Mūžs mākslā un mākslai

Tatjana Suta Foto: Andris Kļaviņš

Mākslas zinātniece Tatjana Suta ir pirmā, kas saņēmusi balvu par mūža veikumu vizuālās mākslas attīstībā. Cik daudzi viņu ļoti ciena un mīl, liecināja kuplais apsveicēju pulks un ziedu klēpji. Pasniedzot balvu, žūrijas priekšsēdētājs Gļebs Panteļevs atzīmēja, ka laureāte ir dzīva Latvijas mākslas vēsture, mākslinieku paaudžu pēctecības simbols.

Saruna ar apbalvoto notika dzīvoklī, kas pārtapis par viņas vecāku – glezniecības klasiķu Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas – memoriālo muzeju. Dziļas kultūras, mākslas, inteliģences gaisotne apņem katru, kas tajā ienāk. Par saviem svarīgākajiem un labu atbalsi guvušajiem darbiem Tatjana Suta uzskata daudzus gadus Latvijas Televīzijā veidotos raidījumus, filmas par mākslu un sarakstītās grāmatas. Bet jāpiemin arī notikumi pirms tam.
Tatjana Suta ir dzimusi Parīzē 1923.gada 28.martā. Nedaudz par agru, iznēsāta tikai septiņus mēnešus. Ārsts, nebūdams pārliecināts par jaunpiedzimušās izdzīvošanu, nokristījis viņu katoļticībā un izvēlējies vārdu Tatjana. Viņas personības veidošanā izšķirīga nozīme bijusi mākslas videi ģimenē. Māte Aleksandra Beļcova ir iemācījusi izturētību, prasmi savaldīt emocijas, saglabāt vismaz ārējo mieru. Tas ir sevišķi noderējis televīzijas darbā. Un vēl – mātei bijusi brīnišķīga humora izjūta. Par tēvu Romanu Sutu Tatjana stāsta šādi: “Viņš bija neiedomājami radoša personība, ar apbrīnojamām darba spējām. Strādāja nepārtraukti un gulēja tikai četras stundas diennaktī. No tēva esmu mācījusies koncentrēties darbam. Un viņš bija ļoti vienkāršs, sirsnīgs, bērnišķīgi atklāts. Kad viņš bija projām, tad rakstīja vēstules ar uzrunu: “Mazo velna bērniņ!” Tikko esmu pabeigusi grāmatu par savu dzīvi un iecerējusi tai nosaukumu “No mazā velna bērna līdz lidojošai žurnālistei”. Bet tas var mainīties, izdevējs Viesturs Vecgrāvis iesaka vēl padomāt. Atsevišķā grāmatas nodaļā stāstu par Franču liceju, kurā mācījos visus 11 gadus. Tur bija lieliski pedagogi, piemēram rakstniece Angelika Gailīte un Sorbonnas universitātes absolvents mesjē Boljē, kuru mēs, protams, nosaucām par Buljonu. Viņš iemācīja ne tikai franču valodu un literatūru, bet arī patstāvīgi domāt. Piemēram, katram vajadzēja izlasīt, pat izstudēt kādu Moljēra darbu un tad izteikt savas paša domas par to. Mēs pat sagatavojām izrādi “Pilsonis muižniekos”, kuru atzinīgi novērtēja gan par izpratni, gan spēli, gan par kostīmiem, ko palīdzēja sagādāt kinostudijā strādājošais Romans Suta. Es tolaik biju aizrāvusies ar baletu un iestudēju menuetu.
1941.gadā trīs ceturtdaļas mūsu klases audzēkņu izsūtīja uz Sibīriju, jo viņu vecāki bija īsti Latvijas inteliģenti. Liceja rūdījums daudziem palīdzēja visu izciest. Bet tagad, kad Rīgas Latviešu biedrībā svinējām rakstnieka Valentīna Jakobsona 80 gadu jubileju, no klases bijām vairs tikai trīs – viņš pats, Biruta Martinsone–Semjonova un es. “C’est la vie!” – tāda ir dzīve.”
Tatjana Suta kļuva par baletdejotāju, un viņu gaidīja spoža karjera. Svītru tai pārvilka ceļgala trauma. 1970.gadā sākās daudzu gadu darbs Latvijas Televīzijā. Tās Zelta fondā palika 350 raidījumu, stundu vai pusstundu ilgu, starp tiem vairāki cikli un televīzijas filmas par mākslu, arī ar aktieru piedalīšanos. Piemēram, filmā par van Gogu, ko atveidoja Harijs Liepiņš, viņš, pēc kritikas atzinuma, nospēlēja savu pirmo ievērojamo raksturlomu.
Tatjana Suta veidojusi daudzus raidījumos par laikabiedriem, izciliem māksliniekiem. Viņa atceras: “Grūti bija panākt, lai pieļauj stāstīt, piemēram, par Jāni Pauļuku, Kurtu Fridrihsonu, Borisu Bērziņu. Reiz vasarā, tūliņ pēc Jāņiem, laukos vienā elpas vilcienā ierakstījām pusstundu ilgu, saturīgu interviju ar Borisu Bērziņu. Kamēr es devos citā uzdevumā, to nodzēsa. Gāju pie priekšnieka Vilberta Opalā. Viņš paskaidroja: “Es to liku.” – “Kāpēc? Vai tad nebija atraisīti?” – “Pārāk jau atraisīti. Un par Jāņiem arī tur runāts.” Lūk, tā. Vēlāk tapa cita saruna ar mākslinieku, bet tas vairs nebija tas. Izdevies bija raidījums par Kurtu Fridrihsonu, kur viņš stāstīja mazāk par sevi, bet vairāk par gara radiniekiem. Tas ir saglabājies. Mums pašiem bija prieks par interviju ar Jāni Pauļuku. Tā ilga 20 minūtes. Lika saīsināt līdz septiņām. Tad gan es sēdēju pie pults un raudāju. Pienāca klāt operators un teica “Taņa, es gribu raudāt kopā ar tevi.”
Tatjana Suta ir uzrakstījusi divas monogrāfijas par Romanu Sutu. Zinātniski vērtīgs ir arī Aleksandras Beļcovas darbu izstādes katalogs. Mākslas draugu interesi un atzinību ir iemantojusi grāmata par tekstilmākslinieci Edīti Vīgneri.
Muzejs Elizabetes ielas dzīvoklī ir izveidots. Vēl gan nav sertificēts, bet dzīvoklis ir privatizēts un noteikts, ka te būs privāts memoriālais muzejs. Mākslas darbi ir inventarizēti, to saglabājies daudz, pie kam dzīvoklī pārsvarā ir modernākās gleznas, kas publiski eksponētas maz vai nemaz.
Šajā vietā palaikam uz nodarbībām ierodas Kultūras akadēmijas studenti. Tatjana Suta šai augstskolā māca latviešu mākslas vēsturi. Agrāk nodarbības notika galvenokārt Valsts mākslas muzejā. Tagad pasniedzējas slimā kāja neļauj daudz staigāt, un viņa gribēja no šī darba atteikties. Rektors Jānis Siliņš pierunājis turpināt, un nu jaunieši pulcējas šai mākslas gaisotnes piesātinātajā mājā.
Tatjanas Sutas meita Inga ir čelliste un ar saviem trim bērniem tagad dzīvo Vācijā. Krists ir pianists, Dina studē mākslas vēsturi Minsteres universitātē, piecpadsmitgadīgā Līnīte dejo baletu, ļoti ir ar to aizrāvusies. Vecmāmiņa cer, ka varbūt Dina atgriezīsies Latvijā un vadīs muzeju.
Savas autobiogrāfiskās grāmatas pēdējā nodaļā Tatjana Suta raksta par tuviem cilvēkiem un draugiem. Pēc apbalvošanas ceremonijas, saņēmusi apsveikumus, laureāte visilgāk un sirsnīgāk runājās ar Edīti Paulu-Vīgneri, kas tuva kļuvusi monogrāfijas rakstīšanas laikā, un ar gleznotāju Dainu Dagniju, kuru iepazinusi Amerikā un pēc tam gādājusi par viņas izstādi dzimtenē.

Jānis Rozenieks