Arī veselība ir tautsaimniecības jautājums

Andrejs Požarnovs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Maija nogalē, preses konferencē runājot par veselības aprūpes budžeta projektu, jūs sacījāt: "Mums ir nepieciešama nauda. Un esam apņēmības pilni to panākt." Kā ir ar veselības aprūpi šobrīd?

— Situācija ir ļoti nepatīkama. Es varu teikt, ka medicīna ieiet strupceļā. Jo, saglabājoties pašreizējam finansējuma līmenim, nepārtraukti kaut kas tiek zaudēts. Protams, nebūs jau tā, ka, ja budžets paliks tādā līmenī, kā tas ir projektā, tad vienā dienā slēgs visas ārstniecības iestādes un veselības aprūpi pilnībā pārtrauks. Taču izvērtējot, kādas sekas ilgākā laika periodā šāds veselības aprūpes finansējums atstāj, ļoti labi redzams, ka tas atstāj negatīvu ietekmi uz saslimstību kopumā, uz invaliditāti, uz ārstniecības iestāžu infrastruktūru (kas iet bojā) un arī uz medicīnas darbinieku skaitu. Katru gadu zaudējam vairāk ārstu un medicīnas māsu, nekā augstskolā tiek sagatavots. Šie speciālisti atrod citu, labāk atalgotu darbu. Un, ja netiks atrisināts ārstu un medicīnas māsu darba algu jautājums, šī tendence turpināsies. Nav nekādas vajadzības augstskolās palielināt uzņemto studentu skaitu, ja pēc diploma saņemšanas viņi no medicīnas aiziet. Ir ļoti daudz problēmu. Un negatīvās tendences acīmredzot turpināsies. Tādēļ, jo drīzāk atrisinās veselības aprūpes normālu finansējumu, jo ātrāk izdosies apturēt šīs negatīvās tendences. Ja vilcināsimies vēl gadu, divus vai trīs, tad pēc tam, lai sistēmu sakārtotu, vajadzēs daudz vairāk līdzekļu.

— Onkoloģiskā centra direktors teic, ka Labklājības ministrijai ar centru vēl nekad neesot bijušas tik labas attiecības kā pašlaik, kopš jūs esat ministrs. Jūs esot visnotaļ pretimnākošs, solot maksimālu atbalstu. Tajā pašā laika Onkoloģiskajam centram slimniekus nākas apstarot ar tik veciem aparātiem, kuru starojums var atstāt nelabvēlīgu blakusefektu. Turklāt pacientus nākas apstarot pat naktīs... Kur jūs redzat izeju no šādas situācijas?

— Protams, nepieciešamo aparatūru vajadzētu iegādāties. Tas ir veselības aprūpes kvalitātes jautājums — kā mēs varam ārstēt mūsu slimniekus. Agrāk, kad šādu starotāju nebija, ārsti gluži vienkārši bezspēcībā nolaida rokas, un ar ļaundabīgiem audzējiem sirgstošie cilvēki gāja bojā. Tagad ir ļoti daudz dažādu jaunu ārstēšanas metožu. Mēs domājam, ka Onkoloģiskajā centrā varētu ieviest jaunas metodes līdz šim par neārstējamām uzskatīto slimību ārstēšanā. Ja runājam konkrēti par starošanas aparātu, tā iegādei ir nepieciešami 1,5 miljoni latu. Un tie nevar būt kā budžeta pamatbāzes izdevumi, jo šis aparāts ir jāiegādājas vienu reizi uz ilgāku laiku, tādēļ pareizāk būtu tā iegādi finansēt no investīcijām. Diemžēl investīciju apjoms mums ir samazināts tik ļoti, ka Labklājības ministrija pat nevar izpildīt visas līdz šim uzņemtās saistības. Jo mums ir vairāki projekti, kuriem ir Pasaules bankas vai citu avotu finansējums, un mums ir jādod savs līdzfinansējums no Latvijas puses. Piešķirto investīciju apjoms ir pārāk niecīgs pat tam, lai turpinātu visus projektus. Par to mēs vēl runāsim, kad tiks apspriests budžets. Un es ceru, ka investīciju apjoms varētu būt pietiekams.

— Es uzskatu, ka ļoti nopietni vajadzētu runāt par privatizācijas līdzekļu izmantošanu šī starošanas aparāta iegādei. Jo ir paredzēts, ka nākamajā gadā piecpadsmit miljoni latu tiks iegūti no privatizācijas. Taču šī summa netiek ieskaitīta kā valsts budžeta ieņēmums, jo tie nav pastāvīgi, bet gan vienreizēji ieņēmumi un var tikt izmantoti kādam mērķim kā maksāšanas līdzeklis, piemēram, ārējā parāda segšanai vai investīciju projektiem. Es saskatu, ka mums vajadzētu valdībā apspriest jautājumu par to, ka no nākamā gada privatizācijas ieņēmumiem ir jāatrod pusotrs miljons latu starošanas aparāta iegādei Onkoloģiskajam centram.

— Ar slimokasēm joprojām viss nav gluži tā, kā savulaik bija iecerēts. Kad šo jautājumu varētu sakārtot?

— Attiecībā uz slimokasēm mums priekšā ir ļoti nopietns, konceptuālas dabas jautājums, kas saistīts ar nākotnē paredzēto valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu. Iepriekšējās valdības laikā sākām strādāt pie veselības organizācijas likuma projekta. Kad šis projekts bija ieguvis jau visai labu gatavības pakāpi, mūsu galvenā problēma bija tā, ka nevarējām to iesniegt valdībā un Saeimā, jo ļoti daudzi jautājumi sākotnēji par veselības organizāciju, par slimokasēm ir neskaidri, ņemot vērā to, ka nav skaidrs, kas nākotnē būs ar rajoniem un reģioniem. Jo slimokasēm ir visai sarežģīta uzbūve. Ir Valsts obligātā veselības apdrošināšanas aģentūra, kuras dibinātāja ir valsts. Savukārt novadu slimokasu dibinātājas ir pašvaldības. Vairāki rajoni apvienojoties ir dibinājuši novada slimokases. Ja mainās valsts administratīvi teritoriālais iedalījums, ja ir četri reģioni plus Rīga, tad katrā rajonā nepieciešama arī viena slimokase. Bet kādi būs šie reģioni — kā pašvaldības vai reģioni ar reģionālajām aģentūrām? Pagaidām vēl ir ļoti daudz neskaidru jautājumu. Tāpēc mēs uzskatījām, ka veselības organizācijas likumu pagaidām, kamēr nav pieņemts konceptuālais jautājums, nevar izskatīt. Tālāk, izejot no slimokasu īpašuma formas un daudziem citiem apstākļiem, jāsaskaņo jautājumi par finansēšanu, par līgumiem starp pašvaldībām un slimokasēm, starp slimokasēm un ārstniecības iestādēm un tā tālāk. Par slimokasu darbības uzlabošanu tiek ļoti nopietni domāts. Vienīgi to teritorijas uzbūve ir jāpakārto administratīvi teritoriālajam iedalījumam.

— Arī ar primāro veselības aprūpi vēl nav īsti tā, kā vajadzētu...

— Primārās veselības aprūpes tīkls nepārtraukti pilnveidojas, tiek atvērtas arvien jaunas ārstu prakses. Ir izveidots ārstu prakšu atbalsta fonds, kas piesaista nepieciešamos līdzekļus. Protams, jāuzņemas atbildība vai varbūt jāizsaka pārmetums par to, ka no "PHARE" naudas ārstu praksēm tiek sniegts lielāks atbalsts nekā no valsts budžeta līdzekļiem. Iznāk, ka ārzemnieki par primāro aprūpi mūsu valstī domā vairāk nekā mēs paši. Uzskatu, ka nākotnē šī situācija ir jālabo. Ir jāatrod investīcijas un maksimāli tās jānovirza uz primāro veselības aprūpi. Lēnām, pakāpeniski ārstu prakšu tīkls pilnveidojas. Protams, ir problēma: kamēr nav nepieciešamā finansējuma, kamēr nav pietiekami daudz naudas medikamentiem un nav atrisināti arī vēl citi jautājumi, diezgan daudz pacientu, kuri varētu ārstēties ambulatori, atrodas slimnīcās un nepieciešamo palīdzību saņem tur. Tas neapšaubāmi valstij izmaksā daudz dārgāk. Tādēļ nevaram vienkārši samazināt gultu skaitu slimnīcās, bet ir jāinvestē vairāk līdzekļu primārajā veselības aprūpē. Tas atkal ir naudas jautājums, un iespēju robežās mēs pie tā rūpīgi strādājam.

— Vācu uzņēmēji interesējoties par Latvijas slimnīcu privatizāciju. Cik šī lieta ir reāla, un uz ko viņi var cerēt?

— Esmu slimnīcu privatizācijas pretinieks. Domāju, ka tikai īpašos gadījumos, pēc īpašiem apsvērumiem var būt veiksmīga privatizācija. Kā tas, piemēram, notika ar Jūras medicīnas centru. Latvijā ir dažas privātās slimnīcas, kas veiksmīgi darbojas, jo to īpašnieki ir rēķinājušies ar tirgus apstākļiem, tiem atbilstoši izveidojot savu klīniku. Taču visumā slimnīcām ir jābūt valsts vai pašvaldību uzņēmumiem. Jo jebkurš, privatizējot ārstniecības iestādi, grib no tās iegūt peļņu. Bet medicīna nav tā nozare, no kuras ir jāgūst peļņa. Medicīnas tehnoloģijas attīstās tik ārkārtīgi strauji, ka veselības aprūpi varētu veikt arvien labāk un labāk. Un tādēļ, ja ar esošo finansējumu kāds var medicīnā iegūt peļņu, tas nozīmē, ka uz kaut ko tiek ietaupīts. Varbūt uz darba algām, kuras pašlaik rada lielu problēmu un kuru dēļ no medicīnas daudzi cilvēki aiziet. Vai varbūt tiek taupīts uz medicīnisko pakalpojumu kvalitātes vai neiegūto tehnoloģiju rēķina. Ar pašreizējo finansēšanas līmeni medicīna nav peļņu nesošs bizness. Tādēļ es uzskatu par diezgan nepamatotām vācu uzņēmēju cerības, ka viņi varētu privatizēt Latvijas slimnīcas un kaut ko no tā iegūt.

— Labklājības ministra amatā esat trešais ārsts, labi pārzināt ārstu un pacientu problēmas. Vai esat optimists un cerat, ka kaut ko spēsit atrisināt?

— Esmu optimists. Jo visi tie jautājumi, par kuriem esmu runājis valdības sēdēs, ir dzīves realitāte un tie ir pamatoti. Un, ja gadījumā atsaucības nav, tad nav arī argumentācijas, kādēļ. Kādēļ veselības aprūpē neinvestēt vairāk līdzekļu, kādēļ nepirkt medicīnas aparatūru, neatvēlēt naudu medikamentiem un darbinieku algām. Iebildumiem nav argumentācijas, un tādēļ tie ir kā tukša skaņa. Es saprotu, ka viens pats ar pieri sienu nevar izsist. Domāju, ka tāpēc mums vairāk jāinformē sabiedrība (medicīnas darbinieki, pacienti) par reālajām problēmām un reālajām vajadzībām un par to, kā tās atsaucas uz tālāko nākotni.

Mums ir jāpanāk, lai veselības aprūpes kvalitāte tiktu uztverta kā politiskas dabas jautājums, kā ekonomiskas dabas jautājums. Jo veselības aprūpē neinvestētā nauda pēc tam atsaucas uz tautsaimniecību kopumā. Ja uzskatām, ka integrācija NATO ir mūsu politiskā prioritāte un tādēļ nepieciešami papildu līdzekļi, tad ir jāpanāk, lai arī veselības aprūpe būtu politiskas dabas jautājums. Tad būs arī rezultāts.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente