ASV Valsts departamenta ziņojums par cilvēktiesībām Latvijā.
Nodaļa “Nacionālās /rasu/ etniskās minoritātes”

Notika sabiedrības debates par diskrimināciju, kuras pamatā ir etniskā piederība, sevišķi attiecībā uz valsts valodas likumiem un izglītības reformām, ko publiski kritizēja krieviski runājošās minoritātes grupas.
ANO komiteja rasu diskriminācijas novēršanai rekomendēja, lai valsts pārdomā, kā atvieglot integrācijas procesu, dodot nepilsoņiem, kas jau ir ilgi pastāvīgie iedzīvotāji, iespēju piedalīties pašvaldību vēlēšanās. ES 2002. gada ziņojumā par valsts sasniegto progresu uzņemšanai ES teikts, ka tiek ievērotas EDSO rekomendācijas, bet uzsvērts, cik svarīgi ir nepārtraukti pievērst uzmanību sabiedrības integrācijai.
Aptuveni 1 miljons Latvijas iedzīvotāju nav etniskie latvieši, ieskaitot 677 000 etnisko krievu, 92 000 etnisko baltkrievu, 61 000 etnisko ukraiņu un 58 000 etnisko poļu. Vairāk nekā 74 procenti valsts iedzīvotāju ir pilsoņi, ieskaitot gandrīz 400 000 cilvēku, kas pieder pie nacionālām vai etniskām minoritātēm. Latvijā ir 494 000 nepilsoņu, no kuriem 67 procenti ir krievi, 13 procenti – baltkrievi, 9 procenti – ukraiņi un procentuāli mazāks skaits poļu, lietuviešu, ebreju, čigānu, tatāru, igauņu un armēņu. “Pateicoties” pārkrievošanas politikai, kas tika īstenota padomju varas laikā, etniskie latvieši ir tikai 58,5 procenti no iedzīvotāju skaita un 78 procenti no pilsoņu skaita, un mazāk nekā 50 procenti no iedzīvotāju skaita četrās no valsts septiņām lielākajām pilsētām, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu.
Valsts čigānu kopiena gandrīz pilnībā tika iznīcināta holokausta laikā. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra gada ziņojumā novērtēts, ka čigānu populācija ir starp 13 000 un 15 000. Kaut gan čigānu kopiena saņēma atbalstu no valdības, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra ziņojumā ir norādīts uz augsto bezdarba līmeni un analfabētismu čigānu vidū. Vairāk nekā 40 procentiem čigānu ir četru klašu vai zemāka izglītība un vairāk nekā 95 procentiem nav pastāvīga darba.
Pilsoņu pasēs vairs nav norādīta pases īpašnieka etniskā piederība. Ja pases īpašnieks to vēlas, etnisko piederību var norādīt pases otrajā lapaspusē.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā pilsonība tūlīt tika piešķirta tikai tām personām, kas 1940.gadā bija neatkarīgās Latvijas Republikas pilsoņi, un viņu tiešajiem pēcnācējiem. Pēc neatkarības atgūšanas aptuveni 670 000 cilvēku, galvenokārt etnisko krievu, statuss mainījās, no Padomju Savienības pilsoņiem kļūstot par Latvijas nepilsoņiem. Kopš 1995.gada 69 288 personas ieguvušas pilsonību naturalizācijas ceļā. 10 403 personas tika naturalizētas pagājušajā gadā. Pēc referenduma par iestāšanos ES pagājušā gada septembrī ievērojami palielinājās naturalizācijas pieteikumu skaits. Lai atvieglotu un sekmētu naturalizācijas procesu, valdība ievērojami samazināja maksu par naturalizāciju, akceptēja valodas zināšanu līmeņa novērtējumu vidusskolas izsniegtajā izglītības dokumentā kā atbilstošu naturalizācijas nolūkam, kā arī organizēja kampaņu naturalizācijas popularizēšanai.
Latvijas Pilsonības likumā ir iekļautas latviešu valodas zināšanas un rezidēšanas prasības tiem, kas vēlas naturalizēties, kā arī ierobežojumi naturalizācijā bijušajam padomju izlūkdienesta un armijas personālam. Likums arī prasa, lai personas, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, atteiktos no iepriekšējās nelatviskās pilsonības, zinātu Latvijas Satversmi un vēsturi un apliecinātu savu lojalitāti Latvijas valstij. Gandrīz 95 procenti no tiem, kas bija iesnieguši pieteikumus pilsonības iegūšanai, izturēja pārbaudījumus pilsonības iegūšanai pirmajā reizē. Nepilsoņu bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc 1992.gada augusta, ir tiesības iegūt pilsonību, iesniedzot pieteikumu. Star

ptautiskie novērotāji atzinīgi novērtēja, ka valdība izveidojusi kompetentu un profesionālu Naturalizācijas pārvaldi, kuras nodaļas ir visā valstī, lai īstenotu Pilsonības likumu un lai šo likumu piemērotu taisnīgi. Tomēr starptautiskie eksperti, valdības amatpersonas un valsts cilvēktiesību ievērošanas uzraudzītāji atzīst, ka valstij jāturpina pievērst lielu uzmanību un jāatvēl pietiekami lieli resursi, lai Pilsonības likums tiktu īstenots taisnīgi un objektīvi un tiktu sekmēta sabiedrības integrācija.
Valodas likums regulē valodas lietošanu tur, kur tas ietekmē sabiedrības drošību, veselības aprūpi, patērētāju tiesību aizsardzību un strādājošo tiesības, un prasa, lai valdībai iesniegtie dokumenti, ieskaitot uzņēmumu ziņojumus un oficiālo dokumentāciju, būtu tulkoti latviešu valodā, izņemot ārkārtas gadījumus. Sabiedriskos notikumos, kas organizēti ar valsts līdzdalību, vienai no darba valodām jābūt latviešu valodai. Pārdodamo preču un lietošanas pamācībām jābūt latviešu valodā, kaut gan var lietot arī citas valodas.
Valdība atbalstīja izglītību gan latviešu, gan krievu valodā, kā arī astoņās citās minoritāšu valodās. Tomēr saskaņā ar papildināto Izglītības likumu valdība turpināja īstenot bilingvālās izglītības programmu īstenošanu pamatskolas līmenī ar mērķi, lai līdz 2004.gadam vairāk nekā puse no mācību kursa satura krievu valodas vidusskolās tiktu pasniegta latviešu valodā. Kaut gan bija paredzēts, ka visi latviski nerunājošie skolēni valsts skolās iemācīsies latviešu valodu un apgūs minimālu skaitu priekšmetu latviešu valodā, nebija pietiekami daudz kvalificētu skolotāju. Valsts finansētās augstskolās izglītība bija latviešu valodā, un tiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, iestājoties augstskolā, jākārto iestājeksāmens latviešu valodā. Vairākas privātās augstskolas piedāvāja augstāko izglītību krievu valodā.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Pilns ziņojuma teksts tiek gatavots publicēšanai