Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienības Padomē

Balsu skaits ES Padomē un Eiroparlamentā, 2009.gada scenārijs, 27 ES dalībvalstis pēc Nicas sammita lēmuma

Eiropas Savienības (ES) paplašināšana 2004.gada maijā par desmit valstīm un 2007.gadā, iespējams, vēl par divām valstīm prasīja mainīt līdzšinējo lēmumu pieņemšanas kārtību ES augstākajā vadības institūcijā Ministru padomē. Par to vispirms 2000.gada nogalē lēma Nicas sammits.

Nicas sammits:
lēmumu pieņemšanas
trīs kritēriju mehānisma
apstiprināšana

Foto no Eiropas Komisijas audiovizuālās bibliotēkas

Nicā valstu un valdību vadītāji ieradās ar stingru apņēmību aizstāvēt savas valsts intereses nākotnes Eiropas Savienībā. Lielvalstis, ES veterāni nevēlējās zaudēt savas ierastās pozīcijas lēmumu pieņemšanā. Kandidātvalstis bija norūpējušās par savu lomu integrācijas procesā, nekādi negribēja būt statistes ES Padomē, bet vēlējās darboties kā līdztiesīgas lēmējas.
Ritēja asa, principiāla diskusija. Katrai valstij bija sava “sarkanā līnija” – kompromisu pieņemšanas pieļaujamā robeža. Sammita pēdējā dienā un naktī pēc 18 stundu ilgas apspriešanas, pēc visu “par” un “pret” rūpīgas izvērtēšanas tika panākts kompromiss: ES Padomes lēmumu pieņemšanas trīskritēriju mehānisms. Laikā no Eiropas Savienības paplašināšanas līdz 2009.gadam ES Padomē, lēmums, kas prasa kvalificētu balsu vairākumu (bez dalībvalstu veto tiesībām), skaitīsies pieņemts, ja, pirmkārt, par to tiks nodotas 75% balsis, otrkārt, nobalsos vairāk nekā puse no dalībvalstīm, treškārt, tām jāpārstāv ne mazāk kā 62% no kopējā ES iedzīvotāju skaita. Sīkāku ieskatu trīskritēriju lēmumu pieņemšanas mehānismā sniedz tabula.
Uz kā balstījās sasniegtais kompromiss? No vienas puses, jaunuzņemtās valstis, arī citas mazākas valstis, ar savām balsīm spēj nepieļaut lēmumu pieņemšanu, kas neatbilstot viņu interesēm. No otras puses, šādas pašas iespējas ir arī lielākajām ES dalībvalstīm, balstoties uz savu iedzīvotāju skaitu. Tā, piemēram, 10 jaunpievienotās valstis – Polija, Rumānija, Čehija, Ungārija, Bulgārija, Slovākija, Slovēnija, Lietuva, Latvija, Igaunija – ar savām 95 balsīm var bloķēt ES Padomes lēmumus. Savukārt trīs lielākās ES dalībvalstis – Vācija,

Lielbritānija, Francija – ar saviem 41,7% iedzīvotāju arī spēj nepieļaut tiem netīkamu risinājumu pieņemšanu.
Nicas kompromisa lēmums bija pagaidu rakstura. Pie akūtās problēmas risināšanas ES dalībvalstis un kandidātvalstis atgriezās pēc trim gadiem, apspriežot ES Satversmes projektu.

Briseles sammits:
vienošanās netiek panākta

Pērnā gada decembrī Briselē ES kārtējā sammitā bija iecerēts pieņemt Eiropas Savienības Satversmi. Tas prasīja visu sammita dalībnieku vienprātību. ES Satversmes projekts jau vairākkārt dažādos forumos bija apspriests. Arvien no jauna risinājās diskusija ap ES Padomes lēmumu balsošanas variantiem. Spānijas un Polijas nelokāmā pozīcija bija – ne soli atpakaļ no Nicas lēmumu pieņemšanas mehānisma. Vācija un Francija nekādi nevēlējās atkāpties no ES Padomes lēmumu pieņemšanas varianta, kas iestrādāts Satversmes projektā. Šinī divkritēriju variantā galvenais ir atteikšanās no noteikta balsu kopskaita izmantošanas, saglabājot valstu vairākuma balsojuma kritēriju ar nosacījumu (arī kritērijs), ka šīs valstis pārstāv ne mazāk kā 60% ES iedzīvotāju.
Pozīciju nesakritībai lielā mērā ir ekonomiskas saknes. Spānijai un Polijai ir bažas, ka lielākās valstis var neievērot mazāko valstu intere4ses, nosakot ES kopējā budžeta veidošanos un izlietošanu, it sevišķi sadalot finansiālo palīdzību. Vācija toties uzskata, ka tai kā ES lielākajai valstij, kas visvairāk līdzekļu novirza kopējā artavā, jābūt zināmām priekšrocībām lēmumu pieņemšanā šo līdzekļu sadalē. ES Padomes lēmumu balsošanas atšķirīgie varianti spēj iespaidot nozīmīgu iekšējās un ārējās politikas problēmu risināšanu.
ES Satversmes projekta apspriešana Briseles sanāksmē noskaidroja, ka valstīm ir atšķirīgi viedokļi par 15 pantu saturu. Bez Padomes lēmumu pieņemšanas kritērijiem vienotības nebija būtiskajā jautājumā par komisāru skaitu ES izpildinstitūcijā – Eiropas Savienības Komisijā. Diskusija, mēģinājumi saskaņot viedokļus ritēja arī ap problēmu, kādi jautājumi jāizlemj, pieņemot lēmumu vienbalsīgi, bet kādi – ar kvalificēto vairākumu pēc noteiktiem kritērijiem.
Pārējās domstarpības saistījās ar Satversmes dažu pantu formulējumu precizēšanu.
Briselē saskaņot viedokļus, panākt kompromisu neizdevās. Satversme sammitā netika apstiprināta.

Kompromisa
meklējumi

2004.gada 1.janvārī par Eiropas Savienības Padomes prezidentu uz sešiem mēnešiem kļuva Īrijas premjerministrs Bērtijs Aherns. Par savu galveno pienākumu augstajā amatā Īrijas valdības galva uzskata nepieciešamo nosacījumu radīšanu ES Satversmes apstiprināšanai. Tas prasa panākt vienprātību galvenajā strīdus jautājumā – kvalificētā vairākuma kritērijos balsojumā ES Padomē.
Viens problēmas risinājums būtu minēto balsošanas mehānismu Satversmē pagaidām neieslēgt. Nicā pieņemtā trīskritēriju balsojuma kārtība tad darbotos līdz 2009.gadam. Ir priekšlikums šo mehānismu saglabāt pat līdz 2014.gadam. Uzkrātos pieredze šāda balsojuma lietošanā, un tad tiktu lemts, vai šī kārtība pieņemama vai aizstājama ar jaunu mehānismu.
Kompromiss varētu būt arī pāreja uz divu kritēriju balsojumu, kad vairākumam dalībvalstu, pieņemot lēmumu, jāpārstāv vismaz 50% no ES kopējā iedzīvotāju skaita.
Problēmā par komisāru skaitu briest kopējā izpratne, ka katrai ES dalībvalstij jābūt pārstāvētai Eiropas Savienības Komisijā ar vienu komisāru, kas atbildētu par noteiktu integrācijas darbības lauku.
Kompromisa formulējumi jau visumā rasti citos Briselē vēl nesaskaņotos jautājumos.
Latvija neceļ iebildumus pret ES Satversmes projekta saturu un redakciju un ir gatava atbalstīt iespējamos kompromisus.
Jācer, ka vēl šinī pusgadā, vēlākais – līdz gada beigām paplašinātajai Eiropas Savienībai būs sava apstiprinātā Satversme.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks