Vai sabiedrībai tīkami lēmumi vienmēr atbilst tās interesēm

Nu jau demisionējusī valdība 17.februārī apstiprināja premjerministra Einara Repšes uzdevumā izveidotās darba grupas priekšlikumu no nākamā gada 1.janvāra paaugstināt bērna piedzimšanas un bērna kopšanas pabalstus. Bērna piedzimšanas pabalsts sasniegs zīdaiņa pūriņa vērtību – 296 latus, bet bērna kopšanas pabalsts līdz gada vecumam būs ekvivalents personas, kas kopj bērnu, pēdējo 12 mēnešu vidējai darba algai, tiesa, nepārsniedzot 450 latus. Nestrādājošās māmiņas (vai tēti) saņems pabalstu minimālās algas jeb 90 latu apmērā. Vai tā ir valdības pārdomāta ilgtermiņa rīcība demogrāfiskās situācijas uzlabošanai vai vienkārši sabiedrībai tīkams politiskais žests?
Neviens no “LV” aptaujātajiem sociālās jomas ekspertiem – arodbiedrību sociālo lietu pārzinātāja Irina Homko, Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Ieva Jaunzema, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, demogrāfe Pārsla Eglīte, Pasaules bankas Latvijas biroja pārstāve Ingūna Dobrāja – nenoliedza, ka ir jādomā par dzimstības veicināšanu, taču bija skeptiski, vai paaugstināts pabalsts gada garumā dos vēlamo rezultātu. Visi aptaujātie atzina, ka sociāli taisnīgāks būtu vienāds pabalsts visām ģimenēm, jo bērna kopšana nabagajiem izmaksā tikpat, cik bagātajiem. Turklāt šim pabalstam nav saistības ar sociālajām iemaksām, uz kurām daudzi atsaucas, jo nauda tiks maksāta nevis no sociālās apdrošināšanas budžeta, bet gan no valsts pamatbudžeta.
Ir izskanējis viedoklis, ka cilvēkiem ar augstiem ienākumiem ir lieli izdevumi, kredītsaistības, tāpēc viņiem arī vajag lielus pabalstus. Vai tas nozīmē, ka bagātajam vajag vairāk nekā trūcīgajam? I.Dobrāja uzskata, ka šāda pieeja novedīs pie sabiedrības tālākas noslāņošanās, kuru šajā gadījumā veicinās valsts. Labklājības ministre Dagnija Staķe, paziņojot, ka šādi pabalsti veicinās dzimstību ģimenēs ar vidējiem un augstiem ienākumiem, diskriminē lielu daļu ģimeņu, pasakot, ka to bērni faktiski nav vajadzīgi. Vecāku ienākumi nav kritērijs tam, vai ģimene ir sociāli labvēlīga vai nelabvēlīga. Neatbildēts arī paliek jautājums, ko tad valsts atbalsta: ģimenē piedzimušo bērniņu vai ģimenes ienākumus un ierastos dzīves standartus. Minētie pabalsti ir krietni izdevīgāki privātajā sektorā strādājošiem (kurā ir iespējamas arī manipulācijas ar pēdējā gadā veiktajām iemaksām), nevis valsts un pašvaldību darbiniekiem.
Nenoliedzot pabalstu palielināšanas nepieciešamību, gan arodbiedrību, gan darba devēju, gan Pasaules bankas pārstāvji uzsvēra, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošanai būtu nepieciešama kompleksa pieeja, domājot gan par bērnu izglītības, gan veselības aprūpes iespējām. Pēc Rīgas pilsētas Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta informācijas, 2004.gada 1.janvārī Rīgā rindā uz bērnudārziem gaidīja 1941 mazulis, no tiem 1606 vecumā no pusotra līdz diviem gadiem. Kā apstiprināja pašvaldības pārstāvji, pieaugot bērnu skaitam, garākas kļūs arī rindas, kuru mazināšanai ar pašvaldības finansējumu vien nepietiks. Ko darīs māmiņas, kad pabalsta izmaksas periods būs beidzies, vajadzēs atgriezties darba tirgū, bet bērnu iekārtot dārziņā nebūs iespējams?
Kā atzina darba grupas locekle I. Jaunzema, ir skumji, ka valdība vispār neizrādīja interesi par citiem izstrādātajiem priekšlikumiem dzimstības veicināšanai. Piemēram, ģimenes izdevumus par sertificētu aukli, līdz bērns sasniedz bērnudārza vecumu, pielīdzināt attaisnotajiem izdevumiem, noteikt bērnu pārtikai un precēm 0% PVN likmi, domāt par atvieglotiem kredīta nosacījumiem jaunajām ģimenēm mājokļa iegādei. Darba grupa arī uzskatīja, ka liels ieguldījums dzimstības veicināšanā būtu valsts apmaksāta palīdzība tikt pie bērniņa neauglīgiem pāriem, kādi ir 15% ģimeņu. Jādomā arī par jaundzimušo mirstības mazināšanu, kas ir 1% no visiem dzimušajiem bērniem. Tas ir sliktākais rādītājs Eiropā.
Daudz efektīvāki par īslaicīgiem pabalstiem būtu šādi ilglaicīgi atbalsta pasākumi, kas domāti ģimenēm, kuras par bērnu grib rūpēties ilgāk par pabalsta saņemšanas laiku. Kā norādīja visi darba grupas locekļi, pastāv bažas, ka varētu sagaidīt gadu vecu bērnu pieplūdumu valsts aprūpes institūcijās. Vai sociālie dienesti būs spējīgi izkontrolēt, kā tiek izlietoti pabalsti? Bez tam sociālie darbinieki nevar pildīt policejiskas funkcijas, pārkāpjot konkrētās ģimenes cilvēktiesības.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv