Daugavas zīmes

Kā dzīvības līnija plaukstā, tā Latvijas kartē iezīmēta Daugava. Kopš tiem senajiem laikiem, kad zvēri, putni un visa dzīvā radība to raka, kopš Dieviņš ar zelta kausu tajā ielēja dzīvūdeni, norādījis, uz kuru pusi būs tecēt, – saukta dažādos mīļvārdos, likteņvārdos. Bijusi klāt visā, kas noticis ar mūsu tautu un zemi tūkstošu gadu garumā. Senais ūdensceļš – tirdzniecībai un eksportam, satiksmei un iztikai. Zvejniecības un kuģniecības šūpulis. Ūdens šķirtne, kuras krastos deguši mūsu senču pilskalni, kurai pāri Lielais Kristaps nesis austošo dienu – mūsu nākotni kā mazu bērniņu uz pleca. Vikingu sirojumi, polovciešu meslu ievācēji, krustneši ticības aizsegā. Ako bezcerīgā cīņa par brīvību. Poļi, zviedri, leiši, krievi, vācieši... Lāčplēša nebeidzamais cīniņš Daugavas krastā, Spīdolas skaistums Aizkrauklē. Nāves sala un bermontieši...

	Bedres pamazām pāraug ar zāli, pavasarī uzzied maijpuķītes un baltās Daugavas anemones, bet Jāņos – smaržīgās madaras un jāņuzāles. Pāri visam paceļas trīs balti krusti. Tā ir 1991.gadā daugavpiliešu liktā piemiņas zīme gan no šīm vietām aizvestajiem, gan arī senajā kapsētā uz mūžu palikušajiem Foto: Māris Kundziņš (no LKF un autores personīgā arhīva)

Daugava sauca mūs arī Trešajai atmodai, kā mošanās apliecinājumu savācot tūkstošiem parakstu, kurus likām neatkarīgi no ticības, tautības, vecuma.
Izveidojoties Latvijas Kultūras fondam kā pirmai nozīmīgai sabiedriskai organizācijai, laikmeta diktāta un sabiedrības vēlmju rezultātā 1987.–1988.gadā radās fonda Daugavas programma. Daugavas vārds bija kļuvis par mūsu Atmodas, par mūsu pašapziņas simbolu, ļaujot izjust pirmās uzvaras saldmi. Ne velti LKF zīmolā likta laiva. Laiva un saule. Imants Ziedonis par šo atmodas viļņa nesto laivu saka: “Laiva iznesēja. Laiva ceļā. Mūsu vedums, mūsu nesums, mūsu devums. Dzīvības kustības zīme – Attīstību uzturošs simbols... Visi mēs zem saules. Vienā laivā, kas jānosargā...”
Dzejnieks aicināja piepulcināt vietas Daugavas krastos, saukt tās vārdā, modināt aizmigušos, atjaunot ne tikai izpostītos kultūras un vēstures pieminekļus, bet izcelt no aizmirstības tumsas dažādus tautas notikumus, fiksēt zūdošo un apdraudēto, sekmēt līdzsvaru dabas un urbanizācijas attiecībās. Sakopt izpostītās kapsētas un baznīcas.
Idejas bieži nāca no LKF, taču to īstenošanu ar lielu atsaucību uzņēmās visi novadi, pilsētas, pagasti un mājas abos Daugavas krastos. Bija daudzas sakopšanas talkas, izglītojošas skolēnu nometnes, seno amatu cildināšanas svētki, vietvārdu vākšana, dižo novadnieku atminēšanās, dižkoku un dižakmeņu apzināšana, saudzējamu objektu iezīmēšana kartēs. Tā bija radoša un varoša prieka kustība, patikšanas svētki. Mīlestības darbs. Katrs jutās aicināts un atsaucās ar pilnu atdevi bez nosacījumiem un jelkāda savtīga labuma.
Daudzās vietās tika liktas piemiņas zīmes, ko kopīgā vārdā saucam par Daugavas zīmēm. Par tām arī šis stāstījums.

1. Markovas krusti

Dienās, kad izšķīrās Augšdaugavas liktenis, tikpat neatturami kā uz Daugavu traucās mazās tērces, urgas, strauti un upītes, tūkstošiem parakstu garu garos ruļļos plūda un plūda, līdz jau ar vērā ņemamu spēku triecās pret tehnokrātisko ietiepības mūri. Notika neticamais – mēs uzvarējām, Daugavpils spēkstacijas būve tika apturēta. Taču iecerētajā būvbedrē palika postaža: nobradāti, neauglīgos karjeros pārvērsti lauki, izcirsti meži, tukšas, pamestas mājas, izpostītas baznīcas un kapsētas, dziļa, bezcerīga nolemtība par nenovēršamo likteni.

“Šovasar vienā no skaistākajām Daugavas senlejas vietām – pie Slutišķu sādžas, kura rāma un klusa, šķiet, tāda pati kā pirms simt vai diviem simtiem gadu guļ, ieritinājusies kādas ledus laikmeta upes grīvas atstātajā gleznainajā ieplakā, – varēja vērot neierastas bēru procesijas. Ekskavatorus, buldozerus un cilvēku mirstīgām atliekām piekrautus auto, kas vairākas reizes dienā veica vienu un to pašu maršrutu no Markovas kapsētas līdz otrai tuvākajai apkārtnes kapsētai Spruktos... Visapkārt ziedēja zāle. Čirkstināja sienāži. Upes skaidrajā plūdumā spoguļojās 1986.gada saule.” (No Daiņa Īvāna raksta grāmatā “Domu Daugavā – Sirds-daugavā”)
Apturētā celtniecība bija paguvusi jau nodarīt neaprēķināmu morālo un estētisko zaudējumu. Tikai pamazām sāk atgriezties dzīvība sapostītajā vidē. Atdzimst arī Slutišķu ciems, tikai kapsētas izrakņātajā zemē vairs kārtu kārtām neguļ iepriekšējās paaudzes, un diezin vai zeme te vēl kādreiz saņems savā klēpī nākošās.

Turpmāk — vēl

Vaida Villeruša