Lobēšana kā daļa no demokrātijas

“Arī mans priekšstats par lobismu līdz vizītei Kanādā, kad deviņdesmito gadu beigās radās iespēja apgūt interešu konflikta risināšanas pieredzi šajā valstī, bija visnotaļ abstrakts. Padomju laika ietekmē šajā jēdzienā cilvēki saskatīja un nereti redz joprojām zināmu amorālismu. Lobisms mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par nelikumīgu darbību virkni. Bet tas ir nepareizi, “ atzīst Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane. Lobisma būtību viņa skaidro kā savu interešu virzību. Tiesības likumīgā ceļa virzīt savas intereses norāda uz demokrātiskas sabiedrības pazīmēm.
Šai demokrātiju raksturojošai pazīmei tomēr piemīt savas būtiskas nianses. Intereses, ko vēlamies virzīt, var būt likumīgas un tiklab arī nelikumīgas. S.Lasmane norāda, ka priekšstatos par nelikumīgu interešu virzību caur ietekmīgu draugu un paziņu loku slēpjas lobisma nozīmes iesīkstējusī izpratne.

Interešu,
bet ne ietekmes virzīšana

Viena no būtiskākajām likumīga lobisma pazīmēm ir interešu virzības nošķiršana no ietekmes virzīšanas.
“Ar interešu virzību mēs saprotam pozitīvu un neizbēgamu procesu – lobismu, ko nereti aizņemtības dēļ uzticam profesionālam lobijam. Klasisks piemērs šādai interešu virzībai ir arodbiedrību darbība. Tā ir gan legāla, gan tiesiska, gan sabiedrībā pieņemama un saprotama,” skaidro S.Lasmane, atgādinot arodbiedrību nostāju gan mediķu, gan pedagogu darba samaksas jautājumu virzībā valsts augstākajā pārvaldē.
Savukārt aizdomu ēna gulst pār nezināmu lobiju, kas savas intereses un ietekmi virza slepeni. Saprotams gan, ka prettiesisku interesi reti kurš uzdrošināsies virzīt atklāti. “Tādā gadījumā virzītājs domās, kā prettiesisko interesi izklāstīt un pasniegt sabiedrībai tiesiskā formā. Tas nav vienkārši, jo prasa piepūli,” piebilst profesore. Kam seko atziņa, ka mazajā Latvijā politiķu un uzņēmēju starpā valdošās savstarpējās pazīšanās plašās iespējas labprātāk dod priekšroku neformālai interešu virzībai. Sekojoši – šāda izvēle ne vienmēr ir tiesiska, normāla un taisnīga.
S.Lasmane atzīst, ka Latvijā profesionālos lobijus un to likumīgās darbības nenovērtē un neuztver kā interešu pārstāvību un virzīšanu. Izpratne par lobijiem lielākoties balstīta uz savtīgo ietekmju virzītāju veiksmīgiem piemēriem vai tikai nojautām par šādiem darījumiem.
“Lobija izpratnes būtība slēpjas šā vārda nosacītajā priekštelpā. Tā nereti sabiedrībai ir slēgta, savukārt likuma pieņemšanas brīdī tā kļūst nebūtiska, to aizēno likuma grozījumu iesniedzēju priekšlikums. Tiek runāts par partiju vai deputātu, kas priekšlikumu virza, bet netiek minēts priekšlikuma idejas autors,” norāda S.Lasmane.

Ceļš uz lobiju
ētikas kodeksu

Daudzās demokrātisko tradīciju un gadu simtu pieredzes bagātās valstīs ir profesionālo lobiju ētikas kodeksi. Šādā dokumentā ir norādes par atļauto interešu virzību. “Parlamenta deputātiem ir norādīts, ka nav pieļaujama tādu interešu virzība, kas noved pie interešu konflikta vai ir pretlikumīgas. Līdzīgi kā advokātu darbībā ir atsauce par iespējām norādīt vai nenorādīt informācijas avotu. Ja lobijs iebilst, pastāv iespēja konfidenciālu informāciju neatklāt. Lobijs nedrīkst vienlaikus virzīt divas pretējas intereses.” Arī Latvija līdz šādam solim kādreiz nonāks, atzīst S.Lasmane.

Jāsāk ar lobiju reģistru

No Kanādas pieredzes S.Lasmane min profesionālo lobiju reģistru, ar ko nodarbojas valsts ētikas padome. Diemžēl, iesakot deputātiem mūsu valsts parlamentā veidot lobiju reģistru, S.Lasmane saskārusies ar likumdevēju negatīvu attieksmi un skepsi. “Es sapratu šos smīnus, jo mūsu valstī nav šādu tradīciju. To arī objektīvi nevar būt, ņemot vērā mūsu neilgo neatkarības pieredzi un atsevišķu mūsu politiķu izpratni par deputāta ētiku.”
Profesore un Saeimas deputātu ētikas kodeksa līdzautore S. Lasmane atzīst, ka Latvijas likumdošanā amatpersonu interešu konflikta novēršanas normatīvajos dokumentos neeksistē jēdziens “draugs”, bet gan vienīgi “uzņēmējdarbības partneris”. “Latvijā draugu būšana ir izplatīta un ietekmīga darījumu risināšanas forma. Kādēļ gan lietas kārtot oficiāli, ja to iespējams veikt, piemēram, medībās, kopīgās vakariņās vai izbraukumā? “ Kā norāda S.Lasmane, šajā faktorā slēpjas būtiski draudi nevis interešu, bet gan savas ietekmes virzībai. Viss notiek klusi, mierīgi, attālināti no sabiedrības acīm. Par nožēlu, arī plašsaziņas līdzekļu spējas izzināt patiesos lobijus šādos gadījumos ir ļoti ierobežotas. Tam trūkst gan laika, gan vēlēšanās, gan arī finanšu resursu. “Tā saukto oligarhu parādīšanās publiskā vidē, piemēram, Saeimā, uzreiz tiek pamanīta un uztverta kā noteiktu ietekmju virzība. Taču cik bieži tas notiek arī slēpti?” retoriski jautā S.Lasmane.
Neraugoties uz pretrunām un atsevišķu spēcīgu slēpto lobiju nevēlēšanos gūt publicitāti, S.Lasmane ir pārliecināta, ka Latvija nonāks līdz lobiju reģistrēšanai oficiālā līmenī. Sabiedrības jutību S.Lasmane aicina vērst arī uz neoficiālo un tādēļ daudzkārt amorālo un nelikumīgo interešu virzības ceļu. “Sekosim tam, ar ko kurš draudzējas!” aicina profesore.