“...es kādreiz biju cilvēks, un tikai pēc tam karavīrs”

Latvijas Okupācijas muzejā 4.martā tiek atvērta Jēkaba Leitīša grāmata “Viņsaules lokā” , ko laidis klajā pagāds “Biznesa partneri”.

Grāmatā apkopoti J. Leitīša stāsti un tēlojumi par viņām naida dienām, ar ko autors domā četrus kara gadus, kad viņš cīnījies latviešu leģiona rindās. Šis darbs ir velte, ko autors savā 90.dzimšanas dienā dāvina dzimtenei, kur pats pēc kara nekad nav atgriezies.
Ar apjomīgo grāmatu iepazīstina Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs:
– Darbam cauri vijas līdz sirds asinīm izsāpētā dzimtās zemes mīlestība, kuras apliecinājums aizvadītajā 20.gadsimtā izvērtās par latviešu tautas vislielāko traģēdiju: “Tas nebija mūsu karš, jo tajā karoja citi, un mūs iejauca tikai tādēļ, ka gadījāmies ceļā starp divām pasaules laupītāju armijām,” secina Leitīša kungs. “Diemžēl tie, kuriem ir noteikšana par manu zemi, par manu tautu, tie latviešu Leģionu cenšas iebīdīt tik ļoti tumšā stūrī, kādu mēs gan neesam pelnījuši…”
Grāmata sadalīta trīs tematiskās kopās: “Fronte”, “Gūsts” un “Trimda”. Ievadnodaļa vēsta par pārdzīvojumiem karagūstekņu nometnē, kur arī radusies ideja par apkārtnotiekošā pierakstīšanu – sākumā bezkaislīgās hronikās uz ASV armijas laikraksta “Stars un Strippes” malām un Sarkanā Krusta veidlapām, ko sašuvis biezā kladē, vēlāk – jau rūpīgi izstrādātos literāros sacerējumos.
Visplašākā ir nodaļa “Frontē”, kas stāsta par cīņām Austrumu frontē – Ukrainā, Latvijā, Polijā un Vācijā, ierakumos un ienaidnieka aizmugurē. Tēlojot baisas kaujas ainas, autors atspoguļo arī karavīru patiesās cilvēcības, draudzības un pašaizliedzības jūtas, ko stiprina viņu jaunības degsme, azarts un kopīgā mērķa apziņa: “Drebināmies paegļu aizvējā, un mani draugi izskatās tik niecīgi, mazi un pelēki, ka aiz līdzjūtības gribētos viņiem katram noglāstīt pieri. (..) Šie jaunie zēni, dažs, nudien, tikpat kā bērns, kaut viņiem jau aiz muguras daudzu dienu un nakšu smagas kaujas, varbūt nekad nekļūs par vīriem. Viņi kļuvuši raupji un strupi savā ikdienas valodā. (..) Ikviens vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt Kurzemes laukos pie varonīgajiem cīņubiedriem. Liktenis tomēr viņiem lēma pirmās kaujas kristības iegūt svešajos Rietumprūsijas laukos. Zemē, kur skan sveša valoda un dzīvo sveša tauta. Pie tam Rietumprūsijas pierobežas ciematos daudzkārt tā arī nesapratām, vai vietējie ir ar mums vai pret mums. Kaut arī uz katras mājas durvīm bija rakstīts “Du bist in Deutschland!” (Tu esi Vācijā!), mums likās, ka esam svešā, ja ne pat naidīgā zemē.”
Nodaļa “Gūstā” pretēji tik ierastajiem priekšstatiem par sabiedroto armijas taisnīgumu un demokrātismu atainota leģionāru pazemojuma pilnā un bezcerīgā ikdiena: “Tā kā skaitījos

Leitīšu ģimene Hannoverē 1951.gadā Foto no Leitīšu ģimenes arhīva

amerikāņu armijas gūsteknis, bet šiem aizjūras karotājiem nebija nekādas saprašanas par to, kas notiek vecajā Eiropā (onkulis Džo Kremlī viņiem šķita sirsnīgs un labvēlīgs kungs), mēs, latvieši, tikām pieskaitīti pie tā saucamiem kara noziedzniekiem ar attiecīgu kārtas numuru, kā jau pieņemts šādās nometnēs. Bijām beztiesiski, neskaitījāmies starptautisko likumu aizsargāti.” Publicētas arī vairākas vēstules, ko autors no gūsta sūtījis saviem vecākiem, sievai Lijai, dzejniecei Klārai Zālei un citiem. Kādam draugam viņš raksta: “Pirms laiciņa Tev rakstīju vēstuli, gan ģermāņu mēlē, bet Tu jau zini, kāda man tā ir. Pie tam rakstīt bija atļauts tikai zināmu vārdu skaitu, bet to nu Tu droši vien labi atceries no senām dienām, ka to darīt es galīgi nemāku. Nu radās izdevība par pāris cigaretēm šo vēstuli izgādāt no nometnes pa tumšo. Kā jau Tu saproti un varbūt zināji agrāk, es kādreiz biju cilvēks, un tikai pēc tam karavīrs. Tagad esmu iznācis – kara noziedznieks, bandīts un nezin kas vēl. Dažreiz atsēstos uz klinšu kraujas, lūkojos turp, kur tālumā iedomājos esam mūsu Latviju, un, galvu rokās saņēmis, brīnos – vai karot par savas zemes brīvību, par izlietām brāļu un māsu asinīm ir noziegums? Laikam taču tā būs, par velti mani šeit neturētu. Uzvarētāji vienmēr ir varen gudri, citādi jau nebūtu uzvarējuši.”
Latvijas lasītājiem pasvešāka varētu šķist nodaļa “Trimdā”, kas uzskatāma par savdabīgu autora runu un rakstu izlasi. Jāpiebilst, ka Jēkabs Leitītis pelnīti tiek uzskatīts par vienu no raženākiem bijušo leģionāru apvienības “Vanagi” aktīvistiem. Par savas dzīves augstāko mērķi viņš uzskatījis Latvijas brīvības atgūšanu un nekad nav bijis samierināms ar mīkstāku nostāju pretkomunistiskos jautājumos. Ar saviem referātiem viņš uzrunāja tautiešus Eiropas zemēs, Kanādā un ASV. Viņa spalvai pieder daudz publikāciju trimdas presē.
Grāmatā atklātas trimdas tautiešu idejiskās cīņas un darbošanās padomju laikā, pieminēti Mūžībā aizgājušie frontes biedri. Autors pauž gandarījumu par brīvības atdzimšanu Latvijā un neslēpj bažas par patriotisma trūkumu mūsu tautai gan savās mājās, gan svešumā: “Vai mums te, svešumos klīstot, ir izdevies saglabāt latvisko dvēseli? Mēs gan runājam latviski, domājam latviski un iztēlojamies esam latvieši, bet vai tādi arī mēs esam? Saglabāt tautas un tēvzemes mīlestību kā aukstus pelnus, nav neviena cilvēka pienākums, nedz arī uzdevums. Mums ir jāuztur karsta tautas un tēvzemes mīlestības uguns un jānodod tālāk nākošām audzēm.”

Līva Ziediņa