Mārtiņš Luters, viņa laiks, Vitenberga un Rīga

Visai ticams ir pieņēmums, ka pirmā līdz šim neatrastā latviešu grāmata (luterāņu mise 1525.gadā) iespiesta tieši Vitenbergā. Tā ir reformācijas centrs Vācijā kopš 1517.gada oktobra, kad Mārtiņš Luters te pasludina savas 95 tēzes.

Ar īsiem pārtraukumiem Luters šeit uzturas no 1508.gada līdz sava mūža noslēgumam (1546). 1522.gada rudenī sākas Lutera sarakste ar Rīgas pilsētas rātes sekretāru Johanu Lomilleru, kurš lūdz kādu Lutera vēstījumu ticības brāļiem Rīgā un pārējā Livonijā. 1523.gadā Vitenbergā iespiests Lutera darbs "Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū". Jau šeit Luters brīdina no viltus praviešiem, kādi mēdz būt ticības sludinātāju vidū: "Arī jūsu vidū noteikti uzradīsies vilki, vispirms tur, no kurienes būs aizgājuši labie gani, ko Dievs jums tagad sūtījis."

1524.gadā nāk klajā Lutera komentārs "127.psalms, izklāstīts kristiešiem Rīgā un Livonijā", kas, piemēram, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā saglabājies trīs dažādos iespiedumos. Bet 1525.gadā rīdzinieki saņem Vitenbergā iespiesto kopdarbu "Kristīga pamācīšana Livonijai par ārējo dievkalpojumu un vienprātību no M.Lutera un citiem". Bagāta Lutera darbu Vitenbergas pirmiespiedumu kolekcija saglabājusies Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, kur arī pāris Lutera vēstules rokrakstā.

Jau reformācijas sākumgados Luters pauž atziņu: "Baznīca ir visur, kur tiek sprediķots un pielūgts Dieva vārds", un rīdziniekiem tīkami šķita Lutera vārdi: "Nejautā, vai kāds ir drēbnieks vai kurpnieks, zemnieks vai pilsonis, dižciltīgs vai vienkāršs cilvēks. Ja viņš tic Kristum, dzīvo dievbijīgi un kalpo savam tuvākam, tad viņš ir dzīvs svētais." Maz ko līdzēja Vormsas edikts 1521.gadā, ar ko pāvests centās salauzt nepakļāvīgā Lutera pretestību: "Neviens nedrīkst lasīt M.Lutera sacerējumus, tos pirkt, pārdot, turēt mājās, pārrakstīt, drukāt un ļaut iespiest citiem." Sekojot principam, ka aizliegti augļi ir saldi, Lutera darbi strauji izplatījās visā Vācijā. Tos iespieda ne tikai Vitenbergā, bet arī Erfurtē, Leipcigā, Strasburgā un citās Vācijas pilsētās. Pazīstamais Nirnbergas meistardziedonis Hanss Zakss savā veltījumā 1523.gadā nosauc Luteru par Vitenbergas lakstīgalu, viņam simpatizē izcilākais vācu tālaika mākslinieks Albrehts Dīrers. Tuvu reformācijas idejām stāv baltkrievu humānists Francisks Skorina, kurš ap 1522.–1525.gadu Viļņā iespieda savas pirmās grāmatas. Pilsētās, kur vēl stipra katoļu ticība, Lutera uzskatu atbalsts izraisa represijas. Par Lutera darbu izplatīšanu 1522.gadā apcietina kādu Magdeburgas pilsoni, vēl 1524.gadā Magdeburgas tirgus laukumā aiztur kādu vadmalas vērpēju, kurš dziedājis Lutera sacerētās dziesmas. 1525.gada novembrī konfiscētās mises latviešu un igauņu valodā nav vienīgās "ķecerīgās" grāmatas, ko aizturējusi katoliskā Lībekas rāte.

Vēstulē domubiedram Georgam Spalatinam Luters jau 1523.gada ziemā pauž gandarījumu: "Evaņģēlijs uzvar un izplatās pie rīdziniekiem, no kuriem nesen saņēmu vēstuli un sūtni. Tik brīnišķīgs ir Kristus!" Rīgai nozīmīgs ir arī Lutera drukātais vēstījums "Visu pilsētu rātskungiem vācu zemē...", kas aicina veidot reformētas skolas un dibināt grāmatu krātuves. Šī mudinājuma atbalss ir arī 1524.gada martā tapusī "Bibliotheca Rigensis" — Rīgas pilsētas bibliotēka, tagadējā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, kas ir viena no senākajām publiskajām bibliotēkām Austrumeiropā vispār. Zīmīgi, ka pirmais bibliotekārs ir Rīgas latviešu evaņģēliskās draudzes mācītājs Nikolavs Ramms, kurš tulkojis arī pirmos luterāņu tekstus latviešu valodā, domājams, arī Vitenbergā iespiesto, bet Lībekā konfiscēto grāmatu.

Vitenberga nav tikai Mārtiņa Lutera pilsēta. Kopš 1518.gada Vitenbergas universitātes profesors ir viņa tuvākais domubiedrs Fīlips Melanhtons, kuram uzticēta arī Vitenbergā iespiesto reformātu rakstu pārraudzība. LAB saglabājies kādas Melanhtona vēstules oriģināls, arī viņa darbu dažādi izdevumi. Zināma Melanhtona loma skolu un augstskolu reformā; daudzi pirmie Livonijas luterāņu mācītāji un pedagogi te ieradušies ar Lutera vai Melanhtona ieteikuma vēstulēm kabatā. Arī pirmais Rīgas Domskolas rektors reformācijas gados Rīgā — Jakobs Batuss.

Sprediķotājs Vitenbergas pilsētas baznīcā un paša Lutera biktstēvs ir ievērojamais Ziemeļvācijas reformators Johans Būgenhāgens, kurš bija pirmā Rīgas luterāņu mācītāja Andreasa Knopkena skolotājs Treptovā (Vācijā), vēlāk kopā ar Melanhtonu sekmējis A.Knopkena darba "In epistolan ad Romanos" (Vēstule romiešiem) izdošanu Vitenbergā. Tas ir viens no Sv.Pāvila vēstules agrīnajiem komentāriem luterāņu teoloģijā. J.Būgenhāgens, kā zināms, izstrādājis luterāņu dievkalpojuma kārtību vairākām ziemeļvācu pilsētām, piemēram, Hamburgai. Vitenbergā kādu laiku studē jau pieminētā A.Knopkena brālis Jēkabs. Te uzturējies arī otrs pazīstamais Rīgas luterāņu mācītājs Silvestrs Tēgetmeijers.

Vairākus gadus (līdz 1526.gadam) Livonijā darbojies radikālais luterāņu sprediķotājs Melhiors Hofmanis (Rīgā, Valmierā, Tērbatā, Rēvelē). Arī viņš izdevis savus vēstījumus ticības brāļiem Livonijā. Iespējams, ka tieši M.Hofmanis ir tas ķēdes loceklis, kas saista Rīgu un Rēveli ar Vitenbergu, topot luterāņu misei nacionālajās (latviešu un igauņu) valodās. 1524.gadā viņš vēl stāv samērā tuvu mēreno reformātu aprindām Vitenbergā, tikai vēlāk kļūst pārliecināts anabaptists.

Ar Luteru un Vitenbergu bijis saistīts arī Kēnigsbergas luterāņu teologs Dr. Johans Brīsmanis, kurš no 1527. līdz 1531.gadam uzturējies Rīgā. Kopā ar vietējiem Rīgas luterāņu mācītājiem viņš izstrādā pirmo luterāņu dievkalpojuma kārtību Rīgai, kas vispirms iespiesta Rostokā (1530). Vienīgais šī izdevuma eksemplārs līdz šim saglabājies Upsalā.

1180.gadā pirmoreiz avotos minētā Vitenberga līdz universitātes dibināšanai (1502) un reformācijai ir neliela provinces pilsēta, kas sāk uzplaukt tikai hercoga Frīdriha III Gudrā (1463–1525) laikā, kad te izvēršas celtniecības bums. Vēl kāds Lutera laikabiedrs izteicies, ka Vitenberga neesot pat trīs helleru vērta un ar saviem pāris tūkstošiem iedzīvotāju neesot cienīga pat saukties par pilsētu. Arī Luters pats vēl 1532.gadā atzīst, ka Vitenberga it kā atrodas uz civilizācijas robežas, un Melanhtons žēlojas par necilajiem un neērtajiem Vitenbergas namiem.

Brīvo mākslu maģistrs Andreass Meinhardī gan savā 1508.gadā izdotajā grāmatā (divu studentu dialogā) slavē pilsētu Elbas krastos "Albioris in Sassonia", bet šis kompliments vairāk domāts, lai piesaistītu studentus 1502.gadā dibinātajai Vitenbergas universitātei. Sākumā te ir tikai ap 200 studentu un 22 profesori. Par šī laikmeta robustajiem tikumiem liecina incidents 1511.gadā, kad kāds apvainojies un strīdā iekarsis students nodur augstskolas rektoru Ulrihu Ērbaru.

Sava veida paradokss, ka vēlākā luterticīgo Meka katoļu laikos ir iecienīta svētceļojumu vieta. Pils baznīcā, kur vēlāk sludinātas 95 Lutera tēzes, senāk bijuši veseli 16 altāri un Saksijas hercogu vākts bagāts relikviju klāsts. Te varējis atrast Sv. Kristofera zobu, Sv. Annas pirkstu, pāvesta Bonifācija žokli utt. Šo pils baznīcu savā 1509.gada gravīrā rāda Lūkass Krānahs. Vitenberga tikai pamazām izveidojas par ievērojamu vācu garīgās dzīves centru. Melanhtons kādā 1544.gada vēstulē ar lepnumu saka, ka pie viņa pusdienu galda studenti runājuši 11 valodās. 16.gadsimta pirmajā pusē luterānismam pievērsušies arī daudzi ungāri, poļi, čehi, lietuvieši, kurus vēlāk pazīstam galvenokārt kā katoļticīgus. Kādreizējie Vitenbergas studenti veido pamatu 1544.gadā dibinātajai Kēnigsbergas universitātei (Albertina). Kad 1588.gadā no Vitenbergas pēc trīs gadu klātbūtnes dodas projām Džordano Bruno, viņš savā atvadu runā nosauc Vitenbergu par Jauno Romu, un tas nav tikai tukšs pieklājības žests. Lutera un Melanhtona audzēkņi ir daudzi vēlāk vadošie luterāņu mācītāji Vācijā, piemēram, Hermens Bonus (1504–1548) Lībekā, Gotšalks Krūze (1499–1540) Braunšveigā un Līneburgā.

Grāmatiespiešanas aizsākumi Vitenbergā ir visai necili, jo 15.gadsimtā te nav iespiesta neviena grāmata. Pirmais īslaicīgais Vitenbergas tipogrāfs ir Nikolajs Maršalks (1502–1504), kurš reizē ir arī grieķu valodas lektors jaundibinātajā universitātē.

Uz plašākas tipogrāfijas izveidi mudina pirmais universitātes rektors un kūrfirsta personīgais ārsts Martins Mellerštets. Laika posmā, kas mūs interesē (1508–1525), Vitenbergā jau ir vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojušies kādi 12 tipogrāfi, tādēļ piesardzīgi jāizturas pret apgalvojumu, ka pirmo latviešu grāmatu Vitenbergā 1525.gadā droši vien iespiedis pazīstamais Hanss Lufts. Vēlāk viņš ir tiešām ražīgākais un ilggadīgākais (1523–1584) Lutera darbu iespiedējs Vitenbergā, arī Lutera tulkotās Bībeles izdevējs (1534). Bet H.Lufts tikai 1522.gadā pārnāk uz Vitenbergu, laikā līdz 1525.gadam viņš paspēj izdot tikai nedaudz grāmatas, un pirmo reizi pilsētas nodokļu maksātāju sarakstā viņu min tikai 1525.gadā. Tātad iesācējs, kura slavas laiks sākas vēlāk, kad jau miruši vai no Vitenbergas aizgājuši pirmie Lutera darbu izdevēji. Lutera pirmizdevumu kolekcijā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā ir daudz citu tipogrāfu iespiedumu arī pēc 1525.gada. Tātad sākumā par kaut kādu H.Lufta monopolu nevar runāt.

Pirmais Lutera oriģinālraksts, kas iznāk Vitenbergā, ir "Septiņi grēku nožēlas psalmi" (1517), un pirmais Lutera darbu iespiedējs Vitenbergā ir Johans Raus Grunenbergs (1508–1525), kam firmas zīme ir jau kopš 1520.gada. Viņš vienā gadā ar Luteru (1508) pārnācis no Erfurtes uz Vitenbergu, kur kopā ar savu radinieku Erfurtes maģistru Georgu Rauu pārņem kādreizējo N.Maršalka spiestuvi.

Luteram attiecības ar savu tipogrāfu nereti bijušas saspīlētas. Sarūgtināts par sava raksta "Par bikti" paviršo un kļūdaino iespiedumu, Luters 1521.gada vēstulē G.Spalatinam pat nosolās ar Rauu Grunenbergu vairs nesadarboties. Tipogrāfs domā tikai par peļņu, maz par autoru un lasītāju. Vēlāk Luters tomēr pārdomā, un sadarbība turpinās. Kā biogrāfs un arī kā mākslinieks Vitenbergā pazīstams no Strasburgas nākušais Simforians Reinhards (1509–1527). Pie izcilākajiem Vitenbergas tipogrāfiem un Lutera darbu izdevējiem pieskaitāms Melhiors Loters Jaunākais (1519–1525), kurš uz Lutera ierosmi pārņem Leipcigas tipogrāfa Melhiora Lotera Vecākā iekārtoto spiestuvi Vitenbergā. Šis Leipcigā profesionālo izglītību guvušais tipogrāfs iespiež arī Lutera tulkotās Jaunās Derības izdevumu (1522). Bet 1525.gada sākumā viņš atgriežas Leipcigā, tātad nevar būt latviešu grāmatas iespiedējs. Vitenbergā gan vēl paliek viņa radinieks Mihaels Loters (1523–1528), kurš vēlāk pāriet uz Magdeburgu. LAB saglabājušies daudzi abu brāļu iespieddarbi. Daudz Lutera darbus, bet tāpat arī citu reformātu (piemēram, Andreasa Karlštata) rakstus iespiedis Nikels Širlencs (1521–1547).

No 1525. līdz 1548.gadam tipogrāfs Vitenbergā ir jau minētais Georgs Raus. 1514.gadā viņš bijis filozofijas bakalaurs Vitenbergas universitātē, vēlāk kantors Tomasa skolā Leipcigā, arī Eislēbenē. Viņš iespiedis Vitenbergā Lutera darbus, arī daudzus ar mūziku saistītus izdevumus. Kā Vitenbergas tipogrāfs minams Jozefs Klūgs (1522–1552). Viņš iespiedis daudzus Lutera darbus, arī universitātes disputus. Tikai vienu iespieddarbu Vitenbergai devis no Erfurtes nākušais Hanss Knape Jaunākais (1524). Te darbojies arī Hanss Veiss (1525–1539) un Hanss Bārts (1525–1527).

Daudzpusīga un Luteram tuvu stāvoša personība ir gleznotājs Lūkass Krānahs Vecākais (1472–1553), kurš no 1505.gada vairāk nekā 40 gadus uzturas Vitenbergā. Viņš ir ne tikai galma gleznotājs, bet arī rātskungs, kādu laiku birģermeistars, namīpašnieks, viens no bagātākajiem Vitenbergas pilsoņiem. Viņam pieder aptieka; kopā ar zeltkali Kristiānu Dēringu Lūkass Krānahs no 1523. līdz 1526.gadam vada arī tipogrāfiju, kuras tehniskais pārzinis ir Jozefs Klūgs. Krānahs arī ar grāmatām tirgojies. Lūkass Krānahs un viņa skolas gleznotāji devuši māksliniecisko ietērpu daudziem Lutera darbu izdevumiem, gleznotājs Lutera ģimeni daudz portretējis. Kad 1524.gadā L.Krānahs izdod Lutera tulkotās Vecās Derības otro daļu, izdevumā skatāma Lutera aizsargzīme (Schutzmarke): Lutera dzimtas ģerbonis ar tā saukto Lutera rozi un alegorisko zīmējumu: Kristus jērs ar uzvaras karogu.

Joprojām neatbildēts paliek jautājums: kurš no Vitenbergas tālaika tipogrāfiem iespiedis mums nozīmīgo latviešu grāmatu. Lielu peļņu šis izdevums nesolīja, un tā realizācija, kā redzam, bija saistīta drīzāk ar risku. Bet tālaika tipogrāfi bija ieinteresēti galvenokārt nopelnīt. Par viņu alkatību, peļņas kāri un paviršo attieksmi pret darbu nereti sūdzējies Luters. Viņš, kā zināms, nekādus honorārus par savu darbu iespiedumiem nesaņēma, toties nopelnīja tipogrāfi. Lutera darbi bija ejoša prece. Zināma rezignācija izskan Lutera vēstulē 1525.gada 11.aprīlī tuvajam domubiedram Nikolausam Amsdorfam Vitenbergas universitātē: "Tu jau redzi, mīļais Amsdorf, ka es vairs nespēju dot mūsu tipogrāfiem pietiekami darba, kas tagad visi cenšas šādā veidā nopelnīt."

Luters pats pēc peļņas netiecās; viņu gandarīja Dieva vārda un evaņģēlisko rakstu straujā izplatība. Bet reizēm bija robežas arī viņa pacietībai. Lutera darbus bieži nelegāli pārdrukāja. Arī 127.psalma skaidrojums ticības brāļiem Rīgā un pārējā Livonijā iznācis ne tikai Vitenbergā, bet arī Nirnbergā. Kādu evaņģēlija izklāsta manuskriptu Luteram vārda tiešajā nozīmē nozaga un nodrukāja bez viņa ziņas Rēgensburgā. Jau minētā aizsargzīme ar Lutera monogrammu bija bikls mēģinājums šo patvaļu kaut cik ierobežot.

M.Luters sava "Lielā katehisma" priekšvārdā izteicis pārmetumu arī mācītājiem pašiem: "Lai gan viss, kas mācāms un sludināms, tagad ir plaši pieejams daudzās noderīgās grāmatās, daudzi nav tik bijīgi un godīgi, lai šīs grāmatas pirktu, bet, ja tās tomēr ir, tās netiek ne ievērotas, ne lasītas. Tie visi ir rīmas un vēdera kalpi, kuriem labāk būtu bijis kļūt par cūkganiem un suņu dzinējiem nekā par dvēseļu kopējiem un mācītājiem."

Savā "Priekšrunā un aicinājumā tipogrāfiem" Luters bez aplinkiem raksta, ka grāmatu iespiedēji aplaupa ne tikai autorus, bet arī viens otru. Luteram, piemēram, nozagts kāds sprediķu manuskripts un nogādāts iespiešanai ārpus Vitenbergas. Materiālos zaudējumus autors vēl paciestu, bet teksts tā sagrozīts, ka autoram grūti atpazīt savu grāmatu. Daži iemanījušies titullapā minēt Vitenbergas vārdu, kaut gan grāmata drukāta pavisam kur citur. Tā ir spēle ar Lutera un Vitenbergas vārda popularitāti. Vārdu sakot, tipogrāfi reizēm kļuvuši līdzīgi zagļiem un lielceļa laupītājiem. Vēl 1541.gadā Luters spiests pievienot H.Lufta izdotajam Bībeles tulkojumam savu "Brīdinājumu tipogrāfiem". Luters, protams, nav vienīgais, kurš nosoda iespiedmākslas izmantošanu savtīgos nolūkos. Asi 1524. gadā izsakās reformācijas laika sprediķotājs un rakstnieks Johans Eberlins no Gincburgas. Dieva vārds kļuvis par plēsonīgas peļņas kāres objektu. Šo tipogrāfu īstais Dievs ir viņu vēders. Ir tipogrāfi, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem pārmaiņus drukā gan luterāņu, gan katoļu rakstus; ka tik var nopelnīt...

Reformācijas gados strauji aug pieprasījums pēc dažādiem iespieddarbiem, jo iespiesto vārdu savās interesēs cenšas izmantot abas karojošās nometnes. Aug pieprasījums ne tikai pēc teoloģiska satura rakstiem. Studentiem vairs netīk pierakstīt lekcijas ar roku vai arī norakstīt apjomīgus tekstus no rokraksta grāmatām. "Visa tauta grib mūsdienās lasīt un rakstīt" — spriež vācu humānists un Vitenbergas universitātes rektors no 1507.gada Kristofers Šoirls. Visiem reformātiem attieksme pret iespiesto vārdu nav bijusi vienāda. Luters pats sevi dēvējis par vārda cilvēku (homo verbosatus). Grāmatu cilvēki bija arī Melanhtons, Būgenhāgens un vēl daudzi citi. Pat radikālais Tomass Mincers krājis senas grāmatas un rokrakstus. Vitenbergas profesors, par Luteru radikālākais Andreass Karlštads dibina Jēnā tipogrāfiju savu rakstu iespiešanai, jo Vitenbergā tam radušies šķēršļi. Arī straujais un rīdziniekiem pazīstamais Melhiors Hofmans labprāt izmantojis iespiesto vārdu savu uzskatu sludināšanai.

Bet bijuši arī citādi viedokļi. Tā dēvētie Cvikavas anabaptisti: Niklass Štorhs, Tomass Dreksels un Marks Štībners, kuriem ietekme arī Vitenbergā, vēršas pret tā saucamo grāmatošanos, kas tikai bojājot kristīgo dievbijību. Esot jāslēdz pat skolas un universitātes, jo tās maitājot gan sirdi, gan galvu. Vitenbergas latīņu skolas rektors Georgs Mors lika vecākiem bērnus no skolas atsaukt. Atgriežoties Vitenbergā 1522.gada 8.martā, Luters jūtas satriekts. Savā rakstā "Pret debesu pareģiem" viņš vēršas pret radikāļiem reformācijas kustībā. Mazāk vainīgi viņam šķiet nemācītie Cvikavas anabaptisti, bet vairāk viņa līdzšinējais kolēģis Vitenbergas universitātē profesors Andreass Karlštads, kuram gan vajadzēja savu rīcību apzināties. Jau 1522.gadā top Lutera raksts "Patiess brīdinājums visiem kristiešiem, kā izsargāties no dumpja un sašutuma", bet 1523.gadā raksts "Par pasaulīgo varu, kādā mērā mums tai jāpakļaujas". Tomēr jau 1524.gadā sākas Lielais zemnieku karš Vācijā, kas norimst tikai 1525.gada maijā Tīringenē.

Luteram ir lieli nopelni ne tikai Bībeles tulkošanā un evaņģēliskās mācības sludināšanā, bet arī garīgās dziesmas kā kulta sastāvdaļas aktualizēšanā. Viņam pieder vārdi: "Dziesmas aizkustina vairāk nekā svētrunas." Viņa paša sacerētā "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils" kļūst par visa reformācijas laikmeta himnu. Lutera dziesmas atrodamas arī pirmajās latviešu evaņģēliskajām draudzēm domātajās grāmatās. Pirmajā Rīgā iespiestajā latviešu grāmatā (1615), tā sauktajā Handbuch, ir, piemēram, dziesma "Das Wittenbergsche Te Deum laudamus, D.Mart. Luth.".

Pirmās latviešu grāmatas (1525) kopsakarā paliek vairāki diskutabli, līdz galam neatrisināti jautājumi. Pirmkārt, kāds vācu teksts tad kalpoja par pamatu latviešu un igauņu luterāņu misēm 1525.gadā? Vai noteicošās bija paša Lutera nospraustās vadlīnijas vai arī pamatā bija vietējo reformātu lokālās tradīcijas Rīgā, Rēvelē, Tērbatā un vēl cituviet. Taisnība, ka Lutera raksts "Deutsche Messe und Ordnung des Gottesdienstes" iznāca tikai 1526.gadā, bet jau agrāk Luters bija devis virkni šādas ievirzes rakstu. Nosauksim latviski dažus vācu valodā izdotos. Jau 1519.gadā iznāk "Īsa forma, kā saprast tēvreizi un lūgties", 1521.gadā seko raksts "Par mises aplamu lietošanu", bet 1522.gadā "Evaņģēliji kristīgajā misē", tāpat "Lūgšanu grāmatiņa" (1522). Seko "Par dievkalpojuma kārtību draudzē" (1523) un latīniski 1523.gadā izdotais "Formula missae et communionis". Luters tāpat domā par dziesmu grāmatu kā evaņgēliskā dievkalpojuma sastāvdaļu. Vēstulē G.Spalatinam viņš 1523.gada beigās raksta: "Man ir nodoms radīt vācu psalmus dziedāšanai baznīcā pēc veco patriarhu parauga, jo arī dziesmām jākalpo Dieva vārda stiprināšanai." Lutera veidotā evaņģēliskā dziesmu grāmata iznāk 1524.gadā. Iepriekš teiktais nenoliedz citu autoru nopelnus evaņģēliskās liturģijas izveidē. Kamēr Luters ir Vartburgā vai citur ārpus Vitenbergas, te sarosās vietējie radikāļi. Jau 1521.gada rudenī bijušais Vitenbergas mūks Gabriels Cvilings, kādreizējais Lutera brālis augustīniešu klosterī, visai agresīvi nosoda līdzšinējo upura misi. Viņa ietekmē Vitenbergas studenti 1521.gada decembrī ielaužas Sv. Marijas baznīcā un aizliedz te turpmāk noturēt misi pēc katoļu tradīcijas. Par Dieva zaimošanu līdzšinējo misi nosauc arī universitātes profesors A.Karlštads. Jau 1522.gadā luterāņu mises izveidē iesaistās F.Melanhtons. Kardināli dievkalpojuma kārtību grib mainīt Tomass Mincers, kura veidoto misi iespiež Alštetē 1524.gadā. Viņš vispār atsakās no latīņu valodas dievkalpojumā, sprediķus teic un dziesmas dzied tikai vāciski. 1524.gadā Vitenbergā savu rakstu "Par evaņģēlisko misi" publicē J.Būgenhāgens. Kaut kāds projekts rokrakstā figurējis jau arī Rēvelē 1524.gadā. Pagaidām nevaram viennozīmīgi nosaukt latviešu un igauņu teksta pirmparaugus.

Otrkārt. Pārāk vienkāršoti uzsveram evaņģēliskās Livonijas pilsētas kā pretstatu tolaik vēl katoliskajai Lībekai. Jau 1520. un 1521.gadā Lutera rakstus mēģināja iespiest arī Lībekas tipogrāfs Hanss Arndess. Tolaik tie, protams, tika kvalificēti kā ķeceru raksti. Jau 1524.gadā Lībekā tiek apķīlāta kāda luterāņu mise vācu valodā (cannonen misse in theutonico). Tātad represijas pret latviešu un igauņu tekstiem 1525.gada novembrī nav ne pirmās, ne vienīgās. Arī 1527.gadā, kad Lībekā vēl valda katoļu baznīca, tipogrāfs Johans Balhorns Vecākais iespiež kritisku rakstu par līdzšinējo dievkalpojuma kārtību latīņu valodā. Protams, pie grāmatā iespiestas evaņģēliskās dievkalpojuma kārtības Lībeka tiek vēlāk par Rīgu, tātad 1531.gadā. Te Rīga tiešām apsteigusi vadošo Hanzas pilsētu.

Treškārt. Nav nemaz jābūt somugru patriotam, lai apšaubītu apgalvojumu, ka 1525.gada teksti bijuši tikai latviešu un igauņu valodā. Varbūt tomēr bija arī līvu (lībiešu) valodā? Protams, līvi 16. gadsimtā bija izmirstoša tauta, kuras grāmatniecība sāk atdzimt tikai 1861.gadā. Bet vēl straujāk izmirstoša tauta bija senā baltu cilts — senprūši. Tomēr arī viņiem 1545.gadā (pat divreiz) iespiež evaņģēliskus tekstus Kēnigsbergā. 1561.gadā iznācis senprūšu katehisms. Laikā no 1517. līdz 1526.gadam senprūšu valodas leksikas materiāli fiksēti Simona Grūnava hronikā. Tātad nacionālās grāmatniecības aizsākumos neder strikti, nepārsūdzami apgalvojumi. Vairāk iegūsim, ja savus pieņēmumus izvirzīsim varbūtības līmenī. Trūkstot pašiem drukātajiem tekstiem no 1525.gada, neizdarīsim pārsteidzīgus secinājumus.

Mag. sci. soc. Ojārs Zanders — "Latvijas Vēstnesim"