Lai dažādais mūsu sabiedrību vienotu

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Sabiedrības integrācija Latvijā. Vēl arvien tiek jautāts – kas tā tāda un vai vispār iespējama? Daudz par to runāts, izstrādāta Valsts programma sabiedrības integrācijas procesa veicināšanai, izveidots īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās amats. Aptaujas liecina, ka cilvēki biežāk nekā pirms trim četriem gadiem izprot jēdzienu “integrēta jeb saliedēta sabiedrība”. Šķiet, neviens arī nenoliedz, ka saliedēta, uz kopīgām pamatvērtībām balstīta sabiedrība ir optimāls modelis Latvijā.

Tomēr pēdējā laikā arvien skaļāk izskan mazākumtautību, galvenokārt krievvalodīgo, protesti pret izglītības reformu, kuras mērķis ir veicināt latviešu valodas apguvi un stiprināt integrācijas procesu. Referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā bija vērojama korelācija starp balsojumu un etnisko piederību – mazākumtautību pilsoņi biežāk balsoja pret Latvijas dalību ES. Latvijā joprojām pastāv arī krasa sociālā noslāņošanās un reģionālās atšķirības starp pilsētām un lauku rajoniem, kā arī dažādiem Latvijas novadiem. Plašsaziņas līdzekļi latviešu un krievu valodā daudzus jautājumus atspoguļo tā, it kā runa būtu par dažādām pasaulēm. Ko darīt šajā situācijā? Piedāvāju Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta redzējumu tuvākajā nākotnē veicamajam.

Valsts iestrādes
sabiedrības integrācijā

Vispirms īss atskats sekretariāta 2003.gada veikumā, kas ļauj gūt labāku priekšstatu par norisēm sabiedrības integrācijā. Starp nozīmīgākajiem sekretariāta veiktajiem darbiem jāmin Š semināri Latvijas novados par integrācijas jautājumiem, aktīva sadarbība ar sabiedriskajām organizācijām, to skaitā – mazākumtautību, informatīvi materiāli iedzīvotājiem par pilsoniskās līdzdalības iespējām un sabiedrības integrāciju, dialoga veicināšana par izglītības reformas būtību, darbs diskriminācijas un neiecietības novēršanā, kā arī sāktais valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” īstenošanā. Kā pēdējā, bet ne mazsvarīgā jāmin sekretariāta izstrādātā sabiedrības integrācijas procesa uzraudzības un novērtēšanas jeb monitoringa sistēma, kas ļauj sekot līdzi politikas attīstībai un tam, kā izmaiņas integrācijas politikā ietekmē sabiedrībā notiekošo. Monitoringa ietvaros veikti vairāki pētījumi, izveidota datu bāze par sabiedrības integrācijā īstenotajiem projektiem kopš 2001.gada, apkopota statistiskā informācija un administratīvie dati par jautājumiem, kas saistīti ar sabiedrības integrāciju.
Monitoringa rezultātā sekretariāts noteicis vairākas jomas, kurās tuvākajā laikā īpaši aktīvi jāstrādā. Nozīmīgākās no tām – pilsoniskā līdzdalība, mazākumtautību etniskās identitātes saglabāšana, valodas un izglītības joma (saistībā ar izglītības reformu).

Nevalstiskās
organizācijas – pamats
pilsoniskai līdzdalībai

Pilsoniskā līdzdalība sabiedrības integrācijas procesā ne vienmēr ir pietiekami novērtēta, tomēr integrācija nav iespējama bez sadarbības starp iedzīvotājiem un valsti. Integrāciju nevar uzspiest “no augšas”. Pētījumi rāda, ka vēl arvien Latvijā saglabājas iedzīvotāju atsvešinātība no valsts un ļoti zema līdzdalība valstī notiekošajos procesos. Ļoti zema ir iedzīvotāju informētība par iespējām dibināt, vadīt un iesaistīties sabiedriskajās organizācijās un to aktivitātēs. Būtiska problēma ir sabiedrisko organizāciju nepietiekamā kapacitāte aktivitāšu veikšanai un vājā pieredze valsts, pašvaldību institūciju un sabiedrisko organizāciju sadarbībā. Tāpēc jāatbalsta tādas sabiedrisko organizāciju aktivitātes, kas paaugstinātu to darboties spējas un kas notiek sadarbībā ar valsts un pašvaldību institūcijām – apmācības, sadarbības tīklu organizēšana, pozitīvās pieredzes pārņemšana, pasākumi jaunu biedru piesaistīšanai, valsts un pašvaldību deleģētu funkciju īstenošana, sadarbība lēmumu pieņemšanā, kopīgi iedzīvotāju informēšanas pasākumi.
Bažas izraisa tas, ka Latvijas skolēni jūtas atsvešināti no valsts un neuzticas tai (izteiktāk tas ir skolēniem ar krievu mācībvalodu), tādēļ jāstiprina skolēnu valstiskās piederības sajūta. Skolēni ar krievu mācībvalodu ir politiski aktīvi, bet ar negatīvāku attieksmi pret norisēm valstī nekā skolēni skolās ar latviešu mācībvalodu. Skolēnu zināšanu un prasmju atšķirības pilsoniskajā izglītībā nosaka arī skolas atrašanās pilsētā vai laukos. Likumsakarīgs ir secinājums, ka valsts pārvaldes struktūrām, tajā skaitā sekretariātam, aktīvāk jāiesaistās jaunatnes pilsoniskās apziņas veidošanā un jāveicina gan jauniešu izglītošana pilsoniskās izglītības jautājumos, gan pilsoniskā līdzdalība vienlīdz aktīvi skolās ar latviešu un mazākumtautību mācībvalodu, kā arī lielo pilsētu un mazpilsētu, ciematu skolās.

Etniskās atšķirības
nedrīkst atsvešināt no valsts dzīves

Jāturpina aicināt nepilsoņus iegūt Latvijas pilsonību un tādējādi palielināt viņu zināšanas par Latvijas vēsturi, kultūru, politiku. Jaunieši un bērni ir īpaši svarīga iedzīvotāju daļa, jo viņi veidos valsts nākotni un viņu lojalitāte pret Latvijas valsti un pilsonību ir ļoti svarīga.
Etniskais aspekts ir ļoti aktuāls sabiedrības integrācijas procesā Latvijā, jo valstī dzīvo dažādu tautību pārstāvji ar atšķirīgām kultūras tradīcijām un nacionālās identitātes izpausmēm. Demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir atbalstīt un veicināt dažādu tautību un kultūru pārstāvju iespējas uzturēt un saglabāt savas pārstāvētās kultūras tradīcijas. Latvijā nepietiekami veikti pētījumi par mazākumtautību vēsturi un mazākumtautību pārstāvju mijiedarbību ar Latvijas iedzīvotāju vairākumu – latviešiem. Šāda analīze būtu tuvākajā laikā veicams uzdevums.
Nedrīkst par zemu novērtēt arī Latvijas dalības ES lomu sabiedrības integrācijas procesā – latvieši izteiktāk nekā cittautieši atbalsta Latvijas iestāšanos ES, ir labāk informēti par ES un labāk zina, kur meklēt informāciju. Svarīgi ir informēt Latvijā dzīvojošos cittautiešus par iespējām iesaistīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē gan Latvijā, gan ES, jo nereti tieši informācijas trūkums un nezināšana rada negatīvu attieksmi un nedrošības sajūtu.
Tieši šobrīd ārkārtīgi saasinājies izglītības reformas jautājums, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām pārsvarā valsts valodā. Šī reforma ir radījusi pretestību skolās ar krievu mācībvalodu, skolēnu vecākos, skolotājos un skolu vadībā. Tā kā reforma tiks īstenota, sākot ar 2004.gada septembri, jāveic informatīvi pasākumi skolotājiem, skolu vadībai, skolēniem un viņu vecākiem, jārosina pozitīvas skolu pieredzes pārņemšana.
Iecietības un tolerances veicināšana Latvijas iedzīvotāju vidū, stereotipu un aizspriedumu mazināšana sekmēs savstarpējo sapratni gan starp dažādām etniskajām grupām, gan reliģiskajām un citām mazākuma grupām Latvijas sabiedrībā. Svarīga ir starpkultūru izglītības attīstīšana, informatīvu pasākumu rīkošana par dažādību cilvēku vidū un daudzveidīgas sabiedrības stiprajām pusēm, īpašu uzmanību pievēršot darbam ar amatpersonām, lai novērstu institucionālo diskrimināciju.
Attiecībā uz veidiem un līdzekļiem sabiedrības integrācijas procesa sekmēšanai jāakcentē plašsaziņas līdzekļu loma. Šobrīd sabiedrības integrācijas jautājumu atspoguļojums nav prioritāte ne latviešu, ne krievu presē. Tomēr ir svarīgi uzturēt jautājuma aktualitāti ne vien visas valsts, bet arī reģionālajos plašsaziņas līdzekļos, ne tikai krievu, bet arī latviešu valodā. Papildus tam jārosina iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas publicēt savu viedokli un pieredzi ar integrāciju saistītajos jautājumos.
Lai uzlabotu starpetniskā dialoga kvalitāti un mazinātu iedzīvotāju šķelšanos pēc etniskām pazīmēm, jāstimulē viedokļu apmaiņa un dažādības iesakņošanās plašsaziņas līdzekļu saturā. Visbeidzot, kaut arī pirmajā mirklī tas nešķiet tieši saistīts ar sabiedrības integrācijas procesu Latvijā, jānostiprina sadarbība ar latviešu diasporu ārvalstīs, palīdzot ārvalstu latviešiem saglabāt un attīstīt savu etnisko, lingvistisko, kultūras un reliģisko identitāti, kā arī attīstot sadarbību starp Latvijas, Austrumu un Rietumu latviešiem dažādās jomās, jo tas var veicināt viņu vēlmi atgriezties Latvijā un iekļauties Latvijas sabiedrības dzīvē.
Šajā rakstā ļoti daudz runāts par to, ko vajadzētu darīt. Bet kurš būs šo ieceru īstenotājs? Ir skaidrs, ka viena iestāde to nevar izdarīt, jo vajadzību ir pārāk daudz. Risinājums ir dažādu institūciju iesaistīšana, izmantojot Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu. Ja arī katrs atsevišķs projekts vai pasākums, visticamāk, nenesīs manāmas izmaiņas Latvijas sabiedrības integrācijā, tas tomēr palīdzēs soli pa solim virzīties uz saliedētu sabiedrību.

Kristīne Vāgnere,
Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja