Jābeidz reiz skaitīt naudu kaimiņa makā

Pēteris Ontužāns, Drabešu pagasta padomes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

SIA "Ced" prezidents Jānis Herlests un Drabešu pagasta padomes priekšsēdētājs Pēteris Ontužāns

— Tikšanās laikā ar žurnālistiem Amatas pagasta priekšsēdētāja Elita Eglīte vairākkārt minēja, ka viņi daudz iegūs kā pagasts, apvienojoties ar Drabešu pagastu. Vai jūs kā Drabešu pagasta priekšsēdētājs varētu raksturot Drabešu pagasta ieguvumus, apvienojoties ar Amatas pagastu?

— Palielinot teritorijas un iedzīvotāju skaitu, noteikti arī mūsu vārds kļūs skanīgāks tieši šajā reģionā. Politiskā nozīmē — rādot šādu priekšzīmi, varēsim iegūt papildu finansējumu. Tā ir mūsu pagasta deputātu iecere, kura noteikti bija jāīsteno, jo neviens negribēja nākotnē sagaidīt piespiedu apvienošanu. Ja mēs gribam savā teritorijā dzīvot un sakārtot apkārtni, tajā ir pēc iespējas jāiesaista kaimiņu pagasti, jāatrod kopīgais visiem, lai viens otram nenodarītu pāri. Pēc pirmo ideju īstenošanas arī iedzīvotāji mūs sapratīs un atbalstīs.

— Vai iespējams, ka jūsu novadam tuvākajā nākotnē pievienosies arī Līgatnes pagasts?

— Mēs meklējam saskarsmes punktus ar Līgatni, tomēr pats lēmums ir līgatniešu ziņā. Šobrīd negribam nevienu pievienot vai arī kādam atteikt, taču meklējam kopā saistošās un vienojošās idejas. Viena no šādām idejām ir, piemēram, tūrisma iespēju pilnveidošana šajā Vidzemes reģionā. Vienam pagastam šajā jomā ir grūti ko panākt, jo teritorija ir maza un arī apskates objektu nav daudz. Ja mēs kopā ar Līgatni, Līgatnes pagastu un Amatas pagastu attīstīsim tūrismam labvēlīgu vidi, tad varam arī domāt par attīstību nākotnes perspektīvā, piesaistīt līdzekļus, jo neviens ar tādu mazu lauku pašvaldību, kādi ir lielākā daļa pagastu, reāli negribēs strādāt. Ar Līgatni ir parakstīts nodomu protokols, kurā ir noteikta prioritāte — tūrisms. Pašvaldību vadītāji, uzņēmēji un ar tūrisma nozari saistītie cilvēki ir tikušies sarunās. Galvenais ir atstāt personīgās ambīcijas otrajā plānā un tad jau idejas pašas par sevi būs iespējams īstenot. Mums ir liela dabas bagātība — kultūrvēsturiskā vide, dabas ainavas, Gaujas nacionālais parks, salīdzinoši labs ceļu tīkls un strādātgriboši, uzņēmīgi cilvēki, kuri negrib, lai viņu mazbērni aizbrauc no Latvijas uz citām pasaules malām. Grūti pateikt, kāda varētu būt pati darbības shēma, bet noteikti ar Līgatni vajadzētu veidot kopīgus projektus, kas saistīti ar saimniecisko darbību, izglītību.

— Kas notiks ar pašvaldību administratīvajiem darbiniekiem pēc apvienošanās?

— Acīmredzot uz dažām vietām varētu tikt izsludināts konkurss, bet domāju, ka līdz vēlēšanām necentīsimies neko daudz mainīt. Novada administratīvā struktūra ir vairākas reizes apspriesta pagastos. Dienestiem ir jāapgūst informācija par otra pagasta struktūrām. Domāju, ka līdz pašvaldību vēlēšanām atlikušais laiks ir pietiekami ilgs, lai šo informāciju nostiprinātu un teritorija varētu sākt strādāt vienotā struktūrā. Nākamais posms būs tālāku sadarbības partneru apzināšana, jo mēs saprotam, ka būsim samērā liela lauku teritorija ar aptuveni 3500 iedzīvotājiem. Problēmas nevajag radīt, bet tās ir jarisina. Esmu pārliecinājies, ka pašvaldībā ir pietiekami daudz jaunu cilvēku, kas spēj un grib savu un savu bērnu dzīvi veidot labāku. Protams, pārvaldes darbinieki reformas uztver vissāpīgāk, bet šis jautājums ir jārisina, katram atrodot vietu, kur viņš spēj strādāt, nedarot pāri ne sev, ne citiem.

— Jūsu vērtējums par to, ka notiks piespiedu apvienošana tām pašvaldībām, kuras nebūs apvienojušās līdz Administratīvi teritoriālās reformas likumā noteiktajam termiņam — 2004.gada sākumam?

— Domāju, ka jau šogad atmosfēra pašvaldību reformai ir daudz labvēlīgāka, jo pirms diviem gadiem, kad uzsākām sarunas ar Amatas pagastu par apvienošanu, daudzi izrādīja neizpratni. Ir pilnīgi skaidrs, ka pašiem vien sava vide jāsakārto un nav iespējams no malas objektīvi, izvērtējot visus kritērijus, noteikt, kam būtu ar ko jāapvienojas. Es tāpēc negribētu, lai Rīgā kāds zinošs vienas nozares speciālists paņemtu rokā zīmuli un apvilktu vienai teritorijai robežas pēc sava prāta, jo katrai teritorijai ir savas īpatnības — sākot ar attiecībām cilvēku starpā un beidzot ar dabas un kultūrvēsturiskajām iezīmēm. Ja pašvaldības vadītājam šķiet, ka viņu tas neskar, tad nekas nemainīsies. Bet mēs redzam, ka spējam savu teritoriju attīstīt veiksmīgāk nekā kāds cits, un – kāpēc to nedarīt? Ja ir projekts, tad nākamajam projekta sastādītājam jāpierāda, ka viņa projekts labāks par iepriekšējo, lai viņš tiktu uzklausīts.Tāda ir šodienas situācija, kurā attīstību iespējams veicināt. Ja pašvaldībās ir dzirdams arguments, ka apvienošanās kaitēs pašu interesēm, jo būs jāuztraucas arī par to, kas notiek kaimiņos, tad tā visdrīzāk ir latviešu mentalitātes izpausme. Mums bieži vien ir raksturīga nenovīdība un kopējas lietas nepadodas tik labi, jo katrs vairāk aizstāv sevi. Es tomēr uzskatu: ja visiem klāsies labi vienā vietā, tad arī man būs labāk. Latviešiem jātiek no šiem uzskatiem vaļā un jāpriecājas par to, ka kādam iet arī labi, neskaitot naudu otra makā. Milzīga problēma ir arī valdības biežā maiņa un neieinteresētība lauku teritorijas attīstīt, nav nekādu kontaktu ar Saeimu — pašvaldības pastāv kā valsts valstī.

— Vai varētu teikt, ka trūkst saiknes starp pašvaldībām un valsti?

— Laikam jau galvenais ir tas, ka visi esam nabadzīgi — trūkst līdzekļu, pašvaldības nepārtraukti sev kaut ko pieprasa. Nav īsti noteiktas arī pirmā līmeņa pašvaldību funkcijas, pienākumi. Dažkārt nākas iejaukties valsts funkcijās, un arī tas ļoti kavē savu tiešo funkciju veikšanu.

Drabešu pagasta uzņēmēji Jānis Leišavnieks, Leons Valdmanis, Egons Garklāvs

Spāres speciālās skolas direktors Jānis Bresis Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Kristīne Valdniece, "LV" pašvaldību lietu redaktore