs lasa – ANZELG, cits – ANEZEGL, vēl kāds – LEZGNA...
Mākslas nesto ziņu mēs katrs uztveram individuāli, katrs domājam, ka zinām, kas ir māksla. Domāju, kamēr mums ir izvēle, pirkt/lietot kādu lietu, viss ir kārtībā un, skat.epigrāfu šī rakstiņa sākumā – katram mums ir tiesības izvēlēties pareizāko (mūsuprāt) desu pareizajām (mūsuprāt) desmaizēm.

Juris Zvirgzdiņš