Braki ziemas mierā, pavasara nemierā

Rakstnieka istabā. Anna Kuzina: “Es veselu vasaru kā ēna staigāju līdzi skolotājai Adinai Ķirškalnei, muzeja pirmā saimnieka māsai. Viņa par Blaumani varēja aizrunāties un aizsapņoties līdz zvaigznēm. Tā es arī esmu palikusi uz tā romantiskā viļņa.” Foto: Lidija Bērziņa

Visas gleznainās Braku takas un gravas ir dziļos sniegos, un pašlaik vislabāk te jūtas slēpotāji. Bet, kā saka memoriālā muzeja vadītāja Anna Kuzina, arī ziemas dienās ik pa brīdim iegriežas kāda grupa, kas grib pabūt Blaumaņa tuvumā, izjust klusās zemnieku sētas atmosfēru. Kā Viesu grāmatā ierakstījusi Ilze Indrāne – te cilvēks jūtas kā latviešu svētvietā, kur nav ne ļaunuma, ne trokšņu.

Tiem, kas te pirmo reizi, Anna stāstu sāk no paša sākuma.
Braku kalnā ēkas radušās ap 1810.gadu, un gadu ritumā te dzīvojušas vairākas zemnieku ģimenes. Kad par māju rentniekiem kļuva Ērgļu muižas kalpotāju ģimene – istabene Karlīne un pavārs Matīss, viņu dēlam Rūdolfam bija pieci gadi. Vēlāk viņš rakstīja: “Mani vecāki apdzīvo Ērgļu Brakus. Mājas sensenas, apjumtas ar salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāv uz plika kalna, pakļautas visiem vējiem.” Vēlāk rakstnieks izveidoja liepu aleju, iestādīja ābeļdārzu un dzīvžogu, darīdams šo vietu aizvien jaukāku un atzīdams: “Te ir varen jauki, un te es arī vislabāk varu rakstīt.”
Rūdolfu Blaumani daudziem tuvu un vēl tuvāku darījušas Līvijas Volkovas monogrāfijas “Tapšana” un “Pilnbriedā”. Dziņa dziļāk pētīt mūsu drāmas un noveles pamatlicēja dzīves un mākslas ceļu viņai radusies tieši Brakos, kā muzeja vadītājai (1976–1978) diendienā elpojot šīs zemnieku sētas elpu un cenšoties vadīt daudzos apmeklētājus pa rakstnieka domu un izjūtu ceļiem. Tālab arī Līvija piekritusi aizvest uz Brakiem Dailes teātra režisoru Mihailu Gruzdovu un visu lielo aktieru ansambli, kas pašlaik iestudē “Indrānus”. Par šī brauciena lietderību gan lielas pārliecības nav bijis, jo “Indrāni ar sniegu neiet kopā”, tomēr – “Laikam gan vienmēr ir vērts mērot ceļu pie Blaumaņa”.
Līvija Volkova: “Braki mūs sagaidīja kā svētkos – spoža saule, zilas debesis un zaļas, zaļas egles ar mirdzoši baltu sniegu zaros. Uzkāpām Jāņkalniņā ar tālo skatu uz Tālavas tumšajiem siliem. Jaunākie iekūleņoja Pirtsgravā, daži aizbrida līdz Lielajam ozolam, kas rakstniekam bija ierasta atpūtas vieta, un “Noliņa ābelei”, kas savu nosaukumu ieguva pēc “Indrānu” sarakstīšanas tieši pirms simt gadiem. Braku puisis Kārlis Šteinbergs, kas bija Noliņa prototips, izdedzināja ābelei vidu. Vecās ābeles atvases vietā 1974.gadā tika iestādīta jauna. To tad tagad arī sauc par Noliņa ābeli. Šīs vietas jāredz vasarā, kad var izstaigāt Simtsoļu taku, iziet cauri birzītei, ieskatīties Dziļajā gravā un Akmens gravā, kur tagad stāv Lilijas Līces darinātā skulptūra “Edgars”.

Oļega Skaraiņa skulptūra “Rozes mātei” atgādina par Rūdolfa Blaumaņa pēdējo nācienu uz Brakiem 1908.gada februārī, kad rakstnieks ar septiņām sarkanām rozēm nāca sveikt māti 70.dzimšanas dienā. Ceļā no Rīgas viņš saaukstējās, un tas saasināja viņa slimību. Tā paša gada 4.septembrī rakstnieks Somijā nomira. R.Blaumaņa muzejs ir Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Ar rajona padomes piešķirto finansējumu 2002.gadā tika restaurēti Braku ēku niedru jumti

Te mūs uzrunā tik daudzas vietas, ko pazīstam no Blaumaņa dzejoļiem un novelēm. Šoreiz daudz kas no tā visa izpalika. Bet Anna bija izkurinājusi māju, cienāja ar tēju pie lielā saimes galda un daudz ko pastāstīja. Un tomēr tā bija tikšanās ar Blaumani. Diemžēl, kā sapratu, daudziem – pirmā. Savulaik grūti bija atrast tādu skolēnu, kas kaut reizi pa mācību laiku nebūtu pabijis Blaumaņa muzejā. Brauca ar vilcienu, pavadīja te pāris dienas. Tas bija tik svētīgi. Tāpēc režisors laikam pareizi darīja, atvezdams savu saimi uz Brakiem.”
Anna Kuzina 25 darba gados uzņēmusi tuvus un tālus ciemiņus no dažādām Latvijas malām un visas plašās pasaules. Arī skolēnus, kas “sāk mācīties Blaumani”, un aktierus, režisorus, māksliniekus un skatuves strādniekus no dažādiem teātriem, kur spēlē “Skroderdienas Silmačos”. Viņa atgādina, ka rakstnieka dzīves laikā Braki tā arī nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi turējies pie sava un nevienu rentes māju zemniekiem nepārdevis. Tikai 1909. gadā to izpirka Rūdolfa brālis Arvīds un ar savu ģimeni te saimniekoja līdz 1939.gadam. Jau tad bijusi doma iekārtot te rakstnieka muzeju, bet tas notika tikai pēc 20 gadiem. Par muzeja dzimšanas dienu uzskata 1959.gada 10.maiju, kad pirmos apmeklētājus uzņēma atjaunotā dzīvojamā māja. Visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992.gadā. Tajā ietilpst astoņas ēkas. Dzīvojamā mājā ir Saimes istaba, Viesistaba jeb Mātes istaba un Rakstnieka istaba. Rijā, klētīs, kūtī un pirtī iekārtota etnogrāfiskā ekspozīcija, kas ataino vidi, kādā dzīvoja un strādāja Braku saimnieki un gājēji.
Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu saņēmusi Annas Kuzinas jaunā iecere. Izmantojot jaunās atziņas un faktus, ko ar saviem pētījumiem atklājusi Līvija Volkova un arī Ieva Kalniņa, viņa gatavo jaunu plašu ekspozīciju “Rūdolfa Blaumaņa proza Eiropas kultūras kontekstā”. Kad vaicāju, vai viņu nemulsina tas, ka tai varēs atvēlēt vien kādu no saimniecības ēkām, Anna mundri atbild: “Sākumā tā kā skumu, ka mums nav kārtīgu izstāžu telpu, bet tad iedomājos – Kristus bērniņš taču arī piedzima kūtī. Un patiesi ir tā – liec tu Blaumani, kur gribi, no viņa lieluma nekas nezūd!”
Par to, kāpēc uz Braku zemes atrodas tāds svešķermenis kā Rīgas Tehniskās universitātes sporta bāze un kāpēc muzeja teritorijā nav pienācīga sanitārā mezgla, varētu būt atsevišķa saruna.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv