Par pievienotās vērtības nodokli siltumapgādei

Eiropas Savienībā (ES) visām precēm un pakalpojumiem tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis (PVN), kas par attiecīgu procentu apmēru sadārdzina samaksu. Arī Latvijai kā ES valstij būs jāievēro šī norma, ja tiek radīta jauna pievienotā vērtība. Jautājums – kā to saprātīgi piemērot gan turīgākās, gan ne tik bagātās valstīs gan luksusa, gan pirmās nepieciešamības precēm.

Nemaz nav nepieciešams ziemā salt, lai saprastu, ka mūsu platuma grādos siltumenerģija nav luksusa, bet gan pirmās nepieciešamības prece Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Siltums
nav luksusa prece

Līdz šim mūsu platuma grādos neizbēgami vajadzīgai pirmās nepieciešamības precei – siltumenerģijai (vienkārši runājot – siltumam) netika un līdz 2005.gada 1.janvārim netiks piemērots PVN. Taču kas notiks pēc tam, ņemot vērā, ka Latvija ir viena no desmit nabadzīgākajām ES valstīm?

Kā radās šis nodoklis

2002.gada beigās 7.Saeima lēma, ka arī par siltumu patērētājiem jāmaksā 18% PVN, bet par karsto ūdeni – 9% PVN, turklāt to jāsāk darīt jau no 2003.gada 1.janvāra. Taču pirms vēlēšanām Saeimas opozīcijas partiju un tautas spiediena dēļ jaunās normas spēkā stāšanās termiņu pārcēla uz 2005.gada 1.janvāri. Toreiz tas likās tik tālu …
Papildus tam 8.Saeima 2003.gada decembrī lēma, ka Latvijā būs noteikts tikai divu līmeņu PVN – 5% un 18%. Loģiski, ka pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem – komunālajiem pakalpojumiem, ūdenim, kanalizācijai, atkritumu izvešanai, medikamentiem u.c. – tiktu piemērota 5% PVN likme.

Sarežģītā būtība

Patiesībā jautājums nav tik vienkāršs. Kaut arī formāli patlaban siltumenerģija (apkures nodrošināšanai un karstā ūdens uzsildīšanai) netiek aplikta ar PVN, būtībā siltumenerģijas cenā jau ietilpst pievienotās vērtības nodoklis, ko siltumapgādes uzņēmumi maksā, pērkot kurināmo, elektroenerģiju, materiālus u.c. Un, ja daļa siltumenerģijas tiek iepirkta no citiem uzņēmumiem, kopējās siltumenerģijas izmaksās PVN, veicot iepirkumus, jau tiek maksāts.
Tas, cik konkrētajā uzņēmumā siltumenerģijas cenā faktiski jau patlaban ir ietverts PVN, atkarīgs gan no izmantotā kurināmā, gan citiem ražošanas iepirkumiem. Zināms, ka šobrīd siltuma cenā (konkrēti maksājamā) PVN daļa svārstās no 6 līdz 12 %. Pēc pastāvošās kārtības šī nodokļos samaksātā nauda uzņēmumiem netiek atmaksāta, bet tiek iekļauta siltuma tarifos.
Ja siltumenerģijai piemēros PVN, tad patlabanējā uzņēmumu priekšnodokļa veidā samaksātā nauda tiem tiks noņemta, taču PVN būs jāmaksā, piemērojot to kopējai siltuma cenai. Tas nozīmē, ka siltuma cenas izmaiņas būs atkarīgas no tā, kas lielāks – esošā PVN maksāšana pēc būtības vai paredzamā PVN likme pēc 2005.gada 1.janvāra.
Ja tiek piemērota 18% PVN likme, tā noteikti paaugstina siltuma cenu. Cik lielā mērā? Tas atkarīgs no iepriekš minētajiem faktoriem. Katrā pašvaldībā un katrā siltumapgādes uzņēmumā būs atšķirīgs cenas kāpums. Kopumā jārēķinās ar siltumcenas pieaugumu par 5–14%.

Cik tas svarīgi

Neapšaubāmi. Apjomu ziņā mēs siltumenerģiju patērējam aptuveni divas reizes vairāk nekā elektrību. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, par siltumu maksājam aptuveni pusi no kopējās maksas par enerģiju. Savukārt uz kopējo komunālo maksājumu fona samaksa par siltumu ziemā nereti ir divreiz lielāka. Tādēļ siltuma cenas kāpums kaut par 10% ir jūtams sitiens ģimeņu budžetos, īpaši maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Nav šaubu, ka tas atspoguļosies arī saņemto siltuma rēķinu nomaksā. Mājokļiem siltumu piegādājošie uzņēmumi saņems mazāku apmaksu par reāli piegādāto produktu.

Kādi risinājumi
būtu pieņemami

Labi būtu, ja izdotos aptuveni saglabāt pašreizējo situāciju, lai PVN nesadārdzinātu siltuma cenu un lai neciestu budžets, maksājot atpakaļ uzņēmumiem iepriekš samaksāto PVN. No patērētāju viedokļa ideāli būtu samazināt siltuma cenu, izslēdzot no tās nodokļus vai vismaz tos pazeminot. Dārgā kurināmā dēļ Latvijā maksa par siltumu tuvojas siltuma cenai Skandināvijas valstīs.

Siltumuzņēmumu
asociācija piedāvā

Siltumuzņēmumu asociācijas uzņēmumi ir veikuši atsevišķus aprēķinus, kā dažādas PVN likmes ietekmētu siltumenerģijas tarifus (Skat.grafika).
18% PVN likme, kā jau iepriekš sacīts, paaugstina siltumenerģijas tarifus par 5–14%; 9% likme paaugstinātu siltumenerģijas cenu maksimāli par 7,5%, bet dažviet par pāris procentiem pazeminātu. Savukārt 5% PVN likme dažviet pazeminātu siltumtarifus par aptuveni 6%, dažviet paaugstinātu par 2–3%. Taču kopumā siltumtarifi vidēji valsts mērogā varētu vai nu saglabāties nemainīgi, vai pazemināties par 2–3%.

Ko par to teiktu valsts budžeta veidotāji un finansisti

Protams, valsts budžeta viedoklis ir – jo vairāk nodokļu ieņēmumu, jo labāk. Tas nozīmē, ka 18% PVN siltumenerģijai dod vislielākos ieņēmumus.

Taču nepieļaujami, es teiktu pat – amorāli ir pildīt valsts budžeta ieņēmumus uz pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu rēķina. Tādēļ nav pieļaujams siltumenerģiju iekļaut grupā, kam tiek piemērota 18% PVN. Samaksai par siltumenerģiju jāatrodas tajā pašā grupā, kur pārējie ar mājokli saistītie komunālie pakalpojumi – īre, ūdens, kanalizācija u.c. Tas neradītu papildu izdevumus iedzīvotājiem un slogu ģimeņu budžetiem. Arī valsts budžetam kopumā nerastos būtiski zaudējumi, jo par siltumenerģiju valsts budžetā ienāktu līdzekļi gandrīz vai līdzšinējā PVN apjomā.

Dr. Andris Akermanis,
Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas izpilddirektors