
Braki ziemas mierā, pavasara nemierā
Rakstnieka istabā. Anna Kuzina: “Es veselu vasaru kā ēna staigāju līdzi skolotājai Adinai Ķirškalnei, muzeja pirmā saimnieka māsai. Viņa par Blaumani varēja aizrunāties un aizsapņoties līdz zvaigznēm. Tā es arī esmu palikusi uz tā romantiskā viļņa.” Foto: Lidija Bērziņa |
Visas gleznainās Braku takas un gravas ir dziļos sniegos, un pašlaik vislabāk te jūtas slēpotāji. Bet, kā saka memoriālā muzeja vadītāja Anna Kuzina, arī ziemas dienās ik pa brīdim iegriežas kāda grupa, kas grib pabūt Blaumaņa tuvumā, izjust klusās zemnieku sētas atmosfēru. Kā Viesu grāmatā ierakstījusi Ilze Indrāne – te cilvēks jūtas kā latviešu svētvietā, kur nav ne ļaunuma, ne trokšņu.
Tiem, kas te pirmo reizi, Anna
stāstu sāk no paša sākuma.
Braku kalnā ēkas radušās ap 1810.gadu, un gadu ritumā te
dzīvojušas vairākas zemnieku ģimenes. Kad par māju rentniekiem
kļuva Ērgļu muižas kalpotāju ģimene – istabene Karlīne un pavārs
Matīss, viņu dēlam Rūdolfam bija pieci gadi. Vēlāk viņš rakstīja:
“Mani vecāki apdzīvo Ērgļu Brakus. Mājas sensenas, apjumtas ar
salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāv uz plika kalna, pakļautas
visiem vējiem.” Vēlāk rakstnieks izveidoja liepu aleju, iestādīja
ābeļdārzu un dzīvžogu, darīdams šo vietu aizvien jaukāku un
atzīdams: “Te ir varen jauki, un te es arī vislabāk varu
rakstīt.”
Rūdolfu Blaumani daudziem tuvu un vēl tuvāku darījušas Līvijas
Volkovas monogrāfijas “Tapšana” un “Pilnbriedā”. Dziņa dziļāk
pētīt mūsu drāmas un noveles pamatlicēja dzīves un mākslas ceļu
viņai radusies tieši Brakos, kā muzeja vadītājai (1976–1978)
diendienā elpojot šīs zemnieku sētas elpu un cenšoties vadīt
daudzos apmeklētājus pa rakstnieka domu un izjūtu ceļiem. Tālab
arī Līvija piekritusi aizvest uz Brakiem Dailes teātra režisoru
Mihailu Gruzdovu un visu lielo aktieru ansambli, kas pašlaik
iestudē “Indrānus”. Par šī brauciena lietderību gan lielas
pārliecības nav bijis, jo “Indrāni ar sniegu neiet kopā”, tomēr –
“Laikam gan vienmēr ir vērts mērot ceļu pie Blaumaņa”.
Līvija Volkova: “Braki mūs sagaidīja kā svētkos – spoža saule,
zilas debesis un zaļas, zaļas egles ar mirdzoši baltu sniegu
zaros. Uzkāpām Jāņkalniņā ar tālo skatu uz Tālavas tumšajiem
siliem. Jaunākie iekūleņoja Pirtsgravā, daži aizbrida līdz
Lielajam ozolam, kas rakstniekam bija ierasta atpūtas vieta, un
“Noliņa ābelei”, kas savu nosaukumu ieguva pēc “Indrānu”
sarakstīšanas tieši pirms simt gadiem. Braku puisis Kārlis
Šteinbergs, kas bija Noliņa prototips, izdedzināja ābelei vidu.
Vecās ābeles atvases vietā 1974.gadā tika iestādīta jauna. To tad
tagad arī sauc par Noliņa ābeli. Šīs vietas jāredz vasarā, kad
var izstaigāt Simtsoļu taku, iziet cauri birzītei, ieskatīties
Dziļajā gravā un Akmens gravā, kur tagad stāv Lilijas Līces
darinātā skulptūra “Edgars”.
Oļega Skaraiņa skulptūra “Rozes mātei” atgādina par Rūdolfa Blaumaņa pēdējo nācienu uz Brakiem 1908.gada februārī, kad rakstnieks ar septiņām sarkanām rozēm nāca sveikt māti 70.dzimšanas dienā. Ceļā no Rīgas viņš saaukstējās, un tas saasināja viņa slimību. Tā paša gada 4.septembrī rakstnieks Somijā nomira. R.Blaumaņa muzejs ir Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Ar rajona padomes piešķirto finansējumu 2002.gadā tika restaurēti Braku ēku niedru jumti |
Te mūs uzrunā tik daudzas vietas,
ko pazīstam no Blaumaņa dzejoļiem un novelēm. Šoreiz daudz kas no
tā visa izpalika. Bet Anna bija izkurinājusi māju, cienāja ar
tēju pie lielā saimes galda un daudz ko pastāstīja. Un tomēr tā
bija tikšanās ar Blaumani. Diemžēl, kā sapratu, daudziem – pirmā.
Savulaik grūti bija atrast tādu skolēnu, kas kaut reizi pa mācību
laiku nebūtu pabijis Blaumaņa muzejā. Brauca ar vilcienu,
pavadīja te pāris dienas. Tas bija tik svētīgi. Tāpēc režisors
laikam pareizi darīja, atvezdams savu saimi uz Brakiem.”
Anna Kuzina 25 darba gados uzņēmusi tuvus un tālus ciemiņus no
dažādām Latvijas malām un visas plašās pasaules. Arī skolēnus,
kas “sāk mācīties Blaumani”, un aktierus, režisorus, māksliniekus
un skatuves strādniekus no dažādiem teātriem, kur spēlē
“Skroderdienas Silmačos”. Viņa atgādina, ka rakstnieka dzīves
laikā Braki tā arī nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons
stūrgalvīgi turējies pie sava un nevienu rentes māju zemniekiem
nepārdevis. Tikai 1909. gadā to izpirka Rūdolfa brālis Arvīds un
ar savu ģimeni te saimniekoja līdz 1939.gadam. Jau tad bijusi
doma iekārtot te rakstnieka muzeju, bet tas notika tikai pēc 20
gadiem. Par muzeja dzimšanas dienu uzskata 1959.gada 10.maiju,
kad pirmos apmeklētājus uzņēma atjaunotā dzīvojamā māja. Visas
sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992.gadā. Tajā ietilpst
astoņas ēkas. Dzīvojamā mājā ir Saimes istaba, Viesistaba jeb
Mātes istaba un Rakstnieka istaba. Rijā, klētīs, kūtī un pirtī
iekārtota etnogrāfiskā ekspozīcija, kas ataino vidi, kādā dzīvoja
un strādāja Braku saimnieki un gājēji.
Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu saņēmusi Annas Kuzinas jaunā
iecere. Izmantojot jaunās atziņas un faktus, ko ar saviem
pētījumiem atklājusi Līvija Volkova un arī Ieva Kalniņa, viņa
gatavo jaunu plašu ekspozīciju “Rūdolfa Blaumaņa proza Eiropas
kultūras kontekstā”. Kad vaicāju, vai viņu nemulsina tas, ka tai
varēs atvēlēt vien kādu no saimniecības ēkām, Anna mundri atbild:
“Sākumā tā kā skumu, ka mums nav kārtīgu izstāžu telpu, bet tad
iedomājos – Kristus bērniņš taču arī piedzima kūtī. Un patiesi ir
tā – liec tu Blaumani, kur gribi, no viņa lieluma nekas
nezūd!”
Par to, kāpēc uz Braku zemes atrodas tāds svešķermenis kā Rīgas
Tehniskās universitātes sporta bāze un kāpēc muzeja teritorijā
nav pienācīga sanitārā mezgla, varētu būt atsevišķa saruna.
Aina Rozeniece,
“LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv