Latvijai, Eiropai un pasaulei liktenīgais pakts

2.

Padomju vēsturnieku noklusētais

Padomju perioda vēsturnieki noklusē to, ka 1939. gada vasarā, aizsākoties PSRS un Vācijas ceļam uz politisko izlīgumu un tuvināšanos, atkal kļuva aktuāls Baltijas valstu jautājumus. Nacistiskā Vācija ļoti ātri piekāpās Padomju Savienības prasībai par tās īpašajām interesēm reģionā. Vācija saprata, ka PSRS pretimnākšanu varēs nopirkt ar Baltijas valstu atdošanu padomju kontrolē. Šāda cena Vācijai nešķita pārāk augsta, jo tā savukārt ieguva rīcības brīvību Polijā un PSRS solījumu nesadarboties ar Rietumu valstīm. Tas faktiski paglāba Vāciju no kara vienlaikus divās frontēs kā rietumos, tā austrumos. PSRS gatavība parakstīt vienošanos ar Vāciju nozīmēja zaļo gaismu nacistiskā režīma plāniem – Otrā pasaules kara sākumam.

Vācu un padomju virsnieki draudzīgi sarokojas atbilstoši Molotova – Ribentropa paktam ieņemtajā Brestļitovskā Visvaldis Lācis, “Eiropa liesmās”, Rīga, Elpa, 1993

1939.gada 17. augustā PSRS, atbildot uz Vācijas priekšlikumiem par abu valstu attiecību uzlabošanos, uzsvēra, ka bez tirdzniecības, kredīta vienošanās un neuzbrukšanas pakta tajā jāiekļauj arī speciāls protokols, kas noteiks abu pušu intereses ārpolitikas jautājumos. Līdz ar to PSRS bija slepenā protokola iniciatore. Šo faktu mūsdienās savos darbos atzīst krievu vēsturnieks M.Semirjaga.
20.augustā Ā.Hitlers savā telegrammā J.Staļinam rakstīja, ka papildu protokolu pie abu valstu līguma iespējams izstrādāt ļoti īsā laikā. Vācija bija gatava pārdot to, kas tai nepiederēja, – Baltijas valstis. Zināmu aizķeršanos radīja tas, ka Ā.Hitlers sākotnēji padomju un vācu interešu robežu bija noteicis pa Daugavu, sadalot Latviju divās daļās. J.Staļins savukārt pieprasīja visu Latviju, Igauniju un arī Somiju, kā arī atsevišķus apgabalus Rumānijā.
Tā kā Ā.Hitleram svarīgākais bija atrisināt Polijas problēmu, viņš ātri piekrita padomju prasībām. 1939.gada 24. augustā pulksten divos naktī noziedzīgais Molotova–Ribentropa pakts un tā slepenais protokols tika parakstīts. Dokuments tika ratificēts abās valstīs vienlaikus – 31. augustā, dienu pirms Vācijas uzbrukuma Polijai.
Nenoliedzami, ka parakstītais pakts ne vien ļāva Vācijai sākt Otro pasaules karu, bet arī deva iespēju Padomju Savienībai nostiprināt ietekmi Austrumeiropā. Tā sāka realizēt savus agresīvos plānos pret šī reģiona valstīm. Vācu vēsturnieks S.Hafners atzīmē, ka Baltijas valstis šāda darījuma rezultātā kļuva par ciniskās politikas upuriem, to neatkarība tika iznīcināta.

Pirms un pēc padomju
impērijas sabrukuma

Aplūkojot jautājumu par Molotova–Ribentropa pakta atšķirīgo interpretāciju dažādu valstu vēsturnieku darbos, jāatzīmē, ka apmēram piecdesmit gadus Padomju Savienībā vispār noliedza pakta slepeno protokolu esamību. PSRS publiski par šo jautājumu sāka runāt tikai pašās 80.gadu beigās. Padomju Savienības Augstākajā padomē tika izveidota speciāla komisija PSKP Politbiroja locekļa A.Jakovļeva vadībā. Tā 1989. gadā konstatēja to, ko pārējā pasaule jau bija zinājusi ilgu laiku, – ka Padomju Savienība kopā ar nacistisko Vāciju bija noslēgusi nelikumīgu, noziedzīgu vienošanos un tādējādi sekmējusi Otrā pasaules kara izcelšanos un daudzu neatkarīgu valstu okupāciju.
Ļoti kritiski komisijas darbu un tās secinājumus mūsdienās vērtē atsevišķi Krievijas pētnieki. Piemēram, Natālija Naročnicka grāmatā “Krievija un krievi pasaules vēsturē”, kas izdota Maskavā 2003. gadā, atzīmē, ka A.Jakovļevs bijis rietumnieciski orientēts un komisijas secinājumi radījuši tiesisko pamatu un ģeopolistiskas iespējas Baltijas valstu ievilkšanai NATO. Viņa arī uzskata, ka, vērtējot vācu–padomju parakstīto paktu, lielāka uzmanība jāpievērš vēsturiskajiem un starptautiskajiem faktoriem. Pēc N.Naročnickas domām, 1940.gada situācijā nedrīkst salīdzināt Baltijas valstu neatkarību ar Francijas un Dānijas neatkarību. Tās esot atšķirīgas lietas, bet PSRS karaspēka ievešana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bijusi vēsturiska un starptautiski pamatota.
Kā redzams, ar kaut kādām izdomātām, it kā mūžīgām Krievijas tiesībām uz Baltiju šī pētniece veido shēmas, kas izskaidro PSRS ekspansijas politiku. Nepārprotami tā ir lielvalstnieciska pieeja sarežģīto 20. gadsimta vēstures problēmu skaidrošanā. Tāda pieeja bija raksturīga totalitāro režīmu pastāvēšanas laikā, kas nekādā gadījumā neder mūsdienās. Šādi interpretējot vēsturi, mēs vēl ilgi nespēsim atbrīvot Eiropu no pagātnes smagā mantojuma.

Prof. Antonijs Zunda,

Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos