Daugavas zīmes
Piemiņas zīme plostniekiem Foto: Vaida Villeruša |
|
Pēdējais pie Dunavas sietais plosts
1991.gadā Foto: Māris Bērsons |
2. Markovas pilskalns
E.Brastiņš raksta: “Par šo pilskalnu, tāpat kā par citiem Latgales pilskalniem, nebija nekādu ziņu. Tikai nejaušs gadījums lika sastapties ar ļaudīm, kas zināja pateikt, ka Malnavas pagasta (tagad – Naujenes pagasta) Markovas sādžā Vikentija Bambāna viensētas zemē esot kāds kalns, kuru saucot par pilskalnu.”
Protams, mūsu pilskalnu ciltstēvs
E.Brastiņš tūdaļ devies turp un apmēram 28 km no Daugavpils
Krāslavas virzienā starp ceļu un Daugavas labo krastu, uz
rietumiem no Markovas ciema, Putānu strauta 40 m dziļās ielejas
malā atradis stāvu smilšu kalnu. Visaugstākajā vietā viņš atrada
senu mītņu, kā arī iespējamas nocietinājuma zīmes. Dienvidu puse
gan kalnam nopostīta, rokot smiltis un granti un ierīkojot
kartupeļu bedres. 20.gadsimta sākumā pilskalns bijis apaudzis ar
vecu, lielu mežu, pēc tā izciršanas lietots kā ganības, tagad to
atkal sedz priežu mežs. Kalna augstums no pakājes apmēram 40
metru. No kalna turpinājuma tuvāk upei paveras brīnišķīgs skats
uz Daugavas lokiem, baltā lielceļa līkumiem un Augšzemes
mežiem.
1994.gada maijā senajā latgaļu pilskalnā tika likta V.Titāna
akmenī veidotā zīme ar pilskalna vārdu. Lai pilskalnu būtu
vieglāk atrast,
Daugavpils Pedagoģiskās universitātes studenti rektora B.Jansona vadībā izveidojuši Markovas izziņas taku. Pa to ejot, kalna malā redzama gan paredzētās ūdenskrātuves līmeņa zīme, gan pirms divpadsmit gadu tūkstošiem šļūdoņa atveltais un nogludinātais laukakmens, gan Putānu strauta izgrauztā ieleja. Ieklausoties, ko zvana zilie zvaniņi, ko čaukst saulrieteņi un čalo strauts, varbūt kādam izdosies saklausīt pils īsto vārdu un, uzkāpjot kalna galā, saukt augšā nogrimušo pili!
3. Dunavas plosta akmens
Markovas pilskalna zīme.
Unikālā, 43 metrus augstā Ververu krauja iepretī
pilskalnam, saukta arī Lisaja gora. |
Kopš pirmie cilvēki apmetās uz
dzīvi Daugavas krastos, upe kļuva par viņu galveno ceļu gan
austrumu, gan rietumu virzienā. Pa to nedrošā, dobta koka laivā
brauca mūsu tālie senči. Pa to kuģoja kareivīgie vikingi uz
austrumiem, slāvi sasniedza Baltijas jūru; pa to mūsu zemē ienāca
kristietība un sveši karapulki. Daudzus jo daudzus gadsimtus tā
ir bijusi dzintara ceļš, zivju ceļš, pludināmo koku un satiksmes
ceļš.
Veidojās amati, kas bija nesaraujami saistīti ar Daugavu:
zvejnieki, plostnieki, laivinieki, enkurnieki, mastu šķirotāji,
koku brāķeri un pārcēlāji. Apguvis amatu, tēvs to nodeva dēlam,
un tas savukārt – savam dzimtas turpinātājam. Veidojās šo amatu
pēctecība daudzu paaudžu garumā. Cienīts un pārmantojams no
paaudzes uz paaudzi bija arī smagais, bīstamais plostnieka amats.
Tā bija īstu vīru daļa – nebaidīties saules svelmi vai aukstos
rudens lietus, tumšās naktis uz upes, krāces un akmeņus, viltīgās
straumes un atvarus. Veikt darbu, kur bija vajadzīga drosme un
izveicība, zināšanas un gudrība, jo neliela kļūme varēja maksāt
dzīvību.
Tie bija skarbi vīri, saulē un vējos nobrūninātām sejām un lielām
plaukstām kā lāpstām. Taču 20.gadsimts viņu ceļā lika spēkstaciju
dambjus, padarot plostu laišanu neiespējamu. Daugavas krastos
vairs nesmaržo kokmateriālu krautuves, uz upes naktī nemirdz
plostu ugunskuri, neskan plostnieku skaļā sasaukšanās un reizēm
sērīgās dziesmas. Vecie plostnieki cits pēc cita pārceļas uz
Letas upes ūdeņiem un pludina savus plostus mūžības upēs.
1991.gadā Kultūras fonds saaicināja kopā vecos plostniekus, kas
vēl spēja atsaukties. Viņi cirta kokus, sēja plostus un laida tos
lejup pa Daugavas straumi. Atdzīvojās veco vīru atmiņa, mirdzēja
acis, un vējš purināja sirmos matus. Viņi ierādīja šo amatu
jaunajiem un kopā devās lejup pa upi. Taču nav vairs vajadzības
pēc plostu pludinātiem baļķiem, nav brīva ceļa līdz jūrai...
Pēdējais plosts lika uz dažām dienām atdzīvoties Daugavai un
Dunavai, kur atradās viena no pēdējām krautuvēm. Kultūras fonda
rīkotajā vasaras nometnē to sakopa bērni kopā ar pieaugušajiem,
un upes krastā tika likts Viļņa Titāna darinātais akmens plosts
ar veltījuma vārdiem: “Daugavas plostniekiem”. Un drigalka
(lielais airis) gaida savu plostnieku.
Turpmāk – vēl
Vaida Villeruša