Profesors inženierzinātņu doktors Teodors Priede — rūjienietis Vācijā, Anglijā un Dienvidāfrikas Republikā un viņa dēls — bioloģijas doktors Imants Priede Anglijā un Skotijā

Teodors Priede 1972.gadā

Dzīvesbiedre Vilija M.Priede 1971.gadā

Četri gadi aizritēja, kopš izdevās aptuveni apzināt divu latviešu izcelsmes profesoru devumu pasaulē. Šīs ziņas pienāca no četriem kontinentiem — Eiropas, Āfrikas, Amerikas un Austrālijas. Te ir arī Latvijas cilvēku atmiņu fragmenti.

Priedes dzimtā izglītība bijusi vienmēr cieņā. Naukšēnos 1884.gada 21.novembrī Tiltakroga Priedes ģimenē piedzima otrais dēls Teodors (profesora tēvs). Teodors Priede mācījās Pērnavas ģimnāzijā un studēja medicīnu Tērbatas universitātē. Jaunais ārsts savā profesijā sāka strādāt Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā. Strādājot kara hospitālī, viņš iepazinās ar žēlsirdīgo māsu Annu un drīz vien apprecējās. Pēterburgā 1916.gadā piedzima meita Tatjana. Viņa tagad dzīvo Rūjienā un palīdzēja arī mums šī raksta tapšanā.

Teodora Priedes ģimene 1918.gadā ieradās Rūjienā, un viņšsāka ārsta privātpraksi. Gadu vēlāk viņš iestājās darbā arī jaundibinātajā Rūjienas ģimnāzijā, kur mācīja ķīmiju.

Rūjienā 1920.gada 20.augustā Priedes ģimenē piedzima dēls Teodors, kas vēlāk bija profesors Londonā, Sauthemptonā un Keiptaunā (Dienvidāfrikas Republikā). Bērnības gadi Teodoram aizritēja dzimtajā Rūjienā. No 1927. līdz 1934.gadam Teodors mācījās Rūjienas pamatskolā un pēc tam Rūjienas ģimnāzijā, kuru beidza 1938.gada pavasarī. Te viņš parādīja savas spējas matemātikā un mūzikā. Īpaši izcila viņam bijusi muzikālā atmiņa. Viņš mājās spēlēja klavieres un ģimnāzijas orķestrī — trompeti. Tas vēl nebija viss: kādu ģimnāzista Teodora Priedes kompozīciju atskaņoja pat Rīgas radiofons. Viņa māsa Tatjana Priede atcerējās, ka brāļa Teodora klases biedrs bijis rakstnieks Miervaldis Birze (21.03.1921.—06.07.2000.). 1998.gada 31.oktobrī saņēmu (S.T.) rakstnieka atmiņu fragmentus par savu skolas biedru, kuras daļēji izmantojam.

Miervaldis Birze raksta:

"Ar Teodoru Priedi (junioru) iepazinos sešu gadu vecumā pamatskolas pirmajā klasē, kurā mūs abus sasēdināja vienā solā. Tā blakus arī nosēdējām visus sešus gadus un vēl vienu Rūjienas vidusskolā. Tādēļ varu teikt — tos septiņus gadus bijām tuvi draugi. Teodoru visi, izņemot skolotājus, sauca par Toģi. Toģis tika audzināts stingri. Ārpus skolas tikties ar citiem zēniem viņam tika atļauts reti. Gadījās, ka, pakāpies uz Priedes dārza augstā un ciešā žoga, viņš tikai nolūkojās, kā mēs, "brīvlaistie", sitām futeni, mazliet mētājāmies ar akmeņiem vai citādi "lietderīgi" pavadījām laiku. Mājās, cik tur ierados ar viņa mātes atļauju, arī valdīja stingra kārtība: mācības, darbs dārzā vai malkas skaldīšana un "obligātās klavieres". Sākumā tās pasniedza kāda Galdiņa kundze. Vēlāk piestaigāja īsts pianists Pauls Krieviņš, kurš vidusskolā mācīja dziedāšanu un vadīja pūtēju orķestri. Tā Toģim, manuprāt, brīvā laika, salīdzinot ar mums, "brīvajiem zēniem", bija maz. (..)

Beidzām Rūjienas pamatskolu un 1933.gada rudenī iestājāmies vidusskolā, un atkal sēdējām blakus. Te mūsu sekmes bija visumā līdzīgas. Latīņu valodā man labākas, bet algebrā bieži lūdzu viņa burtnīcu nošpikošanai. Pēc pirmās klases šķīrāmies, jo pārcēlos uz Valmieru. Vēl sarakstījāmies. Uzzināju, ka Toģis sācis apgūt trompetes spēli. Un reiz uzzinājis, ka es, tāpat kā vairums latviešu, pubertātes gados, sācis kaut ko "māksliniecisku" rakstīt, ierosināja, lai es uzrakstot libretu, viņš komponēšot opereti "par jauniešiem". Kur, kas un kad to varētu izrādīt, tādi sīkumi mūs neinteresēja.

Kad vidusskolas pēdējās klases laikā apciemoju savu veco Rūjienu, Toģis bija izaudzis vai plaukstas tiesu par mani garāks, kļuvis dzīvāks, un kopā apciemojām arī klases meitenes.

Vienā tāda Rūjienas apciemojuma laikā Toģa mājās viņš sēdās pie klavierēm, jo vēlējos parādīt, ka protu nodziedāt Baha Guno "Ave, Maria" un man laba balss. Nelaime bija tā, ka Toģis pazina notis, es ne. Arī citas zīmes, piemēram, pauzes, ieturēju tikai tad, kad aptrūka elpas. Toties dziedāju tik skaļi, ka zirgi, kuri tur brauca pa Dārza ielu, nemudināti sāka rikšot. (..)"

Pēc ģimnāzijas beigšanas Teodors Priede izvēlējās studēt mehāniku. Vasaru pavadīja Rūjienā, gatavojoties Latvijas Universitātes iestājpārbaudījumiem latviešu valodā un matemātikā. Rudenī šos eksāmenus sekmīgi izturēja un tika uzņemts LU Mehānikas fakultātē. Vecākiem nezinot, Teodors izturēja iestājpārbaudījumus arī Latvijas konservatorijā un tika uzņemts trompetes klasē. Vecāki tad nu arī neiebilda un atļāva dēlam studēt abās augstskolās. Tā Teodors divus gadus sekmīgi studēja abās mācību iestādēs, līdz padomju vara 1940.gada rudenī pieprasīja palikt tikai vienā. Praktiskie apsvērumi lika izvēlēties Latvijas Universitāti. Taču sirds tomēr piederēja arī konservatorijai. Studiju laikā abi ar māsu dzīvoja vienā dzīvoklī Rīgā. Māsa studēja matemātiku un savukārt varēja izpalīdzēt ar kādu sarežģītāku izteiksmju integrēšanu. Universitāti Teodors beidza ļoti sekmīgi minimālajā piecu gadu laikā. Diplomdarbam viņš izvēlējās tēmu par iekšdedzes motoru uzbūvi. Pēc diplomdarba sekmīgas aizstāvēšanas 1943.gada 26.oktobrī Teodors Priede saņēma inženiera mehāniķa diplomu.

Pēc universitātes beigšanas Teodors Priede vadīja vācu kara automašīnu kapitālremonta darbnīcu. Frontei tuvojoties, darbnīcas iekārtas evakuēja uz Vāciju, T.Priedi iesauca latviešu leģionā. Tur viņu iedalīja sakarniekos. Viņam bija jānodrošina telefonu sakari frontes joslā. 1945.gada pavasarī viņu ievainoja un ievietoja Ventspils slimnīcā. T.Priede bija to ievainoto vidū, kurus vēl kapitulācijas dienā paspēja ar kuģi evakuēt uz Ķīli Vācijā. Kuģim sasniedzot Ķīli, karš jau bija beidzies, un pēc kādas nedēļas pavadīšanas uz kuģa Ķīles ostā visi no Kurzemes evakuētie karavīri nonāca angļu armijas pārvaldītajā Putlosas gūstekņu nometnē. Lielākai daļai latviešu tautības gūstekņu, to vidū arī T.Priedem, izdevās no nometnes izbēgt un pārnākt uz latviešu bēgļu pirmo nometni Ķīles ziemeļu daļā Šēnkirhenē.

Vecāki ar māsu arī bija devušies bēgļu gaitās uz Vāciju, un kara beigās viņi atradās Berlīnē. Viņus bija sasniegusi ziņa, ka dēls palicis Ventspilī, tādēļ arī bija labprātīgi pieteikušies atgriezties Latvijā. Teodors Priede savukārt apbraukāja daudzas angļu, amerikāņu un franču zonu bēgļu nometnes, meklēdams savus vecākus, kamēr noskaidrojās, ka viņi no Berlīnes devušies atpakaļ uz Latviju. Vēl tagad Rūjienā dzīvo viņa māsa Tatjana, kas ilgus gadus strādājusi Rūjienas vidusskolā par matemātikas skolotāju.

Bēgļus no Šēnkirhenes nometnes vēl pirms Jāņiem pārcēla uz kādreizējo koncentrācijas nometni Haszē un pēc tam uz Frīdrihsortas 38.nometni Ķīles kanāla tuvumā. Šajā nometnē 1945.gada rudenī sāka darboties latviešu skolas. T.Priede nometnes ģimnāzijā mācīja matemātiku un fiziku. Viņš spēlēja klavieres nometnes dievkalpojumos, deju vakaros, mākslas vingrošanas stundās, pavadīja aktierus melodeklamācijām. Pēdējo viņš izpildīja bez īpaša mēģinājuma, brīvi improvizējot pavadījumu līdzi aktiera deklamētajam tekstam.

Kad Ķīles nometnē notika vietējās komitejas vēlēšanas, viņš saņēma vislielāko balsu skaitu — 509, atstājot otrā vietā tik labi pazīstamu personību kā kādreizējo pasaules rekordistu soļošanā Jāni Daliņu ar 465 balsīm. Teodoru Priedi izraudzīja arī par Kultūras komisijas priekšsēdi. Nometnē T.Priedes vadībā organizēja arī šoferu kursus. Teorētiskās mācības viņš vadīja sadarbībā ar savu studiju biedru inženieri mehāniķi Edvīnu Siliņu. Viņš sarakstīja un rotatora tehnikā izdeva šoferu rokasgrāmatu un publikāciju par autogēno metināšanu. Kursantu apmācīšanai nometnē iegādājās divas vieglās automašīnas.

Frīdrihsortas 38.nometnē dzīvoja arī vairāki ebreji, kas savā laikā bijuši nodarbināti T.Priedes vadītajā vācu kara automašīnu remonta darbnīcā. Satiekoties ar T.Priedi, viņi ar lielu cieņu to uzrunāja: "Mūsu inženiera kungs." Izrādījās, ka paslepus, vāciešiem neredzot, viņš bija riskējis tur nodarbinātos ebrejus apgādāt ar dažiem kukuļiem maizes.

Kad 1946.gada sākumā Hamburgā darbu sāka Baltijas Universitāte, arī Teodors Priede iesaistījās tās darbā. Abas automašīnas pārdeva un nopirka ūdens bremzi, lai varētu sākt iekšdedzes motoru pētīšanu. Universitātē viņš strādāja par lektoru. Kad Baltijas Universitāti pārcēla uz Pinebergu, T.Priede tur vadīja mehāniskās darbnīcas, kurās bija uzstādītas vairākas no Kauņas Universitātes evakuētās darba mašīnas.

1947.gada sākumā Teodors Priede pieteicās izceļošanai uz Angliju. Tur bija jāstrādā lauksaimniecībā. No Eiropas bēgļu nometnēm ievestajiem strādniekiem sākuma gados mainīt darbu bija gandrīz neiespējami. Tikai ar lielu uzņēmību Teodoram Priedem izdevās dabūt darbu savā specialitātē Britu iekšdedzes dzinēju pētīšanas savienībā. Viņš pētīja degvielas sadegšanas procesa radīto trokšņu samazināšanu komerciālos dīzeļmotoros. Pētniecības darbam viņš no Vācijas pārveda tur iegādāto ūdens bremzi.

Anglijā T.Priede apprecējās ar Viliju Valdmani, ar ko bija iepazinies Ķīles nometnē. Ģimenē izauga divi dēli, kuri abi ieguva augstāko izglītību. Vilija Priede ieguva filozofijas doktores grādu, specializējoties medicīnā.

Teodors Priede 1951.gadā sāka strādāt par vadošo inženieri uzņēmuma "Lucas CAV" laboratorijās un pētīja dīzeļmotoru konstrukcijas ietekmi uz motora trokšņiem un brīvajā laikā rakstīja doktora disertāciju Londonas Universitātes Karaliskajā koledžā.

Teodors Priede 1964.gadā pārgāja darbā par vecāko lektoru Sauthemptonas universitātes Skaņu un vibrāciju institūtā. Tur viņš izveidoja iekšdedzes dzinēju pētīšanas nodaļu un vadīja attiecīgus kursus studentiem un diplomētiem speciālistiem. 1972.gadā viņš izveidoja iekšdedzes dzinēju konstrukcijas padomdevēju grupu, lai apvienotu universitātes un industrijas pētniecības darbu. 1972.gadā Londonas Universitāte piešķīra Teodoram Priedem inženierzinātņu doktora grādu.

Anglijā Teodors Priede strādāja ražīgi zinātnē, taču bija rosīgs arī Anglijas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Piemēram, vairākus gadus viņš bija Londonas latviešu draudzes priekšnieks un draudzes ērģelnieks.

T.Priede 1985. gadā sasniedza 65 gadu vecumu, un viņam bija jāaiziet pensijā. Ģimene pārcēlās uz Dienvidāfrikas Republiku, kur dzīvoja jaunākais dēls Aivars. Tur bija iespēja turpināt pētījumus un lasīt lekcijas Keiptaunas universitātes Enerģijas pētīšanas institūtā. Tur viņš bija emeritēts profesors.

Teodoram Priedem ir vairāk nekā 50 publikāciju savā specialitātē. Viņš ir piedalījies daudzās konferencēs un bijis pasaulē atzīts zinātnieks iekšdedzes motoru trokšņu samazināšanā. Viņš bijis konsultants daudzās pasaules iekšdedzes motoru konstrukciju firmās, kā arī vairāku pētniecības institūtu biedrs. Britu un ASV inženieru biedrībās Teodors Priede bijis ievēlēts par vienu no nedaudzajiem senjoriem.

Sauthemptonas universitāte katru gadu piešķir Teodora Priedes godalgu par labāko maģistra grāda darbu.

Teodors Priede 1947.gadā

Priedes ģimene 1958.gadā: Teodors, Aivars, Imants un Vilija

Profesors Teodors Priede (otrais no kreisās) ar saviem doktorantiem

Teodors Priede mira 1992. gada 27. aprīlī Keiptaunā, kur ir pārpelnots. Viņa mirstīgās atliekas ir pārvestas uz Latviju un apglabātas Džūkstes kapos.

Savu personīgo tehnisko bibliotēku Teodors Priede novēlēja Keiptaunas universitātei, kur tagad ir izveidots viņa fonds.

Atkal rakstnieks Miervaldis Birze: "(..) Tad no Dienvidāfrikas Republikas saņēmu negaidītu vēstuli no emeritētā profesora Teodora Priedes atraitnes, arī zinātnieces, ka Teodors nesen miris ar ļaundabīgu audzēju.

Tā nu izrādās, ka no mūsu provinciālās, trūcīgu ļaužu bērnu klases Rūjienas pamatskolā, no visiem divdesmit pieciem Toģis zinātnes laukā darbojies vienīgais, turklāt šai zinātnes kalnā uzkāpis augstu. Mierīgais, visiem draudzīgais Toģis, kuram iedomība bija pavisam sveša. Toģis bija gadu vai divus par mani vecāks, tomēr "pēdējā iesaukšanas pavēste" bija pāragra."

Laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redakcija saņēma arī Teodora Priedes dzīvesbiedres vēstuli no Džordžas Dienvidāfrikas Republikā. Viņa raksta:

"(..) Atvainojos, ka man tik ilgi gāja. Ar lielu novēlošanos nu nosūtu jums īsu aprakstu par mana vīra karjeru. Ņemiet par labu. Viņš būtu juties ļoti pagodināts, ka viņa pirmajā "Alma Mater" kāds par to interesējas. Iedevu jūsu adresi arī manam vecākajam dēlam, kurš ir marine zoologists un "Reader" Aberdīnas universitātē Skotijā. Viņš nupat saņēma arī D.Sc. grādu. Dzīvoju šeit pie jaunākā dēla, kurš arī beidza universitāti Anglijā — būvinženieris, kurš te uz Dienvidāfriku atbrauca tiltus un ceļus būvēt."

Ar cienību Vilija M.M.Priede

Tagad Latvijā ir arī Teodora Priedes darbu nepilnīga bibliogrāfija angļu valodā.

Dažas rindkopas par Teodora Priedes vecāko dēlu — profesoru Imantu Priedi.

Viņš specializējies klasiskajā zooloģijā un jūras zooloģijā. Imants bakalaura grādu ieguva 1970. gadā. Trīs gadus vēlāk viņš ieguva filozofijas doktora grādu Sterlingas universitātē Skotijā. 1977. gadā viņš bija docētājs Aberdīnas universitātē. Arī tur 1995. gadā viņam piešķīra zinātņu doktora grādu. Kopš 1998. gada viņš ir šīs universitātes zooloģijas profesors. Par Imantu Priedi laikrakstā "Brīvā Latvija" 2000. gada 25. marta — 31. marta numurā publicēts prof. Dr. R.Vītola raksts "Noslēpumu pētniecība okeānu dzelmēs".

Dažas rindkopas no šī raksta: "Apvienotās Karalistes valdība kopā ar Zinātnieku pētniecības apvienību piešķīrušas 4,2 miljoni sterliņu mārciņu profesora Dr. Imanta Priedes vadītai zinātnieku un inženieru izlasei, lai izveidotu pētniecības iekārtu, kas ļautu atklāt norises okeānu dzelmēs. Projektā ir paredzētas nirējveida autonomas observatorijas, kas neatkarīgi, bez cilvēka klātbūtnes, novērotu un analizētu visu, kas notiek "tumšajā pasaulē". Robotu acis skatīs un rokas pildīs observatorijas datora pavēles, krājot rezultātus, ja nepieciešams, pat veselu gadu rāpodami okeānu dibenā līdz sešu kilometru dziļumam.

Pasākumā sadarbosies mācībspēki no Aberdīnas, Bristoles un Sv. Andreja universitātes un Skotijas jūras zinātņu laboratorijas. Jau sākti būvdarbi divu laboratoriju jaunbūvēm, vienas Ziemeļjūras un otras Atlantijas okeāna piekrastē Skotijas ziemeļos.

Pirmā praktiskā observatorijas iegremdēšana īsteniem uzdevumiem paredzēta nākošā gada martā Atlantijas okeānā, Īrijas rietumos.

Projektam ir trīs cēli merķi: labāk izprast, kā vides piesārņošana ietekmē pasaules sasilšanu; atklāt un iepazīt okeānu dziļumos dzīvojošus radījumus un novērtēt draudošo izzvejošanas ietekmi uz dziļjūras zivju krājumiem.

Zoologu aprindās profesors Priede izceļas ar unikālu ievērību. Proti, Londonas dabaszinātnes ( Natural History ) muzeja zinātnieki viņa atklāto tārpu, kas kā parazīts dzīvo dažu zivju aknās, ir nosaukuši Disprostonium priedei . Ja kaut tikai daļa no jaunā projekta iecerēm piepildītos, tad varam cerēt, ka nākotnē Imanta Priedes vārdu dzirdēsim un lasīsim daudz biežāk! (..)

1977. gadā Imants stājas mācībspēku ierindā, bet nezaudē pētniecības degsmi un drīz vien saņem paaugstinājumus abās darba daļās. 1995. gadā Aberdīna piešķir viņam universitātes augstāko akadēmisko grādu — zinātnes doktors (DSc), un kopš 1998. gada viņš ir arī zooloģijas profesors.

Imants Priede ir vairāku profesionālu zivkopības apvienību biedrs. Viņa mērķtiecīgo pētniecības darbu rezultāti, kuru skaits ir aptuveni 150, publicēti zinātniskos žurnālos, grāmatās, konferencēs un arī vispārējos žurnālos un laikrakstos.

Imanta dzīvesbiedre Lindsī ( Dr. Lindsay M. Laird ) arī ir zooloģe. Viņas darba rezultāti lasāmi zivkopības žurnālos un Skotijas ministriju dokumentos, bet ir arī vairāki kopā ar Imantu publicēti darbi.

Ģimenē aug divas apdāvinātas meitas, un abas jau studē Edinburgas universitātē. Iemīļota ģimenē ir mūzika un dažādi ūdens sporta veidi, izņemot zvejošanu. (..)"

Kā redzams, Priedes dzimtas vairāku paaudžu pārstāvji studēja dažādu valstu universitātēs un pēc tam ar savu devumu zinātnē bagātināja pasaules atklājumus, tā ierakstot zinātnes vēsturē arī latviešu tautas dižo pārstāvju vārdus.

Guntars Saiva (Austrālija), Sigizmunds Timšāns, Rasa Lerha — "Latvijas Vēstnesim"

Foto no Guntara Saivas un Sigizmunda Timšana kolekcijām