Latvijas zemē aug arī degviela

Ministru kabinets 2003.gada 15.decembrī apstiprināja “Biodegvielas ražošanas un lietošanas Latvijā programmu 2003.–2010.gadam”. Tās galvenie mērķi ir valstī nodrošināt biodegvielas ražošanai nepieciešamās izejvielas, kā arī  veicināt biodegvielas ražošanu un izmantošanu.

Tas brīdis, kad Latvijā ražoto biodegvielu kā retumu pildīja pudelēs, jau gadus trīs ir pagātne. Šogad Naukšēnos vien paredzēts saražot 5000 tonnu biodīzeļdegvielas Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Biodegvielu paredzēts iegūt no eļļasaugu sēklām, galvenokārt no rapša, un graudaugiem. Iespējama arī biogāzes ražošana, to varētu likt lietā gāzmotoros un gāzdīzeļos.
Paredzams, ka 2010.gadā Latvijā saražos ap 75 000 tonnu biodegvielas. Tā, it sevišķi uz rapša eļļas bāzes iegūtā biodīzeļdegviela, pakāpeniski var kļūt cenas ziņā konkurētspējīgāka, salīdzinot ar fosilo degvielu, kas kļūs dārgāka. Tāpēc biodegvielas ražošana varētu attīstīties pat straujāk, nekā to paredz programmā ietvertās aplēses.
Kā zināms, Eiropas Savienībā (ES) 2003.gada 8.maijā pieņemta direktīva “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā”, kas pēc Latvijas iestāšanās ES būs saistoša arī mūsu valstij. Direktīvas 3.pantā noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai to tirgū laistu biodegvielu un citu atjaunojamo veidu degvielu minimālo daudzumu, un tālab norāda orientējošos valsts mērķus šādu kontrolskaitļu veidā: 2% no visa tā benzīna un dīzeļdegvielas kopējās energoietilpības, kas transporta vajadzībām laisti to tirgū līdz 2005.gada 31.decembrim, un 5,75% no visa tā benzīna un dīzeļdegvielas kopējās energoietilpības, kas transporta vajadzībām laisti to tirgū līdz 2010.gada 31.decembrim. Savukārt Komisijas Zaļajā grāmatā “Par Eiropas stratēģiju drošai energoapgādei” izvirzīts mērķis līdz 2020.gadam autotransporta nozarē 20% no fosilās degvielas patēriņa aizstāt ar alternatīvajām degvielām.
Saskaņā ar direktīvu dalībvalstīs ne vēlāk kā 2004.gada 31.decembrī stāsies spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai pildītu noteiktās prasības. Paredzēts, ka dalībvalstis katru gadu līdz 1.jūlijam iesniedz Komisijai ziņojumu, kas paveikts, lai sekmētu biodegvielas vai citu atjaunojamo veidu degvielu izmantošanu, aizstājot dīzeļdegvielu un benzīnu transporta vajadzībām.
Biodegvielas programmas izstrāde un akceptēšana valdībā ir tikai viens no šā nozīmīgā tautsaimniecības sektora turpmākas attīstības soļiem. Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 19.decembra rīkojumu Nr.800 Zemkopības ministrijai kopīgi ar Ekonomikas ministriju, Finanšu ministriju, Satiksmes ministriju un Vides ministriju un sadarbībā ar ieinteresētajām organizācijām, izejvielu audzētājiem, uzglabātajiem, pārstrādātājiem un tirgotāju pārstāvjiem jāizstrādā un jāīsteno programmas plāns.

Jāizraugās pašiem
derīgākais

Pirmajā posmā, vēlākais līdz 2005.gadam, jāpieņem principiāli lēmumi par Latvijas apstākļiem piemērotāko biodegvielas veida ražošanu, ieviešanas mehānismiem, kā arī efektīvākajiem izmantošanas modeļiem. Te var būt runa par lietderīgākiem virzieniem, kā, piemēram, izmantošanu lielpilsētu sabiedriskajā transportā, iekšējo ūdeņu transportlīdzekļos, nacionālajos parkos, Aizsardzības ministrijas transportlīdzekļu motoros vai citur. Arī citiem patērētājiem biodīzeļdegvielas iegādes cenai orientējoši jābūt dažus santīmus (litrā) lētākai par fosilo dīzeļdegvielu, lai jebkurš autoīpašnieks pats izvēlētos piemērotāko, videi draudzīgāko degvielas veidu.
Piemērojams Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) standarts EN 14214, kas jau ir pieņemts un saistošs visām ES dalībvalstīm. Precizējams jautājums – kādus biodegvielas veidus patērētājiem piedāvāt, vai vienlaikus trīs veidus – gan dīzeļdegvielu, kur biodegvielas piemaisījums ir 5% un 35%, gan arī 100 % biodīzeļdegvielu. Ir jāveido kontrolējama biodegvielas maisījumu sagatavošanas sistēma un uzraudzība. Ieviešama arī biodegvielas kvalitātes kontroles sistēma kā 100% biodegvielai, tā arī maisījumam. Biodegvielas standarti neatliekami jāiestrādā normatīvajos aktos, un būtu nepieciešams, lai tie būtu analoģiski ar blakusvalstīm, tas atvieglotu patērētājiem iegādāties šo degvielu, šķērsojot robežas, un arī autotirgotājiem būtu ērtāk strādāt.

Šis agregāts Alsungas pagastā ražo rapšu eļļu, kas var būt izejviela arī biodegvielai Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Pilnīgākai jābūt atrunai likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, atbrīvojot no akcīzes nodokļa biodīzeļdegvielu tajā daļā, kādā tā pievienota fosilajai dīzeļdegvielai. Šāds aizsākums minētajā likumā tika ieviests jau 7.Saeimas darbības laikā. Arī iepriekš minētā direktīva ievaddaļas 19. un 20. punktā aicina ES dalībvalstis – lai palielinātu biodegvielas tirgus daļu, jāizmanto pasākumu komplekss, kurā ietilpst atbrīvojums no nodokļiem un finansiāla palīdzība pārstrādes uzņēmumiem, kā arī noteikums naftas pārstrādes uzņēmumiem izmantot zināmu daļu biodegvielas.

Jāatjauno kompensācijas
maksājumi

Vienlaikus veidojama arī stabila valsts atbalsta shēma biodegvielas ražotājiem, kas nodrošina valstī nepieciešamo biodegvielas ražošanas un lietošanas apjomu. Biodīzeļdegvielas ražotnēm kompensējama starpība starp rapša sēklu pēc Matif biržas pasaules cenām (mīnus loģistika), par kuru tiktu iepirkta rapša sēkla no lauku saimniecībām, un cenu, par kādu šo izejvielu iekļautu biodīzeļdegvielas ražotne savās ražošanas izmaksās, lai galarezultātā varētu degvielas uzpildes stacijām piedāvāt biodīzeļdegvielu par 5–10% zemāku cenu, nekā tā ir fosilajai dīzeļdegvielai.
Šādi kompensācijas maksājumi tika iedibināti 2003.gadā Valsts subsīdiju programmā lauksaimniecībai, nosakot subsīdiju apmēru par vienu pārstrādei iepirkto Latvijā audzēto rapša sēklu tonnu Ls 30 apmērā, kas izlietota biodīzeļdegvielas ražošanai. Diemžēl Valsts subsīdiju programmā 2004.gadam tas vairs nav paredzēts, un tāpēc valsts 2004.gada budžeta grozījumos šā gada vidū šādi kompensācijas maksājumi noteikti būtu jāatjauno. Šāda kompensācija nepieciešama, lai izejvielu audzētājs par pārdoto produkciju biodegvielas ražotājam varētu saņemt līdzvērtīgu samaksu, kā piedāvā rapša sēklu uzpircēji, it sevišķi eksportējot.
Pirmā biodīzeļdegvielas ražotne no rapša sēklām Latvijā un visā Baltijā sāka darboties 2001.gada novembrī Valmieras rajona Naukšēnos, to izveidoja SIA “Delta”. Jauda – 2500 t biodīzeļdegvielas ieguve jeb 7500 t rapša sēklu pārstrāde gadā. 2002.gada vasarā Rīgas autobusu parkā “Imanta” eksperimentālā kārtā sāka biodīzeļdegvielas (100% RME) lietošanu vienā pasažieru autobusu līnijā. Eksperiments parādīja, ka autobuss var normāli darboties ar biodīzeļdegvielu, atgāzu toksiskums samazinās gandrīz divkārt. Šogad SIA “Delta” Naukšēnos paredz dubultot biodīzeļdegvielas jaudas, uzstādot papildu iekārtas, pārstrādājot biodegvielā 15 000 tonnas rapša sēklas un iegūstot 5000 t biodīzeļdegvielas. Šī biodīzeļdegviela jau ilgāku laiku tiek tirgota vairākās degvielas uzpildes stacijās. Tā, piemēram, SIA “Tilpums DUS” pie Ķekavas pusotra gada laikā nav bijis sūdzību par degvielas radītajām problēmām. Izveidojies pastāvīgs klientu loks, kas pērk tikai biodegvielu.

Jāliek lietā pieredze

Biodegvielas ražošanas procesā rodas arī vērtīgi blakusprodukti, vispirms rauši un glicerīns. Raušiem ir labas noieta iespējas. Vēl augstāku cenu un plašu pieeju šai produkcijai Eiropas tirgū, it sevišķi piena industriālajām fermām, piemēram, nodrošina Igaunijas lielais rafinētās rapša eļļas ražošanas uzņēmums a/s “Werol Tehased” (ar 98% valsts kapitālu), kur izstrādāta jauna tehnoloģija raušu ieguvei ar zemāku tauku saturu – vairs līdz 10%. Te arī vēl pētī modificēta olbaltuma ieguvi no rapša raušiem cilvēku pārtikai.
Otra blakusprodukta, kas rodas biodīzeļdegvielas ražošanā, – glicerīna – izdevīgākam noietam arī paveras arvien reālākas iespējas, gan pārdodot lielām glicerīna attīrīšanas fabrikām ārvalstīs (viela pēc attīrīšanas nonāk farmaceitiskā rūpniecībā un ķīmijas industrijā), gan uz vietas izmantojot kā piedevu kokskaidu briketēm kurināšanai.
Apzinot rapša produkcijas (sēklas, raušu, biodīzeļdegvielas, glicerīna) realizācijas iespējas ilgtermiņā gan vietējā tirgū, gan eksportējot (kā pēc fiziskajiem daudzumiem, tā pēc pārdošanas cenām), ļoti svarīgi ir saskaņot investīcijas dažādos rapša audzēšanas, sēklu apstrādes un pārstrādes posmos. Jo sevišķi svarīgi tas tagad, kad sarosījušies audzētāji, pārstrādātāji un tirgotāji, kalkulējot maksimālus ieņēmumus no rapša audzēšanas un pārstrādes dažādiem galaproduktiem.
Pamazām krājas vispusīga saimnieciskā pieredze. Jau minētajā Naukšēnu biodīzeļdegvielas ražotnē arī ilgstoši audzē un pārstrādā rapsi un citus augus eļļas ieguvei un realizācijai. Savukārt SIA “Iecavnieks” gan no pašu audzētiem rapšiem, gan no iepirktās rapša sēklas ražo ap divarpus tūkstošus tonnu eļļas gadā, bet šogad, izmantojot SAPARD līdzfinansējumu, paredz jaudu palielināt līdz 4000 tonnu. Tas nozīmē, ka tiks pārstrādāts ap 12 000 t rapša sēklu. Te ir notikusi pakāpeniska un prasmīga investīciju ieguldīšana. Šāda auksti spiestā augstvērtīgā rapša eļļa ar čehu iekārtām tiek iegūta arī vairākās citās mazākās ražotnēs mūsu valstī.
Var prognozēt, ka būs izdevīgi nosacījumi rapša sēklas realizācijai ārpus Latvijas, eksportam par samērā augstām cenām – līdz 140–150 latiem par vienu tonnu bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN). Eksports šobrīd ir viens no saimnieciski visizdevīgākajiem, it sevišķi ja otrā plānā paliek interese par rapša raušu ieguvi un izmantošanu savā lopkopībā. Tā, piemēram, viens no lielākajiem rapša sēklas eksportētājiem – lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Latraps” – pat nelabvēlīgajā 2003.gadā no saviem biedriem iepirka 17 700 tonnu rapša sēklas, no kurām ap 90% pārdots citās valstīs. Pērn, ieguldot 1,8 miljonus latu, kooperatīvs Elejā izveidoja arī jaunu kompleksu graudu un rapša sēklu pieņemšanai, attīrīšanai, kaltēšanai un glabāšanai. Stundā var pieņemt līdz 200 tonnu, bet uzglabāšanas jauda ir 20 000 tonnu.
Ir arī cita veida pozitīvas aktivitātes. Piemēram, SIA “Rapsis” mērķis ir attīstīt rapša audzēšanu reģionos, izveidojot rapša pieņemšanas un kaltēšanas punktus, kā arī izkārtot lauksaimnieku apgādi ar rapša audzēšanai nepieciešamajām izejvielām.

Jāveido sava apvienība

Lai mērķtiecīgāk risinātu kopējās problēmas, biodegvielas ražotājiem izveidojama arī sava apvienība. Pašu paspārnē varētu radīt arī lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvus atsevišķu saimniecisko darbību efektivitātes palielināšanai biedru interesēs gan kopumā visā valstī, gan reģionos. Tas ietvertu arī rapša sēklu pieņemšanas, kaltēšanas un uzglabāšanas jaudu racionālu izvietošanu Latvijas teritorijā tuvāk rapša sējumiem. Tā var aptvert ne tikai rapša sēklu, bet arī rapša sēklu pārstrādes produkcijas atsevišķu veidu eksporta meklējumus. Ārvalstīs rodas interese pat par auksti spiestās rapša eļļas iepirkšanu no mūsu uzņēmējiem. Iespējams arī biodīzeļdegvielas eksports, jo atsevišķās Rietumeiropas valstīs nepietiks zemes platību rapša un citu kultūru izaudzēšanai, lai nodrošinātu biodegvielas ražošanas apjomus saskaņā ar direktīvas kontrolskaitļiem.
Apvienībā kopīgi var risināt bioetanola ražošanu no graudiem vai cukurbietēm. Likumdošanas jomā asociācija varētu ietekmēt arī atbilstoša likuma par biodegvielām izstrādi un pieņemšanu, standartiem, kvalitāti un tās kontroli. Katra kļūda, pievienojot biodīzeļdegvielu vai bioetanolu fosilajai degvielai, var būt par iemeslu secinājumam, ka neesam spējīgi ievērot ES prasības, un tas atbrīvotu ārvalstu kompānijām ceļu šajā tautsaimniecības sektorā. Notiktu biodīzeļdegvielas vai degvielas maisījuma imports, kas savukārt sašaurinātu biodegvielas izejvielu audzētāju, pārstrādātāju, būvniecības, transporta un citu pakalpojumu sniedzēju saimnieciskās darbības jomu.

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš