Vai pelnrušķītei Cesvaines pilij būs savs princis

Foto no Cesvaines bibliotēkas arhīva

Neilgi pēc tam, kad tika apdzēstas pēdējās Cesvaines pils liesmu mēles, negaidot uz brīnumiem, sākās pirmie glābšanas darbi.
Tagad var teikt, ka pirmajā brīdī pie problēmas risināšanas naski ķērās kā Cesvaines pašvaldība, tā sabiedrība. Lai palīdzētu saglābt Cesvaines pils kultūras un arhitektūras vērtības, tika izveidoti ziedojumu konti divās bankās, ierīkota ziedojumu zvanu telefonlīnija. Un tobrīd gan valsts, gan cilvēku atsaucība bija ievērojama. Par to cesvainiešu pateicība izskan arvien.
Vienīgi sabiedrība nav gatava bez atgādinājuma prātā paturēt kādu problēmu. Tā ir arī ar Cesvaines pili. Saziedotie līdzekļi ir iztērēti, par naudas izlietojumu pieejamas atskaites. Savukārt jauns atsaucības vilnis pats no sevis nerodas.

Fonds kā cerīgs
risinājums

Apzinoties, ka Cesvaines pašvaldībai, kuras īpašumā nonāca pils pēc ugunsgrēka un pēc pašu izteiktā priekšlikuma, spēki būs par īsiem, 2003.gada martā Rīgā tika dibināts Cesvaines pils atjaunošanas fonds (CPAF). Jānis Danoss (viņš ir fonda vadītājs) stāsta, ka fonds veidots ar dažādu sabiedrības pārstāvju līdzdalību. Ir dalībnieki no Cesvaines pašvaldības, ir Latvijas pieminekļu aizsardzības darbinieki. Fonda dibinātāju pulkā ir arī Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, profesors Tālavs Jundzis, arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhitekts Jānis Zilgalvis, kā arī vācbaltiešu organizāciju pārstāvji Vācijā – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Volfgangs Strauss, Bavārijas vācbaltu novadnieku apvienības prezidente Gertje Antona.
CPAF izveidošanu J.Danoss raksturo kā kultūras ministres Ingunas Rībenas izraisītu provokāciju:
“Valsts no atbildības par pils atjaunošanu atteicās. Inguna Rībena bija pret Cesvaines pils nodošanu pašvaldības īpašumā, jo apzinājās, ka ar šīm iespējām būs daudz par maz, lai atjaunošanas darbs ritētu mērķtiecīgi un nepārtraukti. Ministre ierosināja veidot fondu finanšu piesaistei. Pils nodošana Cesvaines pašvaldības rokās ir pieklājīgs žests, kaut patiesībā bērnu spēle.”

Pelnrušķītei
vajadzīgi precinieki

Fonds sev par mērķi izvirzījis konsolidēt visus pils atjaunošanā noderīgos lietpratējus, veidot darbaspējīgas speciālistu grupas dažādo problēmu risināšanā, piesaistīt finanšu līdzekļus kā Latvijā, tā arī ārzemēs. “Grāfa Medema kā iespējamā Cesvaines pils atjaunošanas investora parādīšanās, manuprāt, ir likusi sarosīties un vairāk pievērsties pils atjaunošanas problēmām. Nevar apstrīdēt, ka arī bez šīs kņadas notiek pils nākotnes vīziju meklējumi. Tajā ir iesaistīts arī CPAF, kaut gan līdz šim plašu publicitāti fonda darbības nav guvušas,” atzīst J.Danoss.
Jautāts par to, ko CPAF līdz šim paguvis lietas un pašu izvirzīto mērķu labā paveikt, runātājs paškritiski nosauc mēģinājumus gūt atsaucību presē. Bet tie nav bijuši īpaši veiksmīgi. Fonds ir piedalījies triju konferenču sarīkošanā, kurās runāts par Cesvaines pils atdzimšanas meklējumiem. Turklāt viena no konferencēm notikusi fondu atbalstošajā Vācijā.
“Līdz šim rosījāmies, meklējot atbalstu personīgo kontaktu ceļā. Taču atzīstam, ka nu šis posms ir noiets, jo lielu rezonansi tas izraisīt nespēj. Tādēļ ir iecere rīkot konferenci, kurā aicināsim piedalīties arī tos, kas no atbildības novērsušies,” piebilst J.Danoss. Ar to tiek domātas valsts institūcijas – Izglītības un zinātnes ministrija, Kultūras ministrija, valdība. Neraugoties uz valsts ierobežotajām finansiālajām iespējām, CPAF izsaka pārliecību, ka bez valsts atbalsta pils nopietna atjaunošana notikt nevar. “Mūs uztrauc valsts norobežošanās, galveno atbildību noveļot uz Cesvaines pašvaldības šaurajiem pleciem. Līdzšinējie fonda centieni piesaistīt starptautisko finansējumu ir atdūrušies pret prasību – nepieciešama valsts atbildība, līdzfinansējums, kā arī vēl kādas citas Eiropas valsts līdzdalība,” stāsta J.Danoss.

Kā preciniekus
pievilināt?

J.Danoss neslēpj – sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju ir noskaidrots, ka nopietnu Cesvaines pils atjaunošanas projektu ar Eiropas finanšu piesaisti iespējams lobēt vienīgi profesionālai projektu kompānijai. Noskaidrots, ka Latvijā šādas kompānijas algošana ir dārgāka nekā, piemēram, Vācijā. Taču – cik garš, tik plats – lai algotu vācu speciālistus, nepieciešams Vācijas valdības atbalsts. “Projekts, kas spētu piesaistīt starptautisku līdzdalību, varētu izmaksāt aptuveni 30 līdz 50 tūkstošus latu. Bez Latvijas valsts līdzdalības mēs neiztiksim. Fonds cer nepieciešamos līdzekļus savākt un līdz ar to veidot sabiedrības izpratni.” Un, tā kā CPAF dibinātājos ir arī Vācijas puses pārstāvji, varbūt caur tiem meklējams ceļš uz atbalstu Vācijas valdībā.
Tomēr tās ir tikai cerības. Uz jautājumu, kam būtu jāvēršas pie Latvijas valsts institūcijām, lai panāktu pozitīvu atbildi, J.Danoss konkrēti nevienu nenorāda, it kā pieminot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kas to darīt nedrīkst, it kā Kultūras ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, arī Cesvaines domi.

Pašmāju vai svešzemju?

Fonda sadarbību ar Cesvaines domi J.Danoss vērtē skeptiski, lai gan mērķis abiem ir viens. Pašvaldība darbojas, bet dara to stihiski, likvidē sekas. Tomēr tās rīcība nav vērsta uz nākotni. Arī pārrunās ar ārzemju iespējamiem investoriem fonds neuzskata par sadarbību veicinošu faktoru minēt Cesvaines pils pašreizējo saimnieku – pašvaldību. Grāfa Medema interese par Cesvaines pili ir vērtējama atzinīgi. Šis uzņēmējs ir šobrīd pirmais, kas vispār piekrīt sarunām, bet vai tādēļ tas uzskatāms par vienīgo?
Kādu CPAF redz Cesvaines pils izmantošanu nākotnē?
J.Danoss atbild – tā nav fonda atbildība, bet piebilst, ka bez valsts finansiāla atbalsta nav iespējama pils turpmāka izmantošana. “Līdzīgi kā tas tiek darīts Rundāles pilī, kad ir noteikts valsts naudas atbalsts, kas daļēji sedz pils uzturēšanas izdevumus. Patlaban Cesvaines pašvaldība nezina nosaukt turpmākai pils uzturēšanai nepieciešamo naudas summu.” Uz Eiropas Savienības fondiem kā iespējamo pils atjaunošanas risinājumu cer ne vien Cesvaines pašvaldība, sarunās ar CPAF šo ceļu minējuši arī atsevišķi uzņēmēji. Privātkapitāla piesaiste pils atjaunošanai ir neizbēgams risinājums. Paliek runa par noteikumiem, kas būtu pieņemami visām pusēm.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv