"No zobena saule lēca"

Igauņu vēsturnieks par mums kopējo

Nobeigums. Sākums "LV" Nr.236/239 22.06.2000.

Igaunijas armijas 3. divīzijas štāba priekšnieks, igauņu un latviešu karaspēka komandieris Cēsu kauju laikā, ģenerālmajors Nikolajs Rēks (1919. gada vasarā apakšpulkvedis). Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa 2. un 3. šķiru un Triju Zvaigžņu ordeņa 1. šķiru; Igaunijas armijai piederīgā 2. Cēsu kājnieku pulka komandieris 1919. gada vasarā apakšpulkvedis Krišjānis Berķis (kopš 1925. gada — ģenerālis)

Fragmenti no vēsturnieka Hannesa Valtera grāmatas "Par Cēsu kaujām", kas izdota 1989.gadā Tallinā

Igaunijas armijas artilēristi Cēsu kauju laikā 1919. gada jūnijā

Arī šoreiz vāciešiem plāni klājās, un igauņu šāviņu trāpīti, tie tika atvilkti atpakaļ. Pa to laiku vācu kājnieku un lielgabalu spēki no kreisā spārna nokļuva Lodes tuvumā. Viena baterija ieņēma pozīcijas un no sāniem atklāja uguni uz igauņu vilcieniem. Tas bija kaujas viskritiskākais brīdis. Pulkstenis bija desmit no rīta. "Novērtējot situāciju, man galvā jaucās drūmas domas un sirdī slikta sajūta," atceras N.Rēks.

Lai nosargātu staciju, no vilcieniem tika izcelts desants, kas uzsāka cīņu ar tuvākesošajiem vāciešiem. Vienlaicīgi turpinājās apšaude starp bruņotiem vilcieniem. Pagāja stunda. Par Lodi notika nikna kauja. Līdz beidzot ap pusdivpadsmitiem pienāca pirmā palīdzība — no virspavēlnieka rezerves izdalītais Kuperjanova partizānu bataljons apakškapteiņa J.Unta vadībā. Bataljons uzreiz no vagoniem metās pretuzbrukumā. 550 durkļu, 12 ložmetēju un 10 lielgabalu balstīts, uzbrukums Landesvēram notika no kreisā spārna. Par cīņu centru kļuva Liepas muiža ar augstieni. Kauja bija sīksta un bezbailīga. 2.rotas komandieris apakškapteinis J.Soodla atceras: "Kad mēs ķēdē nokļuvām augstienē, vācieši uz mums atklāja briesmīgu ložmetējuguni. Rota ieņēma pozīcijas pie vējdzirnavām. Vācieši centās mūs apiet no kreisā spārna, visu laiku turot mūs zem nežēlīgas lielgabalu uguns. Drīz vien metāmies pretuzbrukumā, kas diemžēl neizdevās." Galvenais cēlonis neveiksmei bija vāciešu kājnieku lielgabals. "Atdodot godu pēdējai komandai," vēlāk atceras majors R.Rubahs, "jāatzīst, ka šī nāvesmašīna strādāja labi un atsita visus mūsu kājnieku spēkus atpakaļ, līdz tā tika apklusināta."

Neprātā kapteinis K.Partss ap pulksten 8 vakarā sakoncentrēja pret šo lielgabalu triju bruņoto vilcienu un triju bateriju uguni. Pārdesmit lielgabalu desmit minūtes radīja īstu ugunsvētru, sadragājot lielgabalu kopā ar komandu. Tā bija lielākā artilērijas ugunskoncentrācija no igauņu puses visa tā sauktā Landesvēra kara laikā. Sekas bija tūlītējas. Satricinātie vācieši atkāpās no Lodes. Kapteinis H.Vāgners atceras: kad viņš no Lodes apkaimes nokļuva Cēsīs, tad "stacija dunēja no karavīriem bez ieročiem. Viņi nāca no visām pusēm un viņi visi vēlējās braukt projām, būdami ievainoti un dezertējot. Kaujas vadītājs ziņoja, ka viss labākais karaspēka spārns starp Liepu un Raunu ir ielenkts, ka nav sakaru ne augšā, ne apakšā".

21.jūnija vakaru ģenerālis fon der Golcs atceras šādi: "Pēc pirmajiem panākumiem (fon Jena un Malmedes kolonnas) iekritām slazdā..., līdz ar to abas kolonnas, smagi cīnoties, tik tikko ar pūlēm varēja sevi atvilkt atpakaļ." Tajā pašā vakarā, ņemot vērā pretinieka psiholoģisko stāvokli, igauņu spēku vadība nolēma pāriet uzbrukumā. Tam bija pienākušas arī rezerves. 21.jūnija vakarā plkst. 16.52 ģenerālštāba komandieris apakšpulkvedis J.Rinks nodeva E.Pederam armijas virspavēlnieka pavēli par pretuzbrukumu. Rezerves atļāva izmantot tikai uzbrukumam.

Īsā vasaras nakts pagāja nervozi. Abās pusēs aktīvi darbojās izlūkpatruļas. No rīta sāka pienākt igauņu rezerves. N.Rēks atceras: "22.VI pulksten 4.00 mani pamodināja apakšleitnants Lūkass un ziņoja, ka naktī frontē nekas īpašs nav noticis... Tālāk apakšleitnants Lūkass ziņoja, ka tieši pašlaik Valmieras stacijā ir iebraucis 1.pulka II bataljons un pulkvedis Heince no manis prasa norādījumus tālākai darbībai... Nemazgājies ielēcu automašīnā un braucu uz staciju... Atceros, ka garastāvoklis bija neticami labs."

Šeit pat, uz stacijas perona, radās pretuzbrukuma plāns. Tas paredzēja 1.pulka II bataljona un to pavadošās baterijas virzīšanos uz priekšu gar Mūrmuižu, no kurienes vajadzēja paņemt līdzi bruņumašīnu "Vanapagan" kopā ar kājnieku spēkiem. Tad vajadzēja atgūt ceļu krustojumu pie Startiem un nodibināt sakarus ar labās puses bruņotajiem vilcieniem un kreisās puses 3.pulku, lai galarezultātā sakautu Landesvēra galveno kolonnu.

Pulkveža O.Heinces grupa devās ceļā sešos no rīta. Ap deviņiem pēc savienošanās ar "Vanapagan" kaujas grupu tā atradās pusceļā starp Mūrmuižu un Startiem. No vietējiem iedzīvotājiem tika uzzināts, ka tikko no turienes aizgājuši vāciešu izlūki. Uzreiz bataljona grupa nostājās kaujas gatavībā. Igauņiem bija 500 durkļu, 18 ložmetēji un 6 lielgabali (kā atbalsta papildinājums 1.smagās artilērijas pulka 1.baterijai bija latviešu smagā baterija). Vāciešiem neveicās. Izdzirdējuši no izlūkiem, ka priekšā neviena nav, brīvprātīgo korpuss "Petersdorff" devās uz priekšu marša kolonnā. Skaitliski šeit vāciešiem bija 300 durkļu un zobenu ar 24 ložmetējiem.

Dienas vidū notika vāciešiem pavisam negaidīta sadursme. Bruņumašīna "Vanapagan" piepeši devās uz vāciešu kolonnas centru un ar ložmetējuguni satrieca panikā nonākušos vāciešus. Tūlīt sekoja igauņu kājnieku spēku uzbrukums. Pretinieks metās bēgt, atstājot kaujas laukā 60 kritušos, bet 24 vācieši tika apcietināti kopā ar pārpilno kara laupījumu.

Bēgošos vāciešus vajāja igauņu un latviešu bateriju ugunis, ko kāds vācietis atceras šādi: "Tālumā kaut kas dunēja. Lielgabali! Gaudojot un kaucot gaisā lidoja šāviņi. Tuvumā pa labi, pa kreisi sprādzieni. Zemes gabali un šķembas acumirklī aizsedza debesis. Zinu — igauņu smagā artilērija mūs meklē. Sakopojot visus spēkus, uzlecu kājās un skrienu. Man visapkārt lodes ietriecas ceļa smiltīs. Igauņu šāviņi ir mūs atraduši. Visapkārt granātu sprādzieni... Sabrūk mājas. Deg kāds šķūnis. Aitu bars skrien atpakaļ ugunī. Degošo lopu drausmīgie vaidi. Lielgabali visā apkārtnē."

Vienlaikus ar aprakstīto kauju, kur tika iznīcināts kapteiņa Malmedes 2.Baltijas pulka avangards, triecienu guva arī ritmeistera fon Jena 3.Baltijas pulks, kas atradās dzelzceļa zonā. Šeit uzbrukumu veica Kaleva–Maleva pulks leitnanta O.Tiefa vadībā. 400 durkļu un 13 ložmetēju liela kaujas vienība ieradās Lodes stacijā un izkravājās četros no rīta. Nedaudz vēlāk pienāca arī 2.bruņotais vilciens, kura desants (150 durkļu) sekoja kaleviešiem. Pēdējie virzījās Skangales muižas virzienā, jo tas bija būtisks balsta punkts, ko vajadzēja atgūt.

Kauja pie Skangales sākās agri no rīta un attīstījās ar mainīgiem panākumiem. Pulksten 12.30 kalevieši pārgāja izšķirošā trieciena uzbrukumā. Tā komandieris kapteiņleitnants J.Rīsenbergs atceras: "Tā bija pamatīga vētras brāzma. Gāju apmēram 10 soļus pa priekšu un vīri sekoja neparasti kārtīgā ķēdē iepakaļ. Neviens neatpalika. Arī ievainotie rāpoja uz priekšu. Tā vienā laidā nogājām 700 soļu pa klaju lauku, visu laiku atrodoties zem ārprātīgas vāciešu uguns...Vācieši pretojās līdz pēdējam. Atceros kādu viņu ložmetējnieku, kas, pat acis nepaceļot, šāva, kad es jau biju viņam blakus. Nodzēsu viņa dzīvības sveci ar revolveršāvienu."

Kad kalevieši bija iebrukuši Skangales muižā, sekoja mežonīga tuvcīņa ar granātām, šāviņiem un šautenēm. Visas ēkas vajadzēja ieņemt pa vienai. Beidzot vācieši atkāpās, atstājot aiz sevis 60 līķu. No kaleviešu ierindas izgāja 62.

Landesvēra galveno spēku sagrāve un smagie zaudējumi salauza pretinieka nervus. Tikai majors A.Flečers saglabāja aukstasinību un viņa bezbailība atturēja no pilnīgas katastrofas. Viņš personīgi visu laiku atradās atlikušo spēku pēdējās rindās un ar stingru roku uzturēja kārtību satricinātajos pulkos. Bija taču pieņemts lēmums. Spriedums noticis. Frontes vidū, kur atradās vāciešu galvenie spēki, Landesvērs bija sakauts un tas atkāpās. Drīz vien tā spēkus sakāva arī igauņu 3.pulka frontē.

Raunas sektorā vācieši 22.jūnija rītā uzsāka enerģisku uzbrukumu, ko papildināja nepārtraukta lielgabalu uguns. Visi ciemi un viensētas Raunas augstienē dega. Izšķirošais brīdis sākās ap trijiem pēcpusdienā. Vācieši pārrāva 3.pulka iekšējo spārnu, ko veidoja 1. un 3.bataljons. Viņiem laimējās ielauzties līdz Raunas pilsdrupām. Pēdējā brīdī drupās izvietojās pulka kājnieku izlūkkomanda ar virsnieka vietnieku F.Silmanu priekšgalā. Tieši tajā brīdī, kad vāciešu ķēde rāpās augšā augstā paugurā, viņus pārsteidza igauņu atklātā precīzā uguns.

Kāds vācietis, kurš piedalījās šajā uzbrukumā atceras: "Pamodāmies no rīta, gatavojoties uzbrukumam zem majora Flečera un augstākā štāba virsnieku acīm... Uzreiz, pēc pārdesmit minūtēm, nokļuvām tādā ugunī, ka no simts uzbrucējiem atgriezās tikai septiņpadsmit... Atkāpjoties beidzot nonācām ielejā... Izlikām sargus un nolikāmies guļus. Tūdaļ uz ieleju no aizmugures tika atklāta spēcīga ložmetēju un šauteņu uguns. Panika bija neaprakstāma. Tika salauztas sētas, un vezumnieku kolonnas metās bēgt kā vējš. Lielākā daļa pameta savas šautenes un sekoja vezumiem..."

Paniku izraisīja 3.pulka 1. un 3.bataljona divpusējais trieciens, kas sabendēja vāciešu nervus. Uzbrukums tika vērsts arī pret frontes austrumu spārnu. Tātad Cēsu 22.jūnija kauja izšķīrās par labu igauņiem. Vācieši viscaur atkāpās. Garastāvokli Cēsīs atspoguļojis vācu bruņotā vilciena komandieris: "Pulksten 19 no Cēsīm pienāca ziņa, ka tur ir izcēlusies milzīga panika starp karavīriem un ka tie nonākuši līdz savstarpējai nogalināšanai. Ātri devāmies uz Cēsīm, kur nokļuvām 20.20.

Stacijas perons bija pārpludināts ar bēgļiem un mēs nevarējām piebraukt pie stacijas. Satracinātie pūļi klīda pa sliežu ceļiem... Baltiešu stacijas komandants bija aizbēdzis, un viņa vietnieks cerēja uz to pašu... Masu garastāvoklis varēja kļūt neprognozējams.

Kad pulksten 21.30 vakarā panika sasniedza kulmināciju, radās briesmas manam bruņotajam vilcienam, tam tiekot atgrieztam no aizmugures, tādēļ nolēmu lietot varu. Es izvilku savu vilcienu no stacijas, virzījos ziemeļu virzienā un no kādas izdevīgas pozīcijas atklāju 2 vieglo un 4 smago ložmetēju uguni pret bēgļiem... Drīz vien stacija bija tukša... Mēs varējām sūtīt ievainoto — lazarešu un apgādes vilcienus —, jo atkāpušies vairs netraucēja darbību."

Atceroties 22.jūnija vakaru, N.Rēks raksta: "Tā beidzās vēsturiskās kaujas izšķirošā diena... Mūsu vīru nogurums bija liels, bet arī uzvaras prieks bija ne mazāks."

Novērtējot situāciju, plkst. 23.17 ģenerālis E.Peders nolēma sākt vispārēju uzbrukumu un Cēsu ieņemšanu. Apmēram tajā pašā laikā ģenerālis fon der Golcs, apkopojot iegūtos datus, secināja, ka kauja ir zaudēta. Viņš deva pavēli atkāpties visai frontei. Tas notika naktī uz 23.jūniju. Kad igauņu spēki 23.jūnija agrā rītā sāka kustību, tie nekur nesastapa kaut cik ievērības cienīgu pretestību. Starp pulksten pusseptiņiem un pusastoņiem no rīta bruņoto vilcienu desants iebrauca Cēsīs. Pulksten 10.00 no rīta ģenerālis E.Peders izdeva pavēli, ar kuru 23.jūnijs pirmoreiz tika izsludināts kā igauņu uzvaras diena. Pavēle skanēja:

"Šodien pulksten 8.30 bruņoto vilcienu desanti un 3.divīzijas spēki ir pārņēmuši Cēsu pilsētu un tās apkārtni. Ienaidnieka zaudējumi ir ļoti lieli. Igaunijas Republikas nacionālie bruņotie spēki, neskatoties uz prātam neaptveramo ienaidnieka pretestību, turpina uzbrukt dienvidu virzienā. Bruņoto vilciena divizions šajās divu dienu cīņās ir parādījis lielu varonību. Lūdzu dot rīkojumu, lai sakarā ar gūto uzvaru pār mūsu mūžseno un nodevīgo ienaidnieku pilsētās un apriņķos tiktu izkārti karogi, un vietējos garnizonos ir jāsarīko karaspēka parādes."

Igauņu spēku uzvaras cēloņi

Igauņu kara vēsturnieki uzvaras cēloņus pieraksta pirmām kārtām ģenerāļa J.Laidonera un frontes komandieru dzelzs nerviem. Pat visgrūtākajā brīdī Igaunijas armijas vadība nezaudēja galvu un uzbrukumam nedeva visas stratēģiskās rezerves, lai "aizbāztu caurumu" frontē. Pateicoties tam, pretuzbrukums kļuva iznīcinošāks. Priekšplānā izvirzījās vadības un kareivju izcilā cīņas morāle, visu kājnieku un artilēristu veiksmīgā kopējā sadarbība un rezerves daļu sekmīgā funkcionēšana. Nozīmīga bija arī vienkārša un skaidra operatīvā programma un galvenais: atbildība tika uzņemta ļoti nopietni.

Vācu autori sagrāvi skaidro ar vāju izlūkošanu un igauņu armijas nepietiekamu novērtēšanu. Ģenerālis fon der Golcs tā arī rakstīja: "Mūsu sakāves cēloņi bija... igauņu novērtēšana par zemu..., izlūkošanas igauņu virzienā nebija nemaz."

Dzelzsdivīzijas komandieris majors J.Bišofs raksturoja fon der Golca operācijas programmu kā gan politiski, gan militāri kļūdainu.

Daudzi ierindas virsnieki un karavīri kā zaudējumu cēloni min igauņu bruņoto vilcienu un artilērijas spēku priekšzīmīgo darbību, kuru līmenis pārsteidza vāciešus. Ģenerālis fon der Golcs vaino arī sava karaspēka zemo cīņas morāli. Šāda veida sakāves cēloņus ir grūti atzīt par patiesiem.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka Cēsu kaujas tomēr tiek augsti vērtētas vācu militārajā vēsturē. 1930. gadu beigās Vācijā tika izdots trīs sējumu darbs, kur aplūkotas Pirmā pasaules kara laika kaujas, kas notika Vācijas robežās. Cēsu kauja ir vienīgā kauja, kas ir analizēta šajā izdevumā kā kauja ārpus Vācijas. Aprakstījums aptver 30 lappuses 200 lappušu biezajā sējumā, aptverot periodu no 1919.gada maija līdz karadarbības beigām Austrumos.