ASV Valsts departamenta ziņojums par cilvēktiesību stāvokli Latvijā 2003.gadā
Latvija ir parlamentāra
demokrātiska valsts. Ministru prezidents kā izpildvaras vadītājs
un Ministru kabinets ir atbildīgi par valdības darbību.
Prezidentu kā valsts vadītāju ievēlē Saeima, un Saeima ievēlēja
Vairu Vīķi-Freibergu uz otru četrus gadus ilgu termiņu 2003.gada
jūnijā. 2002.gada oktobrī notikušās 100 deputātu Saeimas
vēlēšanas un referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā
septembrī noritēja brīvi un taisnīgi. Satversmē noteikts, ka
tiesu vara ir neatkarīga; kaut gan bija daži uzlabojumi tiesu
darbībā, saglabājās ievērojamas problēmas, ieskaitot
neefektivitāti un aizdomas par korupciju.
Civilās iestādes kopumā saglabāja efektīvu kontroli pār drošības
spēkiem, kur ietilpst Valsts policija un citi dienesti, kas ir
Iekšlietu ministrijas pakļautībā, Pašvaldības policija, kas ir
vietējo pašvaldību kontrolē; militārais pretizlūkošanas dienests
un aizsardzības dienests, kas ir Aizsardzības ministrijas
pakļautībā; un Zemessardze, kas ir bruņoto spēku sastāvdaļa. Daži
drošības spēku darbinieki, ieskaitot policiju un citu Iekšlietu
ministrijas personālu, izdarīja cilvēktiesību pārkāpumus.
Ekonomikā lielā mērā valdīja brīvā tirgus ekonomika, kaut gan
daži lieli sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji uzņēmumi vēl bija
valsts rokās, ieskaitot valsts elektroenerģijas uzņēmumu un
dzelzceļus. Valstī ir aptuveni 2,3 miljoni iedzīvotāju. Trīs
ceturtdaļas nodarbināto strādāja privātajā sektorā, un 70
procentus no iekšzemes kopprodukta deva privātais sektors. Valsts
valūta saglabāja stabilitāti, un tā bija brīvi konvertējama,
bezdarba līmenis bija 8,5 procenti, ikgadējā inflācija – 3,5
procenti, un ekonomiskās izaugsmes temps gada pirmajos deviņos
mēnešos bija 7,4 procenti.
Valdība kopumā ievēroja pilsoņu un lielās nepilsoņu kopienas
cilvēktiesības, tomēr dažās jomās bija problēmas. Drošības spēku
darbinieki, ieskaitot policiju un citu Iekšlietu ministrijas
personālu, dažreiz lietoja pārmērīgu spēku un slikti izturējās
pret atsevišķām personām, un valdība veica disciplinārus
pasākumus, lai to novērstu. Apstākļi cietumos bija slikti, bet
ilgtermiņa ieslodzījuma vietu stāvoklis uzlabojās. Problēma bija
pārāk ilga turēšana apcietinājumā pirms tiesas procesa. Tiesu
darbība nebija efektīva, dažreiz tās bija korumpētas un ne
vienmēr nodrošināja objektivitāti tiesas spriešanā. Sabiedrībā
saglabājās problēma, kas attiecas uz vardarbību pret
sievietēm.
Bija arī bērnu ļaunprātīgas izmantošanas un prostitūcijas
problēmas. Bija daži ziņojumi par diskrimināciju uz etniskās
piederības pamata. Pieauga problēmas, kas saistītas ar sieviešu
un meiteņu tirdzniecību prostitūcijas nolūkos.
Cilvēktiesību ievērošana
1. sadaļa. Tiesības uz personas
integritāti un brīvību
Patvaļīgas vai nelikumīgas dzīvības atņemšanas aizliegums
Nebija ziņojumu par patvaļīgu vai nelikumīgu dzīvības atņemšanu,
ko būtu izdarījusi valdība vai tās pārstāvji.
Pazušana
Nebija ziņojumu par personu pazušanu politisku motīvu dēļ.
Spīdzināšanas, nežēlīgas, necilvēciskas vai pazemojošas apiešanās
ar personu vai pazemojošas sodīšanas aizliegums
Satversme aizliedz šādas darbības, un nebija ziņojumu par to, ka
valdības amatpersonas būtu veikušas šādas darbības.
Valsts cilvēktiesību birojs reaģēja uz četrām 2002.gada sūdzībām
par policijas brutalitāti un konstatēja, ka Iekšlietu ministrija
izskatīja sūdzības un atrisināja problēmas.
Viens gadījums, kas piesaistīja lielu sabiedrības uzmanību
2002.gadā, kad četri policisti tika apsūdzēti par aizdomās turamā
piekaušanu līdz nāvei, tika izskatīts tiesā, bet pierādījumu
trūkuma dēļ tiesa viņus attaisnoja. Valsts policija jau iepriekš
bija uzlikusi administratīvus sodus policistiem un atlaidusi
viņus no darba policijā.
Valdība sauca pie atbildības tos, kas bija atbildīgi par sliktu
apiešanos ar cietumniekiem. Valsts cilvēktiesību birojs nav
informējis, ka būtu sūdzības par cietumnieku spīdzināšanu vai
necilvēcīgu izturēšanos pret tiem. Apstākļi cietumos bija slikti,
kaut gan bija uzlabojumi, un turpinājās vecāko ieslodzījuma vietu
remonts. Valsts cilvēktiesību birojs pauda bažas par īslaicīgās
aizturēšanas vietām. Valstī bija 28 īslaicīgās aizturēšanas
vietas, kas paredzētas aizturētajiem, kur tos drīkst aizturēt ne
ilgāk kā 72 stundas. Valsts cilvēktiesību birojs konstatēja, ka
tādi apstākļi kā slikta ventilācija un mitras, tumšas un netīras
kameras, kas neatbilst cilvēktiesību standartiem, ir vismaz pusē
no īslaicīgās aizturēšanas vietām.
Ir samazinājusies pārapdzīvotība cietumos. Centrālā ieslodzījuma
vietu pārvalde ziņoja, ka gada laikā cietumu apdzīvotība kopumā
bija 90 procenti no to maksimālās ietilpības: pirmstiesas
ieslodzījuma vietās tā bija 86 procenti, notiesāto cietumos – 93
procenti, cietumu slimnīcās – 64 procenti.
Sievietes cietumnieces tiek turētas atsevišķi no vīriešiem
cietumniekiem un nepilngadīgie atsevišķi no pilngadīgajiem. Šajā
gadā nepilngadīgie tika pārvietoti no standartiem neatbilstošā
Brasas cietuma uz tikko izremontētām telpām Rīgas Centrālcietumā.
Personām, kas atradās pirmstiesas apcietinājumā (43 procentiem no
kopējā cietumnieku skaita), bija ierobežotas iespējas
kontaktēties ar nevalstiskajām organizācijām vai ģimenes
locekļiem, kā arī viņiem bija jāuzturas daudz sliktākos apstākļos
nekā citiem cietumniekiem. Tie, kas atradās pirmstiesas
apcietinājumā, tika turēti atsevišķi no notiesātajiem.
Valdība atļauj neatkarīgiem cilvēktiesību aizsardzības
novērotājiem apmeklēt cietumus. Valstij ir pašai savas novērotāju
grupas, tādas kā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju
centrs, kas rūpīgi sekoja apstākļiem cietumos šā gada
laikā.
Patvaļīga aresta, aizturēšanas vai izsūtīšanas aizliegums
Satversme aizliedz patvaļīgu arestu un aizturēšanu, un valdība
kopumā ievēroja šos aizliegumus.
Valsts policija un citi dienesti, tādi kā īpaša Imigrācijas
policija un Robežsardze atrodas Iekšlietu ministrijas pakļautībā;
pašvaldības policija ir vietējo pašvaldību kontrolē; un
Zemessardze, kas ir bruņoto spēku sastāvdaļa, arī palīdz
policijai tās darbībā. Bieži tika izteikti apgalvojumi par
korupciju un kukuļošanu tiesībsargājošās iestādēs, kas ietekmēja
sabiedrības uzskatus par policijas darba efektivitāti. Valdības
korupcijas apkarošanas kampaņas pasākumi ir vērsti arī pret
policijas pāridarījumiem, un Iekšlietu ministrija veica
organizatoriskas reformas, lai daudz efektīvāk varētu vērsties
pret policijas pārkāpumiem. Šā gada laikā Drošības policija
ierosināja ar korupciju saistītas krimināllietas pret 24
tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, ieskaitot 18
policistus.
Likumā noteikts, ka prokuratūrai 72 stundu laikā pēc personas
aresta ir jāpieņem oficiāls lēmums par to, vai celt apsūdzību vai
atbrīvot apsūdzēto. Apsūdzība ir jāceļ 10 dienu laikā pēc aresta.
Tiesas ir atbildīgas par aresta ordera izdošanu. Apcietinātajiem
ir tiesības pieprasīt advokāta klātbūtni jebkurā laikā. Šīs
tiesības ir pakļautas tiesiskai pārskatīšanai, bet tikai tiesas
procesa laikā.
Problēma bija pārāk ilga turēšana pirmstiesas apcietinājumā.
Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas personāla sniegto informāciju
apcietinātie, kas gaida lietas iztiesāšanu, pavada cietumā vidēji
divus gadus. Kriminālkodeksā ir noteikts, ka pirmstiesas
apcietinājums nevar būt ilgāks par 18 mēnešiem no brīža, kad
ierosināta lieta. Samazinājās problēmas, kas ir saistītas ar
nepilngadīgo turēšanu pārāk ilgā pirmstiesas apcietinājumā, jo
tiesas noteica 6 mēnešus ilgu termiņu nepilngadīgo turēšanai
apcietinājumā pirms lietas iztiesāšanas. Atrašanās apcietinājumā
var būt ilgāka, ja ir īpaši apstākļi, un tai ir nepieciešams
tiesas rīkojums. To nepilngadīgo skaits, kas atradās pirmstiesas
apcietinājumā, samazinājās līdz 239, kas bija 7 procenti no
visiem apcietinātajiem.
Šā gada laikā Valsts cilvēktiesību biroja un Latvijas
Cilvēktiesību un etnisko studiju centra darbinieki pētīja un
apmeklēja slēgta tipa iestādes, ieskaitot cietumus, psihiatriskās
slimnīcas un nelegālo imigrantu aizturēšanas vietas.
Nelegālie imigranti tika turēti
Olaines nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē. Saskaņā ar
Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra ziņojumu,
fiziskie apstākļi nometnē bija pieņemami, bet iemītniekiem (to
skaits aprīlī bija 34) nebija pieejama informācija par viņu
tiesībām, un viņiem bija ierobežotas iespējas atpūsties.
Likums aizliedz piespiedu izsūtīšanu, un netika ziņots, ka
valdība būtu to darījusi.
Tiesības uz taisnīgu tiesu
Satversmē noteikts, ka tiesu vara ir neatkarīga, un valdība
kopumā īstenoja šo nosacījumu praksē; tomēr, lai arī izglītošanas
un atalgojuma palielināšanas rezultātā nedaudz uzlabojās tiesu
darba kvalitāte, vēl bija ievērojamas problēmas, ieskaitot
neefektivitāti un aizdomas par korupciju.
Satversmē ir paredzētas tiesības
uz taisnīgu tiesu, un neatkarīgā tiesu vara šīs tiesības kopumā
īstenoja.
Tiesu sistēmā ietilpst rajona (pilsētas) tiesas; apgabaltiesas,
kas izskata no rajona tiesām saņemtās apelācijas; Augstākā tiesa,
kas ir augstākā apelācijas tiesa; un septiņu locekļu lielā
Satversmes tiesa, kas izskata lietas, kuras attiecas uz
konstitucionāliem jautājumiem pēc valsts institūciju vai indivīdu
lūguma, kas uzskata, ka ir pārkāptas to konstitucionālās
tiesības. Smagāku krimināllietu iztiesāšanas gadījumos rajona un
apgabaltiesās tiesnesim ir divi piesēdētāji.
Tika apgalvots, ka korupcija tiesu sistēmā ir plaši izplatīta.
Ministru prezidents izvērsa korupcijas apkarošanas kampaņu un
visu gadu turpināja pievērst uzmanību šim jautājumam. Korupcijas
novēršanas un apkarošanas birojs sāka savu darbību februārī, bet
tā efektivitāte bija ierobežota, ko izraisīja vadības maiņas un
politiskās nesaskaņas. Divas nozīmīgākās lietas, ko izskatīja
KNAB, bija veselības aizsardzības ministra lietas izmeklēšana un
pret prokuroru ierosinātās lietas par kukuļņemšanu izmeklēšana.
Vairumam tiesnešu nav adekvāta juridiskā izglītība, un tiesu
sistēma ir pārāk vāja, tāpēc daudzi no tās lēmumiem nestājas
spēkā. Lielas grūtības tiesas lēmumu izpildē rada efektīvas tiesu
izpildītāju sistēmas trūkums. Likums pieļauj alternatīvu sodu,
ieskaitot sabiedriskos darbus; tomēr tiesas reti piesprieda
alternatīvus sodus.
Ilgs un darbietilpīgs tiesas process, nepietiekams skaits
tiesnešu un tas, ka nav sistēmas, kas mudinātu uz atzīšanos
mazākā noziegumā, lai neapsūdzētu smagākā noziegumā, ir tā
pārslogojis tiesas, ka vidēji lietas iztiesāšana ilgst divus
gadus, kas bija par cēloni pārāk ilgam pirmstiesas apcietinājumam
(skat. 1.d sadaļu). Gada laikā Valsts cilvēktiesību birojs saņēma
273 sūdzības par lēniem tiesas procesiem. Lai atrisinātu šīs
problēmas, Ministru kabinets apstiprināja jaunu Kriminālprocesa
likumu, kas vēl jāpieņem Saeimai.
Tiesas lēmumi netika sistemātiski publicēti, un tiem, kas bija
publicēti, trūka centralizēta rādītāja. Tiesas sēdes var būt
slēgtas, ja tas ir nepieciešams, lai netiktu izpausts valsts
noslēpums vai lai aizsargātu nepilngadīgo intereses. Visiem
apsūdzētajiem ir tiesības nolīgt advokātu, un trūcīgiem
apsūdzētajiem valsts sedz izdevumus par advokāta pakalpojumiem.
Apsūdzētajiem ir tiesības izlasīt visas apsūdzības, konfrontēt
visus lieciniekus, un viņi var uzaicināt lieciniekus un sniegt
liecību par labu savai lietai. Viņi var arī iesniegt
apelācijas.
Netika ziņots par to, ka būtu politiskie cietumnieki.
Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, mājokļa neaizskaramību vai
korespondences noslēpumu
Likums aizsargā šīs tiesības, un valdība tās kopumā īstenoja
praksē.
2.sadaļa. Pilsoniskās tiesības
Vārda un preses brīvība
Satversme nodrošina vārda un preses brīvību, un valdība kopumā
šīs tiesības ievēroja praksē. Likums par presi aizliedz preses
vai citu masu mediju cenzūru; tomēr likumā par masu medijiem ir
vairāki ierobežojoši nosacījumi, kas regulē raidījumu saturu un
valodu. Likumā par radio un televīziju noteikts, ka vismaz 51
procentam no televīzijas raidījumiem jābūt Eiropas izcelsmes, no
kuriem 40 procentiem jābūt latviešu valodā, tomēr šie nosacījumi
ne vienmēr tika īstenoti.
Gan latviešu, gan krievu valodā
iznākošie laikraksti publicēja rakstus, kuros bija visdažādākā
politiskā kritika un viedokļi. Lielākā daļa laikrakstu un žurnālu
piederēja privātam kapitālam. Daudz neatkarīgu televīzijas un
radio kanālu raidīja gan krievu, gan latviešu valodā, kā arī
pieauga to personu skaits, kas skatījās satelīttelevīzijas
raidījumus.
Valdība kopumā neierobežoja pieeju internetam un neierobežoja
akadēmisko brīvību.
Pulcēšanās un biedrošanās brīvība
Satversme paredz pulcēšanās brīvību, un varas iestādes nedrīkst
aizliegt sabiedrības pulcēšanos, tomēr demonstrāciju
organizētājiem par to ir iepriekš jāinformē vietējā pašvaldība,
kas var mainīt pulcēšanās laiku un vietu tādu iemeslu dēļ kā
bailes izraisīt masu nekārtības. Likumā arī noteikts, ka
protestētājiem jāpaliek noteiktā attālumā no ārvalstu
diplomātiskajām misijām, Saeimas, prokuratūras un citām noteiktām
sabiedriskajām institūcijām. Neatkarīgas cilvēktiesību
aizsardzības organizācijas apgalvoja, ka likuma nosacījumi ir
pretrunīgi un grūti saprotami. Neraugoties uz to, gada laikā
notika daudz demonstrāciju, kas noritēja mierīgi un bez valdības
iejaukšanās.
Septembrī Rīgas dome atteicās izsniegt atļauju demonstrācijai
pret ierosinātajām valodas reformām skolās. Šīs reformas paredz
samazināt priekšmetu skaitu, ko māca krievu valodā skolās, kur
mācības notiek krievu valodā. Demonstrācijas organizētāji
pārdēvēja savu pasākumu par “politiskās partijas” sanāksmi, kam
atļauja nebija vajadzīga. Demonstrācija noritēja mierīgi, un tajā
piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Vēlāk Saeimas deputāti no
nacionālas partijas ierosināja no likuma izslēgt nosacījumu, kas
atļauj politiskas partijas masu sanāksmes; līdz gada beigām
lēmums par šo priekšlikumu netika pieņemts.
Reliģijas brīvība
Satversme paredz reliģijas brīvību, un valdība kopumā ievēroja
šīs tiesības praksē.
Nav vienas oficiālas valsts reliģijas; tomēr valdība atšķir
“tradicionālās” reliģijas (luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo,
vecticībnieku, baptistu un ebreju) no “jaunām” reliģijām.
Kaut gan valdība neizvirza prasību reģistrēt reliģiskās grupas,
likums piešķir reliģiskajām organizācijām noteiktas tiesības un
privilēģijas, kad tās ir reģistrētas, tādas kā atsevišķas
juridiskas personas statusu, kam ir tiesības uz īpašumu un
tiesības veikt citas finansiālas darbības, kā arī ziedotāji var
saņemt nodokļu atvieglojumus. Reģistrācija arī atvieglo likuma
par sabiedrības pulcēšanos ievērošanu.
Saskaņā ar Tieslietu ministrijas amatpersonu apgalvojumu lielākā
daļa reģistrācijas pieteikumu tiek apmierināti pēc tam, kad tiek
iesniegti atbilstoši dokumenti; tomēr likums neļauj vienlaikus
reģistrēt vairāk nekā vienu reliģisku apvienību (baznīcu) vienā
konfesijā, un, pamatojoties uz to, valdība ir noraidījusi
pieteikumus.
Vīzu izsniegšanas noteikumi prasa reliģiskajiem darbiniekiem
uzrādīt vai nu ordinācijas apliecību, vai dokumentu par reliģisko
izglītību, kas atbilst Latvijas bakalaura grādam teoloģijā. Vīzu
saņemšanas process bija apgrūtinošs; tomēr problēmas šajā jomā
samazinājās, kad amatpersonas pielika pūles, lai situācija
uzlabotos. Valdība palīdzēja atrisināt vairākus sarežģītus
gadījumus, lai misionāri varētu saņemt vīzas.
Ārvalstu evaņģēlistiem un misionāriem ir atļauts noturēt sapulces
un pievērst jaunai ticībai, bet likumā noteikts, ka tikai
vietējās reliģiskās organizācijas var uzaicināt viņus veikt šādas
aktivitātes. Ārvalstu reliģiskās konfesijas kritizēja šo
nosacījumu.
Likumā noteikts, ka valsts skolās skolēniem reliģiju var mācīt,
vadoties pēc brīvprātības principa, tikai evaņģēliskās luterāņu,
Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un ebreju
konfesiju pārstāvji. Valsts finansē šo izglītību. Valsts
atbalstīto nacionālo minoritāšu skolās skolēni arī var saņemt
izglītību par reliģiju, kas ir “raksturīga šai nacionālajai
minoritātei”, vadoties pēc brīvprātības principa. Citas
konfesijas var sniegt reliģisko izglītību tikai privātajās
skolās.
Attiecības starp dažādajām reliģiskajām kopienām bija kopumā
draudzīgas. Ekumenisms vēl aizvien ir jauns jēdziens valstī, un
tradicionālajām reliģijām ir atturīga attieksme pret to. Kaut gan
valdības amatpersonas mudināja uz jauno reliģiju plašāku izpratni
un akceptēšanu, pret jaunākajām netradicionālajām ticībām
izturējās ar aizdomām.
17.septembrī vandāļi apgāza kapakmeņus un izdarīja antisemītiskus
uzrakstus uz sienām Rīgas Jaunajos ebreju kapos; valsts
amatpersonas nosodīja šo vandālisma aktu, un pilsētas varas
iestādes ātri novērsa postījumus.
Detalizētāku izklāstu var atrast 2003.gada Starptautiskajā
ziņojumā par reliģijas brīvību.
Pārvietošanās brīvība valsts iekšienē un no vienas valsts uz
otru, emigrācija un repatriācija
Satversme nodrošina šīs tiesības, un valdība kopumā tās ievēroja
praksē.
Likumā noteikts, ka reģistrētajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem
nepilsoņiem ir tiesības izvēlēties un mainīt dzīvesvietu,
izbraukt no valsts un atgriezties valstī, kā arī paredz ārvalstu
ceļojumiem derīgu dokumentu izsniegšanu nepilsoņiem, kas
apliecina šīs tiesības, tomēr ir tiesības, kas nepilsoņiem ir
liegtas (skat. 3.sadaļu). Viņiem nav atļauts strādāt par
bruņotiem sargiem vai krimināllietu advokātiem. Nepilsoņi var
iegūt privātīpašumā zemi tikai pēc sarežģītas procedūras, un viņi
nevar nopirkt zemi valsts robežjoslās. Valdība ir uzņēmusi
atpakaļ nepilsoņus, kam bija bēgļa statuss kādā ārvalstī vai kas
brīvprātīgi bija pametuši savu pastāvīgo dzīvesvietu, bet pēc tam
nolēma atgriezties valstī, lai tur dzīvotu un strādātu.
Nepilsoņiem, kas izbrauca no valsts kā bēgļi padomju varas gados,
nebija nekādu grūtību atgriezties ar bēgļu ārvalstu ceļojumiem
derīgiem dokumentiem biznesa vai ģimenes apciemošanas nolūkā.
Valdība arī nodrošina aizsardzību nepilsoņiem, kas dodas ārzemju
ceļojumos.
Likums paredz bēgļa vai patvēruma meklētāja statusa piešķiršanu
personām, kas atbilst bēgļa definīcijai, kas dota 1951.gadā
pieņemtajā ANO “Konvencijā par bēgļa statusu” vai 1967.gadā
pieņemtajā “Protokolā par bēgļa statusu”. Praksē valdība
nodrošināja aizsardzību pret atkārtotu ļaunprātību un piešķīra
bēgļa statusu vai patvērumu; tā nodrošināja īslaicīgu aizsardzību
atsevišķiem indivīdiem, kas neatbilda bēgļa vai patvēruma
meklētāja statusa definīcijai. Valdība sadarbojās ar ANO augsto
komisāru bēgļu jautājumos un citām humānās palīdzības sniedzējām
organizācijām, lai palīdzētu bēgļiem, īpaša imigrācijas policija
un robežsardzes vienības palīdz izskatīt patvēruma meklētāju
lūgumus. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumus var
pārsūdzēt Tieslietu ministrijas Bēgļu lietu departamentā. Piecas
personas no Gruzijas un divas personas no Krievijas lūdza
patvērumu, bet saņēma atteikumu, un astoņām personām valstī bija
bēgļa statuss.
Valsts robežsardze ziņoja, ka uz robežas tika aizturētas 989
personas. Tika aizturēti 162 nelegālie strādnieki. Gada laikā 178
nelegālie imigranti brīvprātīgi izbrauca no valsts, bet deportēja
301 nelegālo imigrantu. Valdība ir vērsusies pie Krievijas un
Baltkrievijas valdībām, lai noslēgtu līgumus par bēgļu
atpakaļuzņemšanu, un šādu līgumu trūkums bija galvenais šķērslis
efektīvai austrumu robežas kontrolei; šādi līgumi līdz gada
beigām netika noslēgti.
3.sadaļa. Politiskās tiesības: pilsoņu tiesības mainīt savu
valdību
Satversme nodrošina pilsoņiem tiesības mainīt
savu valdību mierīgā ceļā, un pilsoņi var praksē īstenot šīs
tiesības, piedaloties periodiskās, brīvās un taisnīgās vēlēšanās,
kas notiek, pamatojoties uz vispārējām vēlēšanu tiesībām.
2002.gada oktobrī notika brīvas un taisnīgas Saeimas vēlēšanas,
un tajās piedalījās 72,5 procenti no balsstiesīgajiem vēlētājiem.
Saeimas vēlēšanām savus kandidātus bija izvirzījušas 20 partijas,
un kandidāti no 6 partijām, kas pārstāv plašu politisko spektru,
tika ievēlēti Saeimā. Jūnijā Saeima ievēlēja Valsts prezidenti.
Pateicoties valstī veiktajām politiskajām un ekonomiskajām
reformām, Latvija 2002.gadā tika uzaicināta iestāties Eiropas
Savienībā 2004.gada maijā.
Vēlēšanu likumā noteikts, ka vēlētus amatus nevar ieņemt
personas, kas turpināja darboties komunistiskajā partijā vai
citās prosovetiskās organizācijās pēc 1991.gada janvāra, un tie,
kas strādāja tādās institūcijās kā agrākā padomju laika Valsts
drošības komiteja. Tiesības piedalīties Saeimas un pašvaldību
vēlēšanās ir tikai pilsoņiem. Daudzi etniskie krievi ir pilsoņi
un var piedalīties vēlēšanās (skat 5.sadaļu). Nepilsoņi var
apvienoties un veidot politiskas partijas, bet partijā ir jābūt
vismaz 200 pilsoņiem, un vismaz pusei no kopējā biedru skaita ir
jābūt pilsoņiem (skat. 2.b. sadaļu). ANO Rasu diskriminācijas
izskaušanas komiteja rekomendēja valstij apsvērt iespēju piešķirt
nepilsoņiem, kas ir ilgi pastāvīgie iedzīvotāji, tiesības vēlēt
pašvaldību vēlēšanās.
Aprīlī Eiropas Cilvēktiesību komisija piekrita izskatīt lūgumu,
ko iesniedza cilvēktiesību aizsardzības un politiskās kustības
aktīviste, bijusī komuniste Tatjana Ždanoka, kas apgalvo, ka tika
pārkāptas viņas cilvēktiesības, kad viņai neļāva izvirzīt savu
kandidatūru Saeimas vēlēšanām. Bez tam, tā kā Tatjana Ždanoka
nevarēja izvirzīt savu kandidatūru Saeimas vēlēšanām, 1999.gadā
tika anulēts viņas mandāts Rīgas domē.
No 100 Saeimas deputātiem 18 bija sievietes, un Saeimas
priekšsēdētāja bija sieviete. No 15 Ministru kabineta locekļiem 3
bija sievietes. Par Valsts prezidenti ievēlēja sievieti.
Nav etnisku ierobežojumu tiesībās ieņemt politiskus amatus.
Neetniskie Latvijas iedzīvotāji, ieskaitot etniskos krievus un
poļus, darbojās dažādās vēlētās institūcijās.
4.sadaļa. Valsts attieksme pret iespējamo cilvēktiesību
pārkāpumu izskatīšanu starptautiskās un nevalstiskās
institūcijās
Arvien lielāks skaits vietējo un starptautisko cilvēktiesību
aizsardzības grupu pielika pūles, lai izpētītu un sniegtu
palīdzību cilvēktiesību jautājumos, ieskaitot apstākļus cietumos
un sieviešu un bērnu tiesības, un šīs grupas varēja kopumā
darboties bez valdības ierobežojumiem. Vairākas organizācijas
nodarbojās ar jautājumiem, kas interesēja nepilsoņus un citus
neetniskos Latvijas iedzīvotājus, un sniedza ziņojumus par to
tiesām un presei. Valdība iesaistījās dialogā ar nevalstiskajām
organizācijām, kas nodarbojās ar cilvēktiesību jautājumiem, un
kopumā bija atsaucīga, uzklausot to viedokļus.
Valsts cilvēktiesību birojs ir
neatkarīga valstiska institūcija, kurai ir pilnvaras sekmēt
cilvēktiesību ievērošanu, sniegt informāciju par cilvēktiesībām,
izskatīt individuālas sūdzības un sākt savu izmeklēšanu iespējamo
cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos. Birojs darbojās kā ombudsmena
institūcija sociālajos jautājumos un izskatīja dažādas
individuālās sūdzības, galvenokārt par grūtībām sociālo pabalstu
saņemšanā.
5.sadaļa. Diskriminācija uz rases, dzimuma, invaliditātes,
valodas vai sociālā statusa pamata
Saskaņā ar Satversmi
visi pilsoņi likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Satversme nodrošina
aizsardzību pret diskrimināciju uz rases, dzimuma, valodas vai
invaliditātes pamata.
Sieviešu tiesības
Lai gan nebija pieejama vispārēja statistika, novērotāji ziņoja,
ka vardarbība pret sievieti ģimenē, kas bieži ir saistīta ar
pārmērīgu alkohola lietošanu, bija nozīmīga un maz aktualizēta
problēma. Policijas statistikas dati par vardarbību ģimenē bija
sagrupēti vispārīgās kategorijās, tādās kā fiziska aizskaršana.
Kriminālkodeksā izvarošana ir atzīta par kriminālnoziegumu, bet
tas nav attiecināts uz gadījumiem, kad izvarotājs ir
dzīvesbiedrs. Gada laikā tika ziņots par 106 izvarošanas
gadījumiem. Šīs vardarbības upuri bieži nebija informēti par
savām tiesībām un nevēlējās meklēt aizstāvību ar tieslietu
sistēmas palīdzību. Cilvēktiesību aizsardzības grupas apgalvoja,
ka tieslietu sistēma, ieskaitot tiesas, ir tendēta samazināt
ģimenē notikušas vardarbības nopietnību un ka policija reizēm ne
visai labprāt arestē vainīgos šādos gadījumos.
Nebija īpašu patversmju, kas paredzētas sievietēm, kuras cietušas
no vardarbības. Rīgā bija viena patversme, kur sievietes
bezpajumtnieces, kurām ir bērni, var uzturēties līdz 2 mēnešiem.
Nav īpašu telefona līniju, lai varētu paziņot par izvarošanu vai
uzbrukumu; tomēr NVO izdevās panākt, lai būtu divi telefona
numuri, pa kuriem piezvanīt krīzes gadījumos. Prostitūcija ir
legāla (kaut gan sutenerisms nav), bet Valsts cilvēktiesību
birojs ziņoja, ka pilngadīgās prostitūtas nav tiesiski
aizsargātas. Prostitūcija bija plaši izplatīta un bieži bija
saistīta ar organizēto noziedzību. Saskaņā ar valdības sniegto
informāciju valstī bija 3000 prostitūtu. Nebija nekādu valsts
institūciju, kas sniegtu palīdzību prostitūtām; tomēr privāta
organizācija, kas nodarbojas ar dzimtes problēmām, sniedza
medicīnisko palīdzību un sociālo atbalstu prostitūtām. Notika
tirdzniecība ar sievietēm prostitūcijas nolūkos (skat.
6.f.sadaļu).
Seksuāla uzmākšanās sievietēm darbavietā, kaut gan tā ir
nelikumīga, bija bieži sastopama. Kultūras faktori bieži atņēma
sievietēm drosmi publiski paziņot par vardarbību, iesniedzot
sūdzību.
Sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem. Darba likums
aizliedz diskrimināciju nodarbinātībā; tomēr praksē sievietēm
bieži jāsastopas ar diskrimināciju pieņemšanā darba un samaksā
par darbu, sevišķi privātajā sektorā. Darba likums arī aizliedz
sievietēm strādāt smagu fizisku darbu vai darbu veselībai
kaitīgos apstākļos, kas ir precizēts sarakstā, par ko vienojās
Ministru kabinets un arodbiedrības.
Darba likums aizliedz diskrimināciju darbā un atlīdzībā par darbu
uz dzimuma pamata un prasa, lai darba devēji noteiktu vienādu
atlīdzību par līdzvērtīgu darbu. Likums aizliedz arī
diskrimināciju darbavietā uz dzimuma pamata.
Palielinājās sieviešu tiesību aizstāvības grupu lielums un
skaits, un tās nodarbojās ar darba meklēšanu sievietēm, centās
panākt sociālo pabalstu palielināšanu un palīdzēja sievietēm, kas
bija cietušas no vardarbības ģimenē.
Bērnu tiesības
Likums par bērnu tiesībām un konstitucionālie nosacījumi
attiecībā uz bērniem nodrošina dažāda veida aizsardzību,
ieskaitot veselības aprūpi un tiesisko aizsardzību pret fizisku
aizskaršanu; tomēr šie nosacījumi netika pilnībā īstenoti. Deviņu
klašu izglītība vecumā no 7 līdz 16 gadiem ir obligāta, un
divpadsmit klašu izglītība vecumā līdz 18 gadiem ir bezmaksas.
Neraugoties uz to, ka ir likumi par obligātu izglītību, skolas
neapmeklēšana bija plaši izplatīta un vēl palielinājās. Darbojās
Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, dažas bērnu tiesību
aizstāvības grupas aktīvi darbojās, sevišķi lobējot likumus par
bērnu tiesību aizsardzību un par bērnu pabalstu
palielināšanu.
Ir pierādījumi, kas liecina, ka bērnu pamešana un vardarbība pret
bērniem, ieskaitot seksuālu izmantošanu, bija plaši izplatīta.
Tiesībsargājošās iestādes ir ar tiesas spriedumu palīdzību
atņēmušas vecāku tiesības vecākiem, kas dara pāri saviem bērniem,
un panākušas notiesāšanu bērnu seksuālās izmantošanas
gadījumos.
Rīgā “Dardedze”, centrs pret vardarbību, turpināja sniegt
atbalstu bērniem, kas cietuši no vardarbības. Centrs piedāvāja
dažāda veida medicīnisko palīdzību un rehabilitāciju no
vardarbības cietušajiem bērniem un viņu ģimenēm. Centrā ir arī
tiesu medicīnas interviju telpa, kur no vardarbības cietušos var
izjautāt drošos apstākļos un viņu liecības var tieši pārraidīt uz
tiesas telpām.
Bija sastopama arī bērnu prostitūcijas problēma. No 12 līdz 13
procentiem prostitūtu bija vecumā no 8 līdz 18 gadiem.
Konstitucionālā un ar likumu noteiktā bērnu aizsardzība bērnu
prostitūcijas gadījumos bija sporādiska.
Notika tirdzniecība ar jaunām meitenēm prostitūcijas nolūkos
(skat. 6.f.sadaļu).
Invalīdu tiesības
Satversme nodrošina invalīdiem aizsardzību pret diskrimināciju;
likums nosaka, ka ir jānodrošina invalīdiem iespēja iekļūt
sabiedriskās vietās. Darba likumā un citos likumos ietvertie
nosacījumi aizsargā invalīdus no aizspriedumiem darbavietā un
diskriminācijas darbā. Netika konstatēti valdības sabiedrības
aizspriedumi pret invalīdiem. Valdība finansiāli atbalstīja
speciālās skolas invalīdiem un invalīdiem domātas informatīvas
rokasgrāmatas publicēšanu.
Likumā noteikts, ka ēkām jābūt pieejamām invalīdiem ratiņkrēslos;
tomēr valdība šo likumu pilnībā neīstenoja un lielākajā daļā ēku
invalīdiem ratiņkrēslos nebija iespējams iekļūt. Tomēr dažās
lielākajās pilsētās, ieskaitot Rīgu un Ventspili, tika īstenota
plaša programma ratiņkrēsliem domātu slīpņu izveidošanai trotuāru
malās ielu krustojumos.
Nav neviena likuma, kas dokumentētu garīgi slimo personu
tiesības, kā arī nav mehānisma, kas regulētu garīgi slimo personu
piespiedu ārstēšanu. Martā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko
studiju centrs un Budapeštas Garīgi slimo personu tiesību
aizsardzības centrs paziņoja, ka tiesas procedūra ievietošanai
slēgta tipa iestādē uz garīgās slimības pamata neatbilst
cilvēktiesību standartiem, ka kritēriji piespiedu ievietošanai
psihiatriskajā slimnīcā ir pārāk izplūduši un ka nosacījumi par
piekrišanu ārstēties neatbilst starptautiskiem principiem. Valsts
cilvēktiesību birojs paziņoja, ka šādi pacienti cieš no tiesību
ierobežojuma, kas liedz tiem korespondenci ar radiniekiem un
patvaļīgi ierobežo brīvu komunikāciju.
Nacionālās /rasu/ etniskās
minoritātes
Notika sabiedrības debates par diskrimināciju, kuras pamatā ir
etniskā piederība, sevišķi attiecībā uz valsts valodas likumiem
un izglītības reformām, ko publiski kritizēja krieviski runājošās
minoritātes grupas.
ANO komiteja rasu diskriminācijas novēršanai rekomendēja, lai
valsts pārdomā, kā atvieglot integrācijas procesu, dodot
nepilsoņiem, kas jau ir ilgi pastāvīgie iedzīvotāji, iespēju
piedalīties pašvaldību vēlēšanās. ES 2002. gada ziņojumā par
valsts sasniegto progresu uzņemšanai ES teikts, ka tiek ievērotas
EDSO rekomendācijas, bet uzsvērts, cik svarīgi ir nepārtraukti
pievērst uzmanību sabiedrības integrācijai.
Aptuveni 1 miljons Latvijas iedzīvotāju nav etniskie latvieši,
ieskaitot 677 000 etnisko krievu, 92 000 etnisko baltkrievu, 61
000 etnisko ukraiņu un 58 000 etnisko poļu. Vairāk nekā 74
procenti valsts iedzīvotāju ir pilsoņi, ieskaitot gandrīz 400 000
cilvēku, kas pieder pie nacionālām vai etniskām minoritātēm.
Latvijā ir 494 000 nepilsoņu, no kuriem 67 procenti ir krievi, 13
procenti – baltkrievi, 9 procenti – ukraiņi un procentuāli mazāks
skaits poļu, lietuviešu, ebreju, čigānu, tatāru, igauņu un
armēņu. “Pateicoties” pārkrievošanas politikai, kas tika īstenota
padomju varas laikā, etniskie latvieši ir tikai 58,5 procenti no
iedzīvotāju skaita un 78 procenti no pilsoņu skaita, un mazāk
nekā 50 procenti no iedzīvotāju skaita četrās no valsts septiņām
lielākajām pilsētām, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu.
Valsts čigānu kopiena gandrīz pilnībā tika iznīcināta holokausta
laikā. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra gada
ziņojumā novērtēts, ka čigānu populācija ir starp 13 000 un 15
000. Kaut gan čigānu kopiena saņēma atbalstu no valdības,
Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra ziņojumā ir
norādīts uz augsto bezdarba līmeni un analfabētismu čigānu vidū.
Vairāk nekā 40 procentiem čigānu ir četru klašu vai zemāka
izglītība un vairāk nekā 95 procentiem nav pastāvīga darba.
Pilsoņu pasēs vairs nav norādīta pases īpašnieka etniskā
piederība. Ja pases īpašnieks to vēlas, etnisko piederību var
norādīt pases otrajā lapaspusē.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā pilsonība tūlīt tika
piešķirta tikai tām personām, kas 1940.gadā bija neatkarīgās
Latvijas Republikas pilsoņi, un viņu tiešajiem pēcnācējiem. Pēc
neatkarības atgūšanas aptuveni 670 000 cilvēku, galvenokārt
etnisko krievu, statuss mainījās, no Padomju Savienības pilsoņiem
kļūstot par Latvijas nepilsoņiem. Kopš 1995.gada 69 288 personas
ieguvušas pilsonību naturalizācijas ceļā. 10 403 personas tika
naturalizētas pagājušajā gadā. Pēc referenduma par iestāšanos ES
pagājušā gada septembrī ievērojami palielinājās naturalizācijas
pieteikumu skaits. Lai atvieglotu un sekmētu naturalizācijas
procesu, valdība ievērojami samazināja maksu par naturalizāciju,
akceptēja valodas zināšanu līmeņa novērtējumu vidusskolas
izsniegtajā izglītības dokumentā kā atbilstošu naturalizācijas
nolūkam, kā arī organizēja kampaņu naturalizācijas
popularizēšanai.
Latvijas Pilsonības likumā ir iekļautas latviešu valodas
zināšanas un rezidēšanas prasības tiem, kas vēlas naturalizēties,
kā arī ierobežojumi naturalizācijā bijušajam padomju
izlūkdienesta un armijas personālam. Likums arī prasa, lai
personas, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, atteiktos no
iepriekšējās nelatviskās pilsonības, zinātu Latvijas Satversmi un
vēsturi un apliecinātu savu lojalitāti Latvijas valstij. Gandrīz
95 procenti no tiem, kas bija iesnieguši pieteikumus pilsonības
iegūšanai, izturēja pārbaudījumus pilsonības iegūšanai pirmajā
reizē. Nepilsoņu bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc 1992.gada
augusta, ir tiesības iegūt pilsonību, iesniedzot pieteikumu.
Starptautiskie novērotāji atzinīgi novērtēja, ka valdība
izveidojusi kompetentu un profesionālu Naturalizācijas pārvaldi,
kuras nodaļas ir visā valstī, lai īstenotu Pilsonības likumu un
lai šo likumu piemērotu taisnīgi. Tomēr starptautiskie eksperti,
valdības amatpersonas un valsts cilvēktiesību ievērošanas
uzraudzītāji atzīst, ka valstij jāturpina pievērst lielu uzmanību
un jāatvēl pietiekami lieli resursi, lai Pilsonības likums tiktu
īstenots taisnīgi un objektīvi un tiktu sekmēta sabiedrības
integrācija.
Valodas likums regulē valodas lietošanu tur, kur tas ietekmē
sabiedrības drošību, veselības aprūpi, patērētāju tiesību
aizsardzību un strādājošo tiesības, un prasa, lai valdībai
iesniegtie dokumenti, ieskaitot uzņēmumu ziņojumus un oficiālo
dokumentāciju, būtu tulkoti latviešu valodā, izņemot ārkārtas
gadījumus. Sabiedriskos notikumos, kas organizēti ar valsts
līdzdalību, vienai no darba valodām jābūt latviešu valodai.
Pārdodamo preču un lietošanas pamācībām jābūt latviešu valodā,
kaut gan var lietot arī citas valodas.
Valdība atbalstīja izglītību gan latviešu, gan krievu valodā, kā
arī astoņās citās minoritāšu valodās. Tomēr saskaņā ar
papildināto Izglītības likumu valdība turpināja īstenot
bilingvālās izglītības programmu īstenošanu pamatskolas līmenī ar
mērķi, lai līdz 2004.gadam vairāk nekā puse no mācību kursa
satura krievu valodas vidusskolās tiktu pasniegta latviešu
valodā. Kaut gan bija paredzēts, ka visi latviski nerunājošie
skolēni valsts skolās iemācīsies latviešu valodu un apgūs
minimālu skaitu priekšmetu latviešu valodā, nebija pietiekami
daudz kvalificētu skolotāju. Valsts finansētās augstskolās
izglītība bija latviešu valodā, un tiem, kuru dzimtā valoda nav
latviešu valoda, iestājoties augstskolā, jākārto iestājeksāmens
latviešu valodā. Vairākas privātās augstskolas piedāvāja augstāko
izglītību krievu valodā.
6.sadaļa. Darba ņēmēju tiesības
Tiesības uz asociāciju
Likumā noteikts, ka darba ņēmējiem, izņemot militāro personālu,
ir tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties arodbiedrībās pēc
brīvas izvēles; tomēr valdības spējas aizsargāt privātā sektorā
strādājošo tiesības organizēties bija vājas. Arodbiedrības biedru
skaits turpināja samazināties, un Latvijas Brīvo arodbiedrību
savienība, kurā pārstāvētas 25 organizācijas, apvienoja 170 000
biedru no aptuveni 1 miljona lielā darbaspēka. Brīvo arodbiedrību
savienības vadību ievēlē brīvās vēlēšanās ik pēc četriem
gadiem.
Arodbiedrībām ir tiesības brīvi apvienoties konfederācijās, un
valstī bija viena šāda konfederācija. Arodbiedrībām ir arī
tiesības starptautiski apvienoties, un tās ir izveidojušas
kontaktus ar Eiropas arodbiedrībām un citām starptautiskām
arodbiedrību organizācijām.
Tiesības organizēties un vienoties par darba samaksu
Arodbiedrībām ir tiesības kolektīvi vienoties par darba samaksu,
un sarunas ar darba devējiem parasti notiek bez valdības
iejaukšanās. Kolektīvās vienošanās līgumi bija plaši izplatīti,
un par to vienojās ar uzņēmumiem vai firmām. Likums aizliedz
diskrimināciju pret arodbiedrību biedriem un vadītājiem.
Likums neierobežo tiesības streikot, bet gada laikā lielu streiku
nebija. Likums aizliedz atlaist no darba darbiniekus, kas ir
ierosinājuši izmantot tiesības streikot. Nebija ziņojumu par šāda
veida atlaišanas gadījumiem.
Eksporta pārstrādes zonu nav.
Piespiedu vai obligāta darba aizliegums
Likums aizliedz piespiedu vai obligātu darbu, un tas attiecas arī
uz bērniem; tomēr bija ziņojumi par sieviešu un bērnu
tirdzniecību seksuālai izmantošanai (skat. 6.f.sadaļu).
Labklājības ministrijas Darba departaments bija atbildīgs par šī
likuma īstenošanu.
Bērnu nodarbināšana un minimālais vecums bērnu
nodarbināšanai
Likumā noteikts, ka minimālais vecums bērnu nodarbināšanai ir 15
gadi, kaut gan bērni vecumā no 13 līdz 15 gadiem drīkst
strādāt
noteiktus darbus no mācībām
brīvajā laikā. Likums paredz ierobežojumus to bērnu
nodarbināšanā, kas ir jaunāki par 18 gadiem, piemēram, viņiem ir
aizliegts strādāt nakts maiņā vai virsstundas.
Valdība nav ratificējusi starptautiskās Darba organizācijas
182.konvenciju par bērnu ekspluatāciju.
Piemēroti darba apstākļi
Ar likumu noteiktā mēneša minimālā alga bija 124 ASV dolāri (70
latu), kas ir daudz mazāka nekā minimālais iztikas minimums un ir
nepietiekama, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīves līmeni darba
ņēmējam un viņa ģimenei. Faktiskā vidējā mēneša izpeļņa (kuras
aprēķināšanā ietverta nepilna darba laika strādājošo un
lauksaimniecībā nodarbināto izpeļņa) bija 348 ASV dolāri (197
lati).
Darba likumā ir noteikta maksimālā 40 stundu darba nedēļa ar
vismaz 42 stundu garu atpūtas laiku katru nedēļu, 4 nedēļu
ikgadējo atvaļinājumu un palīdzības programma strādājošām mātēm,
kam ir mazi bērni. Likumā noteikts, kādiem jābūt minimālajiem
veselības aizsardzības un drošības standartiem darbavietā. Gada
pirmajos 6 mēnešos bija 11 nāves gadījumi darbavietā, un 601
persona ieguva traumas darbavietā. Strādājošiem ir tiesības
atteikties strādāt riskantos darba apstākļos, nebaidoties zaudēt
darbu; tomēr praksē šie standarti bieži netika ievēroti.
Cilvēku tirdzniecība
2002.gadā pieņemtais likums aizliedz cilvēku tirdzniecību; tomēr
lielākā daļa, kas nodarbojās ar cilvēku tirdzniecību, tika
apsūdzēta pēc agrāk pieņemta likuma, kas aizliedz personu
nosūtīšanu uz ārvalstīm seksuālai izmantošanai. Taču bija
problēmas, kas saistītas ar sieviešu tirdzniecību prostitūcijas
nolūkos. Valdības rīcības plānā ir paredzēts ratificēt agrāk
parakstīto ANO protokolu par cilvēku tirdzniecības novēršanu,
apspiešanu un sodīšanu un protokolu pret migrantu kontrabandu, kā
arī valsts likumu saskaņošana ar Eiropas un citiem
starptautiskajiem likumdošanas standartiem.
23 personas tika notiesātas par noziegumiem, kas saistīti ar
cilvēku tirdzniecību, lielākajai daļai no viņiem piesprieda 3
gadus ilgu vai īsāku cietumsodu, sešiem – 4 gadus ilgu
cietumsodu, bet vienam – 7 gadus ilgu cietumsodu. Vissmagākajā
cilvēku tirdzniecības lietā vainīgajam piesprieda 13 gadu ilgu
cietumsodu. Taču daži prokurori un tiesneši neuzskatīja, ka
cilvēku tirdzniecība būtu smags noziegums, un apelācijas tiesa
dažus no piespriestajiem sodiem samazināja. Uzlabojās sadarbība
starp robežsargiem, policiju un nevalstiskajām organizācijām, kas
palīdzēja palielināt valsts robežrajonu kontroles efektivitāti.
Starptautiskajā noziegumu izmeklēšanā un lietu ierosināšanā bija
sekmīga sadarbība ar Dāniju un Vāciju, bet apgrūtinoša ar
Spāniju. Robežsardzes dienests izmantoja informācijas datu bāzi,
lai konstatētu cilvēku tirdzniecības tendences.
Pēdējo divu gadu laikā valdība piešķīra vairāk līdzekļu cilvēku
tirdzniecības apkarošanai. Darbojās augsta līmeņa darba grupa, un
Iekšlietu ministrija, kurā ietilpst Valsts policija un Pilsonības
un migrācijas pārvalde, bija galvenā ministrija, kas nodarbojās
ar cilvēku tirdzniecības problēmu risināšanu. Darba grupā
piedalījās pārstāvji no Ārlietu ministrijas, Tieslietu
ministrijas, Labklājības ministrijas un no Valsts bērnu tiesību
aizsardzības centra. Oktobrī starpministriju darba grupa
iesniedza apstiprināšanai attiecīgajām ministrijām rīcības plānu
cilvēku tirdzniecības apkarošanai. Valdība ir piešķīrusi
līdzekļus, lai varētu palielināt policistu skaitu cīņai pret
prostitūciju un cilvēku tirdzniecību.
Latvija bija galvenokārt cilvēku tirdzniecības upuru vervēšanas
vieta un tranzīta punkts. Galvenās valstis, uz kurām cilvēku
tirdzniecības upuri tika nosūtīti, bija Vācija, Dānija un
Spānija, nedaudz mazāk uz citām Rietumeiropas valstīm. Bija
nedokumentēti ziņojumi, ka tirdzniecība ar sievietēm (ieskaitot
nepilngadīgās), nosūtot prostitūcijai uz ārvalstīm, palielinājās
(skat. 5.sadaļu). Kaut gan saskaņā ar Eiropas policijas dienestu
statistikas datiem cilvēku tirdzniecības sieviešu upuru skaits no
Latvijas palielinājās, Vācijas policijas ziņojumos bija norādīts,
ka šādu upuru skaits no Latvijas ir samazinājies no četrdesmit
2001.gadā līdz divdesmit četriem 2002.gadā. Aptuveni 500
sievietes (ne visas no tām iesaistītas cilvēku tirdzniecībā) tika
deportētas atpakaļ uz Latviju 2002.gadā. Cilvēku tirdzniecība
notika arī pašā valstī, un sievietes no nabadzīgiem rajoniem tika
bieži pārdotas seksuālai izmantošanai Rīgā, Liepājā un
Ventspilī.
Cilvēku tirdzniecības organizētāji, galvenokārt organizētās
noziedzības grupas, parasti pievilināja savus upurus ar
nepatiesiem darba piedāvājumiem Eiropas valstīs. Liels skaits
upuru bija no ekonomiski depresīvajiem rajoniem valsts austrumu
reģionos. Kaut gan daži no upuriem tika savervēti ar darba
sludinājumu vai modeļu un tūrisma aģentūru palīdzību, lielākā
daļa sieviešu tika savervētas ar tiešu kontaktu palīdzību,
piedāvājot labu darbu Rietumeiropā. Vervēšana parasti notika
kafejnīcās un klubos, un savervētie upuri paši savervēja jaunus
upurus cilvēku tirdzniecībai.
Bija dažas palīdzības programmas, ko galvenokārt noorganizēja
nevalstiskās organizācijas un Starptautiskā migrācijas
organizācija. Tomēr savā rīcības plāna projektā valdība atzina,
ka šajā jomā ir jāveic vairāk pasākumu. Kad upuri atgriežas
Latvijā, viņus nepakļauj valdības vai sabiedrības nosodījumam vai
ļaunprātībai un viņi var atgriezties mājās. Martas resursu centrs
sievietēm un Jaunatnes veselības centra padome (sadarbībā ar
starptautiskām organizācijām pusaudžu jautājumos) sāka
nodarboties ar pusaudžu izglītošanu par cilvēku tirdzniecības
jautājumiem. Starptautiskā migrācijas organizācija un vairākas
nevalstiskās organizācijas sponsorēja konferences par cilvēku
tirdzniecību, kā arī tika rīkoti daudzi izglītojoši pasākumi par
šiem jautājumiem. Turklāt Starptautiskā migrācijas organizācija
un citas organizācijas sponsorēja agresīvu reklāmas kampaņu, kas
brīdināja par briesmām, kādas draud, pieņemot vilinošus darba
piedāvājumus no ārvalstīm. Šīs plašās izglītojošās kampaņas
galvenais pasākums, ko finansiāli atbalstīja Starptautiskā
migrācijas organizācija un citas organizācijas, bija projekts,
kas aicināja vidusskolu un augstskolu studentus noskatīties filmu
“Vienmēr Lilija” (“Lilya 4-Ever”), kas attēlo jaunas meitenes
cilvēku tirdzniecības upura dzīvi.
“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas