Kopā ar vīru kori "Tēvzeme" koncertbraucienā Vīnē, Zalcburgā un Gracā

Kas to vairs pateiks, kā bija tad, kad Johans Štrauss sacerēja savus valšus un visa Vīne dejoja "pie zilās Donavas", bet mēs šajā vasaras rītā, kad skatienam paveras Donavas līkumi, varam vien piekrist brāļiem Kaudzītēm, kuri savā Eiropas ceļojumā jau 19.gadsimtā pārsteigti konstatēja, ka zilās Donavas ūdeņi patiesībā ir kaļķaini brūni.

Tomēr katram gan Donava, gan Austrija paliek atmiņā ar savām krāsām un izjūtām. Tāpēc šoreiz — "Tēvzemes" koncertbrauciens, skatīts lauksaimnieka acīm. Stāsta — ekonomikas doktors, pazīstamais kartupeļu audzēšanas pētnieks un speciālists, "Tēvzemes" otrais tenors Visvaldis Pirksts.

Aina Rozeniece, Arnis Blumbergs (foto), "LV" speciālkorespondenti

Man piemīt lauksaimnieciska ziņkāre ikvienu brīvu brīdi veltīt apkārtnes vērošanai un vērtēšanai. Tā esmu rīkojies "Tēvzemes" turnejās pa Somiju, Norvēģiju un Angliju. Tāpat notika šajā braucienā no Latvijas cauri Lietuvai, Polijai un Čehijai uz Austriju un atpakaļ. No autobusa "Scania" otrā stāva redzamība bija lieliska, vērojumus varēju apspriest ar kolēģi Dr.agr. Jāni Strazdu.

Kas palicis atmiņā?

Vispirms Rāmava. Diemžēl aiz sakuplojušā aizsargžoga grūti saskatīt, cik daudz ābeļu palikušas no 1953.gada stādījuma, kad biju tur praksē.

Ķekavā nostrādāju četrus gadus. Tolaik tā bija slavena saimniecība, kas turējās "Lāčplēša" un "Mārupes" ierindā. Ķekavā ir ko redzēt. Noplukusī kroga ēka, kur savulaik aprūpēja

Šēnbrunnas pils augšējā kolonāde

Mūziķiem veltītie pieminekļi Austrijā: Johannesam Brāmsam, Volfgangam Amadejam Mocartam....

.. Francim Šubertam...

.. un Johanam Štrausam

traktorus un mašīnas, kļuvusi daudz greznāka. Degvielas uzpildes staciju pat salīdzināt nevar. Toties lauki... Maija vidū daudzi tīrumi vēl pavisam pelēcīgi. Skaidrs, pēc brīža šeit ziedēs usnes un vēlāk dižosies "ziemeļu kokvilna". Un vēl vairāk sāp sirds, ka tajās platībās, kur zemkopji sējuši, viņu cerību spārnus apcirtusi salna. Pareizāk — sals. Arī tālāk tas pats. Tiesa, postījumi nav vienlaidus — dažviet šķiet, ka kāds nezināms spēks atvairījis sala stindzinošās ķetnas un jaunie dzinumi tiecas pretī saulei.

Nepiekrītu ļaudīm, kas apgalvo, ka tāds aukstums Latvijā nav bijis. Tai pašā Ķekavā 1959.gada sākumā cieta ne vien labība, bet arī cukurbietes. Brigadieris apgalvoja, ka torīt pulksten piecos termometrs rādījis –5ķC. Ļaudis bija pagalam sarūgtināti, jo tolaik tieši cukurbietēm bija vislielākais svars peļņas grozā. Atcerējos, kā toreiz rīkojāmies manā pirmajā darbavietā — Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Ieknitinājām sēklas un sējām vēlreiz. Dieviņš arī nāca talkā, jo tūliņ nolija silts lietus un dīgsti parādījās daudz ātrāk nekā parasti. Rudenī katrs hektārs deva pa 340 centneriem un pieteikums apdrošināšanas kompensācijai tika noraidīts. Tik vien saņēmām kā atlīdzību par sēklu un sējas darbiem.

Aiz Iecavas lielās platībās cērt vecos ābeļdārzus. Pareizi dara, jo ilgāku laiku nekoptie koki izskatās nožēlojami. Turklāt tagad ir pundurābelīšu laiks. Diemžēl līdz ar lielajiem kokiem zudusi daļa zēnu gadu romantikas, kad skaitījām un dziedājām: "Jancis kokā uzkāpa un tās bikses saplēsa."

Tuvāk Bauskai sējumi liekas augumā garāki un dzīvespriecīgāki. Redzamas tehnoloģiskās sliedes. Tātad lietoti pesticīdi vai dots papildmēslojums. Varbūt darīti abi darbi. Diemžēl varam tikai minēt, kas aprūpē šīs platības. Varbūt jaunais zemkopības ministrs Atis Slakteris? Ja tā, tad piekrītu apgalvojumam, ka ceļā līdz Berlīnei viņa lauki ir vislabāk koptie. Vismaz līdz Varšavai droši, jo liekas, ka Lietuvā un Polijā sals un sausums sējumus vēl vairāk plucinājis. Vēl biežāk nekā Latvijā redzami aukstuma nedarbi, bet vietām zemkopji jau paspējuši cietušās platības pārart un, iespējams, pārsēt. Diemžēl šajās vietās ir klāt trešā nelaime — spēcīgais vējš rauj gaisā saputekļoto augsnes virskārtu un triec šķērsām mūsu autobusa ceļam. Pamatīgs putekļu mākonis. Ne gluži tāds kā Amerikas prērijās vai Kazahstānas stepēs, taču pietiekami iespaidīgs. Relatīvi smagākajiem kviešu vai miežu graudiem ir zināmas cerības, bet auzu un cukurbiešu sēklas droši vien piedalās lidojumā. No pieredzes zinu, ka Latvijā daudz vārgāks pūtiens savulaik sanesa burkānu sēklas laukmales vagā un pat novadgrāvī.

Dīvainas sajūtas rodas, vērojot paralēlās sējumu strēmeles Polijā. No fotouzņēmumiem atceros šņoru sistēmu, kāda līdz 1920.gada zemes reformai pastāvēja Latgalē. Tās trūkumus un nepilnības arī. Šos "strīpaiņus" ceļā uz Eiropas Savienību mūsu zemkopjiem taču vajadzētu apsteigt.

Manuprāt, arī ceļš no Lietuvas–Polijas robežas ir autobraucējiem visnepateicīgākais. E–4 artērijai šeit ir pa vienai dzīslai turp, pa vienai atpakaļ. Līkumi, kāpumi un kritumi. Ja pans ar savu "Ursus" izbraucis uz šīs autostrādes, apdzīt ir problemātiski, jo pretplūsma ir intensīva. "Mersedesi" un citi ašāki vieglie automobiļi vēl atrod pa spraugai, taču mūsējais "Scania" samazina ātrumu un velkas aizmugurē. Patiesi nopriecājamies, ka pēc laba gabala traktors beidzot nogriežas sānceļā. Ar prieku vērojam, ka šeit notiek intensīvi ceļa rekonstrukcijas darbi.

Jau labu gabalu pirms Varšavas sāk krēslot, un apkārtne kļūst pelēcīga, toties kādu laiciņu varam priecāties par nezināmā mākslinieka vadītajām mākoņu rotaļām un neparasto izgaismojumu. Cenšos aizmigt, lai rītausmā varētu vērot kalnus. Diemžēl nogurums dara savu, un atmostos īsi pirms Čehijas robežas. Tā nu šis nodoms jāatliek uz vēlāku laiku, jo arī mājupbraucot šajā vietā jau ir stipra krēsla. Tādējādi palaižu garām iespēju pavērot Polijas dižupes Vislas izteci, kas atrodas šajos kalnos.

Polijas–Čehijas robežu šķērsojam bez aizkavēšanās. Mēs mazliet steidzamies, jo ir 14.maijs un tālajā Pēterburgā izšķiras, kura no mazajām Viduseiropas valstiņām kļūs par pasaules čempioni hokejā ar ripu. Jau robežsargi informē mūsu gidu Andri Kleperu, ka spēles laikā viss tiks pakļauts šim notikumam. Pieļaujot, ka Čehijas līdzjutēji atpaliek no Latvijas kolēģiem, tomēr negribam izjust uzvarētāju eiforiju, vēl mazāk — zaudētāju rūgtumu. (Mums laimējās — spēles laikā mēs jau bijām Vīnē.)

Braucam dienvidrietumu virzienā, un saule spīd no muguras vai kreisās puses, nodrošinot labu pārredzamību. Robežas tuvumā ceļš līkumo starp kalniem, kuru augstākās smailes pārsniedz 1000 metrus. Šeit dominē dabas skaistums, lauksaimniecībai atvēlēts mazāk vietas. Nomaļus paliek Ostrava un Olomouca. Arī otras dižupes Oderas iztece, kuru šeit dēvē par Odru. Apstājamies tikai netālu no Brno, kad pieveikta lielākā daļa no ceļa caur Čehiju. Paziņo, ka stāvēsim pusstundu, un tas nozīmē, ka mēs varam izlocīt kājas ārpus degvielas uzpildes stacijas. Izrādās, ka arī šeit sējumi cietuši no salnām un joprojām cieš no mitruma trūkuma. Lai mazinātu valgmes nepietiekamības negatīvo iespaidu, daudzviet darbojas laistīšanas iekārtas, sevišķi dārzeņu stādījumos.

Ar alus darīšanas speciālistu Kārli Tomsonu sākam debatēt par apiņu audzēšanu. Ir taisnība, ka vajadzīgs zināms skaits saulainu dienu, taču šī prasība ir spēkā līdzenumos, tādos kā mūsu Zemgale. Daudz objektīvāka ir efektīvo temperatūru summa, kas lielā mērā atkarīga no tā, kāds ir platību leņķis pret sauli. Esmu aizmirsis sakarību starp dienvidu slīpumu un ziemeļu platumu, taču atceros, ka labvēlīgā situācijā arī Latvijā var nodrošināt tādus pašus apstākļus kā Kijevā vai pat Krimā. Par to pārliecinājos, dzīvodams vectēva mājās, pie kurām atradās padziļa strauta dienvidu nogāze. Alkšņi šeit bija paretināti un labi izgaismoti. Pa katru stumbru augšup vijās apiņu stīgas, kuru dēsti pirms gadu desmitiem atceļojuši uz šejieni no barona muižas dārza un droši vien bija ar dižciltīgu izcelsmi — varbūt pat no Bavārijas ievesti. Tveicīgās pēcpusdienās šeit bija īsta tveice un apiņu smarža, bet uz rudens pusi ienācās palielas apiņu galviņas. Oponents ieminējās par ražošanas izmaksām un apjomiem. Atkal nepiekritu. Apiņu ieguve prasīja gaužām maz darba. Pavasaros vectēvs ar krūmu izkapti viņam zināmā mēness fāzē apkapāja pamežu, bet rudenī puišelis, kurš vēl skolā negāja, savāca ražu. Tehnoloģija vienkārša: viens pineklis ap kurpēm, otrs — zem padusēm. Pumpējos augšup pa stumbru un lasīju apiņu galviņas plecā iekārtajā kuļķenē. No viena alkšņa, otra un... pēdējā. Guvumu sabēra lielā sietā, kas rijā bija saglabājies no tiem laikiem, kad kūla ar spriguļiem. Izžāvēja un gaidīja, kad vajadzēs alu darīt. Kādas tad bija izmaksas? Savu darbu 70 gadus vecais patriarhs nerēķināja. Mazdēlam gan pa konfekšu tūtai uzdāvāja. Vai te nav skaidrs, kura produkcija lētāka?

Ar šiem apiņiem darīja lielisku alu. No pagraba iznests, tas patiešām bija auksts kā ledus un gards kā medus. Putas virs kausa veidoja cepuri un tikai tad laidās pāri malai. Man jau to baudīt neļāva, bet mēs ar brālēnu dažreiz izmantojām Rūda un Kārlēna pieredzi, nočiepām pa kausiņam un vismaz mēles galiņu pamērcējām.

Un tādēļ man žēl, ka tagad Latvijas gravu un pakalnu dienvidu nogāzēs kuplo alkšņu biežņas, bet vectēvi un mazdēli nezina, kur rokas pielikt. Varētu taču ievest stādus no Čehijas vai Vācijas un pamēģināt. Vēl jāpiebilst, ka vectēvs miežus sēja putraimiem un lopbarībai, bet pavisam nelielu gabaliņu ar citu sēklu — alum.

Čehijā lielākoties redzam plašus laukus un tādēļ spriežam, ka šeit darbojas kooperatīvi vai citas lielsaimniecības. Ir arī sīkāki pleķīši, kuros vietumis zied krāšņas magones. Manas ceļabiedres ir sajūsmā, taču man kļūst skaidrs, ka arī Čehijā sīksaimnieciņiem klājas bēdīgi, jo tie ir neapstrādātie tīrumi, kuros pagaidām ušņu vietā greznojas ziedi.

Pāris stundu ilgais brauciens no Austrijas robežas līdz Vīnei liek man turēt acis vaļā un muti ciet, jo redzēto grūti komentēt. Savārpojušo ziemas kviešu un miežu tīrumos akurātas tehnoloģiskās sliedes. Vīnogulāju stādījumi. Kukurūzas sējumi. Kaut kas kustībā grūti atpazīstams — tādas kā saulespuķes un tādas kā pupas. Arī mana kultūra — kartupeļi — dūšīgi sakuplojuši un sākuši lakstoties. Redzami konservētas zāles ruļļi un žūstošie siena vāli (ir tikai 14.maijs!). Svētdienā zemkopji atpūšas, taču laistīšanas iekārtām miera nav.

Šādas ainas atkal atkārtojas, kad pēc diennakts dodamies uz Zalcburgu. Pa Donavas ieleju garām slavenajam Melkas klosterim. Tikai nu tīrumos rosās tehnika. Vidējās jaudas traktori ar platiem spārniem dod papildu barības vielas vai pasargā no slimībām un kaitēkļiem. Savācējpiekabes — mūsu "Siguldām" līdzīgas — uzņem siena vālus. Tā ir Lejasaustrija — valsts barotāja.

Pirms Lincas sākas Augšaustrija, kur nogāzes jau daudz stāvākas, taču arī tur briest labība. Nesaprotu, kā to novāks, jo savā laikā tādos slīpumos Krimuldas pusē gan kombaini apvēlās, gan graudi bira pāri sietiem. Saule pamatīgi karsē autobusa kreisos sānus, tādēļ aizkari ir nolaisti un redzamība ierobežota, taču atpūtas brīdī pie pagrieziena uz Lincu ievēroju, ka virs Kaļķakmens Alpiem dižojas augsti negaisa mākoņi. Nākamajā dienā Zalcburgā mazliet līst. Vakarā, kad koncertējam Hofā (netālu no Zalcburgas), izmantoju izdevību un uzrunāju Latvijas goda konsulu Zalcburgā Dr.Kārli Vindingu. Viņš ļoti priecājas par nelielo mākonīti (rīt būšot vēl), taču stāsta, ka Karintijā miljardiem šiliņu no debesīm nolijuši (izrādās, ka tur gājuši pāri ceļā redzētie mākoņi). Arī tur bijis liels sausums, tādēļ gāziens nācis kā Dieva dāvana. Postījumu neesot, bet raža nodrošināta. Stāvajās nogāzēs strādājot speciāli kombaini, kam varot mainīt sietu slīpumu. Krietni dārgāki gan esot, taču atmaksājoties tīrumos, kur ražība no hektāra pārsniedz sešas tonnas (vēlāk, mājās pārbraucis, saņēmu līdzīgu LLU profesora Edvīna Bērziņa skaidrojumu). Gādājot par cilvēkiem, kas dzīvo kalnos, valdība atbalsta viņu saimniecības.

Braucienā pāri Grosgloknera pārejai pārliecinājos, ka šajā apvidū ir nelieli ciematiņi, ganās gaiši brūnas govis, arī aitas un kazas. Pat zirgi redzami. Tas pats atkārtojas nobraucienā uz Fillahu. Dravas upes ieleja ir pašaura, taču katrs zemes gabaliņš apkopts. Aug dārzeņi un kartupeļi, daudz zālāju platību, taču maz labības sējumu. Acīmredzot spēkbarību ganāmpulkiem ieved no Grācas puses, kur graudu audzēšanai izdevīgāki apstākļi. Gids informē, ka pavisam tuvu — tikai pārdesmit kilometru — ir Itālijas un Slovēnijas robežu sadure.

Nākamajā rītā braucam uz Grācu, un nu visā pilnībā atklājas negaisa padarītais. Sējumi un nenopļautie zālāji saveldrēti gan, taču stiebri krituši vienā virzienā un novācot raizes nesagādās (visiem zināma paruna, ka veldre nevienu saimnieku no mājām nav izdzinusi). Izsusēs arī kartupeļu vagās redzamās peļķes, bet valgme saglabāsies, un raža būs.

Tā nu es patiesi priecājos par Austrijas zemes kopēju varējumu, taču reizē arī pats pārliecinos par lielo atstarpi, kas mūs šķir no šīs Eiropas Savienības valsts. Ja gribam iekļūt šajā saimē, Latvijas zemkopjiem jāsaspļauj plaukstās un jāpiepūš vaigi. Nākamajiem soļiem jābūt platākiem un noteiktākiem. Un bez valsts palīdzības te neiztikt.

Un vēl daži vērojumi, kam saskare ar lauksaimniecību. Pašā Vīnes centrā mūs pārsteidza lielais važoņu daudzums. Tuvojoties Stefana katedrālei, jau pa gabalu samanīju sen aizmirsto zirgu kūts smaržu. Te tūrists var sēsties karietē un nesteidzīgi iepazīt Vīnes jaukumus, jo važoņi teicami pazīst savu pilsētu. Izvēle liela — braucējus gaida desmitiem pajūgu. Tūristiem domātajās kartēs redzam atzīmes, ka arī vairākās citās vietās iespējams izmantot šo pārvietošanās veidu. Muzejā savukārt uzzinājām, ka greznākās karietes vērtība pārsniedz vismodernākā automobiļa cenu.

Un visbeidzot — maija vidū Vīnē pilnā sparā ziedēja liepas. Arī Vīnes iedzīvotāji piekrita, ka šogad daba steidzas. Mani tas satrauc, jo dabā tomēr pastāv līdzsvars. Par aprīļa tveici jau maksājām ar maija salu. Kaut nu kaut kas līdzīgs neatkārtotos, un ziema nepienāktu negaidīti agri. Gribas brīdināt: zemkopji, esiet modri!

"Tēvzemes" dziedātājs Visvaldis Pirksts