Prātīgi un ar sapratni, pirmsjāņu noskaņā

Latvijas televīzijā 22. jūnijā — Saeimas deputāti Jānis Gaigals, Jānis Esta, Jānis Ādamsons

Intervija Latvijas televīzijas 22.jūnija raidījumā "4.studija" pulksten 19.05. Vada Mareks Gailītis

— Esiet sveicināti visi, kas šobrīd skatās Latvijas televīzijas 1.kanālu! Šovakar raidījumā piedalīsies trīs Jāņi no 7.Saeimas — Jānis Gaigals, 7.Saeimas deputāts no "Latvijas ceļa", Jānis Esta — 7.Saeimas deputāts no Tautas partijas — un Jānis Ādamsons — 7.Saeimas deputāts no sociāldemokrātiem. Šovakar raidījumā mēs runāsim par tautas priekšstāvju paveikto gada garumā, par padarīto, arī par nepadarīto un, protams, par svētkiem. Gaigala kungs, kādi, jūsuprāt, ir būtiskākie šajā laikā pieņemtie Saeimas likumi?

J.Gaigals: — Viens no būtiskākajiem likumu likumiem, jo tas nāk kā Jāņi katru gadu, ir budžeta likums. Var jau teikt, ka tā ir tikai nauda, bet tā ir noteicošā, lai atrisinātu ļoti daudzas problēmas. Pagājušā gada vasaras beigās, Saeimai sākot savu darbību, drīz jau bija jāķeras pie budžeta apspriešanas. Protams, es uzmanīgi sekoju līdzi visam, kas notiek izglītībā, ir bijuši grozījumi izglītības likumā, mazliet centāmies grozīt augstskolu likumu, tas gan līdz galam neizdevās. Principā visās nozarēs likumdošana attīstās un veidojas.

— Arī pēc šīm Saeimas brīvdienām jums tūlīt būs jāķeras pie budžeta apspriešanas, kas būs viens no sāpīgākajiem un visvairāk diskutētajiem jautājumiem. Estas kungs, kuri, pēc jūsu domām, ir visbūtiskākie Saeimas pieņemtie likumi?

J.Esta: — Es minēšu trīs būtiskākos pēdējā laikā pieņemtos likumus. Pirmais ir par akcīzes nodokļa samazināšanu degvielai. Es uzskatu, ka tas dos pozitīvu impulsu tautsaimniecībai. Ja veiksies ar šā likuma izpildi, iespējams, varēs samazināt akcīzi benzīnam. Kā otro es gribētu minēt grozījumus likumā par pašvaldībām, konkrēti par tirdzniecību ar alkoholu. Tas, protams, nestāsies spēkā ne rīt, ne parīt, viss būs atkarīgs no pašvaldībām, un pats svarīgākais, ka noteikšana šajā jautājumā būs pašām pašvaldībām. Trešais būtiskais likums, kurš vēl nav ieraudzījis dienasgaismu, bet ir nodots komisijām un kuru ir izstrādājis Jānis Lagzdiņš, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs, ir likums par valsts pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumā maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka tiesas ceļā vairs nevarēs izlikt no dzīvokļa maksātnespējīgās ģimenes, kurās viens no tās locekļiem ir darbanespējīgs. Pašvaldībām būs jāierāda cita platība, nevis kā tagad, kad šos cilvēkus likums faktiski atļauj izlikt uz ielas. Tas attieksies arī uz privātīpašniekiem.

— Ādamsona kungs, jums droši vien ir atšķirīgs opozicionāra viedoklis.

J.Ādamsons: — Es domāju, ka tas, ko es paudīšu, nav saistīts ar pozīciju vai opozīciju. Es tik strikti to lietu nenodalu. Kas attiecas uz Lagzdiņa kunga sagatavoto likumprojektu, tad faktiski no sākuma būtu jāizdara grozījumi Civillikumā. To ir mēģināts darīt jau kopš 1994.gada, es esmu iesniedzis vairākus priekšlikumus, bet pagaidām nekas šajā jomā nav darīts. Runājot par pēdējo gadu, jāatzīmē, kas tas ir bijis diezgan haotisks dažādā veidā un dažādās izpausmēs. Šajā laikā ir notikuši divi referendumi, viens no tiem bija saistīts ar nepārdomāto parlamenta lēmumu par grozījumiem pensiju likumā, agri vai vēlu to vajadzēs atkal grozīt. Runājot par akcīzes nodokli, Gaigala kungs droši vien atceras, ka 1996.gadā mēs frakcijā ilgi diskustējām un es personīgi iestājos par to, ka akcīzes nodokli nevajag paaugstināt. Runājot par pozitīvo — ir pieņemti normāli grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, ir pieņemti vairāki grozījumi likumā par bērnu tiesību aizsardzību, ir arī virkne grozījumu Krimināllikumā, lai gan ne viss, ko vajadzētu. No nepieņemtajiem likumprojektiem es gribētu minēt ļoti svarīgo likumprojektu par Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Neapšaubāmi, tas ir vajadzīgs, neapšaubāmi, mums ir vajadzīga bibliotēka, taču ir jāatrod pilnīgi citi finansēšanas avoti.

— Ādamsona kungs jau pieskārās jautājumam par tiem likumprojektiem, kuri netika pieņemti, bet kurus varbūt vajadzēja pieņemt. Gaigala kungs, kuri likumprojekti, jūsuprāt, tie varētu būt?

J.Gaigals: — Man ir žēl, ka pēdējā Saeimas sēdē neizskatīja grozījumu augstskolu likumā. Grozījumi bija nepieciešami visos tajos jautājumos, kas saistīti ar profesūru Latvijā, ar vēlētajiem akadēmiskajiem amatiem. Tāpat ir arī virkne citu grozījumu, kas sadalīja jeb vienkāršoja augstskolu klasifikāciju — universitātes tipa augstskolās un neuniversitātes tipa augstskolās. Diemžēl šie grozījumi aizķērās aiz 17.1 panta par kancleriem. Mums neizdevās rast kompromisu, neizdevās novērst tās pretrunas, kas bija radušās, virzot samērā sasteigti šo ideju divos lasījumos. Līdz ar to valdībai pašlaik nāksies domāt, kā 81.panta kārtībā pieņemt šos noteikumus, ko ir nepieciešams izdarīt vēl līdz rudenim, līdz augstskolu darba sākumam.

J.Esta: — Jā, tiešām, šis likums netika skatīts tieši dēļ jautājuma par kancleriem. Tomēr es mazliet gribētu oponēt Gaigala kungam, jo kanclera institūcija tika konceptuāli pieņemta otrajā lasījumā. Un to atbalstīja visas koalīcijas partijas. Tika strādāts tālāk līdz trešajam lasījumam. Protams, tika iesniegti ļoti daudzi priekšlikumi. Manuprāt, likums trešajā lasījumā bija pieņemams, to varēja skatīt, taču, ja tā var teikt, pietrūka politiskās gribas.

— Vai jūs varat piekrist Ādamsona kungam, ka vajadzēja pieņemt likumu par Nacionālās bibliotēkas celtniecību?

J.Esta: — Jā, to noteikti vajadzēja izdarīt, un mans viedoklis ir, ka finansējuma avots arī ir atrasts pietiekami korekts, jo pēc būtības, lai uzceltu Nacionālo bibliotēku, ir jāpiesaista starptautisko institūciju līdzekļi. Un likums, kāds tas ir šobrīd, būtu garants tam, ka mēs varētu saņemt bezprocentu kredītus. Un es esmu pārliecināts, ka šīs izmaksas būs mazākas par šobrīd noteiktajiem 85 miljoniem.

J.Gaigals: — Es domāju, ka tieši šo likumprojektu par Nacionālās bibliotēkas celtniecību varētu pieskaitīt pie mūsu labajiem darbiem, jo te izpaudās mūsu politiskā griba, pieņemot šo likumu pirmajā lasījumā. Tas ir laika ietaupījums, jo, ja mēs tagad būtu sākuši no nulles izstrādāt citu finansēšanas mehānismu, mēs zaudētu vismaz sešus vai astoņus mēnešus un līdz ar to nevarētu strādāt pie starptautiskā finansējuma piesaistīšanas. Ārvalstīs ir ļoti būtiski, ja likumdevējs konceptuāli šādus likumus pieņem pirmajā lasījumā. Jā, mēs diskutēsim par finansējuma avotiem, samazināsim paredzētos maksājumus no elektrības tarifiem, procentuāli palielināsim no citiem resursiem atrasto finansējumu. Bet mēs tomēr esam apliecinājuši savu politisko gribu, pateikuši principiālu "jā" bibliotēkai. Es esmu pārliecināts, ka rudenī šis likums tiks pieņemts.

J.Ādamsons: — Pirmssvētku laikā es negribētu ielaisties pārāk dziļās diskusijās par šī likumprojekta pieņemšanu. Bet man tas viss sāk atgādināt, es atvainojos, komunisma laikus, kad valdība un parlaments pieņem vienotu lēmumu, turklāt liberālajām partijām nonākot pretrunā pašām ar sevi. Labējās partijas ir paziņojušas, ka iestājas par "Latvenergo" privatizāciju. Kā tādā gadījumā parlaments var uzlikt un paaugstināt tarifus privātfirmai, "Latvenergo" būs privātkompānija, kā parlaments var tai ko uzspiest? Te nav loģikas, un tieši tādēļ es nevaru piekrist šī finansējuma avotam. Mēs varam diskutēt par kredīta līnijām, par apgrozījuma nodokļa paaugstināšanu un tā tālāk, bet finansējumam ir jābūt sabalansētam. Nedrīkst būt situācija, ka baņķierim šis nodoklis ir mazāks nekā kādas kokzāģētavas īpašniekam.

— Jā, es domāju, par šo jautājumu vēl būs garas un plašas diskusijas. Ja atceramies šī gada pavasari, valstī izveidojās acīmredzama krīze starp varām — likumdošanu un tiesu, kuras pamatā bija pedofilijas lieta. Ādamsona kungs, vai, jūsuprāt, šobrīd šī krīze ir pārvarēta?

J.Ādamsons: — Es nekad neesmu uzskatījis, ka ir bijusi krīze, ka parlaments sevi būtu pretnostatījis prokuratūrai vai tiesu varai. Ir bijusi neizpratne, un lielākā problēma, par kuru rakstīja arī mūsu komisija, ir tā, ka tiesu vara, tajā skaitā arī Ģenerālprokuratūra, ir ļoti cieši atkarīga no izpildvaras. Bieži tas, ko saka izpildvara, kļūst obligāts tiesu varai. Tas ir nepieļaujami. Faktiski es strīdu starp parlamentu un tiesu varu nesaskatu, tā to pasniedz žurnālisti.

— Bet kā tad ar ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa atkāpšanos?

J.Ādamsons: — Tas jau bija pilnīgi cits moments, jo grupa parlamentāriešu pieprasīja ģenerālprokurora darba pārbaudi, bet tas viss notika Satversmes un likuma ietvaros. Mēs arī iesniedzām grozījumus prokuratūras likumā, jo nevar būt tā, ka mums ir virkne augstu ierēdņu — valsts kontrolieris, Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, Cilvēktiesību biroja vadītājs, ģenerālprokurors —, kuriem vienīgais soda veids ir atlaišana no amata. Viņiem neviens nevar izteikt piezīmi, rājienu un tamlīdzīgi, tas nav normāli. Mēs esam vienojušies ar prokuratūru un augstākās tiesas vadību, ka līdz septembrim viņi izstrādās jaunus grozījumus prokuratūras likumā, lai varētu šo problēmu atrisināt. Ja mēs meklējam saknes problēmai, kas skar Ģenerālprokuratūru, tad, es domāju, tā brieda jau pietiekami sen un neizveidojās tikai šī parlamenta laikā. Tā izveidojās jau iepriekšējās Saeimas laikā, kad bija tā sauktā trīs miljonu komisija.

J.Gaigals: — Es tā arī nesapratu, vai tu uzskati, ka nebija krīzes?

J.Ādamsons: — Es neteicu, ka nebija tiesu varas krīzes, es teicu, ka nebija krīzes starp parlamentu un tiesu varu.

J.Gaigals: — Acīmredzot tad mums vajadzētu diskutēt par krīzes definīciju, kas tad tā ir, jo citādi var iznākt, ka mums ir krīze visur, ja jau šajā gadījumā to nosauc par dziļu krīzi. Es domāju, ka te ir daži cilvēciski aspekti, kas nospēlēja publiski skarbu lomu. Es pieļauju, ka prokuratūrā daži bija aizmirsuši, ka demokrātiskās valstīs ir tiesības izteikt savas domas par jebkura augsta ierēdņa darbu. Es te nedomāju tieši Skrastiņa kungu, jo es viņu dziļi cienu, tur bija tīri personīgi apsvērumi, jo, ja atceramies, tad Skrastiņa kungs gribēja atkāpties jau pirms kāda laika. Šīs plašās diskusijas un traktējumi izvērtās tikai tāpēc, ka mēs sen nebijām runājuši par tiesu varu un prokuratūru, tagad mēs to darījām ļoti atklāti, un tad, protams, parādījās detaļas, kuras nav tik skaistas, kā mums to gribētos.

— Vairāki juristi brīdī, kad Ādamsona kungs nosauca attiecīgo amatpersonu uzvārdus no tribīnes, paziņoja, ka valstī valda tiesiskais nihilisms.

J.Ādamsons: — Redziet, par tiesisko nihilismu es esmu uzstājies no Saeimas tribīnes jau 1996.gadā, labi, ka bijušais tieslietu ministrs tagad beidzot piekrita, ka valstī ir tiesiskais nihilisms, es runāju par Birkava kungu. Pēc tā, ka es izpildīju, ko man uzdeva parlamentārieši un nobalsoja komisijas absolūtais vairākums, ir diezgan problemātiski pārmest vienam vai otram deputātam, ja tāds ir vairākuma viedoklis. Viens no neizdarītajiem darbiem un nepiedodami ievilcinātajiem ir tas, ka līdz šim nav pieņemts likums par Saeimas izmeklēšanas komisijām. Tas jau trīs gadus mums guļ atvilktnēs, un, tikko nobriest nepieciešamība izveidot izmeklēšanas komisiju, jautājums atkal tiek aktualizēts. Diemžēl tagad tas atkal ir iegūlies dziļi atvilktnēs.

— Ja runājam par uzticību, tad lielā sabiedrības daļā diemžēl nav uzticības ne Saeimai, ne valdībai. Estas kungs, kā jūs to varētu izskaidrot, lai gan pēdējā laikā Saeimas reitings ir nedaudz uzlabojies?

J.Esta: — Es turpināšu tēmu. Es neuzskatu, ka Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisija cēla Saeimas reitingu, tieši otrādi — uzticība Saeimai tika zaudēta. Vēl jo vairāk, bez pierādījumiem nosaucot no augstas tribīnes amatpersonas, kas it kā saistītas ar ļaunprātīgu mazgadīgu bērnu izmantošanu, tika panākta negatīva rezonanse ne tikai pašmāju, bet arī starptautiskajā sabiedrībā. Šādā veidā nav iespējams vairot Saeimas popularitāti.

J.Gaigals: — Nerunājot tik ļoti konkrēti, es domāju, ka visiem parlamentāriešiem, tāpat arī valdībai, būtu jāuztraucas, ka reitings ir tik ļoti zems. Mani tas uztrauc, jo es maksimāli cenšos izdarīt visu, ko es vien spēju, bet acīmredzot tas ir par maz. Domājot par šo jautājumu, iedziļinoties socioloģiskos pētījumos un aptaujās, mēs redzam, kas cilvēkiem ir pats svarīgākais. Tie ir nodarbinātības un sociālie jautājumi, kā arī izglītība. Tās ir lietas, kas dažādās kombinācijās ieņem pirmās trīs vietas. Problēma ir tā, ka politiskā situācija Latvijā ir nestabila un ļoti sarežģīta, un politiķiem 90 procenti no viņu darba laika aiziet, risinot tieši šīs politiskās kolīzijas, un neatliek pietiekami laika, lai risinātu tos jautājumus, kas interesē cilvēkus. Neraugoties uz to, ka ir vasara, "Latvijas ceļa" valdes sēdē 30.jūnijā tiks izskatīts jautājums, kā "Latvijas ceļš" realizē savas programmas prioritātes. Mēs centīsimies panākt, lai cilvēki mūs vairāk dzirdētu un saprastu mūsu prioritātes, to, ko mēs gribam izdarīt.

J.Ādamsons: — Es nedomāju, ka pedofilijas skandāla rezultātā Saeima zaudēja uzticību. Es jau atzīmēju, ka gada laikā ir bijuši divi referendumi, tagad atkal notiek referendums par "Latvenergo". Referendums par pensijām, nepārdomātā augstskolu apvienošana, nepārdomāta likumu pieņemšana, kuri pēc tam ir jāgroza, nevairo uzticību ne parlamentam, ne valdībai.

— Divas valdības, kuras nācās apstiprināt pēdējā gada laikā...

J.Ādamsons: — Tieši tā. Bieži vien paši parlamentārieši, arī valdības pārstāvji, ļoti nicinoši izsakās par parlamentu, aizmirstot, ka ir parlamenta locekļi, kas daudz ko varētu darīt, lai šo tēlu uzlabotu un attīstītu mūsu darbību. Ja mēs paši nicinām savu darbu, kāpēc mēs domājam, ka kāds mūs par to cels saulītē?

— Ņemot vērā to, ka rīt ir svētki, es jūs visus kā Jāņus gribētu apsveikt. Ozols, kā jūs zināt, ir svētku simbols, dod spēku un izturību. Gaigala kungs, kā jūs svinēsit Jāņus?

J.Gaigals: — Vai var uzskatīt par tradīciju to, ka katru gadu Jāņus svin citā vietā? Šogad mēs būsim ļoti skaistā vietā kopā ar daudziem radiem, tas būs noteikti pie ūdens, bet es neatklāšu, kurā vietā.

J.Esta: — Es kā vienmēr pēdējo gadu laikā došos uz Iecavas pusi, kur tikšos ar ģimenes draugiem, radiem, ar vēlētājiem gan ne.

J.Ādamsons: — Es gan tikšos ar vēlētājiem arī Jāņu vakarā, man ir līdzīga tradīcija kā Gaigala kungam. Es katru gadu Jāņus svinu citā vietā, šogad tā būs Kurzemes puse, proti, Liepāja, jo mana sieva ir kurzemniece. Mēs apmeklēsim Paula koncertu un tad turpināsim svinēt šaurā draugu lokā.

— Gaigala kungs, jūs jau esat pacēlis alus kausu, vai jums ir kāds vēlējums, tosts?

J.Gaigals: — Man teica, ka būs jāsaka tosts, bet es aizmirsu izdomāt.

J.Ādamsons: — Es domāju, ka latviešiem ir divi nozīmīgi svētki — Ziemassvētki un Jāņi. Lai arī mēs šodien runājām par tik nopietnām lietām kā likumdošana, es novēlu, lai visi Latvijas iedzīvotāji jautri nosvin Jāņus, lai nākamā dienā pārāk galva nesāp un lai burvīgajā Jāņu naktī padomā arī par mūžīgajām vērtībām. Ja mēs visi par to domāsim, tad iesim uz priekšu platiem soļiem.

J.Esta: — Izmantojot izdevību, es gribētu sveikt visus Jāņus un Līgas, visus latviešus un nelatviešus, kuri līgos. Šajā vakarā un Jāņu dienā katra saimniece un saimnieks ir Jāņumāte un Jāņutēvs. Lai būtu jauks laiks, lai izdodas sameklēt papardes ziedu, tad varbūt pēc deviņiem mēnešiem mums uzlabosies demogrāfiskā situācija.

J.Gaigals: — Pēc tik nopietniem novēlējumiem man atliek tikai piebilst: lai jums draiska līgošana!

— Ņemot vērā to, ka šogad Saeimai ir nācies apstiprināt divas valdības, notiek referendums, ir bijušas pietiekami skarbas diskusijas, reizēm pat personiski apvainojošas, es deputātiem un televīzijas skatītājiem gribētu novēlēt un pacelt tostu par cilvēcīgumu, sapratni un mīlestību. Priecīgus Jāņus!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā