Ar ticību Latvijas brīvībai

Trešais stāsts – par Nikolaju Soikanu (1926–1980)

Nikolajs Soikans. Pa Ļeņina gaišo ceļu. No cikla “Aiz iznīcības mūriem”

Jura Soikana grāmatā “Mākslas kritika un esejas”, kas 1983.gadā izdota trimdā Astras apgādā, ir atmiņu raksts par Ludzas māksliniekiem, starp kuriem autors min arī savu jaunāko brāli Nikolaju. Galvenos impulsus mākslinieka gaitām Nikolajam devuši mākslas skolotāji Jānis Gailis Ludzas ģimnāzijā un Jānis Kalmīte Rīgā, kā arī paša brālis Juris. Otrā pasaules kara gadus Nikolajs pavadīja Rīgā, dzīvoja pie mākslinieka Ivaņecka. Tur viņš iepazinās un sadraudzējās ar Aleksandru Junkeru, palīdzēja viņam veidot kokgrebumu nospiedumus un arī pats izmēģināja roku. Bet 1944.gadā Nikolaju tāpat kā lielāko daļu tā laika jauniešu no ģimnāzijas sola iesauca vācu armijā. Sekoja frontes un gūsta laiks. Abiem brāļiem Soikaniem kara gaitas beidzās Vācijā 1945.gada 2.maijā, kad viņi abi, viens par otru nekā nezinādami, atradās vienā pilsētā – Ludvigslustē.
Jurim, gan ievainotam, no gūsta izdevās izbēgt, Nikolajs nokļuva Putlosas gūstekņu nometnē.
No Putlosas gūstniecības Nikolajs nokļuva Libekā, kur patvērumu bija atradis Juris un daudzi citi latviešu mākslinieki.Nometņu sprosts viņu briesmīgi nospieda, un ar pirmo Westward Ho akciju Nikolajs Soikans izbrauca uz Angliju darbā. Tur viņš palika līdz 1980.gadam, līdz mūža beigām, kaut arī grūtajos pēckara apstākļos ne reizi vien bija domājis par tālāku pārceļošanu uz ASV, Kanādu vai Austrāliju. Pirms izceļošanas uz Angliju Nikolajs bija rakstījis brālim: “Juri, es ticu, mēs vēl tiksimies Latvijā! Vienalga, vai es būšu nabags vai bagāts, tomēr es braukšu, un, ja man nekā cita nebūs, tad vismaz, kā dzejnieki saka, nolikt uz Latvijas altāra savu sadegušo sirdi.”
Karš bija izšķīris brāļus un māsu Soikanus. Juris līdz 80. gadu beigām palika Vācijā, tad atbrauca atpakaļ uz Latviju. Nikolajs savu mūžu nodzīvoja Anglijā,māsa Irēna izceļoja uz Austrāliju.
Savā radošajā mūžā Nikolajs Soikans radīja kā gleznas, tā arī atsevišķus grafikas darbus, taču viņa galvenais veikums ir grafikas cikli, izdoti kā atsevišķās mapēs, tā grāmatās. Vairumam darbu ir asi apsūdzoša sociāla tematika, visām raksturīgs dziļš humānisms, visām piemīt liels talantīga un nobrieduša mākslinieka spēks. Talants, darbs, dzīvē pārciestais un izjustais palīdzējis Nikolajam Soikanam kļūt par Eiropas mēroga mākslinieku.
Nikolajam Soikanam tūlīt pēc kara beigām bija vēl kāda apņemšanās. Strādādams kādā kokvilnas vērpšanas fabrikā, viņš 1947.gada 31.decembra rakstīja brālim: “Domāju iestāties Londonas universitātē. Var teikt, ka esmu arī jau iestājies, jo kā nauda, tā papīri ir jau aizsūtīti. Tagad atliek tikai gaidīt, kamēr atsūtīs matrikulu un lekcijas.” Šo ieceri, spītējot daudzajām grūtībām – hroniskai pārpūlei, naudas un veselības trūkumam –, mākslinieks arī piepildīja un pēc septiņiem grūta darba un tālmācības gadiem 1954. gadā pabeidza Londonas universitātes eksporta institūtu, tādējādi iegūdams labi atalgota darba iespējas.
Juris Soikans atzīmē, ka jau skolas gados Nikolaja mākslā parādījusies nosliece uz sociālkritiku, īpaši viņa ekspresīvajos ogles zīmējumos ar Daugavmalas un ostas motīviem.
Nikolaja 1950.gada 23.oktobra vēstulē no Ročdāles teikts: “Mans griezums, kā jau Tu rakstīji, ir brutāli rupjš un bezkaunīgs, un tāpēc temati, kurus es izmeklēju, bija tādi paši: cietumi, dzērāji, pažobeles utt. – dzīves pelēkā puse [..] Bet to es negribu zaudēt, jo, zaudējot to, es zaudēju sevi, savu seju. No otras puses, tēlodams tikai dzīves tumšo pusi, negribu pieskarties sakrālai mākslai, jo tā būtu Dieva zaimošana.” Divas pirmās N. Soikana linogriezumu mapes iznāca Lesterā 10 eksemplāru metienā 1952. un 1953.gadā, parakstītas ar skanīgu pseidonīmu – Niklo de Martell.
Ar savu īsto vārdu mākslinieks1955. gadā publicēja ciklu “Ciešanu laiks”. N. Soikans šajā laikā strādāja gan par divstāvīgā pasažieru autobusa šoferi, gan konduktoru. Viņš dziļi pārdzīvoja savas dzimtenes okupāciju un brīvības zaudēšanu. Šajā laikā tapis cikls par bēgļu izceļošanu no Vācijas uz Angliju, par ko vēstulē brālim rakstīts: “Gribētāju bija daudz, bet izredzēto maz, jo ņēma tikai veselos un neprecētos jauniešus. Slimos, kroplos un ģimenes neņēma, jo tiem būtu jādod daudz un no tiem nevarētu nekā daudz sagaidīt.” Ciklā ir 13 darbu, tas iznāca 1955.gadā un saucas “Akmens sprostā”.
Juris Soikans raksta: “Par vissatriecošāko darbu šinī ciklā, bet varbūt pat visā Nikolaja sociālkritiskās mākslas novadā uzskatu darbu “Brīvības vārtos”. Tanī tēlots cilvēks, kuŗš stāv pie pašas bildes rāmja malas, un ir vajadzīgs vēl tikai viens vienīgs solis, lai cilvēks izkristu no šī rāmja laukā. Te izmisums sakāpināts līdz ārprāta robežai.”
60. gadu sākumā mākslinieka daiļradē notika pavērsiens, par ko liecina 1964.gada mape “Abstraktās impresijas”. Tā ir grāmata ar 30 japāņu paletes naža zīmējumu reprodukcijām. Darbiem piemīt liela nosacītība, tomēr te nav tīra abstrakcionisma, visos jaušams reālās ārpasaules kontūru atveids, priekšmetiskās pasaules atspulgi. Šajā laikā mākslinieks arī intensīvi gleznoja ar krāsām. 1964.gadā N. Soikans tika ievēlēts par Lielbritānijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas priekšnieku, zuda N. Soikana daiļrades pirmajam posmam raksturīgais pesimisms un negatīvisms. Gadu vēlāk Londonā izdota grāmata ar nosaukumu “Izstumtie”, kur reproducēts iepriekšējo gadu veikums – 34 kokgriezumi un linogriezumi. Grāmatai ir Jura Soikana ievads latviešu valodā un Jāņa Andrupa ievads angļu valodā. Otrreiz grāmata iznāca 1977.gadā Lesterā.
Laiks nebija stāvējis uz vietas. Tagad Nikolajs Soikans bija kļuvis par finanšu un eksporta speciālistu, viņa maizes darbs bija saistīts ar lidojumiem uz Ženēvu, Hāgu, Briseli, Ņujorku un citām lielpilsētām. Mākslinieku vairs neinteresēja virspusējais, ārēji redzamais, bet vairāk cilvēka iekšējās pasaules norises. Un kas vēl jauns – viņa brieduma gadu darbos cilvēks nekad vairs nav viens.

Ilona Salcēviča